No „ZvD” 218.numura  ATZIŅU CEĻI

LZA akad. prof. Kurts Švarcs (Vācija), Irena Pundure

1. Homo evolūcija

Beidzamo gadu dekādē molekulārās ģenētikas un arheoloģiskie atradumi dod jaunu ieskatu cilvēka evolūcijā. Pirms aptuveni septiņiem miljoniem gadu Āfrikā no primātu grupas atdalījās cilvēkveidīgās būtnes – Homo. Miljonu gadu evolūcijas procesā vairāki Homo atzarojumi aizgāja bojā. Pirms aptuveni diviem miljoniem gadu, akmens laikmeta sākumā hominīdu grupā izveidojās Homo erectus, kuru uzskata par mūsu senāko priekšteci.

Homo erectus dzīvoja alās un pārtika no jauktas augļu, sakņu un gaļas (maitas) barības. Medības un makšķerēšana tika apgūta daudz vēlāk, un to pieraksta Pekinas un Heidelbergas cilvēkiem (1. att.). No instrumentiem Homo erectus izmantoja akmens ķīlus ar minimālu apstrādi. Interesanti arheoloģiski atradumi par darbarīku pilnveidošanu ir uzieti Olduvanas aizā Āfrikā, kur dažādos slāņos bija darbarīki ar vecumu no 2,5 līdz vienam miljonam gadu. Arī uguns apgūšana droši konstatēta tikai ap 790 000 gadu p. Kr. Homo erectus evolūcija bija bez lieliem paliekošiem “izgudrojumiem”.

Ģenētiskie pētījumi viennozīmīgi pierāda, ka visa primārā evolūcija notika Āfrikā. No Āfrikas Homo erectus jau agri devās uz citiem kontinentiem (Pekinas cilvēks, Heidelbergas cilvēks). Pirms 200 000 gadiem arī Homo erectus zars izbeidzās un no šī zara atdalījās Homo neanderthalensis (neandertālieši) un Homo sapiens. Šīs Homo būtnes ilgu laiku dzīvoja līdztekus Tuvajos Austrumos un Eiropā un arī pārojās, par ko liecina fakts, ka šodienas cilvēkiem ir 1-4 % neandertāliešu gēnu. Neandertālieši izzuda no mūsu planētas pirms aptuveni 30 tūkstošiem gadu (iemesli nav noskaidroti), un vienīgais Homo pārstāvis līdz šodienai ir Homo sapiens.

Viss ģenētiskais un kultūras mantojums modernajā cilvēkā pamatā nāk no Homo sapiens, kaut arī neandertālieši izgatavoja darbarīkus un veidoja mākslas priekšmetus. Pirms aptuveni 100 000 gadu Homo sapiens atstāja Āfriku un vairāku desmitūkstošu gadu ilgajā periodā sāka apdzīvot visus kontinentus (2. att.). Visvecākās Homo sapiens atradnes atrastas Austrālijā (vecums ap 50 000 gadu) un beidzamais kontinents, kuru Homo apguva no Āzijas pa Beringa jūras šaurumu (tai laikā tas bija sauss vai klāts ar ledu), bija Amerika. Ģenētika pierāda, ka visu kontinentu iedzīvotājiem ir radniecīgi gēni un kopīgi senči Āfrikā.

Homo sapiens evolūcija bija garš ceļojums, kas ilga daudzas paaudzes. Piemēram, ceļojums no Āfrikas līdz Austrālijai gar Indijas okeāna krastiem un pāri Klusā okeāna salām ilga ap 2000 paaudžu (40 000 gadu!). Šajā ilgajā ceļojumā pārveidojās un pilnveidojās arī pats cilvēks. Pēc ģeologu datiem, arī pirms 50 000 gadiem Austrāliju nevarēja sasniegt zemes ceļā – tā nekad nav bijusi savienota ar Āzijas kontinentu. Beidzamo etapu Homo sapiens vajadzēja pārvarēt pa ūdens ceļu (minimāli ap simts kilometru). Par to, kā to veica senie cilvēki (ar laivām vai plostiem), nav ziņu.

