Šī gada 27. janvārī LU Muzeja telpās Kronvalda bulvārī 4 notika pirmās Sarunas Muzejā, kuru centrālais objekts bija karte, kurā redzama ne vien Latvijas, bet arī plašu blakus esošo Krievijas teritoriju ģeoloģiskā uzbūve. Karti 1942. gadā, vācu okupācijas laikā, izdevis Zemes bagātību  pētīšanas institūts. Sarunas bija pulcējušas ģeoloģijas jomu pārstāvjus, vēstures pētniekus un citus interesentus.

Ģeoloģiskā karte digitalizētā formā ir pieejama LU e-resursu repozitorijā. Pasākums tika ierakstīts, lai tā gaitā pārcilātā informācija saglabātos kā LU Muzeja krājumā un būtu pieejams sabiedrībai.

LU Muzeja direktore, Dr. paed. Iveta Gudakovska ievadā pastāstīja, ka sarunas iecerētas kā Muzeja bagātīgā krājuma priekšmetu izpēte, tajā iesaistot dažādu jomu speciālistus. Šāda saruna varētu sniegt papildus informāciju par muzeja priekšmetu, apskatot to no dažādiem aspektiem, pievēršoties tā vēsturiskumam, nozīmei, izmantošanas iespējām. Tas varētu veicināt arī muzeja un visu interesentu, tai skaitā, LU mācībspēku, savstarpējos kontaktus un krājuma vērtību popularizēšanu sabiedrībā.

Krājuma glabātājs, Mg. geol. Māris Rudzītis, iepazīstināja ar muzeja krājuma priekšmetu, kam šis pasākums veltīts - Austrumapgabala un Eiropas Krievijas  rietumdaļas ģeoloģisko karti. Šo karti sastādījis tolaik Latvijā zināmākais ģeologs, LU docents Nikolajs Delle. Kartes mērogs - 1:1 500 000, un tajā attēlota gan Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorija, gan  arī  Ļeņingradas, Orlas un Voroņežas apgabali. Kartes ir sarežģītākais no cilvēces izdomātajiem zīmējumiem, un arī šajā attēlots dabā novērotais - tā ir šo teritoriju ģeoloģiskā uzbūve. Turklāt, kartē attēlojamās informācijas liela daļa iegūta 20. gs. trīsdesmitajos - četrdesmitajos gados, kam sekoja vairāki okupācijas gadi, karte izdota t.s. vācu okupācijas laikā. Kartes sastādītājs, N. Delle, drīz pēc kara ne visai skaidros apstākļos tika apcietināts un  nonāca ieslodzījumā.

Asoc. prof., Dr. geol. Ģirts Stinkulis, pastāstīja par ģeoloģiskās kartes veidošanas principiem. Karte ir zemkvartāra virsmas iežu stratigrāfisko vienību attēlojums. Tas atspoguļo ģeoloģisko pagātni - Latvijas piemērā, gan simtiem miljonu gadu senu un plašu Devona sedimentācijas baseinu, kas cauri Baltijai stiepjas un izsekojams līdz Urāliem, gan sekojošus ģeoloģiskos laikmetus, kad nogulumu veidošanās bijusi pārtraukta un notikusi to noārdīšanās. Latvijas devona nogulumi iekļaujas Austrumeiropas platformas Galvenā devona lauka nogulumiežu kompleksā.

Tika apspriestas arī vēl 20. gs. pirmās puses īpatnības – ģeoloģiskā informācija tika iegūta lielākoties no atsegumiem (tolaik uz Daugavas vēl nebija aizsprostu un HESu), Latvijā bija tikai daži dziļi ģeoloģiskie urbumi.

