Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Berlina auditorijā ceturtdien, 5.novembrī, notika jau ceturtā diskusija par augstākās izglītības problēmām Latvijā – šoreiz par studiju programmu kvalitāti saistībā ar tirgus pieprasījumu un augstskolu piedāvājumu.  

Pirmā no paneļa diskusijas dalībniekiem uzstājās Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības departamenta direktore Gita Rēvalde. Atvēlētajās septiņās minūtēs viņa runāja par nosacījumiem, kuri nepieciešami kvalitatīvas izglītības nodrošināšanai. Kā vienu no svarīgākajiem faktoriem G.Rēvalde izvirzīja studiju procesā iesaistīto personu individuālo atbildību par kvalitāti, otrajā plānā atstājot Izglītības un zinātnes ministrijas ietekmi. Respektīvi, paši augstskolu mācībspēki un studenti galvenokārt ir atbildīgi par mācību kvalitāti un darba augļiem.

„Latvijā augstskolām ir deleģēta ļoti liela autonomija ar tiesībām pašiem izveidot savas studiju programmas, pieņemt personālu, noteikt šim personālam algu, kā arī noteikt algu samaksas sistēmu,” uzsvēra Augstākās izglītības departamenta direktore. Taču jautājums ir par to, vai mēs protam šo autonomiju izmantot. Viņasprāt, savā ziņā savādi ir tas, ka mēs neesam apmierināti ar studiju kvalitāti, tajā pašā laikā paši esam noteicēji par to, ko un kā darām. Ideālajā variantā katram procesā iesaistītajam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību savai kvalitātes kultūrai.

Augstskolu akreditāciju raksturo kā palīglīdzekli, kas pati par sevi jau ir kvalitātes zīme, un daudzās Austrumeiropas valstīs tas vispār netiek praktizēts. Taču pats kvalitātes jēdziens nemaz nav skaidri definēts, un katrs ieliek atšķirīgu saturu šajā jēdzienā, intuitīvi balstoties uz to, ko saprot ar izglītības kvalitāti. „Dažādām studiju programmām šie kvalitātes kritēriji varētu atšķirties, piemēram, inženierzinātnēm un aktiermākslai. Varbūt daudzi augstas klases zinātnieki kvalitāti vispār nevar izmērīt,” uzskata G.Rēvalde.

Noslēgumā Augstākās izglītības departamenta direktore atzina, ka jaunajai paaudzei piemīt domāšanas iemaņu trūkums, studentiem ir pārāk maza noslodze mācību procesā un nav pietiekami liela vēlēšanās intensīvi darboties.

Vidzemes Augstskolas rektore Vija Daukšte aicināja savā domāšanā pāriet no uzskata, ka Latvijā augstskolas savā starpā konkurē, uz to, ka Latvijas augstskolas kopā konkurē plašākā augstākās izglītības un zinātnes telpā, vismaz Eiropas kontekstā: „Mēs neesam tikuši galā ar veselu rindu normatīvo šķēršļu, kas mums ļautu kvalitātes vārdā, Latvijas konkurētspējas vārdā tikt vaļā no šauriem feodāliem rāmjiem. Mūsu domāšanā un uzstādījumos pietrūkst skatījums uz akadēmiskajiem resursiem kā uz kopēju nacionālu vērtību.”

Vēl viens mūsu sabiedrības trūkums V.Daukštes skatījumā ir nespēja pieņemt faktu, ka viens un tas pats mērķis ir sasniedzams, ejot pa dažādiem ceļiem. Problēma ir nespēja pieņemt alternatīvu domāšanu kāda mērķa sasniegšanas vārdā, konkrētajā gadījumā runājot par izglītības kvalitāti.

Par akreditācijas procesu runājot, Vidzemes Augstskolas rektore to uztver kā iespēju sevi pierādīt un virzīt savu kompetenci tālāk. Taču pastiprinātu uzmanību vajadzētu pievērst tam, kāda ir mūsu ekspertu bāze. „Gadu no gada vieni un tie paši cilvēki ekspertē augstskolas, taču vērtīgāk būtu dot iespēju jaunai, kompetentai paaudzei gūt pieredzi šajā jomā,” uzskata V.Daukšte.

Transporta un sakaru institūta rektors Jevgēņijs Kopitovs atklāj izglītības pasūtītājus un to prasības. No vienas puses ir valsts, kura vēlas sakārtotu sistēmu, izglītības standartu, likumu un normu ievērošanu. No otras puses – darba tirgus, kas vēlas izglītotus un profesionālus speciālistus savā jomā, no trešās – pasūtītājs ir maksas students, kurš vēlas nopirkt no augstskolas izglītības pakalpojumu. „Mūsu izglītības sistēmai noderētu kaut vai prakse lekcijas vadīt svešvalodā, līdz ar to būtu iespējams izmantot literatūru, kas nav pieejama valsts valodā.”

Kopumā augstākās izglītības studiju procesu J.Kopitovs vērtē kā visai konservatīvu un saskata nepieciešamību daudzas lietas šajā sistēmā mainīt vai uzlabot. Arī darba tirgus prognozēšanai valsts līmenī nepieciešama pastiprināta uzmanība.

Jānis Siliņš, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) rektors, par svarīgāko un noteicošo augstākās izglītības kvalitātē uzskata katra paša atbildību. Problēmas sagādā savstarpējā neuzticība. Kolēģi neuzticas cits citam, lai gan, ieklausoties citam citā, programmas varētu tikt realizētas daudz kvalitatīvāk. „Ja runājam par studiju programmu izvērtēšanu, arī šeit sastopamies ar neuzticību pret studentiem. Bet ir jāuzticas, ir jāiesaista procesā un jāsaprot, ka students ir galvenais, bet akadēmiskais personāls tikai kalpo,” izteicās J.Siliņš.

LKA rektors pauda viedokli, ka akreditācija, iekšējā un ārējā pārvērtēšana nav kontrolēšana, bet gan process, kura laikā kopīgiem spēkiem iespējams saprast, kā strādāt vēl labāk un kvalitatīvāk: „Atbrīvosimies no kompleksiem un sāksim domāt mērķtiecīgi!”

Pēdējais paneļa diskusijas dalībnieks Valdis Segliņš, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors, augstāko izglītību Latvijā salīdzināja ar lielu konservatīvu kuģi, kurš ir vārgs un trausls un pakļaujas dažādiem lēmumiem – gan ekonomiskiem, gan finansiāliem. „Pamatpretruna, kas novērojama Latvijas augstākajā izglītībā, ir tā, ka koncentrēšanās galvenokārt notiek uz vietējo patēriņu un vajadzībām, savukārt darba tirgus jau mums ir globāls. Un nepārorientējoties nav iespējams sasniegt augstus kvalitātes rādītājus,” – tā V.Segliņš. Viņš arī aicināja pievērst uzmanību konkurētspējai darba tirgū katram tieši savā apgūtajā specialitātē, tam, kāda ir atbilstība darba tirgum un kur šis darba tirgus vispār būs. Par galveno problēmu augstākajā izglītībā Latvijā V.Segliņš uzskata mērķtiecības trūkumu, līdzīgi kā J.Siliņš.