Trešdien, 24. martā Latvijas Universitātes kafejnīcā Raiņa bulvārī 19 notika Zinātnes kafejnīcas pasākums, kura tēma bija „Kosmosa stacija no dažādiem skatu punktiem”. Zinātnes kafejnīca bija viena no aktivitātēm pasākumu kopumā „Dabaszinātņu dienas 2010”, kas LU norisinās no 22. līdz 31.martam.

Zinātnes kafejnīcu vadīja bijušais LU students, zinātnieks un žurnālists Juris Šteinbergs. Šī zinātnes kafejnīca tika veidota ar mērķi radīt diskusiju starp dažādu zinātnes jomu speciālistiem un atnākušajiem interesentiem.

Zinātnes kafejnīcā kā speciālisti bija uzaicināti: datortehnikas speciālists Ints Ķešāns, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asistents Jānis Jātnieks, Cietvielu fizikas institūta asistents Varis Karitāns, Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne un Bioloģijas fakultātes docente Līga Plakane.

Šo dažādo jomu speciālisti savās prezentācijās atklāja cilvēka, tehnoloģiju, un dabas savstarpējo mijiedarbību, esot kosmosa stacijā.

Ints Ķešāns savā uzstāšanās laikā ieskicēja galvenos procesus un datortehnoloģiju darbību kosmosa stacijā. Izrādās, ka stacijā ir dažādu veidu datori, piemēram, kritiskie, apkalpes un citi datori. Katram no šiem datoriem ir savas funkcijas. Piemēram, kritiskie datori nodrošina kosmosa stacijas nepārtrauktu funkcionēšanu, vissvarīgāko funkciju izpildi. Interesanti, ka apkalpei, aptuveni 6 cilvēkiem, ir 100 apkalpes datori, kas palīdz un nodrošina cilvēku ikdienu kosmosa stacijā. Interesanti fakti bija par iekšējiem un ārējiem tīkliem, kas vispirms nodrošina sakarus un dažādas darbības pašā stacijā, saziņu ar bāzes staciju uz Zemes, kā arī iespēju nosūtīt privātu e-pastu tuviniekiem. Pēdējā laikā ir daudz strādāts pie Interneta nodrošināšanas, kas tagad arī ir pieejams kosmosa stacijās. Tomēr pats lielākais pārsteigums diskusijas klausītājiem bija par to, ka kosmosa stacijā nav pašas jaunākās datortehnoloģijas, kā „pie mums uz Zemes”. Izvēloties datortehnoloģijas kosmiskajai stacijai un citiem kosmiskajiem lidaparātiem, galvenais uzsvars tiek likts uz tehnoloģiju kvalitāti un drošību. Šobrīd tiek izmantotas izturīgās aptuveni 80.gadu vidus datortehnoloģijas, kuras sevi ir pierādījušas ar kvalitatīvu darbu.

Jānis Jātnieks prezentācijas laikā runāja par Zemes novērošanu no kosmosa stacijas. Izrādās, ka šāda novērošana ilgst jau aptuveni 40 gadus, tā ir sākusies līdz ar pirmajiem kosmiskajiem ceļojumiem. Šajos novērojumos var redzēt fantastiskus Zemes skatus (prezentācijā varēja aplūkot apbrīnojamo „Zemeslēktu” un arī sudrabainos mākoņus), tajā pašā laikā var novērot arī cilvēku „briesmīgos” darbus, postot Zemi, lai iegūtu sev nepieciešamos resursus. Kā piemērus J.Jātnieks rādīja attēlus par Arāla jūras izsīkšanu, Amazones baseina lietus mežu izciršanu, ierīkojot sojai paredzētos līdumus, vai problēmas ar smogu, kas rodas lielajās aglomerācijās. Interesanti, ka šo attēlu iegūšanā noder jaunākās tehnoloģijas fotoaparātu jomā. Pētnieks uzsvēra, ka kosmosa stacijas ir kā tiekšanās Saules sistēmā un mēģinājumi realizēt idejas par izpēti un resursu ieguvi kosmosā, kā arī tā ir iespēja apzināties cilvēka spēju līmeni un piedomāt par Zemes aizsardzību un saudzēšanu.

