DIENAS KĀRTĪBĀ - «MELNIE CAURUMI»              

Zinātnes vēsturē atzīmēts ne viens vien gadījums, kad, pamatojoties uz pareizu teoriju, atklājums vispirms paredzēts un tikai pēc tam izdarīts praktiski. Kā piemēru šīs tēzes apstiprināšanai var minēt neitrīno paredzēšanu, ko 1933. gadā, lai glābtu fundamentālos enerģijas un kustības daudzuma momenta saglabāšanas likumus, izdarīja Pauli un tikai 1956. gadā reģistrēja amerikāņu fiziķi Reiness un Kouenss, genu atklāšanu u.c. Pašlaik esam jauna atklājuma priekšvakarā – astrofiziķi nopietni ķērušies pie jaunu kosmisko objektu – melno caurumu – meklēšanas, objektu, kuru esamību paredz mūsdienu zvaigžņu evolūcijas teorija un gravitācijas teorija – Einšteina vispārīgā relativitātes teorija.

Astronomisko atklājumu dienas kārtībā tātad ir melnie caurumi (mc). Pēdējā laikā interesi neapšaubāmi ir stimulējusi neitronu zvaigžņu, t.i., pulsāru, atklāšana, kas apstiprināja mūsdienu zvaigžņu evolūcijas teorijas pamatpieņēmumu pareizību un līdz ar to palielināja ticību arī cita no šīs teorijas izrietošā secinājuma – mc eksistencei. Sevišķi daudz ir strādājuši teorētiķi, lai noskaidrotu ar mc fiziku saistītos jautājumus. Viņu darbs deva iespēju izveidot mc meklēšanas metodiskos principus (kā novērot nenovērojamo) un apbruņot ar tiem novērotājus. Ir sastādīts mc kandidātu saraksts, un šos objektus intensīvi pēta. Viss liecina, ka situācija astronomijā ir nobriedusi mc atklāšanai un visā drīzumā šie daudzējādā ziņā dīvainie kosmiskie ķermeņi kļūs par plašu un intensīvu astronomisko pētījumu objektiem. Pētījumu rezultāti bagātinās mūsu zināšanas par to ģenētisko sakaru ar citiem kosmiskiem objektiem un lomu galaktiku evolūcijā un ļaus iegūt fundamentālas atziņas par laika un telpas īpašībām ekstremālu gravitācijas lauku apstākļos.

(Saīsināti pēc A.Balklava raksta 1.-15.lpp.)

«PIONEER-10» DODAS uz JUPITERU

1972. gada 3. martā pl. 04^h49^m pēc Maskavas laika no Kenedija zemesraga  Florīdā ar raķeti Atlas-Centaur tika palaists kosmiskais aparāts Pioneer-10 Jupitera virzienā. 15 min pēc starta aparāts atdalījās no nesējraķetes pēdējās pakāpes. Tā ātrums atdalīšanās brīdī bija ~50 000 km stundā. Pioneer-10 svars 256 kg. Tā galvenais mērķis ir Jupiters – Saules sistēmas lielāka planēta, kas atrodas 5 reizes tālāk no Saules nekā Zeme un veic vienu apgriezienu ap Sauli 12 gados. Pioneer-10 trajektorijas garums līdz Jupiteram ir apmēram 1 miljards km. Visbīstamākais šī ceļa posms ir ap 280 000 km platā asteroīdu josla starp Marsa un Jupitera orbītām, kuru aparāts sasniedza 1972. gada jūlijā. Ir ieplānots iegūt 10 Jupitera virsmas fotogrāfijas sarkanajos un zilajos staros. Iespējams, ka izdosies nofotografēt arī noslēpumaino sarkano plankumu – Jupitera atmosfērā peldošu ovālu, sarkanīgu plankumu, kuru 1965. gadā atklāja itāļu astronoms Kasini. Ir paredzēts veikt arī planētas magnētiskā lauka, radiācijas joslu, atmosfēras sastāva un temperatūras sadalījuma pētījumus.

Pagājis garām Jupiteram, Pioneer-10 1980. gadā atradīsies Urāna orbītas tuvumā. Ap šo laiku (apm. 2,4 mljrd. km no Zemes) izbeigsies radiosakari ar aparātu. Vēl pēc dažiem gadiem Pioneer 10 pametīs Saules sistēmu un dosies Vērša zvaigznāja spožākās zvaigznes Aldebarana virzienā.

Ceļodams starpzvaigžņu telpā, Pioneer-10 var nejauši satikt citas civilizācijas, tāpēc tajā ir ievietota alumīnija plāksne ar īsām ziņām par cilvēkiem, kas aparātu palaiduši, un viņu atrašanos vietu Galaktikā.

(Saīsināti pēc Ā.Alksnes raksta 26.-27.lpp.)