Tālajos senlaikos, kad cilvēkam nebija pastāvīgas dzīves vietas, kad viņi, meklēdami pārtiku, neuzturējās pat viena klimatiskā apgabala robežās, bet klīda mainīgās dabas un klimata joslās, starp viņiem nevarēja izšķirt nekādu rasisko starpību. Tas liek saprast, ka jaunradītiem cilvēkiem bija visu rasu īpašības. Ieskatu par cilšu rasi dod zvaigžņu nokrāsa. Senči mīlēja tādas zvaigznes, kas piederēja viņu ādas pigmentācijas krāsai. Tā kā tumšās zvaigznes nav redzamas, tad melnās pigmentācijas ciltis par savām zvaigznēm uzskatīja zilās zvaigznes. /Rupainis*, 48. lpp./

Agrās migrācijas ir apzīmētas ar zvaigžņu nosaukumiem, tās pieder tāliem mītiskiem laikiem, kad ciltis saucās savu zvaigžņu vārdā. /Rupainis, 173. lpp./

Vissenākā ļaužu tradīcija ir bijusi zināt savas cilts, sava dieva un valdnieka zvaigznes, kas saucās viņu vārdos. Šīs zvaigznes atradās virs cilšu dzīves vietām vai viņu ceļojumu zonām, un šo zvaigžņu vai zvaigznāju nosaukumus zināja arī jaunākās ciltis. Tādā veidā senseno cilšu un dievību nosaukumi uzglabājās, zvaigznājos un šo senvārdu formās uzrāda laikmetu, kad aizmirstās ciltis dzīvoja, kā arī to, kuras jaunākās ciltis bija viņiem radniecīgas, kas uzglabāja senču tradīcijas. /Rupainis, 8.lpp./

Ieskatu par senvalodas veidotājiem sniedz senatnē apdziedātās zvaigznes un zvaigznāji, kas bija senāko cilšu likteņu raksti debesīs. Zvaigžņotā debess ir senās pasaules ģenealoģiju grāmata, tikai nav zināms precīzs laiks, kad kurš vārds ir ierakstīts. Senās tradīcijas uzrāda tikai vienu ticējumu, ka rīta zvaigznes ir laimīgās, tās rāda ceļu pretim Saulei, turpretim vakara zvaigznes ved pretim norietam. Šis senču ticējums dod ieskatu seno cilšu migrācijas posmos, kas ilga desmit un vairāk tūkstošu gadu. Migrācijas norisa, kad spīdēja laimīgās rīta zvaigznes. Bet kad tās pašas zvaigznes uzlēca pēc Saules rieta, migrācija apstājās. Tikai dabas kataklizmas vai draudīgie kaimiņi piespieda ciltis iet pakaļ rieta zvaigznēm. Ledus laikmetu sals un izsīkstošie ūdeņi, kas darīja okeānus vieglāki pārejamus, spieda ciltis migrēt uz siltākiem un auglīgākiem apgabaliem. /Rupainis, 121.-123. lpp./ 

Straujie atkušņi radīja plūdus, kas pildīja izsīkušas jūras un okeānus. Tie bija latviešu teikās bieži minētie ‘ezeru staigāšanas’ laiki, kad ezeri gan ‘nolaidās’ gan ‘pacēlās’ gaisā un uzkrita kādai apdzīvotai vietai. Cilvēki bēga no zemām vietām un ielejām uz kalniem un augstienēm, un bēgšanas rezultātā sākās cilšu staigāšanas laiki, jaunas dzimtenes meklēšana un savstarpējie kari labāko apgabalu dēļ. /Rupainis, 42. lpp./

Sarežgīts jautājums ir, kad Homo apguva valodu, ar ko viņš atšķīrās no visām pārējām dzīvām būtnēm. Bez valodas nebūtu rakstības un visa pārējā kultūras mantojuma. Ir neiespējami noteikt, kādā evolūcijas periodā Homo apguva žestu valodu – droši vien daudz agrāk nekā orālo valodu. Arheloģisko atradumu anatomiskā analīze (aukslējas un balsene) liecina, ka pirms diviem miljoniem gadu un agrāk Homo nevarēja runāt. Skeleti no perioda pirms 100 000 gadiem jau liecina par anatomisko struktūru, kas ir līdzīga mūsdienu cilvēkam. Dziļāku ieskatu runas mākas vēsturē dod molekulārā ģenētika. Izrādās, ka cilvēka runas spēju koordinē gēns FOXP2. Šis gēns atrasts skeletos, kas ir jaunāki par 200 000 gadiem, un tas ir pārstāvēts visos skeletos, kas ir jaunāki par 100 000 gadiem. Tādējādi molekulārā ģenētika dod precīzāku atbildi par cilvēka valodas izcelsmi – runāt prata neandertālieši un Homo sapiens. Valodas apgūšana sakrita ar Homo sapiens pasaules apdzīvošanu.