Krājuma glabātājs Mg. hist. Rūdolfs Rubenis stāstīja par laiku, kad karte tika iespiesta un šo kartes izdošanu no politiskā aspekta. Bija 2. pasaules karš, 1939. gadā bija sadalīta Polija. 1941. gadā Austrumu frontē Vācijas karaspēks iebruka Padomju Savienībā un, strauji gūstot panākumus, bija aizvirzījies tālu uz Austrumiem, jau Maskavas apkaimē. Okupētajās PSRS teritorijās, (tai skaitā Latvijas teritorijā, kas skaitījās PSRS daļa) tika nodibināts Ostlandes reihskomisariāts ar civili-militāru pārvaldi, tas sastāvēja no Igaunijas,  Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas ģenerālapgabaliem. Ostlandes pārvalde atradās Rīgā. Ģenerālapgabalu robežas sakrita ar 1940. gada PSRS republiku robežām – t.i., ievērojot pārmaiņas, kas bija notikušas jau agrāk, 1939.g. – Polijas sadalīšanu, tās daļu pievienojot Ukrainas, Baltkrievijas un Lietuvas PSR, kā arī Lietuvas Mēmeles apgabala atdošanu Vācijai. Bija paredzēts vairāku ģenerālapgabalu robežas paplašināt Krievijas virzienā. Pēc kara, Polijai atjaunojoties, Polijas - PSRS robeža atkal tika vairākkārt mainīta, līdz pat 1951. gadam, kad PSRS atdeva Polijai Bjalistokas rajonu.

Tika apspriests arī kartes vāciskojums – Baltijas valstu teritorijā apdzīvoto vietu nosaukumiem u.c. vietvārdiem kartē atkal atgriezti vācu, resp., vācbaltiešu lietotie nosaukumi, kādi tika lietoti līdz 1. pasaules karam.  Tika precizēts, ka tā tas ir arī Latvijas austrumu daļā, kur vēsturiski tika vairāk lietoti krieviskie un poliskie apdzīvoto vietu nosaukumi.

Tika uzdoti jautājumi un izvērtās diskusija par derīgajiem izrakteņiem - kartē to atradnes nav parādītas, par karam nepieciešamās naftas un niķeļa rūdu ieguvi vācu kontrolētajās teritorijās.

Kartei nav zināms atsevišķi izdots paskaidrojošais teksts, izņemot atsevišķu fragmentu aprakstu šis kartes agrākajās versijās, resp., N. Delles kandidāta darbā. Nav zināms, no kurienes ņemta informācija par kartē iekļauto Krievijas  teritoriju, bet internetā ir atrodamas Padomju-vācu 1940. g. ģeoloģisko karšu M 1:2 500 000 atsevišķas lapas. Acīmredzot, ir bijušas arī lapas ar Delles kartē attēloto Krievijas teritoriju.

Radās jautājumi, vai kartes izstrādes laikā ievākti paraugi u.c. ģeoloģisks materiāls. Tika paskaidrots, ka vismaz dažas kolekcijas no dažādiem atsegumiem, arī N. Delles, viņa līdzstrādnieku un studentu vāktas, atrodas LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās. Daļa vākumu varētu būt uzkrāta kartes veidotāja – Zemes bagātību pētīšanas institūta  Latvijas Derīgo izrakteņu muzejā, kam vēlāk, ap 1951.-1960. g., būtu jānonāk Dabas muzejā. Pēc prof. Dr. geol. E. Lukševiča domām, Dabas muzejā ir tie N. Delles vāktie devona zivju paraugi, ko apstrādājis paleontologs V. Gross, bet par citiem nav ziņu.

Klātesošie dalījās iespaidos un pieredzē par pieredzēto PSRS slepenības māniju. Padomju Savienībā un līdz ar to arī Latvijas PSR tika uzturēta augsta līmeņa slepenība, plašākai sabiedrībai padarot nepieejamas pat sen izdotas topogrāfiskās kartes. Ierobežota piekļuve bija vairumam kartogrāfiskā un ģeoloģiskā materiāla. Publiski pieejamas bija tikai ļoti primitīvas kartoshēmas, bez koordināšu tīkla, ar speciāli veiktiem sagrozījumiem un samazinātu precizitāti. Ar slepenību saistītās iestādēs, piem., kur darbs prasīja izmantot kartes vai tikties ar ārzemniekiem, bija kāds atbildīgais, vai pat īpaša slepenā nodaļa un īpašs cilvēks, kas uzraudzīja šis darbības. Strādājot ar kartēm tika praktizēta paranoidāla piesardzība, bija jāievēro gara virkne dažādu noteikumu. Slepenības režīma ievērošana tika pārbaudīta, pārkāpumi sodīti. Sarežģījumi bija sagaidāmi arī kontaktējoties ar ārzemniekiem.

