BEGIN:VCALENDAR
VERSION:2.0
PRODID:-//TYPO3/NONSGML Calendarize//EN
BEGIN:VEVENT
UID:calendarize-dzimis-vilhelms-ostvalds-20250902
DTSTAMP:20251014T133030Z
DTSTART;VALUE=DATE:20250902
DTEND;VALUE=DATE:20250903
SUMMARY:Dzimis Vilhelms Ostvalds
DESCRIPTION:Ķīmiķis\, Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds dzimis 1853. gada 2. septembrī Rīgā mucinieku meistara Gotfrīda Vilhelma Ostvalda un viņa sievas Elizabetes Leiķeles ģimenē.\nSkolas gaitas V. Ostvalds uzsāka Fromma skolā\, bet no 1864. gada līdz 1871. gadam apguva zināšanas Rīgas Reālģimnāzijā (bijusī Domskola\, tagad Rīgas Valsts 1. ģimnāzija). Pateicoties ģimnāzijas dabaszinātņu skolotājam\, ilggadējam Rīgas Dabaspētnieku biedrības priekšsēdētājam Gothardam Švēderam V. Ostvalds sāka pastiprināti interesēties par ķīmiju.\nPēc reālģimnāzijas beigšanas V. Ostvalds vēlējās turpināt studijas Rīgas Politehnikumā (tagad Latvijas Universitāte)\, bet tā kā ķīmijas zinātne bija vāji attīstīta\, 1872. gadā devās studēt uz Tērbatas Universitāti (tagad Tartu Universitāte). \nPēc studiju beigšanas V. Ostvalds strādāja par asistentu Tērbatas Universitātes Fizikas\, bet vēlāk Ķīmijas institūtā (1875 - 1881). Strādājot Tērbatas Universitātes Ķīmijas institūtā\, pievērsās fizikālajai ķīmijai kā arī laboratoriju aparatūras izgudrošanai. 1877. gadā V. Ostvalds izgudroja ierīci šķidruma blīvuma mērīšanai - piknometru. Laika gaitā V. Ostvalds izgudroja jaunas laboratorijas iekārtas un mēraparatūras - graduētas kalibrētās pipetes\, filtrācijas stends\, universālais turētājs\, pilošā dzīvsudraba elektrods un Ostvalda gāzes krāsniņa\, toluola termostats\, viskozimetrs. V. Ostvalda izgudrojumi tika izmantoti ķīmijas laboratorijās visā pasaulē. Lai varētu apzīmēt vielas molekulāro svaru V. Ostvalds ieviesa jēdzienu “mols”.\n1844. gadā V. Ostvalds izdeva grāmatu “Lehrbuch der allgemeinen Chemie” (Vispārējās ķīmijas kurss)\, kurā sniedz pārskatu par zinātnieku paveikto fizikālās ķīmijas nozarē.\n1881. gadā atgriezās Rīgā un pēc profesora Kārļa Šmita ieteikuma uzsāka darbu Rīgas Politehnikumā par ķīmijas profesoru. Dažu gadu laikā V. Ostvalds pašos pamatos reformēja mācību sistēmu\, ieviešot jaunu metodi - laboratorijas darbi. V. Ostvalda laikā Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļa kļuva par vienu no populārākajām un studentu skaits strauji pieauga\, tādēļ pēc V. Ostvalda iniciatīvas 1884. gadā tika uzcelts jauns ķīmijas fakultātes korpuss ar modernām laboratorijām.\nV. Ostvalda zinātnisko darbību ietekmēja Baltijas guberņu rusifikācija - krievu valoda kļuva par vienīgo mācību valodu Rīgas Politehnikumā. V. Ostvalds savā autobiogrāfijā “Lebenslinien: eine Selbstbiographie” (Dzīves līnijas) rakstīja: “Panslāvisma graujošais vilnis [..] sāka demonstrēt savu spiedienu. Būtība bija [..]\, ka neapstrīdami zemāka kultūra gribēja nogremdēt pie mums sasniegtās augstākās vērtības”. V. Ostvaldam tika piedāvāta fizikālās ķīmijas profesora vieta Leipcigas Universitātē un 1887. gada septembrī V. Ostvalds ar ģimeni pārcēlās uz Leipcigu (Vācija).