30.jūnija vakarā norisinājās kārtējā neakadēmiskā diskusija „Zinātnes kafejnīca”. Šoreiz vārds tika dots pieciem jaunajiem zinātniekiem, kuri auditorijai klāstīja savu redzējumu un pētījuma rezultātus par līderību, cilvēkresursu pārvaldību, skolu vadību, apmierinātību ar dzīvi un humora lomu stresa pārvarēšanā. Pasākums norisinājās Latvijas Universitātes kafejnīcā ar ESF projekta „Atbalsts doktora studijām Latvijas Universitātē” mērķstipendiātu dalību un atbalstu.

Trūkst pēctecības politikā

Ar samērā skumju joku par ierēdņiem un viņu darbības sekām, savu prezentāciju uzsāka Andris Sarnovičs, kurš pašlaik ir doktora grāda pretendents. Pētījumu „Cilvēkresursu mērķtiecīga attīstība valsts pārvaldē un tās pilnveidošanas virzieni” autors veica pirmskrīzes periodā līdz 2007.gadam, analizējot ierēdņu darbību valsts pārvaldē.

No teorētiskā skatupunkta pastāv trīs pieejas tam, kā ierēdnis var darboties un kā var tikt uztverts. Pirmkārt, tas var būt darbinieks, kurš veic tikai administratīvās funkcijas. Otrkārt, darbinieks var sniegt padomus, tādejādi ne tikai izpildot pienākumus, bet arī veicinot divvirzienu komunikāciju. Treškārt, darbinieki var būt stratēģiski partneri gan saviem vadītājiem, gan darba vietā kopumā. Viena no akūtām problēmām, ko autors ir novērojis valsts pārvaldē Latvijā, ir ideju un politiskās virzības pēctecības trūkums, kas negatīvi ietekmē līdz šim paveikto un rada satraukumu un nedrošību par nākotni darbinieku vidū, tādejādi norādot, ka Latvijas valsts pārvaldē strādājošie vairāk atbilst pirmajām divām pieejām.

Sava pētījuma kopsavilkumā, A. Sarnovičs uzsver, ka tie valsts pārvaldes darbinieki, kuriem ir maģistra grāds, kuri turpina izglītoties, kam ir 6 līdz 10 gadu darba pieredze un kuri ieņem vadītāja amatu, ir daudz informētāki par darba būtību un ir daudz spējīgāki izvērtēt situāciju, lēmumus un turpmākās darbības. Savukārt tie darbinieki, kuriem ir zemāka izglītība un kuri neturpina izglītoties papildus darba pienākumiem, ir vidēji informēti par iestādes mērķiem un vēlamo attīstību, kā arī šāda veida darbiniekiem ir novērota zema personisko mērķu saistība ar organizācijas mērķiem.

Katrs pats savas laimes kalējs

Anda Upmane, kas prezentēja 2008.gadā veikto pētījumu „Apmierinātību ar dzīvi prognozējošie faktori: kvalitatīva un kvantitatīva pieeja”, nepretendē uz jaunu, bet gan drīzāk uz citādu pieeju tam, kā apskatīt tēmu, par kuru parasti visiem ir viedoklis.

„Latvijā apmierinātība ar dzīvi mainās līdz ar izmaiņām ekonomiskajā situācijā,” uzsver A.Upmane, piebilstot, ka Eiropas pētījumu dati liecina, ka kopumā Eiropas valstu rādītāji apmierinātībā ar dzīvi gadu no gada pakāpeniski paaugstinās. „Par laimīgākajām valstīm pasaulē šobrīd tiek uzskatītas Kanāda, Īrija, Skandināvijas valstis, savukārt par nelaimīgākajām – Latvija, Krievija un vairākas Āfrikas valstis...”

Turklāt A.Upmane skaidro, ka pasaulē novērojams arī tāds paradokss, ka tajās valstīs, kuras ir strauji attīstījušās, nav augsts sabiedrības apmierinātības līmenis. Tāpat eksistē arī teorijas, kas apgalvo, ka apmierinātību ar dzīvi ietekmē personiskās iezīmes un pat gēni (līdz pat 80%).

Apmierinātāki ar dzīvi ir tie pētījumā aptaujātie respondenti, kuriem ir augstākā izglītība, kuri ir ticīgi, kas atrodas partnerattiecībās, kā arī tie, kuri savu materiālo situāciju vērtē kā labu, tā liecina A. Upmanes pētījums, kurā piedalījās 605 respondenti vecumā no 18 līdz pat 72 gadiem. Īpatnēji, ka Latvijā respondenti reti izvēlās sniegt galējas atbildes, bet kopumā parādās divi novērojumi. Pirmkārt, katrs pats ir savas laimes kalējs, otrkārt, apmierinātāki ar sevi ir bagātāki cilvēki.

„Jo vairāk sevi attīstīsim, jo būsim apmierinātāki ar sevi,” secina A. Upmane, uzsverot, ka Latvijas iedzīvotājiem īpaši nozīmīga ir apmierinātība ar personisko attīstību un ciešu attiecību sfēra, bet apmierinātība ar politiski finansiālajiem dzīves aspektiem nebūt nav vienlīdz būtiska ar iepriekšminētajām, lai gan tai ir tieša nozīme ikviena dzīvē.

