No „ZvD” 218.numura  JAUNUMI  

Andrejs Alksnis

Vai debess raganas slota? Jauns skats uz Zīmuļa miglāju – tāds virsraksts un apakšvirsraksts dots Eiropas Dienvidobservatorijas (ESO) 2012. g. 12. septembra foto ziņojumam presei – eso1236. Ziņojumam ir pievienots miglāja NGC 2736 (saukta arī par Zīmuļa miglāju) attēls (skat. attēlu uz šī žurnāla vāka), kas iegūts ar Lasijas observatorijā Čīlē 1984. gadā uzstādīto Maksa Planka biedrības un Eiropas Dienvidobservatorijas kopīgi lietoto (MPG/ESO) 2,2 metru teleskopu un platleņķa fotoierīci. Jaunais attēls rāda visai savdabīgu miglāja uzbūvi. Lielākā un gaišākā detaļa attēlā ir ļoti izstiepts gandrīz taisnlīnijas veidojums. Šo izstiepto neliela izmēra miglāju pie dienvidu debess (sk. 3. att.) jau 1835. gadā bija saskatījis britu astronoms Džons Heršels, strādādams Labās Cerības ragā Dienvidāfrikā. Toreiz, pirms vairāk nekā 150 gadiem, kad nebija jausmas par klēpjdatoriem un viedtālruņiem, šķiet, zīmulis bija visērtākais rīks, ar ko reģistrēt debess novērošanas apstākļus un novērojumu datus. Tinte varēja nakts aukstumā vai mitrumā sasalt vai uz papīra izplūst. Tāpēc dabiski, ka vārds „Zīmulis” visdabiskāk saistījās ar šī miglāja izskatu. Džons Heršels raksturojis šo miglāju kā „ārkārtīgi garu šauru pārmērīgi vājas gaismas staru; pozīcijas leņķis [orientācija pret ziemeļu-dienvidu virzienu] 19± [°]. Vismaz 20´ [loka minūšu] garš, izstiepts tālu ārpus redzeslauka...”. Tāpēc šis miglājs dēvēts arī par Heršela staru.  

Jaunajā ESO attēlā redzams, ka Zīmuļa miglāja struktūra ir daudz sarežģītāka: ap balto Heršela staru, no tā nelielā leņķī un uz vienu pusi novirzoties, viļņveidīgi krokojoties kā zari vēl nesasietā bērzzaru slotā, stiepjas sārtas, tievas miglāja šķiedras. Vai aplūkojamais miglājs nu būs ieguvis vēl vienu iesauku – „Raganas slota”, rādīs laiks.

Uz žurnāla vāka „slota” ir nolikta tā, ka, šķiet, atliek raganai sēsties uz tās un laisties gaisā. 2. un 4. attēlā šis debess apgabals ir orientēts tā, lai virziens uz debess ziemeļpolu būtu vērsts augšup, kā parasti zvaigžņu kartēs; tad to ir vieglāk salīdzināt ar citu viļņa garuma staros iegūtiem vai  cita mēroga attēliem.

Šim Zīmuļa miglājam tuvāko debess apkārtni rāda 2. attēls, kurā sarkanā krāsā redzami divi gāzu un putekļu miglāji – ziemeļrietumu stūrī (augšā pa labi) neliels un dienviddaļā (pa labi) vesels miglāju masīvs. Zilganās šķiedras un aploces ir Buru (Vela) supernovas eksplozijas triecienviļņu izplatības radītās karstās vielas struktūras. Gandrīz viss Buru supernovas pārpalikums redzams 4. attēlā, kur te apakšējā kreisajā stūrī atrodams Zīmuļa miglājs debess apgabalā, kas ir kopīgs ar 2. attēla debess lauku.

Debess uzņēmumi, kuros saskatāma šī „slota”, jau bijuši zināmi agrāk, piem., 2002. gada jūlijā Kīts Nolls (Noll, Keith) iesaka ar Habla kosmisko teleskopu ieplānot uzņemt NGC 2736 attēlu publicēšanai Habla Mantojuma (Hubble Heritage) attēlu galerijā. Rezultātā debess uzņēmumu arhīvā Hubble Heritage ir attēls http://heritage.stsci.edu/2003/16/index.html, kurā redzama „slotas” daļa.

Zīmuļa miglājs ir daļa no milzīga gāzes apvalka, kas izveidojies supernovas eksplozijas rezultātā pirms 11 tūkstošiem gadu. Eksplozijas radītais triecienvilnis, izplatoties pasaules telpā, iedrāzdamies ar lielu ātrumu blīvākajos starpzvaigžņu gāzes apgabalos, sakarsēja gāzi līdz miljoniem grādu, bet vēlāk tā pamazām atdzisa. Daži apgabali vēl arvien ir tik karsti, ka to starojumu galvenokārt rada jonizētā skābekļa atomi. Šie supernovas atliekas apgabali Zīmuļa miglājā apkārtnē redzami zilganu šķiedru veidojumos (4. att.).

Zīmuļa miglājs kā daļa no miglāja NGC 2736 ar kārtas numuru 37 (vēlāk miglājs saukts arī RCW 37) ievietots Rodžera, Kampbela un Uaitouka (Alex Rodgers, Colin Campbell, and John Whiteoak) 1960. gadā publicētajā Piena Ceļa dienvidu daļas jonizētā ūdeņraža apgabalu (HII) sarakstā.