MĒNEŠA PĒTĪJUMS LINARDS ROZENTĀLS: Eliksīrs dvēselei – pētījums par cilvēcību

Lai neatkārtotu pagātnes kļūdas

Cik nozīmīgs šis pētījums ir baznīcai? Jaunākos laikos izdotu grāmatu par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas neseno laiku vēsturi ir ļoti, ļoti maz. Vienīgā grāmata, kas mums ir – somu vēsturnieka un teologa Talonena pirms astoņiem gadiem izdots pētījums "Baznīca staļinisma žņaugos" – par luteriskās baznīcas vēsturi padomju okupācijas laikā no 1944. līdz 1950. gadam. Šogad ir nākusi klajā mana grāmata – par sinodālo pārvaldes principu luteriskajā baznīcā 1948.–1984. gadā, proti, par demokrātiskās pārvaldes likteni baznīcā padomju režīma laikos. Tas arī viss!... Šis ir daudzējādā ziņā ir vēl neapzināts vēstures apgabals. Mūsu nākotnes soļi ir nesaprotami, ja neapzināmies, kas mūs ietekmējis, gan kā indivīdus, gan kā kopienas, piemēram, baznīcu. Jāapzinās gan labais, gan sliktais, citādi esam nolemti atkārtot iepriekšējās kļūdas. Grāmata nav vienkāršs atskats uz vēsturi, tā ir pagātnes apzināšanās, lai saprastu, kā veicināt labo un izskaidrot un arī pieņemt sāpīgo un problemātisko. Nevēlēšanās apzināties sāpīgas lietas ir saprotama. Jebkurš laiks, kad valdīja totalitārs vai autoritārs režīms, baznīcām bijis sāpīgs periods, it īpaši, kad šie režīmi centās baznīcu iznīcināt vai ierobežot. Jouko Talonens savas grāmatas pēcvārdā rakstīja, ka baznīcas vadītāji šajos grūtajos apstākļos darīja visu iespējamo, lai baznīca izdzīvotu. Baznīca, nonākot padomju režīmā, ātri vien izvēlējās izdzīvošanas stratēģiju. Tas ir tikai cilvēcīgi, neviens nevar zināt, kā pats šādā situācijā rīkotos, tādēļ jāvairās no vienkāršotas kritizēšanas. Jāsaprot, ko no tā šodien varam mācīties. Vai varēja būt citādi? To mēs neuzzināsim! Baznīca izdzīvoja, taču svarīgāk par to bija tas, ka baznīca atsevišķu mācītāju un draudžu personās patiešām centās izdzīvot savu eksistenci, piepildīt savu uzdevumu un jēgu.

Evaņģēliski luteriskā baznīca pirmskara Latvijā – no demokrātijas uz autoritārismu