Varis Karitāns stāstot pieminēja, ka kosmosa stacijas pilda kosmiskās laboratorijas, zvaigžņu un pārējo debess ķermeņu, protams, arī Zemes, pētniecības vietas funkcijas. Stacijas ir vietas, no kurām vērot liela mēroga struktūras uz Zemes, ko reāli ikdienā nevarētu izdarīt, jo lidmašīnas tik augstu vienkārši nav spējīgas uzlidot. Spēja no 340 km augstuma saskatīt 100 m diametrā lielus priekšmetus izklausās neticami. Kā speciālists norādīja, teorētiski tas skaitās iespējams, bet reāli šī izšķirtspēja ir mazāka, jo skatu no kosmiskajām stacijām traucē atmosfēra un arī cilvēka acs nav ideāla, tai traucē tā sauktās aberācijas (optiskās kļūdas, attēla kropļojumi). Diemžēl kosmiskajās stacijās, atšķirībā no Zemes observatorijām, nav uzstādīti teleskopi vai nepielieto adaptīvo optiku (optisko sistēmu, kura palīdz novērst Zemes atmosfēras radītos attēlu kropļojumus). Tiek izstrādāti nākotnes modeļi, kuros tiek paredzēts kosmosa stacijas aprīkot ar adaptīvās optikas sistēmu un citām ierīcēm. Diskusiju un jautājumu daļā atskanēja maza piebilde, ka zinātnei jāsamierinās ar ierobežojumiem, kaut gan tajā pašā laikā militārajā spiegošanā ir daudz lielākas tehniskās iespējas. Kā norādīja speciālists, kosmisko staciju izmantošana nākotnē ir saistāma ar kosmisko tūrismu, kas noteikti stimulēs arī dažādu optisko sistēmu iekļaušanu kosmiskajās stacijās. Prezentācijā tika rādīts attēls ar speciāli izveidotu „sēdvietu” kosmiskajā stacijā, no kuras Visumā esošajiem astronautiem ir iespēja vērot Zemi un citus debess ķermeņus.

Gunta Ķizāne atklāja radiācijas saistību ar cilvēku gan kosmosā, gan tepat uz Zemes, to visu papildinot ar dažādiem tehniskiem paraugiem. Dažādiem priekšmetiem pašiem par sevi ir noteikts radiācijas līmenis, tāpat pastāv dažādi radiācijas veidi – dabiskie un cilvēku radītie. Īpaši par radiāciju jāpiedomā kosmosa staciju apkalpēm. Interesanti, ka ne vienmēr biezākais materiāls nodrošina mazāku radiāciju – dažādām daļiņām un stariem ir savs aizsargveids, tomēr tieši kosmosa stacijām ir jāievēro, ka ir jābūt termoizturīgajam slānim, aukstum / siltum izolējošajiem slāņiem. Stacijas apkalpei ir svarīgi sabalansēt nepieciešamās vielas un tajā pašā laikā arī radiācijas devas, jo pastāv noteikts limits, piemēram, cik reizes un ilgi kosmonauts var atrasties atklātā kosmosā.

Līga Plakane stāstīja par mikrogravitāciju kosmosa stacijā. Lai arī kosmiskajā stacijā tiek radīta atmosfēra, normāla temperatūra, ierobežota radiācija, tomēr gravitāciju nav iespējams nodrošināt kā uz Zemes. Tas rada cilvēkam neirovestibulāros traucējumus – maldinošu asociāciju par atrašanos stāvus, jo cilvēks pielāgojoties informāciju sāk uztvert tikai ar acu palīdzību. Problēmas rodas ar muskuļiem, kaulaudu masas samazināšanos, ar šķidruma pārdali ķermenī, kā rezultātā rodas dehidratācija (prezentācijā vienā no attēliem varēja vērot „Mēness seju” – astronautu ar izplūdušu seju – kad nav gravitācijas, cilvēka ķermeņa šķidrums pārvietojas uz ķermeņa augšdaļu un piepilda dažādus ķermeņa dobumus), samazinās sirds muskulis, neveidojas eritrocīti. Tāpēc cilvēkam kosmosa stacijā ir jāveic 8 stundu fiziskie treniņi, jālieto sabalansēts uzturs un papildus jāuzņem vielas, kas nodrošina, piemēram, kaulu blīvumu vai sēra līdzekļus. Atgriežoties uz Zemes, cilvēkiem pakāpeniski veselības problēmas pāriet, bet katram indivīdam tas ir atkarīgs no pavadītā laika kosmosa stacijā un paša cilvēka ķermeņa īpatnībām. Iespējams, ka kādas problēmas var atstāt sekas arī nākotnē.

