No “ZvD” 213.numura

JAUNI RADIOTELESKOPI 

1970.gada beigās Vācijas FR, Bonnā, uzsāka darbu pasaulē lielākais radioteleskops ar pilnīgi grozāmu antenu, kuras diametrs ir 100 m. Šī radioteleskopa antena ir viena no grandiozākajām mūsdienu inženiertehniskajām būvēm. Radioteleskops ieņems vienu no pirmajām vietām arī pēc savas precizitātes, kas, kā zināms, nosaka minimālo viļņu garumu, kādā var strādāt radioteleskops. Jaunajam Bonnas universitātes radioteleskopam minimālais viļņu garums ir 10 mm. Uztverot radiostarojumu ar viļņu garumu 10 mm, radioteleskopa izšķiršanas spēja ir 30 loka sekundes.

Gandrīz reizē ar Bonnas radioteleskopu ASV stājās darbā Ilinoisas universitātes 36,6 m radioteleskops, kas var uztvert 10 cm un garākus radioviļņus. Pašreiz paraboloīda fokusā ir novietoti divi atstarotāji, un radioteleskops vienlaikus var strādāt uz 18 un 49 cm gariem radioviļņiem. Radioteleskopa izšķiršanas spēja, strādājot uz 18 cm gariem viļņiem, ir 21 loka minūte.

Bez šiem lielajiem vienelementu radioteleskopiem pēdējos gados vēl ir stājušies darbā divi lielu izmēru sintezēti radioteleskopi. 1967.gada septembrī Austrālijā sāka darboties radioteleskops, kas sastāv no 96 atsevišķām antenām. Katra antena ir pilnīgi grozāms rotācijas paraboloīds ar diametru 13,6 m. Antenas izvietotas aplī ar 3,2 km diametru. Sistēmas izšķiršanas spēja ar darba frekvenci 80 MHz ir divas loka minūtes, un tas ļauj iegūt pilnīgu priekšstatu par Saules radiostarojuma sadalījumu. Otra sintezētā radioteleskopa būvniecība tika pabeigta 1970.gada vidū Beļģijā.

(Saīsināti pēc A.Spektora raksta 19.-21.lpp.)

SAMARKANDĀ PULCĒJAS SAULES PĒTNIEKI

PSRS Zinātņu akadēmijas Astronomijas padomes Saules pētījumu komisijas kārtējā plēnuma darbs noritēja š.g. 7.-10.aprīlī Samarkandā. Plēnums bija veltīts Saules vainaga problēmām. Saules vainags sniedzas vairāk nekā 10 Saules rādiusu attālumā. Tā ārējie slāņi dod sākumu Saules vējam – protonu plūsmai, kas ar ātrumu ~300 km/s nemitīgi caurstrāvo visu starpplanētu telpu, tāpēc vainaga struktūras un fizikas īpašību pētījumi ir svarīgi nevien heliofizikai, bet arī sniedz informāciju par Saules ietekmi uz Zemi.

Saules vainaga novērojumi ilgus gadus bija iespējami tikai pilno aptumsumu laikā, kad Mēness uz dažām minūtēm aizklāj fotosfēras spožo disku. Nepārtraukti vainaga novērojumi dažādos augstumos virs fotosfēras kļuva iespējami tikai pēc tam, kad Saules pētījumiem sāka izmantot radioteleskopus. Šodien optiskās un radioastronomiskās pētījumu metodes ir ļoti cieši saistītas savā starpā. Tāpēc arī Samarkandas apspriedē piedalījās abu šo nozaru pārstāvji. Optiskajā diapazonā vainaga starojums ir apmēram miljons reižu vājāks par fotosfēras spožo gaismu, tāpēc vainagu iespējams novērot tikai ārpus Saules limba. Turpretim radioviļņu skatījumā Saule ir it kā ietīta ļoti intensīvi starojošā vainagā, kas pilnīgi aizsedz dziļāko slāņu radiostarojumu. Tāpēc radioastronomiskie Saules novērojumi ļauj uztvert starojumu no visas uz mums vērstās koronas.

Sēžu starplaikos astronomi iepazinās ar senās Samarkandas vēsturiskajiem pieminekļiem, arī ar 15.gs. ievērojamā uzbeku astronoma Ulugbeka (1394-1449) observatorijas lielo sekstantu, kas vienīgais no instrumentiem precīziem spīdekļu koordinātu mērījumiem saglabājies observatorijas vietā. Ulugbeka observatorija bija viena no ievērojamākajām viduslaiku observatorijām. Tajā veiktā 1019 zvaigžņu pozīciju precizitāte palika nepārspēta līdz pat 16.gs.

(Saīsināti pēc N.Cimahovičas raksta 46.-51.lpp.)