Pirmatnējā valoda bija dabas dāvana un paša cilvēka prāta attīstības auglis. Tā sākās, tiklīdz cilvēks sāka domāt, iecerēt nolūku, un pirmā lietišķā skaņa, šķiet, ir bijusi ‘U’, ko lietoja, mežā sasaucoties ar citiem cilvēkiem. Pirmatnējam cilvēkam ‘U’ bija dabīga skaņa, jo viņa žokļi un lūpas bija izvērstas uz priekšu. Vajadzēja aiztecēt simtiem tūkstošu gadu, kamēr izveidojās cilvēka runas orgāni un cilvēks pakāpeniski sāka vingrināties citu skaņu izrunā. Tāpēc vokāļu attīstības laikmetus sauksim par runas erām (U, O, A, E, I). Ūjāšanas un ūrošanas era bija visilgākā. Seno cilšu un varoņu vārdos tika nosauktas zvaigznes un zvaigznāji, jo senči ticēja, ka cilvēku likteņi ir rakstīti zvaigznēs. Senākie zvaigznāji ziemeļu debess pusē ir Ursas (Lācis) – Ursa Major, Ursa Minor, dienvidu debess pusē ir Crux (saukts par Krustu), kā arī Lupus (Vilks). Jāpiezīmē, ka cilvēks vēl pirms apzinātām skaņām lietoja cieto ‘i’ skaņu ‘Y’. Tā izteica tikai cilvēka dažādās izjūtas un noskaņas. /Rupainis, 14.-15. lpp./

Pateicoties tam apstāklim, ka pirmvalodu veidoja galvenokārt vokāļi, visa pirmatnējā cilvēce runāja vienādu, dabas diktētu valodu. Tāpēc vokāļi uzskatāmi par pirmvalodas eru ceļu stabiem, kas rāda vārdu sakņu darināšanas laikmetus. Senvārdu saknes rāda cilvēka galvas kausa un runas orgānu anatomijas evolūcijas eras ledus laikmetu griežos un līdz ar to dod ieskatu, cik tālā senatnē tās radušās. Šo atradumu konsekvencē jāatzīst fakts, ka pirmvalodas attīstībā galveno lomu ir spēlējis laiks, un tāpēc  senvārdiem piemīt laika dimensijas.  Senvārdu formās ir apslēptas laika zīmes, ko ģeoloģija, antropoloģija un citas zinātnes var pārvērst laiku uzrādītājos skaitļos. Bet īstā pirmvaloda ir veidojusies līdz ar ledus laikmetiem, un to var saukt par dabīgo valodu. Tā nepiederēja nevienai ciltij, bet visai cilvēcei.

Valodas attīstība noris daudz lēnākā gaitā par civilizācijas progresu. Tā iet savu dabīgo gaitu un nemaina savu struktūru, ja vien netiek pārveidota mākslīgā kārtā. Mainīgā kultūra piedod senvārdiem jaunus jēdzienus tāpēc, ka trūkst vārdu jaunu jēdzienu apzīmēšanai. Tā ciltis ar lēnāku kultūras progresu ilgāk saglabā senvārdu nozīmi. Senvārdu nozīmes nesaprašana ir maldinājusi daudzus zinātniekus. 

Šis atzinums ir ļoti svarīgs senatnes pētīšanā. Tas liek meklēt senvārdu nozīmi jeb semantiku mazāk civilizētu cilšu un tautu valodās. /Rupainis, 46.-47. lpp./

Vēsturisko ziņu trūkums par ļoti senās cilvēces gaitām lika meklēt jaunu pētniecības metodi un atrast instrumentu, kas urbjas cauri ledus laikmetiem, kur apstājušies arheologu kapļi. Šis jaunais instruments ir  archeolingvistika,  kuras uzdevums ir pētīt pirmvalodas izcelsmi un attīstību. Ierindojot valodu starp dabas parādībām un tās pētniecību pieslēdzot citām zinātnēm, kam ir saistība ar matemātiku, lingvistikā tiek ieviesta laika dimensija, kas uzrāda senvārdu rašanās laikmetu un līdz ar to noder senatnes pētīšanai.