Pēc prezentācijām visi speciālisti sapulcējās pie viena galda un ar kopīgiem spēkiem atbildēja uz interesentu uzdotajiem jautājumiem.

Sanākušos interesēja, vai ir iespējams izveidot Visumā kādu „apmetni” vai kosmosa staciju ar visu dzīvei nepieciešamo. Atbilde skanēja, ka tuvākā gadsimta laikā izskatās neiespējami, ka varētu tikt izveidota kāda liela kosmiskā stacija vai „apmetne”, kurā varētu dzīvot cilvēki, jo tādam mērķim būtu jāatvēl ļoti daudz līdzekļu visādu zinātnisko pētījumu veikšanai un tehnoloģiju izstrādei (piemēram, tagad līdzekļi vairāk tiek investēti militārās spiegošanas industrijā). Situāciju varētu izmanīt tas, ja fiziķi atklātu antigravitāciju. Tāpat esot problēma ar pārtiku, jo izaudzēt pārtikā izmantojamus augus sarežģī tas, ka nav gravitācijas (augi nezinot kādā virzienā augt). Šim nolūkam tiek izmantoti gaismas elementi, uz kuriem tad tiecas augi. Tiesa, augi, kad tie ir izauguši, esot diezgan līdzīgi uz Zemes augošajiem.

Jautājumā par Apollo misiju uz Mēnesi, vai tā varēja notikt, speciālisti domājot, ka jā, jo uz to laiku jau bija sākusies datortehnoloģiju attīstība, speciāli Apollo programmai tika palaisti dažādi projekti, bet tai pat laikā vēl daudz kas tika darīts arī manuāli, atlika tikai precīzi izrēķināt un pacietīgi un akurāti visu nostrādāt līdz galam.

Jautājumos par radiācijas līmeni, cilvēkam „nāvīgo devu”, tika konstatēts, ka cilvēkam „nāvīgo devu” 4 – 5 zīvertus ir parastos apstākļos neiespējami iegūt, bet, kas attiecas uz astronautiem, tad viņu darbību kontrolē atbildīgie darbinieki bāzes stacijā uz Zemes, kuri nosaka, kurš astronauts cik reizes un cik ilgi var pavadīt ārpus kosmiskās stacijas Visuma telpā, lai nesaņemtu pārāk lielu jonizējošo starojumu.

Par sadzīviskām attiecībām, ķildām – agrāk tās esot bijušas vairāk aktuālas, bet tagad, kad ir pieejams Internets un var sazināties ar tuviniekiem uz Zemes caur e-pastiem, astronautiem tas vairs nav tik aktuāli, jo viņi vairs nav „nepieejami”, tāpat arī ir visādas citas izklaides un brīvā laika pavadīšanas iestādes (piemēram, TV). Vidēji stacijā strādā 3 cilvēki, maksimums – 6. Katram ir sava dienas kārtība – cikos ceļas, ēd, iet gulēt, strādā. Stacijas komanda ik pēc noteikta laika tiek nomainīta.

Par resursiem stacijā – interesanti, ka stacijā ir ūdens un skābekļa ģenerēšanas iekārtas. Tiesa rezervei tiek glabāti skābekļa baloni (ja pēkšņi salūzt skābekli ģenerējošās iekārtas). Ūdens gan ir neatņemama sastāvdaļa, ko vienmēr atved līdzi uz kosmisko staciju. Jāpiebilst, ka stacijā notiek dažādu „atkritumu” pārstrāde par jaunām, cilvēkam noderīgām izejvielām.

Protams, jautājums par kosmosa stacijām no dažādu zinātņu skatupunkta nav izsmelts, tāpat vēl ir daudz citu jautājumu, ko apskatīt.

Jāmin, ka 29.aprīlī ir ieplānots nākamais Zinātnes kafejnīcas pasākums. Tad nu gaidīsim informāciju un jaunumus, kādās zinātņu disciplīnās varēsim kļūt zinošāki!

Dalīties