Rakstnieces Sandras Vensko (1958) literārā darbība ir plaša un daudzveidīga. Tā aptver visus literatūras veidus (dzeju, prozu, dramaturģiju), turklāt autore šajā sfērā sekmīgi darbojas nu jau vairākus gadu desmitus, radot darbus gan pieaugušajiem, gan bērniem un pusaudžiem. "Adele" (Dienas Grāmata, 2019) ir S. Vensko otrais romāns. Tas tapis četrus gadus. Būtiski, ka šajā darbā atklājas vēl kāda rakstnieces radošās darbības šķautne – grāmatas vāku rotā pašas autores veidotā glezna "Adele" (2018). Askētiskais, tumšajos toņos darinātais mākslas darbs un grāmatas vizuālais noformējums atbilst romāna noskaņai un tajā atainoto emociju gammai, kura ir noslēpumaina, reizēm pelēcīgi krēslaina, drūma un skumja. Tāpat kā Sīsifs pārvar pats sevi, nemitīgi veļot kalnā akmeni, tā arī romāna protagoniste Adele cīnās ar saviem dēmoniem. Neviena kauja nav attēlojama saulainām un siltām krāsām.

Romānā atainots laikaposms no padomju okupācijas gadiem līdz mūsdienām. Darba vēstījums ir pirmajā personā, autorei saplūstot ar galveno varoni Adeli. Intervijā Sandra Vensko atzinusi, ka katru reizi, veidojot tekstu, viņa simboliski pārtapusi Adelē, un tas ir bijis grūti. [1] Rakstnieci ar radīto sievietes tēlu vieno arī maģistra studijas, karjeras konsultantes darbs (S. Vensko neilgu laiku strādājusi šajā amatā) un absolūtā nepieciešamība pēc jūras (Vensko dzimusi Grobiņā). Jūra ir poētisks un simbolisks tēls grāmatā. "Bez jūras izjūtas kurzemniekam tekstos neiztikt." [2] Ūdens iemieso Adeles tiekšanos pēc attīrīšanās un atbrīvošanās. Veids, kā autore atklāj galvenās varones pārdzīvojumus, mēģinājumus sadzīvot ar depresiju un veģetatīvo distoniju, ir personisks un intīms, ticams un pamatots. Laikrakstam "Kursas Laiks" S. Vensko atklāj, ka šo romānu vēlējusies uzrakstīt par cilvēku likteņiem, viņu dzīvi un sievietes vietu šodienas sabiedrībā. Rakstniece arī akcentē, ka grāmatu nav iespējams radīt "bez iešanas cauri visam tam, ko ir gājuši tie cilvēki, kurus es pazīstu". [3]

Romāns "Adele" strukturēts garās nodaļās (kopumā 15), tomēr to būtu iespējams sadalīt trīs daļās, ja par pamatu uzskata Adeles garīgo izaugsmi un pārmaiņas. Trīs pamatdaļas ir: atzīšanās, attīrīšanās un atbrīvošanās. Jāpiebilst, ka posmu robežas nav noteiktas un nemainīgas, tām raksturīga pārklāšanās un mijiedarbība. Pirmā daļa – atzīšanās – visspilgtāk izpaužas prozas darba sākumā, kad Adele, grēksūdzes formā runājot ar savu psihoterapeitu, pakāpeniski atklāj pagātnes notikumus. Tos veido bērna, pusaudzes un jaunietes padomju gados piedzīvotais, sarežģītās attiecības ar māti un patēvu, mīlestība un sirsnība pret vecmāmiņu, seksuāla vardarbība, komplicētā ikdienas dzīve. Daloties ar pagātnes ainām, sieviete mēģina no tām atbrīvoties, gūt pamatu tagadnei un nākotnei, pieņemt sevi, "izveseļoties". Adele, vēlreiz atceroties un izdzīvojot šos notikumus, veic "pašattīrīšanos", atsakoties no pāridarījuma sāpēm, rūgtuma, bailēm, slimības izraisīta negatīvisma, atbrīvojot dvēselē vietu mieram, piedošanai un mīlestībai (otrā daļa – attīrīšanās). Uz grāmatas ceturtā vāka redaktore Gundega Blumberga (1948) citātā norādījusi, ka Adeli vada vēlme iznīdēt vīriešu dzimumu kā sugu. Šis izteikums ietverts arī Adeles vēstījumā, tomēr grāmatas lasītājs var pamatoti apšaubīt apgalvojuma ticamību. Ekspresīvais izteiciens, kas feminisma kustības atbalstītājās un pārstāvēs var raisīt iluzoras gaidas par grāmatas saturu, kurā dominējošie kļūtu "visi vīrieši ir cūkas" un "nogriezt viņiem visiem" motīvi, sagādā vilšanos. Atvudas "Kalpones stāsta" (Atwood, M. "The Handmaid’s Tale", 1985) un Vulfas "Savas istabas" (Woolf, V. "A Room of One’s Own", 1929) cienīgi uzskati par vīriešu dzimumu romānā "Adele" atrodas otrajā plānā. Protams, Adeles dzīvi kardināli ietekmē un izmaina piedzīvotais seksuālais uzbrukums astoņu gadu vecumā, kā arī patēva un vīra Marka vienaldzīgā, nežēlīgā, brīžiem vardarbīgā izturēšanās, tomēr šos aspektus nevar uzskatīt par galvenajiem sievietes emocionālās nestabilitātes cēloņiem. Tie ir katalizatori viņas šaubām, bailēm, nedrošībai. Visā romānā tiek izvērsta Adeles nerimstošā, fiziski un emocionāli mokošā iekšējā cīņa starp mīlestību un ļaunumu, brīvību un bailēm, piedošanu un atriebību, sievietei cenšoties rast mieru un stabilitāti, kas ļautu doties tālāk. "Adele ir spogulis – brīvība un bailes cieši viena otrai pretī." [4] Romāns uzskatāms par tipisku feminisma literatūras darbu, jo autore tajā iztirzā jautājumus par sievietes stāvokli un lomu padomju un mūsdienu sabiedrībā un ģimenes modelī, kā arī tiek akcentēta sievietes iekšējā pasaule un atainots binārajās opozīcijās balstīts pretstats starp sievišķo un vīrišķo. Tēmas un motīvi, kas raksturīgi feminisma literatūrai, var šķist vienveidīgi, it īpaši rūpīgi pievēršot uzmanību pēdējās desmitgadēs tapušajiem latviešu rakstnieču darbiem. Izvarošana, fiziska un emocionāla vardarbība, sarežģītas attiecības ar māti un meitu, aborts, neveiksmīgas attiecības ar partneri – tie ir tikai daži no tematiem, kas aktualizēti, piemēram, Noras Ikstenas (1969), Ingas Žoludes (1984), Ingas Gailes (1976), Gundegas Repšes (1960) un citu autoru literārajos sacerējumos. Arī Sandras Vensko romānā iekļautas šādas tēmas. To varētu vērtēt kā sava veida atkārtošanos, jau vairākkārt aplūkotu motīvu pārfrāzēšanu un integrēšanu no jauna savā prozas darbā, tomēr tas nav korekti, jo fundamentālās tēmas, kas arvien tiek atspoguļotas literatūrā, ir nemainīgas jau gadsimtiem. Tām raksturīga attīstība un pilnveide, pielāgojoties konkrētajam laikaposmam, sabiedrībai, aktualitātēm. Atšķirīgs ir rakstnieku individuālais skatījums, motīvu interpretācija un atklāsmes veids.

