1886. gada 1. februārī dzimis Pauls Kalniņš, latviešu ķīmiķis. Studējis Rīgas Politehniskā institūta Būvinženieru nodaļā no 1904. līdz 1905. gadam, Cīrihes Universitātes Filozofijas fakultātes Dabas zinātņu nodaļā no 1906. līdz 1907. gadam un Karlsrūes Tehniskās augstskolas Ķīmijas fakultātē no 1907. līdz 1912. gadam. Kā asistents strādājis pie Hanoveres Tehniskās augstskolas privātdocenta, Nobela prēmijas laureāta Frīdriha Bergiusa privātā pētniecības laboratorijā, galvenokārt ar benzīna sintēzi. 1912. gada decembrī Bergiuss Kalniņam uzdeva veikt labojumus kreikinga (craking) metodē. Šis darbs palīdzēja Bergiusam pieteikt savu pirmo sintētiskā benzīna patentu.

Kad 1914. gadā Bergiusa laboratoriju pārveidoja par Esenes Goldšmita firmas zinātnisko laboratoriju, Kalniņš strādāja šīs akciju sabiedrības laboratorijās Hanoverē un Esenē līdz Pirmā pasaules kara beigām. Bergiusa un vēlāk Goldšmita firmas laboratorijās kopā ar citiem ķīmiķiem un fiziķiem Kalniņš strādāja pie eksperimentāla darba, kurā smagās eļļas tika pārvērstas benzīnā, hidrējot eļļu termiskos iziršanas produktus.

Kopš 1920. gada Kalniņš vadīja praktiskos darbus Latvijas Universitātes Sintētiskajā laboratorijā - līdz 1925. gadam kā asistents un no 1925. gada kā vecākais asistents. 1923. gada vasaras brīvlaikā Kalniņš beidza Karlsrūes Tehnisko augstskolu ar inženiera ķīmiķa grādu. 1928. gada vasaras brīvlaikā Kalniņš ieguva doktora grādu Cīrihes Universitātes Filozofijas fakultātes Dabas zinātņu nodaļā. 1938. gadā Kalniņš ieguva ķīmijas doktora grādu Latvijas Universitātē. Profesora nosaukumu Kalniņam piešķīra tikai 1940. gadā, viens no viņa subasistentiem šajā laikā bija Solomons Hillers. Pēc Otrā pasaules kara beigām līdztekus darbam universitātē profesors P. Kalniņš strādāja arī Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūtā (1946-1955).

Gūtmanis, K. (2008). LU profesora Paula Kalniņa pētījumi bioķīmijā. Latvijas Universitātes Raksti, Zinātņu vēsture un muzejniecība, 716. 106.-109. lpp.

Wikipedia - Pauls Kalniņš (ķīmiķis)