Baznīcai bija jāspēlē pēc padomju varas noteikumiem? Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca veidojās 20. gs. 20. gados, pēc Pirmā pasaules kara, tā savulaik bija moderna, ar sinodāli episkopālo iekārtu, kas nozīmē, ka lēmējvara un izpildvara bija gudri sabalansēta starp sinodēm – demokrātiski ievēlētām struktūrām un sinožu ievēlētu bīskapu un prāvestiem. Kompetences tika  nodalītas tā, ka viena otru papildināja. Līdz Pirmā pasaules kara beigām baznīcas darbību noteica Krievijas impērijas likums par luterisko baznīcu, kas nemainīgs bija pastāvējis kopš 1832. gada. Kad 19. gs. attīstījās sinodālā pārvalde Vācijas un Skandināvijas baznīcās, līdz Krievijas impērijas pārziņā esošajai luteriskajai baznīcai Kurzemē un Vidzemē šī attīstība nenonāca, un retie mēģinājumi hierarhizēto baznīcas struktūru reformēt neguva atbalstu. Jau I Pasaules kara laikā latviešu luterāņu baznīcā sākās plašas diskusijas par to, kādai ir jābūt baznīcas struktūrai jaunajos apstākļos. Tas bija meklējumu un mēģinājumu laiks, tomēr jau 1920.–1922. gadā svarīgākās vadlīnijas kļuva skaidras – visu mācītāju un draudzes pārstāvju Sinode, tās ievēlēts bīskaps un vēlēta baznīcas pārvalde – visus reģionus pārstāvoša Virsvalde, draudzes, kuras pārvalda draudžu vēlētas padomes un vēlēts mācītājs, kuru administratīvais vadītājs ir prāvests – reģionālajā līmenī. Lai Baznīca vispār tiktu definēta kā no valsts autonoma organizācija, bija jāpieņem atsevišķs likums, jo spēkā vēl bija Krievijas impērijas likums, ka Baznīca ir valsts pārvaldes daļa. Šo likumu pieņēma 1928. gadā, un uzreiz pēc tam varēja pieņemt iepriekšējos gados rūpīgi diskutēto un baznīcā  akceptēto Satversmi. Ironiski, ka pēc trīs gadiem sinodālā principa jēgu un vērtību dažādos pārvaldes līmeņos sāka apšaubīt, demokrātija baznīcā, tāpat kā sabiedrībā, 30. gados neizturēja pārbaudījumus, un baznīcā de facto  tika ieviesta autoritāra pārvalde. Vēlreiz apliecinot to, ka, bieži ir tā, ka baznīca atspoguļo sabiedrību, nevis otrādi. Tika pieņemti jauni, valsts izdoti noteikumi, kuri reducēja sinodālo principu, sinodes vairs netika sasauktas, arhibīskaps varēja pieņemt lēmumus sinožu starplaikos un līdz padomju okupācijai demokrātiski izveidotā Baznīcas Satversme darbojās ļoti nosacīti. 30. gadu beigās tika gatavota jauna Satversme, kura luterisko baznīcu noteiktu kā valsts baznīcu un mainītu baznīcas iekārtu uz episkopālu, proti, bīskapa un garīdznieku vadītu. Faktiski paredzētā baznīcas struktūra pārsteidzoši līdzinātos tai, kuru pēc II Pasaules kara izveidoja Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā padomju režīms.

Arhibīskaps ar miera balodi pie amata tērpa…

Padomju režīms izmantoja to, ka baznīcas demokrātiskās institūcijas vairs nedarbojās, un šajā tukšajā vietā radīja tādu baznīcas struktūru, kas atbilda režīma izpratnei un praksei par padomju "demokrātiju". Izveidojās kvazisinodāla iekārta, tomēr īstenībā baznīca tika sovjetizēta, vadības struktūra tika izveidota pēc padomju sistēmas parauga. Formāli pastāvēja 40-50 režīma rūpīgi izraudzītu cilvēku sinode, bet vara bija koncentrēta daudz šaurākā lokā – arhibīskapa un viņa prezidija rokās. Sākot no 1946. gada, padomju režīms mērķtiecīgi nomainīja cilvēkus vadošajās pozīcijās un sāka izstrādāt tādu Satversmi, kas ļautu režīmam vieglāk pārvaldīt un kontrolēt baznīcā notiekošo. 1948. gadā kā arhibīskapu padomju vēlēšanu garā „ievēlēja” Gustavu Tūru, kurš centās strādāt gan pēc padomju varas noteikumiem, gan arī pēc savas izpratnes, lai esošajos apstākļos arī baznīca gūtu kādu labumu. Padomju laikā baznīcu iesaistīja cīņā par mieru, Tūrs pat nereti nēsāja pie sava amata tērpa nevis krustu, bet miera balodi, taču arī tad, kad režīms lietoja baznīcu kā savas politikas instrumentu, Tūrs centās to izmantot baznīcas labā – pulcinot cilvēkus uz Miera dievkalpojumiem un tamlīdzīgi, Tūrs gan cieši sadarbojās ar režīmu, bet bija arī sava ceļa gājējs. Viņam bija oriģinālas idejas. 1951. gadā viņš bija ieplānojis veikt Satversmes reformu  un savā pusē dabūja arī citus savus kolēģus baznīcā, taču režīms to nepieļāva. Ar laiku viņš padomju režīmam kļuva neērts un traucējošs, uz viņu izdarīja spiedienu, arī daļa baznīcas bija ar viņu nepamierināta, un 1968. gadā viņš atkāpās no amata.