Vara nav līderība

„Pasaules krīzes rodas līderu trūkuma dēļ,” ar šādu spēcīgu, bet patiesu apgalvojumu sava pētījuma „Līderības prasmju attīstīšanas modelis krīzes laikos” prezentāciju sāka argentīnietis un doktora grāda pretendents Klaudio Andreas Rivjēra (Claudio Andreas Rivera). „Pārfrāzējot salīdzinājumu ar lidmašīnas vadīšanas prasmēm, jāsaka, ka, vadot organizāciju, valsti, uzņēmumu vai valdību, lai cik sarežģīti tas šķistu, patiesībā ir tikai dažas lietas, kas var nogalināt: var beigties nauda, var aizmirst inovāciju un var novirzīties no kursa.”

Bieži vien sabiedrībā tiek aizmirsts tas, ka visi līderi ir vadītāji, bet ne visi vadītāji ir līderi. Ja līderi var raksturot ar tādiem aspektiem kā iedvesma, ilgtermiņa redzējums, atbilstošas lietas un sekotāji, tad pretnostatot vadītāju, to raksturo darba uzdevumi, īstermiņa domāšana, lietas atbilstošā veidā un padoties. Līdz ar to vadītājam pieder tikai formāla vara, savukārt līderim pieder tā sekotāju uzticība.

„Līderībā ir būtiska virziena noteikšana, cilvēku apvienošana, motivēšana un iedvesmošana, kā arī tādas vērtības kā labestība, patiesība, vienotība un skaistums sociālās un korporatīvās kultūras kontekstā, ņemot vērā arī tādus faktorus kā iedzimtība un bērnība, karjeras pieredze un mācīšanās,” tā K. Andreas Rivjēra skaidro savā jaunizveidotajā līderisma modelī. „Mana būtiskākā atziņa ir tā, ka vara nav vienādojama ar līderību, ņemot vērā, ka šodien līderības attīstībā ir ļoti svarīga loma tieši vērtībām.”

Katrai skolai sava „seja”

Doktora grāda pretendente Ineta Daiktere pie savu pētījuma tēmu „Skolas vadītāja loma skolas kultūras veidošanā”, par kuru četras stundas pirms prezentācijas tika iesniegts promocijas darbs, izvēlējās ar apziņu, ka katrai skolai ir sava „seja”.

„Mana skola, kurā reiz mācījos, bija forša, jo tai bija dvēselīte un dzirkstelīte, tur strādāja sirdscilvēki un tur valdīja vienotības sajūta,” atzīst I.Daiktere. „Pēc savas pieredzes zinu, ka personāla vadība skolā bieži vien Latvijā mēdz būt bez mentoringa un bez jebkāda atbalsta materiāla jaunajiem darbiniekiem, ko aizvieto ar vienu dāmu, kas parāda, kur ir jaunais kabinets. Uzskatu, ka arī skolā ir jābūt kvalitatīvai klientu apkalpošanai.”

Pētījuma autore ir saskārusies ar to, ka ar atslēgas vārdiem „skolas kultūra” daudzviet tiek saprasts ne jau skolas stratēģiskais attīstības skatījums, bet gan skolas muzejs, kas ir samērā šaura izpratne par skolas kultūru kā tādu.

„Manuprāt, galvenais ir panākt, lai mācības skolā nav mocības,” noslēgumā piebilst I.Daiktere, daloties pāris stāstos par pētījuma veikšanas laiku un savu pieredzi gan vietējās, gan ārvalstu skolās.

Humors – zāles pret stresu?

To, kā humors iedarbojas uz stresu, skaidroja nu jau psiholoģijas doktora grāda īpašniece pētniece Ieva Stokenberga, prezentējot sava promocijas darba „Humora loma stresa pārvarēšanas procesā” rezultātus un ik pa brīdim izstāstot kādu ilustratīvu anekdoti.

Pētījuma, kuru autore veica sešus gadus no 2004. līdz pat 2010.gadam, tēmas izvēlei bija vairāki pamatojumi. Pirmkārt, kultūrā jau no seniem laikiem ir zināms, ka humors palīdz tikt galā ar grūtībām un ka asprātība allaž ir bijusi ierocis vājo rokās. Kaut vai kā piemēru minot lielisko kinofilmu „Dzīve ir skaista”, kur humors ļauj izturēt holokausta elli. Otrkārt, pasaulē attīstās tā saucamā pozitīvā psiholoģija, kura pēta, kas ir tie resursi, kuri palīdz celties uz augšu, nevis pēta negatīvus faktorus.

„Bez humora nevar iztikt neviens zinātnieks,” atzīst I. Stokenberga. „Novēlu nevienam nezaudēt humora izjūtu, lai vienmēr būtu uz zirga, uz brieža vai uz viļņa, kur nu kurš vēlas atrasties.”

Dalīties