\nStrādājot Leipcigas Universitātē\, V. Ostvalds kopā ar līdzstrādniekiem izveidoja fizikālo ķīmiju tādu\, kādu mēs to pazīstam mūsdienās. Par galvenajiem atklājumiem uzskatāmi V. Ostvalda pētījumi katalīzes\, ķīmiskā līdzsvara un ķīmiskās reakcijas ātruma jomā. Par šiem atklājumiem 1909. gadā V. Ostvaldam tika pasniegta Nobela prēmija ķīmijā.\nV. Ostvalds sarakstīja pirmo mācību grāmatu fizikālajā ķīmijā (1885 - 1887) un 1889. gadā izveidoja žurnālu Klassiker der exakten Wissenschaften (Eksaktās zinātnes klasika)\, tā izdevumi sasniedz vairāk nekā 250 sējumus. \nV. Ostvalds bija pirmais apmaiņas profesors Hārvarda Universitātē un lasīja lekcijas fizikālķīmijā un natūrfilozofijā Hārvarda Universitātē\, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā un Kolumbijas Universitātē (1905 - 1906).\nDzīvojot Vācijā\, V. Ostvalds turpināja uzturēt zinātniskos sakarus ar Rīgu un 1903. gadā tika ievēlēts par pirmo Rīgas Politehniskā institūta Goda biedru. V. Ostvaldam pieder patents par amonjaka oksidēšanu jeb Ostvalda slāpekļskābes sintēzes metode.\nV. Ostvalds bija aktīvs masons un 1911. gadā tika uzņemts Leipcigas brīvmūrnieku ložā “Zu den drei Ringen”\, vēlāk kļūstot par lielložas “Zur aufgehenden Sonne” lielmeistara vietnieku\, bet no 1914. gada - par goda lielmeistaru.\nV. Ostvalda skolnieks bija nākamais Rīgas Politehniskā institūta direktors (1902 - 1905\, 1917 - 1918)\, Baltijas Tehniskās augstskolas un Latvijas Augstskolas (tagad Latvijas Universitāte) rektors (1919) Pauls Valdens.\nV. Ostvalda profesionālā un radošā darbība bija saistīta ne tikai ar ķīmiju. Uzsākot studijas Tērbatas Universitātē\, kļuva par studentu korporācijas Fraternitas Rigensis biedru\, Īrijas vidusskolā pasniedza matemātiku un dabaszinātnes. V. Ostvalds bija pirmais\, kurš izteicis ideju par vienotu starptautisku naudu\, mērvienībām un pasaules valodu. V. Ostvalds bija pazīstams arī kā filozofs - viņš noliedza matērijas un atomu pastāvēšanu\, uzskatot\, ka vienīgā realitāte ir enerģija. Viņš aizrāvās arī ar glezniecību\, savā mājas laboratorijā pats izgatavoja krāsas\, pievērsās krāsu pētniecībai un sarakstīja vairākas publikācijas\, tai skaitā\, grāmatu "Die Farbenfibel" (Krāsu pamati\, 1916).\nV. Ostvalds aizgāja mūžībā 1932.gada 4. aprīlī. Urna ar zinātnieka pelniem tika iemūrēta klintī viņa zemes īpašumā Grosbotenē (Vācija). 2001. gadā Rīgas pilsētai ar koncerna “Grindeks” atbalstu tika dāvināts tēlnieka Andra Vārpas veidotais V. Ostvalda piemineklis. 2003. gadā eksakto zinātņu novirziena Lomonosova vidusskola pārdēvēja par Rīgas Ostvalda vidusskolu.\n\nDzimuši Latvijā. Zinātne - Ostvalds\, Valdens\, Canders\nVilhelms Ostvalds vienigais Latvijā dzimušais Nobela prēmijas ieguvējs\n15 fakti par Vilhelmu Ostvaldu\nĶīmija Latvijā
X-ALT-DESC;FMTTYPE=text/html:Ķīmiķis\, Nobela prēmijas laureāts \;Vilhelms Ostvalds dzimis \;1853. gada 2. septembrī Rīgā mucinieku meistara Gotfrīda Vilhelma Ostvalda un viņa sievas Elizabetes Leiķeles ģimenē.
