(No “ZvD” 198. numura ZINĀTNES RITUMS)

2007. gada janvārī 70 gadu jubileju atzīmēja viens no izcilākajiem datorzinātniekiem Jānis Bārzdiņš – Latvijas Zinātņu akadēmijas loceklis, LU profesors, habilitētais datorzinātņu doktors. Viņš ir viens no induktīvā izveduma teorijas, algoritmu un aprēķinu sarežģītības teorijas, automātu statistiskās teorijas, programmu automātiskās sintēzes un testēšanas pamatlicējiem. Viņa vadībā izstrādāta principiāli jauna pieeja programmrīku būvēšanai. Profesora Bārzdiņa vadībā aizstāvētas 14 zinātņu doktora disertācijas. Nešaubīgi viņš atzīstams par teorētiskās datorzinātnes Latvijas zinātniskās skolas izveidotāju, izvirzot to pasaules zinātnes pirmajās rindās. No kontaktiem ar viņu gan zinātniskus, gan morālus stimulus guvuši daudzi desmiti Latvijas matemātiķu un datorzinātnieku, t. sk. šīs intervijas „līdzautors”, kas savas zinātniskās dzīves pirmos 13 gadus pavadīja prof. Bārzdiņa vadītajā nodaļā un tur uz visu mūžu iemācījās, kā vajag strādāt un kā vajag dzīvot.

Ar profesoru Jāni Bārzdiņu sarunājās LU profesors Agnis Andžāns.

Ļoti gribētos, lai Jūs pieminētu skolotājus – manus skolotājus, jo, manuprāt, tieši pēdējos gados skolotāju loma vienkārši netiek novērtēta. Kaut arī es nāku no dziļiem laukiem, man ir bijuši ļoti labi skolotāji, it sevišķi matemātikā. Pamatskolā man bija izcila matemātikas skolotāja, gan stingra, bet mācīja ļoti precīzi domāt. Pēc tam es mācījos Jēkabpils lauksaimniecības tehnikumā, toreiz to sauca par Jēkabpils ekonomisko tehnikumu, kur matemātiku mācīja, gan nelielā apjomā, viens no izcilākajiem matemātikas skolotājiem Jānis Jansons, kurš bija ieguvis izglītību vēl Tērbatas universitātē. Par brīvdomību viņš bija nosūtīts uz šo pieticīgo tehnikumu par matemātikas skolotāju. Tālāk universitātē es par savu skolotāju uzskatu tagad nelaiķi docentu Detlovu. Pēc tam aspirantūrā, kā toreiz sauca doktorantūru, man bija izcils skolotājs – profesors Trahtenbrots, pēc aspirantūras mani uzaicināja uz Maskavas Universitāti akadēmiķis Kolmogorovs, acīmredzot izcilākais pasaules matemātiķis pagājušā gadsimta vidū un arī liela personība. Tātad mana pirmā pateicība vecākiem un neapšaubāmi vēlreiz šiem skolotājiem. Tukšā vietā jau nerodas nekas. Varbūt ģēniji var rasties tukšā vietā, bet normāli... es vēlreiz gribu uzsvērt, ka skolotāju loma netiek pietiekami novērtēta.

Kā es vienmēr esmu teicis, man dzīvē ir ļoti laimējies. Nākamais, kas jāmin, ir apkārtne, tie kolēģi, ar kuriem kopā strādāju. Tie skolnieki, ar kuriem man ir bijusi tā laime strādāt un viņus vadīt – manuprāt, paši izcilākie fizikas un matemātikas un vēlāk datorzinātnes studenti, ļoti izcili, ļoti strādāt griboši, ļoti talantīgi jauni cilvēki, kuri tagad jau ir daudz ko sasnieguši paši, jau ir doktori, profesori, akadēmijas locekļi. To es uzskatu par milzīgu laimi. Kā tas pats mans pieminētais matemātikas skolotājs Jānis Jansons mēdza teikt – jurists strādā ar blēžiem, ārsts strādā ar slimiem, skolotājs strādā ar izlases jaunatni. Man vienmēr ir bijusi šī laime strādāt ar īpašu izlases jaunatni.