Baznīcu vajāšana, tai sekojošais izlīgums un koeksistence ar režīmu

Tūra laikā 50.–60. gadu mijā Padomju Savienībā notika lielākās baznīcu vajāšanas kopš 30. gadu beigām, kas bija saistītas ar izvirzīto mērķi – uzcelt komunismu, bet komunismā, saprotams, baznīcai vietas nav. Taču šīs vajāšanas, lai arī deva ļoti smagu triecienu baznīcai, lielākoties veica administratīvi – uzlika lielus nodokļus, slēdza baznīcas, jo PSRS vairs nebija noslēgta tipa sabiedrība, kurā varēja darīt jebko, varai bija jārūpējas par savu starptautisko tēlu. Bet šī antireliģiskā kampaņa cieta neveiksmi, jo tā izraisīja ticīgo masveida pretošanos, pieauga pretpadomju noskaņojums, draudzes izolējās no sabiedrības, veidojās subkultūras, pārāk daudzi cilvēki ieraudzīja, ka baznīca ir upura lomā, reliģiozitāte tieši pieauga! Baznīcu vajāšanas pārtrauca, noslēdzot sava veida sabiedriskos līgumus, kas iezīmēja jaunu posmu režīma un baznīcas attiecībās, režīmam uz nenoteiktu laiku akceptējot baznīcu klātbūtni sabiedrībā, kas gāja roku rokā ar atteikšanos no drīzas iespējas izveidot komunistisku sabiedrību. Cīņa ar reliģiju norisinājās ideoloģiskajā frontē, jaunatnei tika skaidrots reliģijas nezinātniskais raksturs, baznīca tika attēlota kā dīvaina, smieklīga parādība, kas tic visādiem māņiem. Tā bija 80. gadu sākuma problēma – baznīca runāja par kaut kādu metafiziku, brīnumiem, Dievu uz mākoņa malas, bet tas viss padomju cilvēkam bija pasakas. Baznīca kļuva par marginālu kopienu. Tikai tad, kad 80. gadu sākumā luteriskajā baznīcā ienāca jauno mācītāju paaudze, kuri paši bija dzimuši un auguši padomju sabiedrībā un zināja un izjuta šīs sabiedribas "valodu", viņi atrada jaunus ceļus un iespēju, kā sludināt kristīgo vēsti. Viņi sāka  atsaukties uz Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti un aktuālajām teātra izrādēm, ieviesa dažādas inovācijas dievkalpojumos un pasludinājuma saturā, baznīcā sākās vēsmas, kas sagatavoja baznīcu tiem uzdevumiem, kas tai pavērās 80. gadu beigās.

