Teikšu pavisam godīgi – par dzejnieci Guntu Šnipki nekad nebija nācies dzirdēt. Teikšu vēl godīgāk – kad augustā ņēmu rokās "Mansarda" šogad izdoto grāmatu "Ceļi", tās vizuālais tēls (Zigmunda Lapsas dizains) man gauži nepatika. Tāds vecmodīgs modernisms – apļi un līnijas, kas veido vārdu "ceļi" un to arī vizualizē. Turklāt tas viss vēl uz latviešu pelēkā fona! Teikšu godīgi, man piemirsās, ka ne tikai vīru, bet arī grāmatu nevajadzētu skatīt no cepures, bet varbūt tieši labi, ka sākumā biju noskaņota tik skeptiski un bez lielām gaidām – tas tikai vairoja atklāšanas prieku un pārsteigumu, kad sāku savu pastaigu pa Šnipkes dzejā iezīmētajiem ceļiem. Vēl divas godīgas atzīšanās šīs grāmatas sakarā sekos tālāk tekstā.

Kad grāmatu jau biju iepazinusi, ar patiesu prieku uzņēmu ziņas, ka 17 dzejas krājumu konkurencē tieši Šnipkes "Ceļi" šogad ieguvuši Dzejas dienu balvu, turklāt arī Ventspils starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja apbalvojusi Šnipki ar sudraba tintnīcu, padarot viņu par laureāti arī starptautiskā konkurencē. Tad kā tas nākas, ka noteikti nebiju vienīgā, kura senāk par šādu dzejnieci neko dzirdējusi nebija? Kā tas nākas, ņemot vērā, ka šī jau ir autores trešā dzejas grāmata? Skaidrojums ir gana triviāls – kamēr tavi ceļi neatved uz Rīgu, tikmēr tapt pamanītam ir grūti. Pirmie divi Šnipkes dzejas krājumi  ("... bērns ienāca...", 1995 un  "…un jūra", 2008) ir izdoti Šnipkes dzimtajā pilsētā Liepājā un tālāk par turieni arī nav tikuši. Intervijā radioraidījumam "Grāmatu stāsti" [1] Šnipke atzīst: krājums "Ceļi" bijis gatavs jau senāk, taču pagājuši veseli trīs gadi, līdz viņai izdevies atrast izdevniecību Rīgā, kas gatava dzeju publicēt. Un, lūk, Rīga bez kavēšanās iecēla Liepājas dzejnieci slavas saulītē!

Liepājas, Rīgas un citu pilsētu pieminējums ir pirmais, kas uzkrītoši pamanāms grāmatas saturā – te ir gan Roma, gan Vērgale, gan Vīne un Jelgava, Kaļiņingrada, Lestene, Daugavpils un Krima, taču tikai Liepāja kā tāds refrēns vai saistviela atkārtojas vēl un vēl – "Liepāja / Pēc darba", "Liepāja / Pierastas lietas",  "Liepāja / Atklāšana" u. c. Tomēr nevarētu teikt, ka šī ir pilsētu dzeja, tāpat arī šī noteikti nav dzeja, ko daiļrunīgi deklamēt attiecīgu pilsētu svētkos vai ko izmantot pilsētas himnas vārdiem, jo, kā grāmatas pēcvārdā raksta krājuma redaktore Inese Zandere, ceļojums notiek nevis "pa globusu", bet "galvā"  – tur, kur pieredzējums atbalsojas, sāp un pārveidojas.