\nSkolas gaitas V. Ostvalds uzsāka \;Fromma skolā\, bet no 1864. gada līdz 1871. gadam apguva zināšanas Rīgas Reālģimnāzijā (bijusī Domskola\, tagad Rīgas Valsts 1. ģimnāzija). Pateicoties ģimnāzijas dabaszinātņu skolotājam\, ilggadējam Rīgas Dabaspētnieku biedrības priekšsēdētājam \;Gothardam Švēderam V. Ostvalds sāka pastiprināti \;interesēties par ķīmiju.
\nPēc reālģimnāzijas beigšanas V. Ostvalds vēlējās turpināt studijas \;Rīgas Politehnikumā (tagad Latvijas Universitāte)\, bet tā kā ķīmijas zinātne bija vāji attīstīta\, \;1872. gadā devās studēt uz \;Tērbatas Universitāti (tagad Tartu Universitāte). \;
\nPēc \;studiju beigšanas V. Ostvalds \;strādāja par \;asistentu \;Tērbatas Universitātes Fizikas\, bet vēlāk \;Ķīmijas institūtā (1875 - 1881). Strādājot Tērbatas Universitātes Ķīmijas institūtā\, pievērsās \;fizikālajai ķīmijai kā arī \;laboratoriju aparatūras izgudrošanai. \;1877. gadā V. Ostvalds izgudroja \;ierīci šķidruma blīvuma mērīšanai - piknometru. Laika gaitā V. Ostvalds izgudroja jaunas \;laboratorijas iekārtas un \;mēraparatūras - graduētas kalibrētās pipetes\, filtrācijas stends\, universālais turētājs\, pilošā dzīvsudraba elektrods un Ostvalda gāzes krāsniņa\, \; toluola \;termostats\, viskozimetrs. V. Ostvalda \;izgudrojumi tika izmantoti \;ķīmijas laboratorijās visā pasaulē. Lai varētu apzīmēt vielas molekulāro svaru V. Ostvalds \;ieviesa \;jēdzienu \;“mols”.
\n1844. gadā V. Ostvalds izdeva \;grāmatu \;“Lehrbuch der allgemeinen Chemie” (Vispārējās ķīmijas kurss)\, kurā sniedz pārskatu par zinātnieku paveikto \;fizikālās ķīmijas nozarē.
\n1881. gadā atgriezās Rīgā un pēc \;profesora Kārļa Šmita ieteikuma uzsāka \;darbu \;Rīgas Politehnikumā par \;ķīmijas profesoru. Dažu gadu laikā V. Ostvalds pašos pamatos \;reformēja \;mācību sistēmu\, \;ieviešot jaunu metodi - \;laboratorijas darbi. V. Ostvalda laikā Rīgas Politehnikuma \;Ķīmijas nodaļa kļuva par vienu no populārākajām un studentu skaits strauji pieauga\, tādēļ pēc V. Ostvalda iniciatīvas \;1884. gadā tika uzcelts \;jauns \;ķīmijas fakultātes korpuss ar \;modernām laboratorijām.
\nV. Ostvalda zinātnisko darbību \;ietekmēja Baltijas guberņu rusifikācija - \;krievu valoda \;kļuva par \;vienīgo mācību valodu Rīgas Politehnikumā. V. Ostvalds savā autobiogrāfijā \;“Lebenslinien: eine Selbstbiographie” (Dzīves līnijas) rakstīja: “Panslāvisma graujošais vilnis [..] sāka demonstrēt savu spiedienu. Būtība bija [..]\, ka neapstrīdami zemāka kultūra gribēja nogremdēt pie mums sasniegtās augstākās vērtības”. V. Ostvaldam tika piedāvāta \;fizikālās ķīmijas profesora vieta \;Leipcigas Universitātē \;un \;1887. gada septembrī V. Ostvalds ar ģimeni \;pārcēlās uz \;Leipcigu \;(Vācija).
