No „ZvD” 218.numura  JĀŅA IKAUNIEKA SIMTGADES ATCERE

Edgars Bervalds

Nepagāja ilgs laiks, kurā Jānis Ikaunieks jau spēja realizēt šādu „plānveidīgu” nopietna līmeņa darbību praksē. Atcerēsimies, ka bijušajā Padomju Latvijā valsts gada budžeta izpilde jebkurai iestādei un organizācijai bija obligāta, jo nekādi iekrājumi netika pārskaitīti nākamajam gadam, bet aizgāja valsts kontā. Bet valsts bija acīmredzot pilnīgi tiesīga izmantot šos „pāri palikušos” līdzekļus, lai apgādātu, piemēram, kādu iestādi ar tai būtiski svarīgu, bet iepriekš nepieteiktu tehnoloģisku iekārtu. Stāsta, ka līdzīgā ceļā jau 1965. gadā Riekstukalnā „ieradās” arī viens no jaunākās paaudzes Vācijas Carl Zeiss rūpnīcas Šmidta (Schmidt) sistēmas teleskopiem ar galvena spoguļa diametru 1,2 m.

Ievērojami apjomīgāks un smagāks ar daudz neviennozīmīgāku galarezultātu bija ceļš uz augstas klases radiointerferometru. Tas sākās ar informācijas vākšanu, kontaktu uzņemšanu un iespējamas sadarbības meklēšanu galvenokārt tādās ar attiecīgo problemātiku saistītās vadošās iestādēs un organizācijās kā PSRS ZA Radioastronomijas padome, Kosmisko pētījumu institūts, Metālkonstrukciju centrālais projektēšanas un pētniecības institūts, kā arī, protams, virknē zināmu un vēl nezināmu ar mūsu problemātiku, iespējams, saistītu „pasta kastīšu”.

Bet tad uzsākto procesu apturēja pilnīgi negaidīts notikums, laikam jau tobrīd smagākais no visiem iespējamiem. Kādu dienu direktors nevis kā vienmēr smaidīgs ieradās savā kabinetā, bet ar telefonzvanu lika ierasties pie sevis mājās savam zinātniskajam vietniekam Arturam Balklavam un galvenajam inženierim. Ieraugot direktoru gulošu, tomēr smaidīgu un humora pilnu kā vienmēr, neradās ne mazākās aizdomas, ka šī varētu būt mūsu pēdējā tikšanās. Viņš esot nolēmis tikai dažas dienas atpūsties. Tie gan bija no Ikaunieka mutes pirmoreiz dzirdēti vārdi, kurus tā arī palaidām garām kā maznozīmīgus. Bez sevišķām aizdomām tika uztverti arī šoreiz detalizētāk un kategoriskāk pamatotie apsvērumi un prasība izmantot jebkuras iespējas un līdzekļus radiointerferometrijas projekta novešanai līdz pozitīvam iznākumam. Un tomēr izrādījās, ka tie bija nozīmējuši daudz ko vairāk – turpmāk šo augsto mērķi būs jāprot sasniegt bez Jāņa Ikaunieka vadības un padoma.

Šādā ne tikai skumjā, bet pat LZA Radioastrofizikas observatorijas eksistencei kritiskā brīdī būtisks vai pat izšķirīgs faktors bija vienotība, lemjot par tālāko rīcību. Šoreiz tā nostrādāja abos būtiskākajos līmeņos – par nākamo direktoru kļuva profesionāls radioastronoms Arturs Balklavs, bet gaidāmos ievērojami smagākos finansiālos apstākļos kolektīvs principā neatteicās no interferometra realizācijas plāna. To koriģējot, vispirms vistālāk tika atbīdīts trīsantenu interferometra projekts, atstājot vienu stacionāru antenu. Tās spoguļa nesošā karkasa, atstarojošās virsmas un apstarojošās sistēmas projektu izstrādei kā lietderīgāko uzskatīja nelielu Speciālo projektu un tehnoloģijas biroju observatorijas ietvaros. Problēma palika spoguļa balstgriešanas mehānisma un vadības sistēmas izstrāde. Toreiz valsts mērogā eksistēja tikai viena superiestāde, kuras „pasta kastītēs” tapa arī minētās iekārtas liela izmēra pilnīgi grozāmām paraboliskām antenām. Izgatavot minētā projekta nedaudz koriģētu variantu mūsu vajadzībām par samērā pieņemamu cenu apņēmās attiecīgu speciālistu grupa. Pēc dažiem mēnešiem projektētāju viedoklis, acīmredzot augstākās vadības ietekmē, tomēr mainījās – atsevišķi izstrādāt un realizēt minēto projektu vairs netika atļauts. No mūsu viedokļa tas tika pieņemts zināšanai kā kārtējā neveiksme. Diemžēl tas nebūt nebija viss.

