Latvijas Universitātes polārpētnieki Antarktīdas ledājos.

“Tiem, kas grib meklēt piedzīvojumus, ir jābrauc uz Himalajiem, jākāpj kalnos. Antarktīdā, ja nonākat zinātniskajā bāzē, visi domā par pētījumiem, un izklaidēm tur vietas nav,” stāsta Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieks Jānis Karušs. Viņš kopā ar kolēģiem Kristapu Lamsteru un Māri Krievānu devās 68 dienu ilgā zinātniskajā ekspedīcijā uz Antarktīdu, un, par spīti Antarktikas skarbajiem laikapstākļiem, ģeogrāfu mafijas pārstāvji ir apņēmības pilni polārekspedīcijās doties atkal, jo tur ir ko pētīt uz “katra stūra”, atzīst polārpētnieki.

Šī ekspedīcija Latvijai ir svarīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir pirmā latviešu zinātnieku ekspedīcija uz Antarktīdu. Kad pirms sešiem gadiem Jānis Karušs teica, ka latvieši pētīs Antarktīdu, viņa idejas sauca par absurdām, tātad peldēšana pret straumi ir attaisnojusies, secina pētnieks. Otrkārt, latvieši pierādījuši, ka neaprobežojas ar savas valsts pētniecību, bet spēj iesaistīties globālos procesos. Treškārt, mūsu pētnieki nemaz nedomā apstāties un sapņo par savu zinātnisko bāzi Antarktīdā.

Mīts par baltu sniedziņu un pūkainiem pingvīniem

Polārpētnieki devās ceļā ziemā, 10. februārī, un Latvijā atgriezās pēc 68 dienu ilgas prombūtnes. Rīgas lidostā mazliet nogurušus un ar polārpētniekiem raksturīgām bārdām līdzjutēji viņus sagaidīja 18. aprīlī.

Ceļš uz Antarktīdu ir diezgan tāls – kopumā vairāk nekā nedēļa ir vajadzīga, lai mērotu 15432 kilometrus līdz zemeslodes aukstākajam kontinentam. Polārpētnieki lidoja no Rīgas līdz Frankfurtei, tālāk Buenosairesai, tad līdz Ušvajai un ar kuģi no Ušvajas nonāca vienā no vecākajām Antarktikas polārstacijām, ukraiņiem piederošajā Vernadska stacijā, kur zinātnieki mita kopā ar citiem pētniekiem un bāzes personālu. Pētnieki savā starpā ātri nodibinājuši labu kontaktu un sadarbojušies, tostarp modināšanā.

 “Iepriekšējā dienā uz tāfeles tiek uzrakstīts: “Plkst. 7.30 wake up latvians” (pamodiniet latviešus), jo telpās, kur cilvēki guļ, nedrīkst modinātājus lietot, jo miegs ir svēta lieta, katram zinātniekam bāzē ir savs miega režīms,” skaidro Kristaps Lamsters.

Jau pētījuma pirmajā dienā LU zinātnieki piedzīvoja īstu “antarktisko iesvētību”. Dodoties pētīt kādu no arhipelāga salām, laiks bija krietni izmainījies, un atpakaļ bāzē pētnieki atgriezušies krietni slapjā laivā.

Kad zinātnieki ieradās polārstacijā, Antarktīdā valdīja vasara. Antarktikas vasarā vidējā temperatūra ir ap -2, 0, +2 grādiem.

“Varbūt liekas, ka šī temperatūra nav tik zema, bet, tā kā vienlaikus ir diezgan spēcīgs vējš, paaugstināts gaisa mitrums, piedzīvojām vēsus laikapstākļus. Tie Antarktīdā ir ļoti mainīgi. No rīta šķiet, ka tie būs labi, piemēroti, lai veiktu pētījumus, bet pēc pusstundas jau ir diezgan sarežģīti ar laivām doties prom no salas. Piedzīvojām arī īstu Antarktīdas ziemu, kad dienas laikā sniega sega var palielināties par metru un iziet no bāzes nav iespējams,” stāsta Kristaps Lamsters.

Tomēr ar laikapstākļiem pētniekiem paveicās – mēnesi bez brīvdienām zinātnieki varēja bāzē strādāt katru dienu. Darbā pētniekus pavadīja un novēroja Antarktīdas “pamatiedzīvotāji” pingvīni, taču par šiem putniem pētniekiem domas ir mainījušās.

“Pingvīns skaists un pūkains ir tikai ziemā, kad viņš atrodas uz balta sniega. Antarktīdas vasarā viņš ir salīdzinoši netīrs, un nevaru izvairīties no vārda – smirdīgs,” nosmej Kristaps Lamsters.

“Mīts, kas rodas, skatoties National Geographic vai Discovery raidījumus, – ka tas viss ir aizraujoši. Ka ejat priecīgs pa ledāju, viss ir skaisti, visi ir smaidīgi un fonā skan aizkustinoša, sirdi plosoša mūzika, ka jūs zināt, ka darāt kaut ko nozīmīgu un tas paliks jums atmiņā līdz mūža beigām, un tas būs tas, ko stāstīsiet mazbērniem. Bet patiesībā – vienīgais, ko jūs dzirdat fona mūzikas vietā, ir tas, kā jūs elpojat un vēl vējš pūš ausīs, bļauj kāds ronis... Realitātē tas ir daudz neglītāk, nekā pēc tam izskatās televīzijā,” papildina Jānis Karušs.

Vairāk lasi Alma Mater e-versijā

 

 

Dalīties