1887. gada 21. jūnijā dzimis Arturs Dinbergs, latviešu ķīmiķis. 1907. gadā iestājies Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļā un kursu beidzis 1913. gadā ar inženiera tehnologa grādu un uzslavu. Sākot ar 1914. gadu darbojies akciju sabiedrībā “Kaučuks” par laboratorijas un izmēģinājumu daļas vadītāju, pārzinot arī izejvielu un tvaika saimniecības kontroli.

Kopā ar fabriku 1915. gadā evakuēts uz Maskavu, 1916. gadā nosūtīts komandējumā uz Galvenās artilērijas pārvaldes ķīmijas komiteju ar uzdevumu izmēģināt un kontrolēt dažādās gumijas fabrikās izgatavotās gumijas sejas segas pretgāzu maskām. Šinī darbā viņam radās izdevība tuvāk iepazīties ar Krievijas lielāko gumijas fabriku “Богатырь” un “Треугольник” darba metodēm un organizāciju. Pēc demobilizācijas Dinbergs strādājis Maskavas gumijas fabrikās, kur lielos daudzumos gatavojis organisku vulkanizācijas veicinātāju, ko lietoja turpat fabrikās.

Latvijā Dinbergs ieradās 1920. gada rudenī un tūliņ sāka ražot dzēšamās gumijas. Vēlāk viņam pievienojušies citi gumijas ražošanas tehniķi, un kopīgiem spēkiem viņi organizējuši gumijas rūpniecības akciju sabiedrību “Varonis”, kurā Dinbergs bija valdes priekšsēdētājs. 1925. gadā Dinbergs devās studiju ceļojumā Vācijā un Dienvidamerikā, kur iepazinies ar kaučuka ražošanu un pārstrādi. No 1936. gada darbojās par skolotāju Rīgas Valsts tehnikumā un bija biedrs Rīgas Rūpnieku biedrībā, kur vadīja gumijas apakšsekciju.

Habilitējās par privātdocentu Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Organiskās ķīmijas tehnoloģijas katedrā no 1939. gada 1. marta ar darbu “Kaučuka vulkanizācija”.