Izrādījās, interesants ir arī šīs kartes ceļš uz LU Muzeju. Visi muzejā esošie kartes eksemplāri nāk no privātiem krājumiem, nevienam nav iestādes vai slepenības zīmoga. Kartes daudzus gadus glabājuši un muzejam atdevuši Viktors Grāvītis, Valdis Segliņš, Valters Pērkons, Vitālijs Sorokins.

Tālāk saruna turpinājās par kartes sastādītāju - Nikolaju Delli, kas tolaik bija Zemes bagātību pētīšanas institūta galvenais ģeologs un 1944. gadā aizvietoja direktoru. N. Delle kopā ar K. Cukermani, pēc Ostlandes administrācijas pavēles, izveda institūta vērtīgo inventāru uz Vāciju. N. Delle vilcinājās atgriezties Latvijā un strādāja Berlīnes Padomju sektorā Vācijas Ģeoloģijas dienestā (Deutsche Geologische Landesanstalt) kā starpnieks komunikācijai ar PSRS militāro administrāciju. Tas viņam bija piemērots amats, jo N. Delle bija gan ģeologs, gan labs vācu un krievu valodas zinātājs.  Pēc nepārbaudītām un ar dokumentiem neapstiprinātām ziņām, N. Delle tika Berlīnē arestēts, notiesāts un neatgriezās no padomju koncentrācijas nometnes, pēc V. Grāvīša ziņām, Krasnojarskas apkaimē. Pēc datiem, ko visai nesen, pirms nedēļas, ieguvām no vācu ģeologa un vēstures pētnieka Horsta Grebinga, kurš raksta par vācu ģeologa V. Hāka (Wilhelm Haack) apcietināšanu, N. Delle vēl 1947. g. februārī strādājis šajā iestādē. Tātad viņš nav gājis bojā 1946. g., kā līdz šim uzskatīts. Atšķirīgi ir uzskati par N. Delles aresta iemesliem un apsūdzību, jo par to mums nav nekādu liecību, ne dokumentu. Iemesls varētu būt arī sadarbība ar vācu okupantiem šīs, “karam vajadzīgās”, kartes sastādīšanā, bet, varbūt arī līdzdalība Zemes bagātību pētīšanas institūta inventāra izvešanā, bet, varbūt, lieta saistība ar V. Hāku. Arī vairāku, t.sk., vācu un krievu, valodu zināšana un labprātīga aizbraukšana no Rīgas varētu politiskās patvaļas, aizdomīguma un spiegu medību laikā varētu būt aresta iemesls. Nesen atklājušies fakti, kas liecina, ka N. Dellem bija divi brāļi – ne tikai Eižens (aviators, planieru konstruktors, tika nejauši nošauts 1941. g.), bet arī otrs brālis Pāvels, kas bija virsnieks vācu izlūkdienestā, kur bijis ne tikai tulks un  instruktors, bet arī vervējis aģentus iesūtīšanai Padomju Savienībā. Tai skaitā, viņš organizējis diversanta Tavrina - Šilo sagatavošanu atentātam pret J. Staļinu. Arī šis fakts varētu būt saistīts ar N. Delles apcietināšanu.

Konstatējām, ka “Sarunas Muzejā” ir pulcējušas interesentus. Kopīgā saruna ļāva ielūkoties dažās maz zināmās jomās, kā arī apjaust, cik daudz vēl ir nezināmā.

Fotomirkļi no pasākuma.

Pasākuma video ieraksts.

Dalīties