Latvijas Universitātes (LU) Muzeja šī mēneša priekšmets ir vācu okupācijas laikā izdotā ģeoloģiskā karte. Kartē atspoguļotas Latvijas ģeologu pētnieciskajos darbos gūtās atziņas par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pamatiežu griezumu savstarpēju korelāciju ar Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga), Orlas un Voronežas apgabala griezumiem, liecinot par kopīgu ģeoloģisko pagātni. Karte izdota saskaņā ar vācu okupācijas iestādēm un izmantota kara laikā.

Ģeoloģiskajās kartēs ir attēlota teritorijas ģeoloģiskā uzbūve – t.i., pēc vecuma grupēti un dažādās nosacītajās krāsās attēloti pamatieži bez tos pārsedzošajiem daudz jaunākajiem kvartāra nogulumiem. Latvijā parastākie kvartāra ieži ir smilts, māls, smilšmāls, kūdra, bet izplatītākie pamatieži ir devona vecuma dolomīti un smilšakmeņi, kas redzami arī atsegumos, karjeros un urbumos.

Ģeoloģiskās kartes sastādot, nepieciešama informācija par ģeoloģiskajiem slāņiem atsegumos un urbumos. Ņemti vērā gan daudzi atsegumu apsekojumi un pētījumi - tolaik Latvijā uz Daugavas vēl nebija aizsprostu, un Daugavas krastos bija redzamas devona dolomītu klintis. 1937.-1940. g. N. Delle bija iesaistīts Ķeguma spēkstacijas projektēšanā kā ģeologs.

Kartes sastādīšanā izmantoti dati, kas iegūti no publicētajiem pētījumu rezultātiem, zinātniskajiem darbiem, kā arī no sarakstes ar citu zemju ģeologiem, N. Delle pieminējis J. Dalinkeviču Lietuvā, R. Hekeru PSRS, V. Grosu Vācijā. Pētījumos piedalījušies daudzi Zemes bagātību pētīšanas institūta ģeologi - E. Lauenkrapča,  I. Embovica, V. Zāns, A. Dreimanis, E. Jansone un citi. Šajā laikā N. Delle iepazinies arī ar esošajiem ģeoloģisko urbumu materiāliem.

Līdz Zemes bagātību pētīšanas institūta (sākotnēji, komitejas) dibināšanai 1935. g. urbumus veica urbšanas firmas, parasti inženiera vadībā, bet bez ģeologu klātbūtnes. Urbšanai bija praktisks mērķis, parasti – ūdens iegūšana, urbumu zinātniskā nozīme bija neliela, neiegūstot pētniecībai vērtīgu zinātniski nozīmīgu zemes dzīļu paraugus, materiāls un informācija par caururbtajiem slāņiem nenonāca ģeologu rokās.  Zemes bagātību pētīšanas institūtā koncentrējās ziņas par ģeoloģisko uzbūvi - derīgajiem izrakteņiem, urbumiem u.c. Dziļurbumu, kas pārsniegtu 100 m dziļumu, līdz 1942.g. Latvijā bija maz – seši, un tikai divi no tiem bija sasnieguši silūra sistēmu, kas Igaunijas Ziemeļos redzama zemes virspusē, bet Latvijā ieguļ zem vismaz 200 metriem devona nogulumu.

1942. gadā Latvijas Vērtspapīru spiestuve Rīgā iespieda Zemes bagātību pētīšanas institūta izdevumu – N. Delles vadībā sastādīto Ostlandes un Rietumkrievijas ģeoloģisko karti, kuras pilns nosaukums bija


Geologishe Karte Ostlands und angrenzender Gebiete
des Europäische Russlands
(ohne Quartär)
Zusammengestellt von N. Delle 1942.

Austrumapgabala un Eiropas Krievijas W-daļas ģeoloģiskā karte
(bez kvartāra)
Sastādījis N. Delle


Tās mērogs - 1:1 500 000, un tā iespiesta uz papīra loksnes, kas 112 cm gara un 80 cm plata; Latvijas teritorija gan aizņem tikai nelielu kartes daļu, bet tās lielākajā daļā ir attēlota “Eiropas Krievijas W-daļa” (t. i., rietumu daļa), un tā aptver Ļeņingradas, Orlas un Voroņežas apgabalus, kam ar Baltiju ir kopīga ģeoloģiskā pagātne, un kartē tie savstarpēji korelēti ar Lietuvas, Latvijas un Igaunijas devona griezumiem.

