Akadēmiskais centrs
1926. gada 6. decembrī Rīgā dzimusi Natālija Cimahoviča - Latvijas baltkrievu radioastronome. Vecāki - tēvs pēc tautības – baltkrievs, māte no poļu dzimtas. Natālija mācījās Rīgas pilsētas Jura Neikena 47. pamatskolā. Karam sākoties, 1941. gada rudenī ģimene devās uz Indras pagastu, kur Natālija mācījās Indras baltkrievu ģimnāzijā. 1943. gadā ģimene atkal atgriezās Rīgā, un Natālija turpināja mācības Rīgas pilsētas 9. vidusskolā. Pirmā izvēle augstākajai izglītībai bija filozofija, bet pēc Filozofijas fakultātes likvidēšanas N. Cimahoviča pievērsās fizikai. 1947. gadā pēc vidusskolas pabeigšanas ar sudraba medaļu N. Cimahoviča iestājās LVU Fizikas un Matemātikas fakultātē, kur studēja fiziku, specializējoties kodolfizikā. Diplomdarbu par divu daļiņu kustību relatīvistiskajā kvantu mehānikā viņa izstrādāja fiziķa Alfona Apiņa (1911–1994) vadībā. Strādājusi ZA Fizikas institūtā (1952–1955), Astronomijas sektorā (vēlāk Radioastrofizikas observatorija (1955–1982 ), bijusi Saules fizikas tēmas vadītāja (1961–1982). Publicējusi vairākus desmitus zinātnisku rakstu un monogrāfiju „Saules lielie radiouzliesmojumi” (1968). 1970. gadā aizstāvējusi zinātņu kandidāta disertāciju “Saules lielo radiouzliesmojumu pētījumi” un ieguvusi fizikas un matemātikas doktora grādu. Saņēmusi valsts emeritētā zinātnieka nosaukumu (2006). Veikusi pētījumus arī par Saules starojuma ietekmi uz dzīvo dabu. Darbojusies žurnālā „Zvaigžņotā Debess” redkolēģijā (1964–1993), publicējusi vairāk nekā 200 populārzinātniskus rakstus un piecas brošūras, tai skaitā “Raida kosmoss” (1961), „Saule un mēs” (1962), “Kad tiekas planētas” (1982). Bijusi Latvijas Astronomijas biedrības valdes locekle. Brīvajā laikā burājusi, piedalījusies sacensībās. 1982. gadā N. Cimahoviča devās pensijā, bet vēlāk iesaistījās darbā Irbenes 32 metru radiolokatora pārveidošanā par radioteleskopu. Paralēli pievērsās latviešu un baltkrievu folklorai, piedalījās baltkrievu valodas un kultūras tradīciju saglabāšanas biedrības “Svitanak” pasākumos.