\nStrādājot \;Leipcigas Universitātē\, V. Ostvalds kopā ar līdzstrādniekiem izveidoja \;fizikālo ķīmiju tādu\, kādu mēs to pazīstam \;mūsdienās. Par galvenajiem \;atklājumiem uzskatāmi V. Ostvalda pētījumi \;katalīzes\, ķīmiskā līdzsvara un ķīmiskās reakcijas ātruma jomā. Par šiem atklājumiem \;1909. gadā V. Ostvaldam tika pasniegta \;Nobela prēmija ķīmijā.
\nV. Ostvalds sarakstīja \;pirmo \;mācību \;grāmatu \;fizikālajā ķīmijā (1885 - 1887) un 1889. gadā izveidoja \;žurnālu \;Klassiker der exakten Wissenschaften \;(Eksaktās zinātnes klasika)\, tā izdevumi sasniedz vairāk nekā 250 sējumus. \;
\nV. Ostvalds bija pirmais apmaiņas profesors \;Hārvarda Universitātē un lasīja lekcijas \;fizikālķīmijā un \;natūrfilozofijā \;Hārvarda Universitātē\, \;Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā un \;Kolumbijas Universitātē (1905 - 1906).
\nDzīvojot Vācijā\, V. Ostvalds turpināja uzturēt zinātniskos sakarus ar Rīgu un \;1903. gadā tika \;ievēlēts \;par \;pirmo \;Rīgas Politehniskā institūta \;Goda biedru. V. Ostvaldam pieder \;patents par \;amonjaka oksidēšanu jeb Ostvalda slāpekļskābes sintēzes metode.
\nV. Ostvalds bija aktīvs \;masons un \;1911. gadā tika uzņemts Leipcigas brīvmūrnieku ložā “Zu den drei Ringen”\, vēlāk kļūstot par \;lielložas “Zur aufgehenden Sonne” \;lielmeistara vietnieku\, bet no \;1914. gada - par \;goda lielmeistaru.
\nV. Ostvalda \;skolnieks bija nākamais \;Rīgas Politehniskā institūta direktors (1902 - 1905\, 1917 - 1918)\, \;Baltijas Tehniskās augstskolas un \;Latvijas Augstskolas (tagad Latvijas Universitāte) rektors (1919) \;Pauls Valdens.
\nV. Ostvalda \;profesionālā un \;radošā darbība bija saistīta \;ne tikai ar ķīmiju. Uzsākot studijas Tērbatas Universitātē\, kļuva par studentu korporācijas \;Fraternitas Rigensis biedru\, \;Īrijas vidusskolā pasniedza matemātiku un dabaszinātnes. V. Ostvalds bija \;pirmais\, kurš \; izteicis ideju par \;vienotu \;starptautisku naudu\, \;mērvienībām un \;pasaules valodu. V. Ostvalds bija pazīstams arī kā filozofs - viņš noliedza matērijas un atomu pastāvēšanu\, uzskatot\, ka vienīgā realitāte ir enerģija. Viņš aizrāvās arī ar glezniecību\, savā mājas laboratorijā pats izgatavoja krāsas\, pievērsās krāsu pētniecībai un sarakstīja vairākas publikācijas\, tai skaitā\, grāmatu \;"Die Farbenfibel" (Krāsu pamati\, 1916).
\nV. Ostvalds aizgāja mūžībā 1932.gada 4. aprīlī. Urna ar \; zinātnieka pelniem tika iemūrēta klintī viņa zemes īpašumā Grosbotenē (Vācija). \;2001. gadā Rīgas pilsētai ar koncerna \;“Grindeks” atbalstu tika dāvināts tēlnieka \;Andra Vārpas veidotais \;V. Ostvalda piemineklis. \;2003. gadā eksakto zinātņu novirziena Lomonosova vidusskola pārdēvēja par \;Rīgas Ostvalda vidusskolu.
\n\nDzimuši Latvijā. Zinātne - Ostvalds\, Valdens\, Canders
\nVilhelms Ostvalds vienigais Latvijā dzimušais Nobela prēmijas ieguvējs
\n15 fakti par Vilhelmu Ostvaldu
\nĶīmija Latvijā
LOCATION:
END:VEVENT
END:VCALENDAR 
