(..)

Astronomiju var uzskatīt par vienu no senākām, ja ne pašu senāko zinātņu nozari. Daudzo gadsimtu gaitā, bet it īpaši jau pagājušajā gadsimtā, tā ir sakopojusi milzīgu informācijas apjomu, veikusi tā apzināšanu un turpina vākt fundamentāli, var teikt – vitāli, svarīgas jaunas atziņas. Viss, ar ko astronomija nodarbojas, ir ne tikai ļoti interesants, bet arī ar sabiedrības, ar civilizācijas attīstību, ar šīs attīstības vajadzībām, ar šīs attīstības nodrošināšanu saistīts.

(..)

Atgādināsim, ka mūsdienu astrofizika ir izveidojusi zvaigžņu rašanās un evolūcijas teoriju, kas ir atzīta par vienu no lielākajiem aizgājušā gadusimta zinātnes sasniegumiem.

(..)

Kā nesenāku un tādēļ varbūt vieglāk uztveramu piemēru var minēt moderno telekomunikāciju sistēmu izveidi, kas ar dažādu satelītu palīdzību ļāvusi izveidot globālu sakaru un televīzijas tīklu, bet šo satelītu izstrādāšana, palaišana un darbības nodrošināšana arī ir notikusi un notiek uz astronomiskos, turklāt fundamentālos pētījumos iegūto rezultātu bāzes.

Var uzskaitīt arī citus piemērus, kas aptver dažādu, pirmēji astronomijas vajadzībām radītu, bet vēlāk plašu praktisku pielietojumu guvušu tehnoloģiju izstrādāšanu. It sevišķi tas attiecas uz dažādu mērījumu (attāluma, laika) precizitātes paaugstināšanu, kas noticis astronomisko pētījumu attīstības nodrošināšanai un ko šie pētījumi ir stimulējuši. Te var minēt gan GPS sistēmu izveidošanu, kas jau tuvākā nākotnē novedīs pie automātiski vadāma autotransporta, gan modernie siltumizolācijas materiāli, kosmonautu apavi utt.

Runājot par nākotnes enerģētiku, kuras uzdevums būs nodrošināt cilvēces vajadzības pēc tradicionālo, fosilo enerģijas avotu izsīkšanas, var atgādināt, ka viens no perspektīvākajiem šādas enerģijas avotiem ir termokodolu sintēzes reakcijas, ko pirmo reizi atklāja un izpētīja astronomi, noskaidrojot zvaigžņu pastāvēšanas un spīdēšanas cēloņus un likumsakarības. Pie šo reakciju apgūšanas pašlaik intensīvi strādā fiziķi, un tam nolūkam tiek konstruētas un izmēģinātas dažādas ierīces – tokamaki un stellatroni, no kurām stellatroni jau ar savu nosaukumu norāda uz astronomiskajos pētījumos noskaidrotu principu izmantošanu to darbības nodrošināšanā.

Šajā sakarībā varētu pieminēt arī tos milzīgos enerģijas krājumus, kādus sevī slēpj fizikālais vakuums un kuru nodošanu cilvēces rīcībā var uzskatīt par vienu no svarīgākiem mūsdienu vai nākotnes zinātnes uzdevumiem.

(..)

Taču šādu augstenerģētisku procesu izpausmes var vērot Kosmosā, un ar to tad arī saistās mūsdienu fiziķu cerības šos supersarežģītos jautājumus atrisināt. Pēdējā laikā iezīmējusies auglīga un perspektīva sadarbība starp mikro- un makrokosma pētniekiem, t.i., starp elementārdaļiņu fiziķiem un astrofiziķiem.

Tas viss arī ļauj apgalvot, ka mūsdienu astronomija, tā ir rītdienas fizika, bet rītdienas fizika ir parītdienas visaugstākās tehnoloģijas. Un šis fundamentālo astronomisko pētījumu pielietojamais, praktiskais aspekts arī vismaz daļēji izskaidro to, kāpēc visās kaut cik attīstītās un noteiktu garīgu briedumu sasniegušās valstīs ir astronomiskās observatorijas un notiek astronomiski pētījumi, un visas šīs valstis, uzsveru – visas, un ne tikai attīstītākās valstis, novirza šiem pētījumiem ļoti ievērojamas summas, kas globāli izsakāmas ar daudziem miljardiem dolāru gadā. Te var atgādināt gan specifiski fundamentāliem pētījumiem palaisto satelītu COBE, kas viens pats izmaksāja 400 miljonus dolāru, gan jaunākās paaudzes optiskos un citus, gan virs zemes uzstādītos, gan kosmosā paceltos teleskopus utt. Visu to diez vai var uzskatīt par kaut kādu kolektīvu neprātu, kas izpaužas fantastiskā līdzekļu izšķērdēšanā, kuriem, bez šaubām, visai viegli varētu atrast arī citus, šķietami lietderīgākus izmantošanas virzienus. Tas viss ir ieguldījums attīstībā, tas viss ir ieguldījums civilizācijas nākotnē.