Archeolingvistikas uzdevums ir pētīt senvalodu un ar tās palīdzību pētīt senatni, lai varētu sastādīt Globālo Seno Laiku Vēsturi, kas dotu plašāku un dziļāku ieskatu par visas cilvēces attīstības gaitu. Globālā vēsture vajadzīga tāpēc, ka atsevišķu kultūras apgabalu un kontinentu vēstures slēpj sevī tendences un pretrunas. Un arī tāpēc, ka tās atsevišķu tautu vēsturi saista ar teritorijām, kur viņu pēcteči dzīvo tagad. Vārdu sakot, līdzšinējā vēsture ir dibināta uz statiskā principa.

 Turpretim senvēstures avoti liecina, ka senās ciltis, pārvietojoties no viena apgabala uz otru, šķērsoja kontinentus un okeānus, tomēr uzturēja savu kultūru un civilizācijas formu, un tādas tās pēc tūkstošgadīgiem ceļojumiem ieradās vēsturnieku dzīves vietās. Šis fakts prasa dibināt vēsturi uz kinētiskā principa. Līdz ar to seno cilšu vēsture kļūst par globālu senvēsturi un iespiežas daudz dziļāk pagātnē. /Rupainis, 7.lpp./

Valodas izcelsme nav ‘tumšākais plankums zinātņu laukā’, kā dažs antropologs domā. Valoda ir dabas parādība un pētāma kā visas dabas parādības. Bioloģijas pamats ir dzīvā šūna un tās vairošanās, un tāpat valodas pamats ir dzīvā skaņa un tās vairošanās. Vairošanās princips rada dzīvās dabas veidošanās fāzes, un tāpat cilvēka balss skaņu vairošanās radīja valodas attīstības eras.

Matemātiskais princips senvārdu rašanās laikmetu aplēšanā nodibina laika dimensiju lingvistikā. Laika dimensijas nozīme lingvistikā ir līdzīga perspektīves lomai zīmēšanā. Kamēr senie mākslinieki nebija atklājuši perspektīvi, viņi zīmēja visus objektus vienādā attālumā. Kad bija jārada ainava dziļumā, viņi zīmēja objektus rindās, citu virs cita. Tā tas bija Ēģiptē un citur tais laikos, ko uzskatām par tumšiem. Tāpēc seno rakstu pētītājiem jāsāk izšķirt senvārdus pēc runas eru perspektīves. /Rupainis, 77. lpp./

Pasaules apdzīvošana saistījās ar jaunām Homo sapiens tradīcijām. Laiks, kad Homo sapiens atstāja Āfriku, sakrita ar tradīcijām apbedīt mirušos. Domājams, ka tas bija saistīts ar reliģiskiem vai mistiskiem priekšstatiem par nāvi un dzīvi pēc nāves. Ar reliģiju bija saistīta arī akmens laikmeta māksla – akmens gravīras, skulptūras (kaula, koka, mamuta ilkņu, akmens). Nedaudz vēlāk dažādās pasaules malās attīstījās alu glezniecība, kas savu kulmināciju (“renesansi”) sasniedz pirms 20 000 gadu. Raksturīgi, ka alās ar gleznām atrada arī citus kultūras priekšmetus – stabules (Akmens alā Švābijā, Vācija, vecums 36 000 gadu p. Kr.), akmens eļļas lampu (Lasko alā Francijā, 15 000 g. p. Kr.), Išango kaulu ar skaitļiem (Kongo Āfrikā, 20 000 g. p. Kr.) u.c.

Domājams, ka Homo sapiens ceļojumi un pasaules apgūšana veicināja arī zvaigžņu novērojumus. Kaut arī migrācijas ātrums bija neliels (daži kilometri gadā!) pārvietošanās uz jaunām vietām prasīja orientāciju. Homo sapiens pasaules apgūšana pamatā sākās vidējā akmens laikmetā pirms 100 000 līdz 60 000 gadu. Tikai pēc šī perioda sākās Homo sapiens kultūras revolūcija, kuru aplūkosim turpmāk.

____________________________

* Rupainis A. Archeolingvistika (Pētījums par senvalodu izcelsmi un tautu radniecību. Dainu loma senajās valodās). – Latvju grāmata, U.S.A., 1967.

(Turpinājums sekos)