Jau kartes vācu nosaukumā un pat nosaukuma burtu lielumā atspoguļojās arī tā laika politiskais stāvoklis. Norisinājās Otrais pasaules karš. Kad sākās Padomju-Vācu karš (1941-1945) jeb karadarbība Austrumu frontē, 1941. gadā stāvoklis Austrumu frontē bija labvēlīgs nacionālsociālistiskajai Vācijai, kuras karaspēks ļoti ātri bija šķērsojis Latvijas teritoriju, nomainot padomju okupāciju ar vācu okupāciju, un iekarojis plašas PSRS rietumu teritorijas. 1941.-1942. gadā vācu karaspēks bija izvietojies frontē no Ļeņingradas ziemeļos līdz Staļingradai (Volgogradai) un Groznijai dienvidos; karaspēks stāvēja arī Maskavas pievārtē. Tomēr 1943. gadā notika pagrieziena punkts karam, kad PSRS apturēja vācu ekspansiju un pārgāja pretuzbrukumā.  

Vācu okupētajā teritorijā bija izveidots Ostlandes reihskomisariāts jeb, kā tolaik to sauca, Austrumapgabals, ko veidoja Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Baltkrievijas ģenerālapgabali, un tā administratīvais centrs atradās Rīgā. Kartē redzams, ka okupētajās Baltijas valstīs un Baltkrievijas teritorijā ieviesti vāciskie vietvārdi, kādi tika lietoti līdz Pirmajam pasaules karam, bet paralēli tiem skatāmi arī vietējie nosaukumi. Parādītas arī ģenerālapgabalu robežas (tos gan bija paredzēts pēc nacionālsociālistiskās Vācijas uzvaras pār PSRS paplašināt Krievijas virzienā); Mēmeles (Klaipēdas) apgabals, ko Lietuva 1939. g. bija spiesta atdot nacionālsociālistiskajai Vācijai aiz bailēm no postošas sakāves, šajā kartē ieskaitīts Austrumprūsijā, savukārt, Viļņas apgabals, kas no 1920. līdz 1939. gadam bija Polijas sastāvā, kartē iekļauts Lietuvas ģenerālapgabalā.

Karte aptvēra teritorijas, kurās tobrīd notika karadarbība un karotājiem tā varēja būt noderīga – piemēram, plānojot tiltus, fortifikācijas būves, upju šķērsošanas iespējas. Uz kartes nav norādīts, cik eksemplāros tā iespiesta, nav arī zināms, vai tā tika izplatīta okupētajās teritorijās un Austrumu frontē. Šī kartes versija, gan bez uzrakstiem latviešu valodā, tika iekļauta arī Ostlandes reihskomisariāta atlantā.

1944. gadā, tuvojoties Otrā pasaules kara noslēgumam Eiropā, vairums Latvijas ģeologu devās bēgļu gaitās uz Vāciju. N. Delle 1945. gadā tika aizturēts Berlīnes padomju sektorā. Pēc V. Grāvīša domām, šī “vācu laikā” izdotā karte bija pamats, lai N. Delli apsūdzētu sadarbībā ar vācu okupācijas iestādēm. N. Delle nonāca ieslodzījumā – koncentrācijas nometnē Krasnojarskas apkaimē, no kura neatgriezās.

Karti muzejam dāvinājis ģeologs un zinātnes popularizētājs Viktors Grāvītis, kādreizējais N. Delles  students.

Karte digitālā versija būs apskatāma LU e-resursu repozitorijā, tās oriģināls glabājas LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās Kronvalda bulv. 4. Ekskursijas iepriekš piesakāmas: maris.rudzitis@lu.lv.

­


Vēl par Nikolaju Delli un Viktoru Grāvīti lasāms:

Māris Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Aktualizējot latviešu studentu korporācijas Latvia 103 gadu jubileju, par LU Muzeja 2020. gada februāra mēneša priekšmetu IR sagatavots uz fotoliecībām balstīts pētījums par diviem Latvia korporantiem, kuri savulaik iesaistījušies korporācijas izveidē no 1917. gada (dibināšanas Tērbatā) līdz pat 1930. gadam (ievākšanos konventa namā Šarlotes ielā 3). Fotoliecībās atspoguļota Valda Rozenšteina un Jāņa Upeslejas dzīve korporāciju vidē, kas tiek papildināta ar dokumentētiem faktiem par latviešu studentu korporācijas Latvia vēsturi. Fotogrāfijas LU Muzejam ir nodevusi Guna Daugule, kura kolekcionējusi un pētījusi V. Rozenšteina un J. Upeslejas radniecību un dzīves gaitas studentu korporācijā. LU Muzeja vēstures kolekcijas speciālists Rūdolfs Rubenis, Mg.hist., iepazinies un papildinājis dziļāk G. Daugules pētīto par abiem korporantiem. Ņemot vērā 1940. gada 17. jūnijā notikušo PSRS okupāciju, studentu korporācijas Latvia arhīvs tika pilnībā iznīcināts, bet šīs vēsturiskās fotogrāfijas ir paglābušās no iznīcības.