Viens no Liepājas dzejoļiem – "Liepāja  / Pļaujas laiks" – kļuva par manu ceļojuma sākumu, kas lielā mērā noteica toni, ko saklausīju pēc tam arī citos dzejoļos. "Liepāja / Pļaujas laiks" ir īss, bet piesātināts tēlojums par to, kā, skrienot pēc darba cauri nopļautam pilsētas skvēriņam, prātā nozib smaržas izsauktās asociācijas ar pļaujas laiku, ar sviedriem un dunduriem, ar svelmi un siena zārdiem, bet šo ainiņu strauji pārcērt pušu kāda skaudrāka doma: iedomājos / ka nespēju iedomāties / ko manam mazdēlam atgādinās šī / smarža. Auksta ūdens šalts pēc tikko justās svelmes. Apbrīnojami daudz satura tik vienkāršās rindās, kas parāda kaut ko par autori pašu (jā, par autori nevis par mistisko "lirisko varoni"), kaut ko par laiku, kurā dzīvojam, kaut ko par metalīmeņiem, kad cenšamies iedomāties, ko citi iedomājas, kaut ko par būšanu pa vidu. Tā tad arī kļuva par manu vadlīniju šajā dzejas krājumā, jo Šnipkes radītajā dzejas ainavā un lietotajā valodā līdzās (vai pa vidu) pastāv laptops un vērpjamais ratiņš, Dalailama un Dieviņš, muhamedāņi un padomju armijas ordeņa lentīte, latviski izrakstītas segas un avārijas kontracepcija un es pa to burzmu vēl es / ar čemodānu / no pirmsplūdu pirmskaru / nekurienes ("Ērezunds / Vilciens 18:22").

Šnipke ir precīza vērotāja, taču viņas vērojumu objekti nav pieminētās pilsētas, Šnipke vēro pati savu domu, intuitīvo asociāciju virkni. Viņa vēro pati savus katalizatorus, arī atmiņas un vēsturiskus notikumus. Pagātnes apziņa ir ļoti spēcīga, taču tā nav ne dramatizēta, ne ietīta traģikā – Šnipke stāsta par vecomammu, kuras vīram un dēlam paribē svins / un tā putra starp viņiem / ir frontes līnija ("Kurzeme / Pusdienlaiks"), aizkustinoši runā ar puisīti, kura kaps ir atrasts un varbūt viņa vārds tiks izkasīts no bezvēsts pazudušo listēm ("Daugavpils novads / Volksbund", 27) un tamlīdzīgi.

Tomēr spēcīgāk par vispārējo vēsturi krājumā "Ceļi" tiek izcelta privātā vēsture, un te nu atkal man ir laiks godīgi atzīties – man ļoti nepatīk lasīt dzejoļus tādā secībā, kādā tie ir publicēti grāmatā. Man ir grūti to darīt. Man patīk vienkārši grāmatu šķirstīt un varbūt kaut ko izlasīt divas reizes, varbūt kaut ko neizlasīt nemaz, bet tā es tieku pie sajūtas par dzejas baudīšanu, jo citādi šķiet, ka mērķis ir tikšana līdz grāmatas beigām. Arī "Ceļus" sākumā lasīju ļoti brīvā manierē, un viss jau bija tīri labi, taču vienu brīdi sāku just, ka tēli atkārtojas, ka šo to esmu iepazinusi no beigām, bet netiku sapratusi. Tad nu piespiedu sevi mainīt ieradumus un sāku Šnipkes ceļus iet tā, kā grāmatā paredzēts. Un dzeja it kā iegūla savās vietās, tēli un liriskais es it kā ieguva sižetu un likumsakarības savā starpā, bagātinot to, ko varam saprast ārpus teksta. Šādi lasot, iepazītie varoņi – minētā vecāmamma ar savu stāstu ("Lestene / Brālis Smuidris", "Kurzeme / Pusdienlaiks"),  meita un mazdēls, kuri dzīvo Anglijā ("Pīterboro / Karogs šķēres knupītis", "Ceļi / Citā joslā"), māte un viņas zaudējums ("Bulgārija / Forever", "Jelgava / Ar mammas cepurīti", "Liepāja / Janvāris" – šo lasot, es nedaudz arī paraudāju) – rada pasauli, ko saproti kā metaforu, bet izjūti kā īstu. Vai arī otrādi. Valodas tēlainība darbojas ne tikai kā iztēles gleznu radītāja, bet arī kā kods, kas uzlauž kaut ko no zemapziņas. Nevaru atminēties nevienu citu dzejas grāmatu, kas radītu tik izteikti duālu sajūtu, ja nu vienīgi Čārlza Simiča "Nav gala pasaulei"  (atdzejojis Kārlis Vērdiņš), taču tā, protams, ir pavisam cita (vēl intensīvāka) pasaule, kur tiec ievilkts.