Baznīca neizmanto 80. gadu jauno mācītāju iniciatīvas. Seko 1989. gads…

Kas bija iedvesma disertācijas tēmai? Līdz 80. gadu beigām baznīcas vadība joprojām centās koeksistēt ar padomju režīmu un bija ļoti piesardzīga pret pārmaiņām. Tāpēc viens no secinājumiem, ar kuru savu grāmatu noslēdzu, bija,  ka baznīca neizmantoja iespējas, ko piedāvāja jauno mācītāju iniciatīvas, kas, protams, bija dumpinieciskas, jauneklīgas, dažkārt pārgalvīgas, bet šī enerģija varēja mainīt un atvērt Baznīcu plašākai sabiedrībai, tomēr šo enerģiju  centās apslāpēt. Mani ļoti iedvesmoja Grobiņas un Kuldīgas prāvestu iecirkņu mācītāju konventu protokoli 1981.–1983. gados. Šie konventi kļuva par bāzi mācītāju opozīcijas kustībai. Tās ideja bija mainīt pastāvošo stagnāciju un izdzīvošanas politiku, viņi sāka runāt par baznīcas problēmām, atklāti kritizēt baznīcas vadību, viņi vēlējās radīt atklātu, cilvēcisku un patiesas dzīves telpu, kurā runāt par baznīcas tagadni un nākotni, izkustinot valdošo autoritāro vadības stilu, un ieviest demokrātiskos, pilsoniskos un sinodālos elementus baznīcas pārvaldē un dzīvē. Kustības mērķis bija arī baznīcas autonomijas palielināšana un atkarības mazināšana no padomju varas institūcijām. Tas bija veiksmīgs lūzuma punkts! Mācītāju opozīcijas kustība bija pirmā publiskā nepakļaušanās iniciatīva. Lai gan tajā aktīvi iesaistījās tikai daži mācītāji, tostarp Modris Plāte, Aivars Beimanis, Juris Rubenis, Atis Vackovskis, Erberts Bikše, Andrejs Kavacis, Jēkabs Dzeguze, tomēr viņus atbalstīja trešdaļa pārējo mācītāju baznīcā. Opozīcijas kustība izveidoja jaunu Satversmi, kas paredzēja mainīt baznīcas pārvaldes modeli, likvidējot arhibīskapa amatu un tā vietā izveidojot  piecu bīskapu vadītu baznīcas pārvaldes institūciju – Bīskapu padomi - un atjaunojot baznīcas vadībā 1928. gada Baznīcas Satversmē paredzētās kompetences un atbildību, kā arī ierobežojot padomju režīma iespējas manipulēt ar vienu arhibīskapu. Diemžēl 80. gadu sākumā  baznīcas vadība  nebija gatava atzīt pārmaiņu nepieciešamību un izvēlējās milztošās problēmas neņemt nopietni. Tas 80. gadu beigās noveda pie radikālas konfrontācijas ar opozīcijas kustībai piederošo mācītāju izveidotās "Atdzimšana un atjaunošanās" iniciatīvām, kuras iedvesmota 1989. gada aprīļa Sinodē tika pilnībā nomainīta toreizējā baznīcas vadība.

