Ikviens no mums būs dzirdējis kaut ko gan par Bermudu noslēpumaino trijstūri, gan par kaislībām pārpilno mīlas trijstūri. Taču izrādās, ka ir arī didaktiskais trijstūris, kas ir absolūts pedagoģijas stūrakmens. Par to 3.marta vakarā Latvijas Universitātē diskutēja jauni un pieredzējuši pedagoģijas eksperti pasākumā „Zinātnes kafejnīca”.

Mainīgie lielumi

Šoreiz pasākuma „Zinātnes kafejnīca” tēma tika veltīta pedagoģijai, apmeklētājiem un pedagoģijas ekspertiem kopīgi meklējot mainīgos lielumus skolēnu, skolotāju un  vecāku mijiedarbībā. Lai arī Latvijā pašreiz pastāvošā izglītības sistēma tiek iztirzāta, kritizēta, apšaubīta gan publiskajā telpā, gan virtuvēs, tomēr tā ir neatņemama sastāvdaļa sabiedrības ikdienā, ko nevar apstādināt, pārveidot un tikai tad turpināt attīstīt tālāk.

„Problēma rodas tajā brīdī, kad viens bērns klasē rada šo problēmu, bet skolotājs ar to nespēj tikt galā. Tad pedagogi domā, ka vainīga ir ģimene, bet vecāki uzskata, ka pedagogi ir slikti, bet tā nav tikai no divām sastāvdaļām sastāvoša problēma,” skaidro „Zinātnes kafejnīcas” eksperte un LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes docente Dr.paed. Linda Daniela, prezentējot savu tēmu „Mācību disciplīna mūsdienu mainīgajā skolā”. Par šo pašu tēmu ir rakstīts arī ekspertes doktora darbs. Turpinot iepriekšminētais didaktiskais trijstūris ietver gan skolotāju, gan skolēnu, gan pašu mācību procesu un šajā gadījumā mācību discipilīna ir pašregulēta mācību darbība vidē, kurā ir jāievēro zināmas sociālās konvencijas vai normas.

Mācību disciplīnu ietekmē gan ģimene un tās sastāvs, gan vērtības un audzināšana, gan gatavība sadarboties ar skolu, gan dzīvesstils, gan attieksmju sistēma, gan arī savstarpēju attiecību stils. Skolotājiem jāprot veicināt skolēnu interesi un jāspēj pieņem skolēnus kā līdzvērtībus partnerus, savukārt skolēniem jājūtas pieņemtam, kā arī šo mācību disciplīnu skolēniem ietekmē arī viņu veselības stāvoklis, temperamenta tips, vecumposma un uztveres īpatnības, savas vietas noteikšana mikro un makro sabiedrībā, attiecību veidošana, uzmanības koncentrēšana, ko ietekmē apkārtējie apstākļi, spējas un attieksmju sistēma.

„Mācību disciplīnu ietekmē arī skolēna sapratne par savu atbildību, taču šī joma Latvijā bieži vien klibo. Skolēnam pietrūkst atbildības, tādejādi tiek meklēts, kurš tad ir atbildīgs par skolēna sliktajām sekmēm vai attiecībām ar citiem,” atzīst L. Daniela.

Pētījuma rezultāti atklāj, ka skolotāju darbība bieži vien tiek vērsta uz pagātnes faktoriem (piemēram, kaut vai uz pirms pāris dienām skolēna sasisto puķu podu), tiek vainoti vecāki, nav pietiekami sagatavotas stundas, tiek izmantotas nepiemērotas mācību metodes vai traucē vienotu prasību trūkums, sastopams arī skolēnu iedalījums pēc zināšanu līmeņiem, kā arī skolotāja gaidas, kas neattaisnojas, par skolēna uzvedību un darbību.

„Ja skolēni izvirzītos noteikumus uzskata pat godīgiem un taisnīgiem, tad viņi ir gatavi konkrētai mācību disciplīnai. Skolēni ievēro noteikumus, ja saredz tiem jēgu,” uzsver L. Daniela, skaidrojot, ka mūsdienās vairs nepietiek ar striktu noteikumu ieviešanu, bet ir nepieciešama šo noteikumu kopīga pārrunāšana ar pašiem bērniem, izvērtējot to vajadzību un izrunājot iespējamās neievērošanas sekas.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies

Lai arī dažkārt šķiet, ka mūžizglītība ir jauns un moderns jēdziens, tomēr patiesībā neko jaunu tas neatklāj, jo latviešu sakāmvārdi jau ilgu laiku vēsta „mūžu dzīvo, mūžu mācies”.

„Mūžizglītība ir attīstība. Mācīties tas ir aktīvs process, kurā cilvēks jauniegūto informāciju apstrādā un saista ar jau zināmo. Tad cilvēkam veidojas jaunas zināšanas vai papildinās iepriekšējās, cilvēks gūst jaunu pieredzi, tādejādi noris arī personības izaugsmes process,” skaidro LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas lektore Psych. mg. Maija Dūka, atklājot tēmu „Mūžizglītība kā cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa”.

Cilvēks mācās, jo zinātkāre ir iedzimta civēka īpašība un viena no cilvēka pamatvajadzību hierarhijām.

„Bērns mācās jau no pirmās minūtes, kad nonāk pasaulē, cenšoties tai pielāgoties, un mācās arī vēl pirms nākšanas pasaulē,” atzīst M. Dūka, aicinot topošās māmiņas lasīt vērtīgu klasisko literatūru un klausīties augstvērtīgu mūziku, tādejādi jau pirms dzimšanas bērnu pieradinot pie vērtīgām lietām un attīstot tā spējas.