Ja pieminam metaforas un valodas tēlainību, tad tā laikam gan ir vienīgā lieta, kur "Ceļi" šad tad kļūst grumbuļaini, jo, piemēram, tādas dzejoļu noslēguma rindas kā vēlme apklāt ar vienu audeklu / Dieva cirkšņus ("Pēterburga / Ziema") vai arī vēlme sidraba birzi / iestādīt ("Rīga / Novembris") šķiet pārāk patētiskas, seklas un patosīgas tādiem visnotaļ jaukiem un dziļiem dzejoļiem. Šur tur gadās arī pa kādam klišejiskam salīdzinājumam (piemēram, acis platas kā okeāns dzejolī "Daugavpils / Augusta mirāža"), bet tie pārsvarā paslīd lasītāja acij garām nepamanīti, jo dzejas ritms nes tālāk tik raiti, ka nav laika piekasīties sīkumiem.

Runājot par dzejas ritmu, atkal teikšu ko pavisam godīgi – lai arī riskēju tikt izsmieta –, ticiet vai ne, bet Guntas Šnipkes dzeja būtu ļoti labs materiāls hiphopam. Nu paklausieties: Mīt tava samītā dvēsele mītos / un kartona čemodānā ar pastkartītēm / un skapja augšējā plauktā iemīcītā / studentu cepurītē ("Jelgava / Ar mammas cepurīti") Vai arī šis: laka kalst lēnām uz atklātiem aktiem uz slepeniem paktiem, zobeni arkli, tanki traktori lēnām plūst / prēgele lēnām grūst lēnām baznīcas drupās baloži perē un skudras cerē par savām ejām ("Kaļiņingrada / Especially for you"). Intensīvs ritms, atskaņu un vārdu spēles, koši tēli un poētiskais ar ikdienišķo – vēl tikai īsto bītu apakšā un poētiskais hiphops būtu gatavs! Varbūt arī mana doma nav nemaz tik izsmejama, jo arī pati Šnipke dzejolī "Liepāja / Pēc darba" piemin repošanu: kārīgā kumbra sviedru un asiņu dumbrājs un / neizsmeļams laiks visu pārdos un es / kā čukča pa tundru pa tundru repoju visu ko [..].

Protams, ne visi dzejoļi ir labs hiphopa materiāls, tomēr tādu ir gana daudz. Bez tiem pavīd arī dzejproza (piemēram, “Liepāja / Atklāšana”), vizuāli joki ar dzejoļa formu  ("Ceļi / Ceļā"), kā arī konceptuālisma piesitiens krājuma pēdējā dzejolī ar nosaukumu "XYZ*", kur zvaigznītes atšifrējums dzejoļa beigās norāda frāzes, kas ievietojamas dzejolī attiecīgo burtu vietā. Šī dzejoļa konstrukcija gan laikam ir vienīgais, kur es varētu pievilkt  klāt vēl vienu interesantu faktu par pašu Šnipki – viņa ir arhitekte ar gana ilgu darba stāžu un pieredzi. Lai vai kā sākumā biju uz to noskaņota, tomēr drīz sapratu, ka šis fakts neko nedod, nepalīdz un nepapildina Šnipkes dzejas lasīšanā, pieņemšanā un saprašanā. Un tā laikam tad arī ir vislabākā ziņa par krājumu "Ceļi" – neatkarīgi no tā, vai autore līdz šim ir vai nav bijusi zināma, neatkarīgi no tā, vai tev kā lasītājam dzejas interpretācijā ir vai nav svarīga autora klātbūtne, neatkarīgi no tā, vai esi bijis Liepājā un Vīnē, šīs dzejas ceļi ir baudāmi un interesanti neatkarīgi no tā, kāds ir katra lasītāja galamērķis.

 

 

[1] www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/dzejas-dienu-laureate-gunta-snipke-skola-mans-milakais-prieksmets-bija-fizika.a293082/

Dalīties