Par baznīcā notikušām drāmām un kaislībām varētu uzrakstīt romānu

Mācītājs Modris Plāte teicis, ka „Šis ir nopietns un iejūtīgs gudra mācītāja pētījums”. Kur grāmatā izteikti jūtama nopietnība un iejūtība? Nopietnība ir tajā, ka negribēju balstīties uz priekšstatiem vai cilvēku viedokļiem, bet arhīva materiāliem. Vēlējos iepazīt demokrātisko principu, uz kura tika būvēta Latvijas baznīca 20. gs. 20. gados. Izvēlējos pētīt salīdzinoši lielu laikposmu, tāpēc centos to nedarīt pavirši. Grāmata ir par Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas Satversmēm, skatījos, kā izveidots demokrātijas kodols, kā tas konstituē Baznīcu un kas notika ar demokrātijas principu autoritārā režīma laikā. Interesanti, ka demokrātijas princips kā fēnikss atdzimst no pelniem, tas atplaukst cilvēkos. Tas vijas cauri visiem laikiem! Iejūtības uzdevums laikam ir tāds, ka no vienas puses realitāte ir tāda, kāda tā ir. Bet runa nav tikai par analizējamajiem papīriem, bet par cilvēkiem! Cik iespējams, centos šos cilvēkus iepazīt, izprast. Ir saglabājušies protokoli, kurus lasot, atklājas neticamas drāmas un kaislības! Juris Rubenis kā protokolētājs spējis pierakstīt 80. gadu sākuma mācītāju konventos izskanējušo tiešo runu tā, ka Jaunais Rīgas teātris varētu uzvest lugu par šo tēmu! Sirsnīgums gan akadēmiskā izdevumā bija jāierobežo, jo jāievēro noteikti kritēriji, bet varētu uzrakstīt romānu, tik sulīgi ir šie protokoli! Pētot, kā cilvēki izdzīvojuši, neiztikt bez iejūtības. Man ir sajūta, ka pietuvojos cilvēku dvēselēm, un tas man ļauj iejūtīgāk skatīties uz realitāti tagad un apzināties, ka cilvēki ir tikai cilvēki. Varu iecietīgāk pieņemt mūsdienu cilvēkus un viņu lēmumus. Cik spēcīgi mūsdienās jūtama padomju laika ietekme? Vai ir palikušas ēnas, no kurām grūti tikt vaļā? Kad atjaunoja Latvijas neatkarību, tika atjaunota arī Satversmes darbība, bet Baznīca nekad neatjaunoja 1928. gada Satversmi, kas pastāvēja līdz 1948. gadam. Satversme piedzīvoja dažādas korekcijas, tikai 1996. gadā padomju laika Satversmes modeli nomainīja atpakaļ uz 1928. gada Satversmes modificēto variantu. Bet tobrīd vairākumam bija sajūta, ka veco Satversmi nevajag, ka  jārada kas pilnīgi jauns, arī es pats tajā piedalījos. Domāju, ka tā arī neesam nonākuši pie sabalansēta modeļa, neesam apsēdušies, novērtējuši labo un slikto, kas un kāpēc bija jāmaina. Līdz šim nebija lielu pētījumu par Baznīcas Satversmi, mūsdienu mācītāji par to zina maz.

Pētniecība līdzsvaro mācītāja darbu

Kas palicis neizpētīts? Viena tēma ir jautājums, kas notika sabiedrībā, draudzēs, kā notika garīgās intereses pieaugums. Interesants laiks ir 80. gadu vidus un beigas, kad luteriskajā baznīcā notika administratīva "revolūcija", Latvija bija vienīgā Austrumeiropas valsts, kur baznīcas vadība tika pilnībā nomainīta, ar padomju režīma piekrišanu amatā nonākušajai baznīcas vadībai bija jāpakāpjas malā. Bet daudzi tā laika cilvēki vēl ir dzīvi, tas jāizmanto! Man ļoti patīk pētnieciskais darbs, tas līdzsvaro mācītāja darbu, kur jāiedziļinās cilvēku problēmās, pētniecība ir viens no manas dvēseles eliksīriem – iedziļināties, pieķerties kādam pavedienam un tad netraucēti izsekot tam līdzi visos pagriezienos.  Pētnieki stāsta, ka visgrūtāk atrast laiku un iedvesmu…Vai tā ir? Jau no paša sākuma man bija skaidrs, ka vēlos rakstīt par Baznīcas Satversmēm, taču vienā brīdī  Juris Rubenis man parādīja 80. gadu sākuma konventa protokolus, sapratu, ka tur ir tāds smeķis, par kuru citi pat nenojauš! Bet nesapratu, kā abas lietas savienot. Kad nedēļu pavadīju Potsdamas baznīcas tiesību institūtā, urbos cauri grāmatām un uzdūros jēdzienam „sinodālais pārvaldes princips”, radās ideja, ka varētu izsekot līdzi šim principam Baznīcas vēsturē, aplūkot, kas notiek ar demokrātijas kodolu un īpašu uzmanību pievērst 80. gadu sākumam, baznīcas iekšējās demokrātijas atjaunošanas mēģinājumam, kas beigu beigās, 80. gadu beigās, arī izdevās. Ja es nebūtu saņēmis Eiropas Sociālā fonda stipendiju, ar laiku un sevis disciplinēšanu būtu bijis grūtāk. Šī stipendija piespieda atrast laiku, jo bija jāizpilda konkrētas prasības, jāraksta pārskati. Un tas bija ļoti labi, esmu par to ļoti pateicīgs.  Draudzes darbā vienmēr ir degošas lietas, tāpēc vienīgais veids bija ņemt lielākus laika nogriežņus un sev noteikt – šonedēļ aizbraukšu uz to bibliotēku, izlasīšu šo grāmatu, sēdēšu arhīvā, rakstīšu, rakstīšu un rakstīšu. Šodien man tā ir liela mīkla, kur toreiz atradu laiku. Bet man bija svarīga šī ārējā motivācija, kas lika fokusēt un soli pa solim tuvoties mēŗkim.