Taču ar to nebūt nav pilnībā aptverta visa astronomijas loma. Tādēļ nobeigumā nedaudz pievērsīsimies astronomijas garīgajai dimensijai. Runājot par šo aspektu, ļoti svarīgi ir atgādināt un saprast dažas elementāras patiesības, kas palīdz noorientēties vispārējā situācijā, t.i., palīdz ne tikai saprast astronomijas vietu mūsdienu zinātnes sistēmā, bet arī apjēgt cilvēka un apkārtējās pasaules attiecības.

Proti, vispirms vajadzētu apzināties, ka cilvēks ir ne tikai fiziska, bet arī garīga būtne vai radījums un tādēļ ir piederīgs, var teikt apdzīvo, dzīvo, eksistē, turklāt vienlaikus, divās pasaulēs – materiālajā vai fiziskajā, kurā izpaužas tādi atribūti kā masa, inerce, dažādi fizisko spēku lauki un enerģijas, un garīgajā pasaulē, kur šādu atribūtu izpausmju nav, ja vien nelietojam garīgās enerģijas un spēku jēdzienus to tradicionālajā, resp., mērāmajā jeb izmērāmajā nozīmē. Un abas šīs pasaules ir vienlīdz reālas, t.i., tās ir reāli pastāvošas.

(..)

Jautājums par šo divu pasauļu – materiālās un garīgās – saistību un mijiedarbību, par šīs saistības un mijiedarbības likumsakarībām, par cilvēka divu būtību, sastāvdaļu vai, nedaudz vulgarizējot, par cilvēka divu ķermeņu saistību un mijiedarbību, par šīs mijiedarbības likumsakarībām un cēloņiem ir gan zinātnes, gan reliģijas uzdevums. Tas ir šo cilvēkam visnozīmīgāko izziņas un darbības jomu kopuzdevums.

Zinātnes, tostarp astronomijas, uzdevums ir tātad galvenokārt veikt materiālās pasaules izpēti un izziņu, t.i., nodrošināt orientēšanos šajā pasaulē un līdz ar to nodrošināt cilvēka un sabiedrības kopumā fizisko eksistenci, šīs eksistences drošību, komfortu un attīstību, taču, iespējams, laiciski ierobežotos mērogos. Arī reliģijas vai reliģiju uzdevums, atklājot garīgās pasaules likumsakarības, ir nodrošināt cilvēka, bet pirmām kārtām jau kā garīga indivīda, eksistenci, drošību un varbūt var runāt arī par garīgu, par dvēseles komfortu, taču jau mūžības kategorijās.

No šī viedokļa starp īstu, patiesu zinātni, ko mēdz dēvēt arī par informācijas industriju, jo tās uzdevums ir ražot jaunu, uzsveru, j a u n u informāciju, jaunas atziņas par materiālo pasauli, un uz ko tad arī balstās mūsu fiziskās eksistences drošība, komforts un attīstība, un patiesu reliģiju, kuras uzdevums savukārt ir dot mums līdzīgu informāciju par garīgo pasauli, nepastāv ne antagonisms, ne pretrunas. Un to pilnā mērā ir apzinājušies un apzinās gan gaišākie zinātnes, gan reliģiju pārstāvji.

Zinātne, tostarp un ļoti lielā mērā tieši astronomija, balstoties uz materiālās pasaules izpēti, uz eksperimentu, uz fizisko pieredzi un veicot šīs pieredzes loģisku analīzi un teorētisku apzināšanu, un galvenokārt lietojot induktīvo metodi, t.i., ejot no atsevišķā uz vispārīgo, palīdz vismaz apjēgt arī garīgo pasauli un nonākt pie Dieva, t.i., nonākt vismaz pie Dieva atzīšanas. Var arī teikt, ka zinātne, kuras galvenais uzdevums ir izprast visdažādākās parādības un noskaidrot to cēloņus, no seku, no šo atsevišķo parādību izpausmju pētniecības nonāk pie pirmcēloņa vai, kā jau teicu, pie Dieva atzīšanas, resp., pie atziņas, ka bez Dieva pasaule, tās pastāvēšana pilnā mērā nav izskaidrojama.

Reliģija, balstoties uz atklāsmēm, uz ezoteriskām zināšanām, tātad, izejot no Dieva un lietojot galvenokārt deduktīvo metodi, t.i., ejot no vispārīgā uz atsevišķo, savukārt palīdz izprast ne tikai garīgo pasauli, bet arī sakārtot un labiekārtot cilvēka dzīvi materiālajā pasaulē.

Zinātnei Dievs tātad ir izziņas galapunkts, izziņas vainagojums, reliģijai Dievs ir izejas punkts, izziņas iesākums. Bet, kā reliģijai Dievs ir, tā arī zinātnei Dievs var būt pasaules uzskata pamats.

(..)