"Adeles" vēstījuma izpratnes atslēga ir valoda. Aprakstos tā ir izteikti poētiska, papildināta ar metaforām, simboliem un citiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Prozas tekstā meistarīgi ievijušies dzejas valodas elementi. No vienas puses, lirikai atbilstošo specifisko izteiksmes līdzekļu iekļaušana prozas darbā atdzīvina tā valodu, padarot neikdienišķu, skanīgu, izteiksmīgu. No otras puses, dzejas saplūsme ar sarunvalodu apgrūtina teksta uztveri. Tiek izjaukts vienmērīgais dialogu un monologu ritms. Lasītājam jāvelta papildu uzmanība teikumos ietvertās domas izdibināšanai. Esot poētisks, teksts vienlaikus kļūst arī sarežģīts un grūtāk saprotams. Lai izprastu romāna stāstījuma būtību, nepieciešama lasītāja sagatavotība un pacietība. Ticamību Adeles vēstījumam apgrūtina pārmērīgs emocionālais sakāpinājums. Saprotams, ka tas veidots, mēģinot atdarināt veidu, kādā domā, jūt un rīkojas cilvēks, kurš sirgst ar depresiju un veģetatīvo distoniju, tomēr brīžiem sievietes radītais haoss saskarsmē ar sevi un apkārtējiem var kļūt kaitinošs. Lasītājs, kurš neiedziļinās tēlu psiholoģijā, romānu var uztvert kā apnicīgu darbu, kurā atainota histēriska un neizlēmīga sieviete, kas nezina, ko iesākt ar savu dzīvi.

Beigu posms romānā un Adeles pašizziņas procesā ir atbrīvošanās. Sieviete to sasniedz un īsteno brīdī, kad nolemj doties uz Vāciju un sākt jaunu dzīvi. Kā mantra izskan Adeles vārdi grāmatas pēdējā lappusē: "Upuris ir neizbēgams". (328) Lai kaut ko sasniegtu un iegūtu, vienmēr būs nepieciešams ziedot un upurēt. Par visu ir jāmaksā. Nekas nav par velti, pat siers peļu slazdā.

 

[1] Dibovska, J. 11.01.2019. „Šķita, ka pati pārtopu par Adeli.” Saruna ar Sandru Vensko. [tiešsaiste] [skatīts 22.02.2019.]. Pieejams: http://www.la.lv/skita-ka-pati-partopu-par-adeli

[2] Turpat.

[3] Rekurzeme/ Kursas Laiks. 07.02.2019. Rakstniece Sandra Vensko: „Rakstot „Adeli”, es raudāju.” [tiešsaiste] [skatīts 22.02.2019.]. Pieejams: https://www.rekurzeme.lv/kultura/foto-rakstniece-sandra-vensko-rakstot-adeli-es-raudaju-140618

[4] Dibovska, J. 11.01.2019. „Šķita, ka pati pārtopu par Adeli.” Saruna ar Sandru Vensko. [tiešsaiste] [skatīts 22.02.2019.]. Pieejams: http://www.la.lv/skita-ka-pati-partopu-par-adeli

Dalīties