Vislielākā trauksme Zinātņu akadēmijā sākās pēc tam, kad bez jebkāda pasūtījuma vai saskaņošanas tā saņēma rēķinu 640,0 tūkstošu rubļu apmērā, it kā par izprojektēto un izgatavoto antenas balstgriešanas mehānismu kopumā. Akadēmijas vadība bija galēji satraukta – maksāt, protams, nemaksās, bet ko darīt ar vainīgajiem? Speciālā Prezidija sēdē pār tiem bira karsti pārmetumi un pat priekšlikums – aizliegt Zinātņu akadēmijā nodarboties ar radioastronomiju! Vairākums klātesošo tomēr uzskatīja šādu sodu par neadekvātu un pat pretlikumīgu. Observatorijas direktors un galvenais inženieris tika cauri ar Prezidija stingro rājienu „par nepareizu celtniecības lietu vadīšanu”. Te uzreiz nāk atmiņā gadījums vēl Jāņa Ikaunieka laikā, kas spilgti raksturo mūsu spēju atšķirību no viņējā. Toreiz, saticis direktoru atgriežoties smaidošu no LZA Prezidija sēdes, pajautāju par prieka iemeslu. Skanēja iepriecinoša atbilde, ka viņš dabūjis stingro rājienu, bet observatorija 300,0 tūkstošus rubļu. Tiesa, pēc sēdes mūsu gadījumā vismaz „neoficiālu” gandarījuma artavu tomēr saņēmām, kuluāros uzklausot akadēmiķu vāji slēptu atzinību par iniciatīvu un interesi, kā rīkoties šāda rakstura un tomēr oficiālos darījumos.

Kārtējā neveiksme atkal prasīja kārtējās korekcijas rīcības plānā attiecībā uz Jāņa Ikaunieka globālajiem radioastronomijas plāniem Latvijā. Iespējas it kā kļuva arvien liesākas. Šoreiz, maksimāli orientējoties uz pašu iespējām būvēšanā, tika ieplānota antena tikai 10,0 m diametrā darbam 10,0 cm viļņu diapazonā ar oriģinālas pašu konstrukcijas kustību piedziņas un atskaites sistēmām un piedziņas mehānismu pa azimutu, izmantojot savlaicīgi sagādāto lielgabala lafeti. Šī necilā paraboliskā antena sekmīgi veica Saules radiostarojuma novērojumus un to apstrādi vismaz 15 gadus. Un atkal jautājums, vai tas bija tiešām pēdējais attīstības posms radioastronomijai Latvijā, nesasniedzot pat interferometrijas līmeni? Nebūt nē. Vēlāk izrādīsies, ka šos gadus, kontaktējoties ar zinātniekiem un tehnisko personālu un iepazīstot jaunāko antenu tehniku Padomju Savienības mērogā, faktiski izauga, lai arī skaitā nedaudz, tomēr jaunas paaudzes zinātnieki un speciālisti kā radioastronomijā, tā radiointerferometrijā, radioteleskopu un informāciju uztverošās, reģistrējošās un apstrādājošās tehnikas jomās. Savā ziņā tā bija novērojošās radioastronomijas pamatu apgūšanas skola. Tas bija varbūt pagarš un tobrīd neapzināts process konkrēta mērķa ziņā, bet vēlāk izrādīsies viens no pirmajiem, būtiski nepieciešamiem pilnvērtīgas kompetences ieguves posmiem 32 m antenas apguvei un izmantošanai.

Jau šādā ceļā iegūtā informācija un kompetence izrādījās pat pozitīvi izšķirīga pašā „Zvaigznītes” likteņa izlemšanas pirmajā posmā, valdības līmenī pēc būtības apsverot jautājumu gan par RT-32 un RT-16 pārņemšanu vispār un nodošanu Latvijas radioastronomu rīcībā vai likvidēšanu. Šī mūsu iepriekš apgūtā kompetence šāda tipa antenu izmantošanai zinātnē, tai skaitā sadarbībai ar Krievijas radioastronomiem, bija ne mazāk svarīgs arguments Krievijas pusei, izlemjot tās atstāt vai likvidēt, Krievijas armijai aizejot no Latvijas.

