Akadēmiskais centrs
Mākslas sākumu ir iespējams datēt ar laiku pirms mūsu ēras, kad pirmie zīmējumi ir parādījušies uz pirmatnējo pasaules iedzīvotāju alu sienām. Un tā māksla turpina dzīvot, tā, tāpat kā dzīvs organisms, mainās līdzi laikam, sabiedrībai un mākslas darba radītājam. Pavisam loģiski, ka mūsdienu mākslai salīdzinājumā ar alu zīmējumiem ir cits koncepts, izpausmes. Ņemot vērā mākslas ilgo pastāvēšanas laiku, ir mainījušās gan tās radīšanas tehnikas, gan mērķis. Mainījusies ir ne tikai māksla, bet arī sabiedrības un indivīda uztvere, un tieši tādēļ rodas jautājums – kā saprast mākslu? Ne viens vien cilvēks, skatoties uz Džeksona Polloka darbu "Rudens ritms" (1950, Metropoles mākslas muzejs, Ņujorka), ir nodomājis, ka tā nav māksla, tie ir tikai krāsas pleķi. Bet, ieskatoties dziļāk gan pašā darbā, gan Polloka daiļradē, ir skaidrs, ka slavenais abstrakcionisma mākslinieks ar šo darbu vēsta par savu radošo enerģiju un mākslas darba dzimšanu. Padarot mākslas radīšanas procesu par pašu galveno mākslas darba tēmu.
Bet kā to visu saprast, kā atkodēt katras gleznas un mākslinieka īpašo šifru? Šeit mums palīdz "Jāņa Rozes apgāda" 2018. gadā izdotā Sūzenas Vudfordas (Susan Woodford) grāmata "Kā aplūkot mākslas darbus". Uzreiz gan jāsaka, ka grāmata vairāk paredzēta iesācējiem mākslas pasaulē, labi rūdītiem mākslas kritiķiem šī mākslas ābece liksies ļoti pašsaprotama. Sūzena Vudforda pati lasa mākslas vēstures lekcijas un ir izdevusi vairākus ar mākslu saistītus rakstus un grāmatas plašai auditorijai. "Kā aplūkot mākslas darbus" ir labs ceļvedis mākslas pasaulē, to droši var ielikt somā un izņemt kādā muzejā vai izstādē, lai ne tikai spētu labāk aplūkot, bet arī saprast mākslas darba ideju. Grāmatai ir ļoti uzrunājošs noformējums – tās vāku rotā Kacušikas Hokusai darbs "Lielais vilnis pie Kanagavas" (1830–1832, Metropoles Mākslas muzejs, Ņujorka), un arī tālāk piemēru veidā grāmatas lappuses papildina dažādu laikmetu un autoru mākslas darbi, kopā 103 krāsu ilustrācijās. Kopumā grāmatas dizains veido acij tīkamu un viegli uztveramu formātu. Grāmata ir sadalīta četrpadsmit nodaļās, kurās tiek izklāstīti elementi, pēc kuriem būtu jāvadās mākslas izprašanā, kā arī klāt pievienota jēdzienu vārdnīca, ieteicamais literatūras un personu un mākslas darbu rādītājs. Grāmatas nodaļas ir sakārtotas no vieglākās uz sarežģītāko, sākot ar attēlu apskates paņēmieniem, beidzot ar formālo analīzi, slēpto nozīmi un darba kvalitāti. Tādējādi soli pa solim atkožot mākslas darba nianses. Tāpat katras nodaļas beigās ir kontroljautājumi, kuri palīdz izprast izlasīto, piemēram – kādus paņēmienus mākslinieks var izmantot mītu vai citu stāstu iedzīvināšanai? (79) Tas nedaudz atgādina skolas mācību grāmatu, bet nav nekāds pārsteigums, šis darbs palīdz mums iemācīties "lasīt" mākslas darbu. Jau pašas autores teiktais – "taču, kas vissvarīgākais, mēs ne vien aplūkosim gleznas, mēs tās apspriedīsim, jo, lai cik savādi tas šķistu, ar skatīšanos vien nepietiek. Tikai dodot vārdus, kas apraksta un analizē mākslas darbus, mēs varam pārslēgties no pasīvās redzēšanas uz aktīvu, iejūtīgu skatīšanos" (17) – norāda uz bezgalīgām iespējām izlasīt gleznā ietverto stāstu. Kā piemēru mākslas saprašanai šeit var minēt grāmatā ievietoto Pablo Pikaso gleznu "Gernika" (1937, Prado muzejs, Madride). Šī glezna grāmatā atrodama nodaļā "Vēsture un mitoloģija". Vudforda šī mākslas darba sakarā skatītājam liek saredzēt paralēles ar gleznas nosaukumu un senās basku pilsētas Gernikas šausminošo likteni, kuru Pikaso ģeniāli ir attēlojis gleznā. "Pirmajā acu uzmetienā tēlojums šķiet haotisks – tieši tāda bija pilsētiņa pēc tam, kad lidmašīna pēc lidmašīnas kaucot aizbrāzās tai pāri, nometot bumbas un apšaudot bēgošus pilsētniekus [..]" (70) Taču, ieskatoties gleznā, ir iespējams saskatīt arī konkrētus tēlus, kas vēsta par kara izraisīto haosu. Tā, piemēram, gleznas kreisajā pusē ir redzama kliedzoša sieviete, kuras seju ir sašķobījušas šausmas par mirušo bērnu, ko tā tur savās rokās, bērna ķermenis atainots galīgi saļimis, acis – tukšas. Ar Pikaso tik pierastajām lauztajām līnijām un deformētajām formām ir izveidots vesels šausmu pilns tēls. Arī mākslinieka izmantotā pelēko un melno krāsu palete rāda uz kara drūmo un postošo dabu. Vairāki mākslas kritiķi šo Pikaso darbu atzinuši par vienu no spēcīgākajām pretkara gleznām. Ar šādām īsām darba analīzēm Vudforda norāda uz būtiskajām niansēm, kuras palīdz "Gernikā" un citos darbos saskatīt vairāk par pirmajā acu uzmetienā redzamo. Rodas secinājums – lai kārtīgi spētu izprast mākslu, ir labi jāorientējas vēsturē un kultūrā. Taču grāmata palīdz arī tad, ja šīs zināšanas nav tik plašas. Gleznās attēlotie vēsturiskie notikumi tiek īsi un kodolīgi atstāstīti. Lai grāmatas lasītājs un mākslas darba baudītājs labāk izprastu arī antīkos vai kristietiskos mākslas darbus, Vudforda grāmatā iekļauj arī antīkos sižetus vai Bībeles stāstus, kuri palīdz vilkt paralēlas starp vārdos un attēlā parādīto.
Ar Vudfordas doto zināšanu palīdzību ir iespējams veidot savu interpretāciju par mākslas darbu, balstoties uz pieņemtiem mākslas zinātnes faktiem, ņemot vērā darba tapšanas laiku, sižetu, darba radīšanai izmantoto metodi u. c. Lasītājs var ne tikai iegūt jaunas zināšanas mākslas elementu pasaulē, bet arī uzzināt faktus par vēsturi, mākslinieku biogrāfiju un sabiedrības domāšanas attīstību laika gaitā. "Kā aplūkot mākslas darbus" ir labs pamats jaunām zināšanām vai lielisks papildinājums jau esošajām. Izlasot šo mākslas ābeci, ir iespējams izveidot dialogu starp mākslas darbu un tā skatītāju, kurā skatītājs uzdod jautājumu, bet mākslas darbs dod norādes uz atbildēm.