Kā pirmā persona izvirzāma Valdis Rozenšteins (1893-1941), kurš bija studentu korporācijas Latvia pirmais priekšsēdētājs-dibinātājs. Viņš nodibināja korporāciju, vadoties pēc universitātes saistību principa – katra studentu korporācija tika piesaistīta konkrētai universitātei un tās fakultātei. Bet politiskās pārmaiņas 1917. gadā – Krievijas impērijas sabrukums, Pirmā pasaules kara beigas un sekojošais Latvijas Neatkarības karš – radīja apstākļus, ka universitātes saistību princips akadēmiskajā vidē nespēj funkcionēt. Taču tajos laikos V. Rozenšteins nevarēja paredzēt, ka sabrūkot Krievijas impērijai, izveidosies Latvijas valsts un Latvijas Universitāte (LU), kas apvienos eksaktās, tehniskās un humanitārās zinātnes, padarot universitātes saistību principu nefunkcionējošu. Neskatoties uz tā laika sarežģīto situāciju, V. Rozenšteinam izdevās sagatavot pamatu korporācijas darbībai, kas turpinās mūsdienās. Studentu korporāciju pieredzi viņš ieguva no saviem tuviniekiem – tēva Johana (Jāņa) un brāļa Kārļa Rozenšteiniem -, kuri bijuši latviešu studentu korporācijas Lettonia locekļi. Ņemot vērā universitātes saistības principu,
V. Rozensteins nevarēja tikt uzņemts sava tēva un brāļa korporācijā, jo Lettonia nebija piesaistīta pie Tērbatas universitātes Veterinārmedicīnas institūta. Tāpēc V. Rozenšteinam atlika alternatīva – dibināt jaunu latviešu studentu korporāciju, kas būtu piesaistīta Tērbatas universitātes Veterinārmedicīnas institūtam.

Izveidojoties Latvijas Republikai un LU, studentu korporācija Latvia vairs nebija spējīga būt latviešu veterinārārstu korporācija, bet gan inženieru, lauksaimnieku, juristu u.c. specialitāšu studentu un bijušo studentu korporācija. Šajos apstākļos notika pārmaiņas, kuras rezultātā nāca citu specialitāšu latviešu studenti, piemēram, Jānis Upesleja (1899-1966), kurš, pretstatā V. Rozenšteinam, bija meliorācijas speciālists, nevis veterinārārsts. J. Upesleja, strādājot Latvijas meliorācijas nozarē, iesaistījās arī korporācijas aktīvajā dzīvē. Viņš ieņēma audzinātāja, dziedāšanas instruktora un dziedāšanas instruktora palīga amatus, kas bija sevišķi atbildīgi amati. Viņš iesaistījās korporācijas biedru kandidātu sagatavošanā, iemācot viņiem studentu korporāciju likumus, etiķeti, morāli, goda izrādīšanu un aizsargāšanu, kā arī perfektu dziesmu dziedāšanu. Par viņa aktivitāti korporācijas dzīvē liecina fotogrāfijas, kuras ir apskatāmas pielikumā un virtuālajā foto izstādē.  

Studentu korporāciju aizsākumi Baltijā meklējami 19. gs. otrajā pusē Tērbatā, kur jaunlatvieši Krišjānis Barons un Atis Kronvalds, aizsākot Jaunlatviešu kustību, sāka aktīvi cīnīties par latviešu studentu nacionālo līdztiesību akadēmiskajā vidē. Tajā laikā akadēmiskā vide bija ļoti vāciska, un vācbaltiešu studentu vidū liela popularitāti sabiedriskajās aktivitātēs ieguva studentu korporācijas. Kā pretsvaru vāciskumam, tika dibinātas latviešu, krievu, poļu un igauņu studentu korporācijas, kas sāka nostiprināt latviešu, krievu, poļu un igauņu ietekmi starp studentiem akadēmiskajā vidē.

Ļoti svarīgs elements studentu korporācijām bija t.s. novadniecības princips, kas stingri definēja, ka katra korporācija ir piesaistāma ne tikai pie konkrētās universitātes un tās fakultātes vai institūta, bet arī pie novada. Tas nozīmē, ka students, studējot Tērbatā, varēja iestāties tajā studentu korporācijā, kas bija piesaistīta pie vienas no Tērbatas universitātes fakultātēm vai institūtiem, un apvienoja konkrētā novada studentus (Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas vai Varšavas guberņas). Kad 1870. gadā Tērbatā nodibinājās latviešu studentu korporācija Lettonia, novadniecības principu nomainīja nacionalitātes piederības princips, kas pastāv līdz pat šodienai. Vienīgi saglabājās universitātes piederības princips.

