Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne prof. Malgožata Raščevska
LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne prof. Malgožata Raščevska

Malgožata Raščevska portālā “Ir”: Kādām pārmaiņām jābūt gataviem pedagogiem un skolēniem
Malgožata Raščevska, LU PPMF dekāne
24.08.2017

Kompetenču pieejas ieviešanas ietekme būs daudz spēcīgāka nekā pašlaik mēs to iedomājamies un, visticamāk, pēc septiņiem gadiem tā skars daudz plašākus augstākās izglītības aspektus, nekā to redzam caur šodienas izpratnes prizmu, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne Malgožata Raščevska raksta žurnālā “Ir”.

Kāds būs nākotnes students

Iejūtīgs skolotājs vienmēr ir bijis tuvs savam skolēnam, tomēr jaunā kompetenču pieeja arī caur mācību saturu un jaunajām metodēm veicinās mācību vides organizēšanu tā, lai bērns skolā biežāk justos kā reālajā pasaulē un būtu emocionāli tuvāks skolotājam un tai videi, kurā dzīvo. Piemēram, apgūstot vēstures tēmu par seno Romu, var ne tikai ar skolotāju iedziļināties tā laika cilvēku ikdienas sadzīves specifikā, bet arī pagatavot kādu tā laika ēdienu, pētīt arhitektūras šedevrus, kas dzīvi vēl šodien, veidojot foto galeriju par tiem, piedalīties kādas senās lugas uzvedumā, apgūstot tā laika tekstus un pašiem izgatavot seno romiešu tērpus, un vēl kontekstā iepazīstoties ar romiešu skaitļiem kā matemātikas satura komponenti un diskusijas tradīcijām.

Bērns, kas skolā būs iemācījies daudzpusīgi darboties, redzēt pasauli plašākos kontekstos, un galvenais - sadarboties, pārdzīvojot mācīšanos kā dzīves apguves procesu, diez vai būs tas students, kas visas dienas garumā pacietīgi 90 minūtes klausīsies kādu šauri tematiski orientētu lekciju kā monologu (kaut gan tā arī ir sociāli vēlama prasme). Kļūdams par studentu, jaunais cilvēks vēlēsies nākamo profesiju apgūt daudzveidīgākā kontekstā, ar skaidru rezultatīvu mērķi. Tieši tāpēc skolotāju izglītošana būtu vispirms jāmaina, tuvinot to tai videi, ko students vēlāk pats modelēs klasē. Tas vienlaikus arī nozīmē, ka universitātei jāveicina visas studējošā prāta komponentes, kas vērstas ne tikai uz zināšanu uzkrāšanu, bet arī sociālās mijiedarbes prasmēm, sevis izpratni un refleksiju, prasmi paust emocijas un līdzpārdzīvot, justies citiem blakus komfortabli. Pašlaik mūsu sabiedrībā cilvēki vēl vāji tiek galā ar savstarpējo attiecību spriedzi.

Vēsturiski senāk sabiedrības pasūtījums izglītībai bija tāds - sagatavot kādas šauras profesijas veicējus. Tāpēc katrā izglītības posmā izglītojamajam tika dota tieša atgriezeniska saite - cik labi viņš tuvojas šim mērķim. Iepriekšējās relatīvi stabilās ekonomikās vadošie, attīstību virzošie darbinieki bija krietnā mazākumā, tāpēc nebija tik svarīgi, lai augstu un vispusīgu izaugsmi sasniegtu daudzi. Mūsdienās viss ir mainījies. Mums ir nepieciešamas sadarbīgu cilvēku sistēmas (ar dažādu prasmju un zināšanu buķeti), kas spēj un ir motivēti uzstādīt sociāli nozīmīgus mērķus un tos īstenot, mācīties pēc nepieciešamības, piesaistot informācijas telpā brīvi pieejamas zināšanas.

Jaunajai informācijas laikmeta paaudzei pārmaiņas jau ir ikdiena. Īstenībā idejas līmenī viss ir vienkārši - nākotnes universitātei jāveido sadarbīgu starpdisciplināru studentu sistēmas, kas pašas spēj izvirzīt mācību mērķus un tos ar prieku sasniedz.

Studējošajiem jāiezīmē tikai kādas trases, kas tomēr ved uz sabiedrībai nepieciešamo problēmu risināšanas prasmēm, lai savā izaugsmē neiebrauc gluži nekurienē. Orientēšanās uz cilvēku kā vērtību (gan skolēna, gan skolotāja, gan augstskolu mācībspēka) ir un būs tā izšķiršanās svira, kas vai nu mudinās sabiedrību iedzīvināt vairāk studenta centrētu izglītības kvalitāti, kas jūtīgi spēs reaģēt uz jaunā cilvēka nākotnes attīstības vajadzībām, vai, ignorējot to, novedīs pie situācijas, ka globalizācijas un bezrobežu laikmetā pastiprināsies indivīdu attīstības pašplūsmas organizācijas procesi.

Vairāk lasiet žurnāla "Ir" portālā.