Es gribētu pieminēt, ka kaut kādā ziņā pusi mūža esmu nodarbojies ar matemātiku un otru pusi mūža – ar datorzinātnēm un informācijas tehnoloģijām. Starp šiem zinātnes virzieniem domāšanas veidā un stilā, manuprāt, ir diezgan lielas atšķirības. Man gribētos teikt, ka matemātika ir tā zinātnes daļa, kurā apgalvojumi ir tik precīzi, ka tiek noformulēti teorēmu izskatā, un tās teorēmas ir pierādāmas. Informācijas tehnoloģijās un lielā mērā arī praktiskajās datorzinātnēs – tur teorēmu nav. Tur tiek izstrādātas jaunas tehnoloģijas, jaunas sistēmbūves metodes, bet ļoti reti tiek pierādītas kaut kādas teorēmas, un te man gribētos saskatīt to atšķirību. Ja matemātikā kaut kādā nozīmē mēs atklājam mūžīgas patiesības, tad informācijas tehnoloģijas jau pārāk garu mūžu nedzīvo, tas tikai kārtējais solītis uz pilnīgo tehnoloģiju radīšanu. Vienu lietu es gribētu akcentēt – matemātiskā izglītība man ļoti palīdzēja šajā otrajā darbības laukā, jo matemātika, man šķiet, tikai matemātika iemāca precīzi domāt, būt akurātam un tā tālāk. Un dators patiesībā ir vēl precīzāka ierīce nekā cilvēks. Kad mēs viņam kaut ko stāstām un kad mēs gribam kādu sarežģītāku sistēmu uzprogrammēt, mums patiesībā ir jābūt vēl precīzākam nekā klasiskiem matemātiķiem, pierādot teorēmu, jo teorēmas pierādījums jau ir tomēr priekš cilvēka – tur jau ir veselais saprāts, lai cilvēks pierādījumu saprastu un noticētu. Datoram jau ar to saprātu kā ir, tā ir – tur jābūt līdz galam absolūti precīzam. Tāpēc es uzskatu, ka matemātiskā izglītība informācijas tehnoloģiju speciālistiem ir ļoti, ļoti svarīga. Varbūt tāpēc arī bieži parādās dažādas programmatūru sistēmas, kas ir uzbūvētas pēc ļoti neskaidriem principiem. Ir ieguldīti milzīgi cilvēku resursi, lai tās darbotos, bet sistēmas nav uzbūvētas, balstoties uz skaidriem arhitektūras principiem, tās ir kaut kā tā nesakarīgi, lielā mērā samalti veidotas. Tikai pateicoties milzīgām naudām un citiem ieguldījumiem, sistēmas tomēr strādā. Man šķiet, lielā mērā tas ir tādēļ, ka konstruktoru matemātiskā kultūra un izglītība nav pietiekoši augsta.

(..)

Ja mēs paskatāmies uz datorzinātnes gan teorētisko, gan praktisko attīstību, tad man šķiet, ka latviešu tautības cilvēku ieguldījums tur ir daudz lielāks par latviešu procentuālo daļu pasaulē. Vai Jūs domājat, ka tas ir tā vienkārši sagadījies vai tam ir dziļāki iemesli?

Tas ir ļoti interesanti un pamācoši. Jums ir neapšaubāmi taisnība, ka latviešu tautības zinātnieku radošais ieguldījums datorzinātņu attīstībā, pasaules mērogā skatoties, ir diezgan liels. Ja mēs paraugāmies gadus 20 atpakaļ, tad praktiski visās vadošajās Amerikas universitātēs bija latviešu izcelsmes datorzinātņu profesori. Tāda līmeņa cilvēki kā Juris Hartmanis, viens no pirmajiem datorzinātņu fakultātes dibinātājiem Amerikā, viena no lielākajām autoritātēm, Tjuringa prēmijas laureāts. Pasaulē pirmās nopietnās operētājsistēmas IBM tika veidotas Andra Padega vadībā. Zviedrijā Jānis Bubenko lielā mērā bija datorzinātņu pamatlicējs.

Tādu piemēru ir daudz. Arī Padomju Savienībā latvieši datorzinātņu jomā izcēlās. Ar ko tas bija saistīts? Ir ļoti grūti ielauzties zinātnes jomās, kurās jau ir savas tradīcijas, kurās jau ir savi lieli projekti un savas autoritātes. Bet datorzinātnes tā īsti sāka attīstīties Rietumos 50. gados, kad mūsu tur aizbraukušie tautieši bija, kā saka, atvilkuši elpu un sāka nostāties uz kājām, bet Padomju Savienībā – vēl vēlāk, kas arī sakrīt ar laiku, kad pirmās pēckara paaudzes ienāca zinātnē. Manuprāt, dzīve ir pakļauta nejaušībai, un lielākā dzīves māksla ir šīs nejaušības pareizi izmantot. Piemēram, atceramies, kā tika atklāts penicilīns. Ja mēs lasām Fleminga biogrāfiju, tad viņš to atklāja līdz ar diviem citiem zinātniekiem pavisam citiem mērķiem, ne medicīnai. Tikai viņš bija tas, kurš pamanīja, ka šī pelējuma plēvīte ir brīnumierocis baktēriju iznīcināšanai. Es domāju, ka zinātnē tāpat kā ikdienas dzīvē galvenais ir ne tik daudz iepriekš plānot, ko tu darīsi, bet iespējas, ko dzīve piespēlē, pamanīt. Es domāju, ka, arī runājot par iepriekšējo, nejaušībai bija liela loma – droši vien tie zinātnieki Rietumos bija paziņas, viens kaut ko pamanīja, bet visi tautieši tur tikās, un šī pirmā nejaušība aizsāka pārējās nejaušības.

