1883. gada 20. novembrī Ezeres pagastā dzimis Eduards Gēliņšlatviešu astronoms. Latvijas Universitātes mācībspēks (1919 – 1944).

Eduards mācījies pagasta skolā, kuru pabeidzis 1898. gadā. No 1903. gada strādājis par kancelejas ierēdni Liepājas apgabaltiesas prokuratūrā, tajā pašā laikā gatavojoties ģimnāzijas pabeigšanas eksāmeniem. 1909. gada pavasarī E. Gēliņš kā eksterns izturēja pārbaudījumus Liepājas Nikolaja klasiskajā ģimnāzijā un tā paša gada rudenī iestājās Sanktpēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes matemātikas nodaļā, kur studēja astronomiju, fiziku un meteoroloģiju, 1914. gadā pabeidzis universitāti ar diplomdarbu „Absolūti melna ķermeņa starojuma likumi”. 1913. gadā vēl kā universitātes students E. Gēliņš tika komandēts uz Pavlovskas Magnētisko un meteoroloģisko observatoriju sagatavoties zinātniskiem pētījumiem ģeomagnētismā un astronomijā. Tajā pašā gadā viņš kļuva par Krievijas Zinātņu akadēmijas Magnētiskās komisijas līdzstrādnieku, kuras uzdevumā vairākas reizes devās veikt magnētiskos pētījumus – 1913. gadā uz Podoliju Ukrainā, 1915. gadā uz Novgorodas guberņu un 1917. gadā uz Baltās jūras rietumu piekrasti un Barenca jūras Murmanskas piekrasti. Pēc universitātes absolvēšanas 1914. gadā E. Gēliņš Krievijā galvenokārt strādāja par skolotāju. 1918. gadā viņš atgriezās Latvijā un nākamajā gadā kļuva par jaundibinātās Latvijas Augstskolas asistentu. No 1924. gada viņš bija Teorētiskās astronomijas un analītiskās mehānikas institūta vecākais asistents. 1928. gadā E. Gēliņš aizstāvēja habilitācijas darbu teorētiskajā astronomijā un viņu ievēlēja par privātdocentu, 1930. gadā – par docentu. Viņš lasīja lekcijas teorētiskajā mehānikā, sfēriskajā astronomijā, zvaigžņu astronomijā, debess mehānikā, orbītu teorijā, kosmogonijā, vispārīgajā astrofizikā, Saules fizikā, vadīja seminārus, praktiskos darbus un nobeiguma kandidātu darbus. 1936. gadā E. Gēliņš kļuva par vecāko docentu un minētā institūta direktoru, bet 1939. gadā par ārkārtas profesoru. Viņš pētīja Saules vēju un tā ietekmi uz Zemes magnētisko lauku.

1944. gadā E. Gēliņš devās trimdā uz Vāciju, kur piecus gadus strādāja kā jūras astronoms Vācu jūras observatorijā Hamburgā. Viņš bija arī Baltijas Universitātes teorētiskās mehānikas profesors. 1951. gadā E. Gēliņš ieceļoja ASV, kur 1951.–1956. gadā bija ārkārtējais pētījumu profesors ģeodēzijā Ohaio universitātē. Pēc tam viņš dažādās iestādēs darbojās kā zinātniskais konsultants. E. Gēliņa pēdējā darba vieta bija ASV Arktikas pētniecības institūts, kur viņš strādāja līdz 1974. gadam, sasniedzot 90 gadu vecumu. Apglabāts Rock Creek kapos Vašingtonā.