Baznīcā ir vieta katram

Kā atalgojāt sevi pēc sešu gadu darba? Tas ir ļoti labs jautājums. Mēs parasti aizmirstam, ka pēc kaut kā, ko esam paveikuši, tas ir arī jānosvin. Kā svinēju es? Laikam to vairāk darīju iekšēji. Man ir laba sajūta, esmu priecīgs, ka studiju rezultāts ir taustāms. Ja runājam par svētkiem, tad pēc disertācijas aizstāvēšanas 2015. gada maijā Lutera draudzes centrā un Bērnu slimnīcas Vecāku mājā, kur esmu kapelāns, sarīkoju padomju laika stila mielastu, ar tā laika atribūtiem, ēdieniem un noskaņu. Jo galu galā es pats esmu tajā laikā dzīvojis un uzaudzis. Bet lielākais atalgojums bija labi padarīta darba sajūta. Kādas ir sajūtas patlaban? Uz grāmatas vāka ir divas fotogrāfijas, augšējā redzami mācītāji talāros, ar krustiem uz krūtīm, blakus ZIMs, tādi svarīgi vīri. Otra fotogrāfija ir no Modra Plātes krājumiem, kurā redzami jauni puiši, ikdienas drēbēs, no viņiem staro pavisam cita enerģija. Divi attēli, divi dažādi laikmeti, dažādi izdzīvošanas veidi. Lielais jautājums ir – kā rast līdzsvaru starp šīm enerģijām un tomēr vienmēr būt gatavam doties uz priekšu arī tad, ja priekšā ir nezināmais un nedrošais. Šiem jaunajiem puišiem  bija drosme, kura nepieciešama visos laikos un vecumos. Viņos jūtama cilvēcība. Jā! Viņi saprata, ka viņu darbības vēro, risks patiesībā bija vēl lielāks, nekā šķita. Bet viņi bija atteikušies no drošības sajūtas, bija ievainojami un atvērti, nedaudz traki tā laika kontekstā. Lasot 1982. gada protokolus, liekas, ārprāts, viņi tik brīvi runā! Tolaik mācījos 3. klasē un atceros, kāda gaisotne valdīja. Iespējams, mūsdienās tik atklāti vairs nerunājam! Tolaik viņi spēja pieņemt atšķirīgus viedokļus, runāja asi, bet pēc tam izlīga, nebija aizvainojuma. Saskatīt otrā cilvēcīgo – tā ir ārkārtīgi augsta tolerances pakāpe. Ko no pētījuma var mācīties tie, kas nav saistīti ar baznīcu? Šis pētījums runā ne tikai par Satversmju pantiem, bet cilvēkiem. Ir ļoti dziedinoši apzināties, ka baznīca ir vieta katram, te nav labāku vai sliktāku cilvēku. Pētījumā var uzzināt, ka cilvēciskās drāmas pastāv visur, arī baznīcā. Kaut kādā veidā baznīcas cilvēciskošana mūsu laikmetā ir ļoti svarīga, to meklējam arī Dievā – cilvēcisko! Mums ir jāpiedzīvo nepieciešamās sāpes un kļūdas, jo tikai kļūdu apzināšanās rada izaugsmi. Un vēl šī grāmata var kliedēt daudzus mītus par to, kas bija vai nebija baznīca padomju laikā.