Vērojot un klausoties toreiz notiekošās vismaz trīs komiteju un divas valdības sēdes, veltītas toreizējās „Zvaigznītes’ liktenim, jākonstatē, ka noteicošais tomēr bija ne politiskais, ne zinātniskais, bet finansiālais jautājums – cik vastij izmaksās antenu darbības atjaunošana, nepieciešamā modernizācija un to ekspluatāciju nodrošināšana. Galīgai atbildei iespēju robežās bijām gatavojušies, konsultējoties arī ar Zviedrijas un Norvēģijas tālo kosmisko sakaru speciālistiem un radioastronomiem. Tādas antenas kā RT-32 komerciālās iespējas tālos kosmiskos sakaros tika (un tiek arī šodien) vērtētas ļoti, ļoti augstu. Ja RT-32 toreiz būtu darba kārtībā, Zviedrijas kosmiskā korporācija piedāvātu līgumu par sakaru uzturēšanu ar Marsa virzienā sūtītu aparātu. Nespējot vēl tobrīd izmantot šādu iespēju, bet vienlaicīgi būdami pilnīgi pārliecināti par Irbenes antenu augsto vērtību Latvijas zinātnei, izglītībai, komercijai un varbūt vēl daudz kam pašreiz grūti formulējamam saistībā ar Visuma izpēti un apguvi, atlika vēlreiz ķerties pie „glābšanas riņķa”.

Pēdējo valdības sēdi par „Zvaigznītes” jautājumu vadīja premjers Andris Sķēle. Vēl šodien prātā toreizējā gaisotne ar kārtējo reizi debatēs uzsvērto naudas trūkumu un „krievu dzelžu” bezvērtību. Mūsu priekšlikums joprojām palika pie toreiz iespējamā vienīgā kompromisa varianta – nodibināt sabiedrību ar ierobežotu atbildību „Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs”. Pēc tā pieņemšanas sekoja premjera, mūsuprāt, ļoti precīzs novēlējums: „Nu tad darbojieties!”

Neticami, bet šis lēmums atvēra durvis arī Jāņa Ikaunieka grandiozo plānu otrās daļas izpildei pēc būtības. Tiesa, Latvijā uzbūvēta tikai viena no viņa trim iecerētām 30 m pilnīgi grozāmajām paraboliskām antenām, turklāt tā atrodas nevis Riekstukalnā, bet gan Irbenē un sasniedz 32 metrus diametrā. Taču radiointerferometrijas tehnoloģijas pēdējo desmit gadu laikā attīstījušās tik strauji, ka šodien, piedodiet, pat Jānim Ikauniekam nebūtu vērts vairāk būvēt. Šobrīd jau pilnā darbības režīmā strādā Eiropas Ļoti garas bāzes interferometra (VLBI) sistēma, kurā var iekļauties jebkura tāda kalibra un attiecīgi sagatavota un aprīkota antena. Bet galvenā globālā interferometra lielākā vērtība iepretim jebkuram lokālajam ir nesalīdzināmi augstāka izšķirtspēja.

Pēcvārda vietā

Ņemot vērā, pirmkārt, visai nopietnos bojājumus, tai skaitā bijušo īpašnieku mākslīgi radītos aizejot, un, otrkārt, jebkādas tehniskās dokumentācijas un tehnisko noteikumu trūkumu RT-32 kompleksu pārņemot, VSRC kopš dibināšanas 1996. gadā veicis ievērojumu skaitu kontroles novērojumu un remontu, iespēju un kompetences ietvaros pētījis antenas funkcionāli tehniskās, piedziņu, atskaites, apstarojošās, atstarojošās sistēmas un visu pārējo, saistītu ar šāda izmēra augstāko precizitāti prasoša instrumenta faktisko zinātniski tehnisko stāvokli. Pēc neoficiālas informācijas, RT-32 tapis pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un tā darbības noslogojums toreiz nevarētu būt bijis mazs.

Varbūt tāpēc, cerot uz ilgstošu RT-32 aktīvu darbību VLBI un uz iespējamo zinātnisku un komerciāli izdevīgu līdzdalību dziļākā kosmosa izpētē un apguvē, būtu lietderīgi gūt starptautisku ekspertu vērtējumu esošajam RT-32 un jo sevišķi to turpmāk pilnveidojot.