Pārmaiņas skāra arī principu, kas noteica studentu korporācijas piederību konkrētai universitātei. Pirms tam Krievijas impērijā (1721-1917) katra universitāte specializējās savā nozarē, piemēram, Rīgas Politehnikums (1862-1896), pēc tam Rīgas Politehniskais institūts (1896-1918), specializējās tehniskajās zinātnēs, bet Tērbatas universitāte (1632-1919) humanitārajās. Tomēr Tērbatā sāka ieviest arī eksakto zinātņu studijas – medicīnu, farmācijas un veterinārmedicīnu. Kad
1919. gada 28. septembrī izveidojās LU kā centrālā Latvijas Republikas universitāte, apvienojot eksaktas, tehniskās un humanitārās zinātnes, princips par korporācijas piederību konkrētai universitātei zaudēja savu nozīmi. Tādējādi starpkaru laikā studentu korporācijās drīkstēja stāties studenti no visām LU fakultātēm, bet tika saglabāts kopš 1870. gada formulētais nacionālās piederības princips.

Par godu Valda Rozenšteina un Jāņa Upeslejas lomai latviešu studentu korporācijas Latvia vēsturē ir izveidota virtuālā foto izstāde, kas veltīta abiem korporantiem.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

2020. gada martā Latvijas Universitātes (LU) Muzeja mēneša priekšmets ir mākslinieka Jāņa Strupuļa astronomijai veltīto medaļu kolekcija, kas iemūžina izcilas personības un zīmīgus notikumus.

Mākslinieka Jāņa Strupuļa astronomiskās medaļas tapušas plašā laika posmā no 1977. līdz 2014. gadam, daļa no tām veidotas sadarbībā ar astronomijas vēsturnieku Jāni Klētnieku, dažas tiek lietotas kā apbalvojumi par sasniegumiem astronomijas jomā Latvijā, piemēram, Latvijas Astronomijas biedrība piešķir J. Ikaunieka medaļu.

LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā glabājas J. Strupuļa veidotās medaļas, kas veltītas agrāko laiku astronomiem N. Kopernikam, E. Halejam, J. Hevēlijam, T. Brahem un citiem, kā arī latviešu astronomiem F. Blumbaham, J. Ikauniekam, K. Šteinam. Daļa medaļu veltītas zīmīgiem notikumiem, tādiem kā pirmais astronomiskais iespieddarbs Rīgā, Latvijas Astronomijas biedrības dibināšana, komētas ietriekšanās Jupiterā.

No 19. marta medaļu kolekciju ir plānots izstādīt LU Muzeja zālē Raiņa bulvārī 19, Rīgā. Izstādē būs aplūkojamas ne tikai Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā esošās 18 medaļas, kuras LU Muzejam dāvinājis Jānis Strupulis, bet arī astronomiskās medaļas no mākslinieka personīgās kolekcijas. Neskaitot bronzas un māla veidojumus, izstādē būs aplūkojami arī četri no plastilīna veidotie medaļu oriģināli.

Jānis Strupulis par medaļu veidošanu saka tā: "Būtībā tas ir kā matemātikā, ir tikai viens pareizs atrisinājums. Tas arī vislabāk izskatās. Tēlniecībā ir arī tik jutīgas nianses, ko tikai ar tādu vieglu pieskārienu var mazlietiņ izmainīt. Tās nevar izmērīt ar mums pieejamiem instrumentiem, tikai just."

Mākslinieks Jānis Strupulis dzimis 1949. gadā Piebalgā, mācījies Valkas 1. vidusskolā, beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Strādā klasiskajā cilnī un medaļu mākslā, mazo formu tēlniecībā, pasteļglezniecībā, zīmējumā, dizaingrafikā, heraldikā.  Jānis Strupulis ir medaļu mākslinieks (ap 800 medaļu un plakešu), grafiskais dizaineris, gleznotājs. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1978. gada, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Viņš interesējas par astronomiju, ir Latvijas Astronomijas biedrības biedrs. 1997. gadā ieguvis Latvijas Zinātņu akadēmijas Paula Stradiņa balvu par mediķu un zinātnieku portretu atveidojumu medaļās.

Ilgonis Vilks, LU Muzeja eksperts

Gunta Vilka, LU Muzeja krājuma glabātāja palīdze