Mācīšanos ietekmē gan pamatvajadzības, kurās ietilpst fizioloģiskās, materiālās un drošības vajadzības, gan arī piederības vajadzības, kurās ietilpst saskarsmes vajadzības un vajadzība pēc piederības konkrētai sociālai grupai, gan arī atzinības vajadzības, kas nozīmē pozitīvu vērtējumu par sevi un savu darbu un pozitīvu atgriezenisko saikni darbā. Ja šo vajadzību apmierināšana iztrūkst, tad indivīds var saskarties ar izdegšanas fenomenu, ar ko visbiežāk sastopas tieši tādu profesiju pārstāvji kā pedagogi, ārsti un psihologi, daudz darbojoties ar cilvēkiem, nonākot tā saucamajā pārsātinājuma saskarsmē.

„Skola ir paātrinātais mācīšanās process, bet patiesībā mācības norit nemitīgi, ik dienu. Katru dienu katrs no mums iemācās kaut ko jaunu. Sabiedrība bieži uztver tā, ka pamatskola - tas ir labi, vidusskola  - ļoti labi, bet augstskola – brīnišķīgi. Patiesībā bērniem jau no mazotnes ir jāstāsta, ka mācīšanās ir nepārtraukts process, kas beidzas vien ar paša cilvēku,” ir pārliecināta M. Dūka.

Par brīnišķīgajiem brīžiem

„Tūkstoš stundas divpadsmit gadu laikā skolēnam paiet ejot uz darbu, kur viņš neko nesaprot un kur uz viņu bļauj, neko nemaksājot,” ar saviem aprēķiniem par matemātikas stundām un skolēniem, kam matemātika nav viegālais priekšmets, vidusskolas laikā iepazīstina programmas „Iespējamā misija” jaunais un optimistiskais matemātikas skolotājs Mārtiņš Kālis, kurš jau otro gadu māca matemātiku vienpadsmitajai un divpadsmitajai klasei, organizē komandu olimpiādes matemātikā sestdienu rītos.

„Matemātika ir lielisks veids, kā mācīt skolēniem radošumu. Kad skolēns saprot vielu, tad tas ir brīnišķīgs brīdis gan skolēnam, gan skolotājam,” atzīst M. Kālis, kurš ir pārliecināts, ka visi skolotāji saviem skolēniem grib tikai to labāko, bet ne visiem to izdodas pasniegt un sasniegt. Nesen ciemojoties Amerikā un apmeklējot līdzīgas programmas „Teach for All” un „Teach for America” divdesmit gadu svinības, Mārtiņš guvis atziņas, kas būtu jāņem vērā ikvienam skolotājam.

Pirmkārt, skolotājiem vispirms jānotic, ka pārmaiņas ir iespējamas, ka katrs bērns var mācīties, ka var būt labas skolas un ka var būt sasniegumi mācībās. Otrkārt, skolotājam jānotic, ka tā ir viņa atbildība, lai skolēni mācītos, un ka to ir iespējams ietekmēt. Treškārt, skolotājiem jābūt rīkiem, kā to ietekmēt, un jāprot tie atbilstoši un efektīvi izmantot.

„Mums skolās ir jaunas tehnoloģijas. Tagad mums jāprot tās izmantot arī izglītībā, jo tikai tad mēs varam sasniegt vēlamos rezultātus,” spriež M. Kālis, kurš saviem skolēniem veido videoapmācības, ar kurām ikviens var iepazīties arī internetvidē video datņu platformās.

Iemācīt jēgu un pasauli

„Jau kopš vidusskolas man nepatīk tas, kā skolā tiek pasniegta fizika. Kad sēdēju klasē, tad es nesapratu, ko stāsta skolotājs,” atceras programmas „Iespējamā misija” jaunais fizikas skolotājs un Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes doktorants Pāvels Nazarovs. „Vēlāk studējot jau palīdzēju citiem, kas nesaprata fiziku skolā. Fizika ir kaut kas vairāk par formulām. Skolā fizika bieži vien beidzas ar to, ka vienkārši tiek risināti uzdevumi. Patiesībā fizika ir par tās jēgu pasaulē, par to, kā pasaule darbojas.”

Vecā pieeja skolās balstās uz fizikas formulām un fizikas uzdevumu risināšanu, ko ne visi saprot. Ja skolēnam neveicas matemātikā, tad arī fizikā likumsakarīgi skolēnam uzreiz rodas problēmas.

„Fizika nav par matemātiku. Grūtākais ir nevis rēķināt, bet gan saprast jēgu,” skaidro Pāvels. „Skolā strādāju jau otro gadu un vēlos iemācīt skolēniem jēgu un sapratni par pasauli, izmantot citu pieeju un metodes, vairāk izmantot tās jaunās un interesantās iekārtas, kas ir pieejamas skolās. Esmu novērojis, ka skolēniem uzreiz rodas interese, kad tie klasē ierauga kaut ko jaunu.  Tāpēc skolotājam noteikti vajag skolēnos radīt interesi. Disciplīna rodas  no intereses, patikšanas un aizrautības.”

Jaunais un progresīvais fizikas skolotājs ir pārliecināts, ka jebkuru priekšmetu var padarīt interesantu. Tāpat ir nepieciešams ieviest vairāk prakses, kas skolēniem ir vairāk aizraujoša par uzdevumu risināšanu un teoriju. Ja tiks mainīta pieeja un atrasta valoda, kurā stāstīt skolēniem fiziku, matemātiku un citas eksaktās zinātnes, tad Latvijā noteikti būs jauni inženieri un jauni fiziķi.

Dalīties