| 
		 
			
			2. Vārddarināšana Latviešu valodā vārdus visbiežāk darina morfoloģiski – pievienojot vārda celmam afiksus (vārda sastāvdaļas); retāk jauni vārdi tiek veidoti, izmantojot salikteņu darināšanu; ir arī citi jaunu vārdu darināšanas paņēmieni, taču tie nav īpaši izplatīti. Valodas praksē ir vērojamas dažādas atkāpes vārddarināšanā. Darinot jaunus vārdus, diezgan bieži tiek lietoti lieki afiksi, kas kontekstā nepiešķir attiecīgajam atvasinājumam nozīmes niansi. Izplatītākā neatbilsme ir darbības vārdi ar liekiem priedēkļiem. 
			
			Retāk tekstos ir pamanāms nepieciešamo 
			
			afiksu trūkums. 
			Dažkārt valodas praksē 
			parādās piemēri, kuros tiek ir 
			neprecīzi izvēlēti 
			afiksi
			
			– vārddarināšanas sistēmā katram afiksam piešķirta sava 
			nozīmes nianse, tomēr valodas lietotājs bieži vien nepievērš 
			uzmanību sistēmiskajiem un normatīvajiem ierobežojumiem. 
			Latviešu 
		valodā jaunus izteiksmes līdzekļus var iegūt, darinot salikteņus. Tā kā 
			saliktenim ir raksturīgs zināms sastāvdaļu nozīmes pārveidojums, tad 
			nav vajadzības darināt salikteņus, kuru nozīme ir identa ar vārdu 
			savienojumiem, – tie ir 
			lieki salikteņi. 
			Dažkārt tekstos vērojama gluži pretēja parādība –  
			salikteņu trūkums. 
			Šīs neprecizitātes ir 
			saistītas ar terminoloģiju, jo šajā nozarē vārdkopu un salikteņu 
			nozīmes šķīrums bieži tiek izmantots. Valodas praksē parādās arī 
			
			neprecīzi
			
			veidoti salikteņi. 
			Atkāpes var būt 
			saistītas gan ar nepilnībām pareizrakstībā, gan ar nepieciešamību 
			precizēt kādu salikteņa daļu.  |