24. un 25.februārī Humanitāro zinātņu fakultātē notika Latvistikas un baltistikas nodaļas Teātra vēstures un teorijas katedras rīkotā konference „Māksla un nacionālisms”, kurā piedalījās dažādu zinātņu nozaru pārstāvji kā no HZF, tā no citām LU fakultātēm, kā arī no LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta, Latvijas Kultūras akadēmijas, Liepājas Pedagoģiskās akadēmijas, Latvijas Valsts arhīva, Latvijas Mūzikas akadēmijas, Latvijas Kultūras ministrijas. Kopā strādāja pieredzējuši zinātnieki ar dažādu nozaru doktorantiem.

Filozofiju pārstāvēja Daina Teters, kinozinātni Inga Pērkone, teātra zinātni Valda Čakare, Guna Zeltiņa, Ieva Struka, Līga Ulberte, Inga Fridrihsone, Silvija Radzobe, Maija Svarinska, Zane Radzobe, Ingrīda Vilkārse, Anna Jozauska, Rūta Birzleja, literatūras zinātni Ojārs Lāms, Benedikts Kalnačs, Viktorija Zaļevska, Pauls Daija, komunikāciju zinātni Dmitrijs Petrenko, vēstures pētniecību Iveta Šķiņķe, muzikoloģiju Andris Vecumnieks.

Zinātnieku uzmanības centrā bija tādi jēdzieni kā nacionālisms, nacionālā identitāte, nacionālais raksturs, tauta un nācija. Šie jēdzieni tika interpretēti kā teorētiskā aspektā, kritiski izvērtējot mūsdienu sociologu, antropologu, filozofu, folkloristu izstrādātos konceptus, tā arī analizējot literatūras un mākslas procesu un to vērtējumu priekšpadomju, padomju un tagadnes laikmetā.

Kā konferences galvenos ieguvumus var minēt vairākus. Pirmkārt, tas bija analītiski kritiskais skats uz nacionālisma problemātiku, akcentējot gan tās auglīgos, gan novecojušos un pat smieklīgos aspektus. Spilgtu viedokli šai ziņā sniedza, piemēram, D. Teters. Otrkārt, vairāku referentu ziņojumiem piemita spilgts artistiskums un asprātība. Piemēram, to var teikt par V. Čakares, O. Lāma, D. Petrenko uzstāšanos. V. Čakare pievērsa uzmanību nacionālisma teatralitātes aspektiem, O. Lāms bija iedziļinājies metodēs, ar kādām latviešu trimdas literāti savos darbos vēstīja par Padomju Latviju, D. Petrenko sniedza spilgtu ieskatu, kā mūsdienu Latvijas krievu prese atspoguļo latviešu teātra ievērojamākās parādības. Treškārt, spīdoši tika demonstrētas Latvijas apstākļiem (relatīvi) jaunas pētniecības metodes un to jaudīgums mākslas procesu analīzē. Tā postkoloniālisma kritikas postulātus radoši izmantoja B. Kalnačs, analizējot R. Blaumaņa noveli „Andriksons”, bet P. Daija – ziņojot par vācbaltu literatūras parādībām. Ceturtkārt, analizējot teorētiskā aspektā mākslas darbus, vairāki pētnieki tieši un netieši runāja arī par parādībām mūsdienu Latvijas sociālajā un garīgajā dzīvē, palīdzot labāk saprast daudzas sarežģītas parādības un procesus. Īpaši šai ziņā izcēlās I.Pērkones referāts par latviešu jaunāko kinoprodukciju. Vēsturnieces I. Šķiņķes ziņojums, kas bija veltīts Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas saietiem par nacionālo jautājumu LPSR 20.gs. 50. un 60.gadu beigās, sniedza satriecoši krāsainus piemērus no arhīvu materiāliem, kuri līdz pat 1991.gadam atradušies pētniekiem nepieejamos specfondos.

No daudziem  ziņojumiem izrietēja neapšaubāma patiesība: nacionālā problemātika ir allaž bijusi valdošās ideoloģijas ļoti nozīmīga sastāvdaļa.

Konferences laikā, protams,  notika arī diskusijas. Šoreiz tika citu starpā diskutēts, piemēram, par tādiem jautājumiem: kas mūsdienu teātrī raisa tādas parādības kā ironija un parodija? Kādi veidi un formas teātrī iespējami, lai paustu t.s. „ideālus”? Vai latviešu teātris ir pavērsies ar seju pret mūsdienu Latvijas reālo dzīvi? Vai kvalitatīva māksla var būt ideoloģiska (un otrādi)?

Teātra vēstures un teorijas katedra, apkopojusi konferences rezultātus, nonāca pie šādiem secinājumiem:  ļoti auglīga bija iecere pulcināt dažādu nozaru speciālistus; tādā veidā tika pārkāptas vienas nozares robežas, notika intelektuāla un metodoloģiska bagātināšanās; ir izveidojies labs pamats tradīcijai, ko vajadzētu turpināt, jo 2010.gadā katedra ar labiem panākumiem, gan šaurāku dalībnieku sastāvu, noorganizēja konferenci „Vēstures interpretācija drāmā un teātrī”. Caurskatīsim ienākušo priekšlikumu par iespēju gadskārtējo teātra nozares speciālistu rīkotajai konferencei piešķirt izcilās teātra zinātnieces Lilijas Dzenes vārdu, kura no mums šķīrās 2010.gada rudenī.