(..)

Kādreiz Jūs runājāt, ka uz Jums lielu iespaidu ir atstājusi zinātnieku biogrāfiju lasīšana.

Jā, neapšaubāmi, to jau es ne vienreiz vien esmu teicis. Mana grāmata, kas man visu dzīvi ir patiesībā izmainījusi, ir manas jaunības grāmata – „Stāsti par zinātni un tās radītājiem”. Man, nākušam no dziļiem laukiem (es lasīju to grāmatu apmēram 6. vai 7. klasē), tā atstāja neizdzēšamu iespaidu par brīnumainajiem atklājumiem, ko zinātne dod. Tur nebija par matemātiku. Tā bija drīzāk tāda vēlme, kas bērniem un jauniešiem rodas, lasot grāmatas par dižiem pasaules apceļotājiem. Tāpat mēs lasījām šo grāmatu par zinātni un tās radītājiem. Es saskatīju, ka nezināmajā dabas likumu pasaulē, tāpat kā Kolumbs atklāja jaunu kontinentu, tā arī zinātnieki var atklāt kontinentus, pateicoties savai domāšanai, savai galvai, un tā tālāk. Tas, protams, kaut kādā zemapziņas līmenī zinātniskos atklājumos ienes kaut ko fantastiski pievilcīgu. Jebkurā gadījumā es vēl līdz šim brīdim domāšanu pie kaut kādas zinātniskas problēmas neuztveru kā tādu piespiedu darbu. Tas man sagādā vienkārši prieku un baudu. Varbūt citiem to sagādā šaha spēle vai ceļošana, šī ir mana ceļošana.

(..)

Man tāds vispārīgs jautājums – ko Jūs ieteiktu jaunam cilvēkam, piemēram, skolēnam, kurš, tēlaini runājot, sapņo padarīt pasauli laimīgu, būdams zinātnieks?

Es varētu ieteikt kārtīgi, nopietni studēt un izmantot fantastisko jaunības priekšrocību, kad vēl smadzenes ņem pretī lielā apjomā jaunas zināšanas, kas vēlāk ap 30, 40 gadiem izbeidzas. Ļoti grūti kaut ko jaunu tad iemācīties. Vajag to izmantot un kārtīgi studēt, daudz mācīties un izvēlēties kārtīgas pētnieciskas tēmas, sākt pie tām pēc iespējas agrāk strādāt. Bet galvenais ir šī jaunības priekšrocība – uzkrāt pēc iespējas vairāk zināšanu, iemācīties valodas... Ja jums jāiemācās jauna valoda, tad savu vecumu izdaliet ar 10 un jūs iegūsiet, cik gadu jums ir vajadzīgs, lai šo valodu apgūtu. Tātad tas nozīmē, ja jums ir 50 gadu, jūs apgūtu jaunu valodu 5 gados, bet, ja jums ir tikai 20 gadi, tad – 2 gados Tas attiecas ne tikai uz valodām, bet varbūt vēl lielākā mērā uz pamatzināšanu, pētniecisko iemaņu krāšanu visam mūžam.

Vai Jūs varētu īsi atbildēt uz jautājumu – kā cilvēkam vajag dzīvot?

Mana atbilde būs pavisam dīvaina. Es domāju, ka pamatu pamatprincips ir uzstādījums, ka visi cilvēki, ar kuriem tu tiecies, ar kuriem tu strādā, gan tie, kuri tev ir priekšnieki, gan tie, kuriem tu esi priekšnieks, ka visi šie cilvēki ir labi, ka visi šie cilvēki grib kaut ko labu izdarīt. Un tas ir tas uzstādījums, ar kuru tev ir jāiet pasaulē, un tad būs viegli dzīvot.