Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētajam profesoram Ērikam Jēkabsonam vēsture patikusi jau no bērnības, kad zem bērnu grāmatām viņš slēpis diezgan nopietnu literatūru. Profesors uzskata, ka vēsture un pašreizējie notikumi esot jāskata kontekstā, jo tikai tā var saprast mūsu valstī notiekošo. Viņš atzīts arī par "Gada vēsturnieku 2012".

Šis pavasaris iesācies spraigi. Kā jūs vērtējat notikumus Ukrainā? Tur jau ir tā vēstures zinātnes vērtība - ja mēs neizprotam kaimiņu vēsturi, situāciju, mēs neizprotam arī savu situāciju. To es vērtēju tāpat kā visi pārējie – satraukti. Iemesls satraukumam neapšaubāmi ir. Notikumu kontekstā fakultātē notiek kādas īpašas lekcijas, diskusijas? Individuāli presei, radio sniedzam intervijas. Decembra beigās un janvārī bija lekciju cikls par visdažādākajiem vēstures procesiem, apmeklējums bija diezgan liels. Tādējādi cenšamies popularizēt vēstures izpratnes nepieciešamību sabiedrībā. Vai būtu vajadzīgas diskusijas, ko piedāvāt studentiem šā brīža notikumu sakarā? Protams, neapšaubāmi. Pagājušajā semestrī mūsu fakultātē bija Ukrainas vēstures kurss, kas notikumu kontekstā gan ir sakritība. Būtu interesanti veidot diskusijas plašākā mērogā kopā ar citu nozaru pārstāvjiem, piemēram, sociologiem. Kā, jūsuprāt, studenti uztver notikumus Ukrainā un pasaulē? To vajadzētu viņiem prasīt. (smejas) Vēsturnieki un sabiedrība ļoti interesējas par sabiedriski politiskiem notikumiem. Mūsu studenti nav izņēmums, drīzāk otrādi. Esmu lasījis lekcijas ārzemēs, un arī tur ir līdzīgi. Vēstures notikumi bija kā pamudinājums jūsu karjeras izvēlē? Neapšaubāmi. Atceros, ka bērnībā brīvajā laikā ne tikai spēlēju futbolu un dauzījos pa pagalmu, bet arī lasīju Jāņa Dzintara, akadēmiķa Viļa Samsona grāmatas. Vecmamma mammai sūdzējās, ka kaut kas ar bērnu nav kārtībā, jo no Viļņa Sīpola grāmatām taisīju izrakstus par Eiropas valstsvīriem. (smejas) Tad viņa man uzdāvināja grāmatu „Garkājtētiņš”, jo tā esot bijusi ļoti laba un daudz interesantāka par manu lasāmvielu. Es tēloju, ka to lasu, bet apakšā tai bija vēstures grāmata. „Garkājtētiņš” man likās kā kaut kas absolūti neizturams. Tomēr „Garkājtētiņu” neizlasījāt? Nē, tieši šo nespēju, kaut arī vispār lasīju ļoti daudz, turklāt ne tikai par vēsturi. Es ļoti cītīgi tēloju, ka to lasu. (smejas) Jūs sapratāt vēstures notikumus, par kuriem lasījāt? Es sapratu. Mani interesēja viss, kas saistījās ar vēsturi, no Ēģiptes līdz Latvijai. Pamatskolas beigās vai vidusskolas sākumā sāku pastiprināti interesēties par Latvijas vēsturi. Tā ir laime, ka var strādāt jomā, kas vienlaicīgi ir arī sirdslieta. Lai nozarē gūtu panākumus, ir jābūt interesei, neatkarīgi no tā, vai maksā. Lielākoties strādājam par grašiem, ja to tā var nosaukt. Kad ārzemju kolēģiem izstāstu situāciju, viņi ir pārsteigti. Vēsture bija galvenais nākotnes virziens? Militārā vēsture šobrīd ir viena no manām galvenajām tēmām. Kādas ir jūsu pētnieciskās intereses? Militārā vēsture, politiskā vēsture, nacionālo minoritāšu vēsture, Eiropas mūsu reģions 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Militārā vēsture sevī ietver politiku? Tas ir neatdalāmi. Par šīm tēmām man kopā ir 16 grāmatas, ir gan militārā, gan politiskā vēsture, gan attiecības ar kaimiņvalstīm, gan minoritāšu un sociālpolitiskā vēsture. Viena no pēdējām grāmatām jums ir par 1926. gada februāra notikumiem pie Ikšķiles. Kā radās šī grāmata? Tas ir vēstures detektīvs, kas vēsturniekiem un parastajam lasītājam ir interesants. Tas ir mitoloģizēts, tolaik arī ļoti svarīgs notikums, kurš atspoguļo sarežģīto starptautisko situāciju visā reģionā. Vilcienā Maskava-Rīga 1926. gada februāra sākuma naktī ar revolvera šāvieniem nogalināts Padomju Savienības diplomātiskais kurjers, latvietis Teodors Nete. Tā ir realitāte, ko vēl līdz šodienai neesam sapratuši, kāpēc tas notika. Teicāt, ka tas ir mitoloģizēts notikums. Kā noritēja jūsu pētniecība? Zinot starptautisko fonu, varēju mēģināt saprast, kas ir noticis, un to arī darīju, bet viss balstās uz izmeklēšanas materiāliem no Latvijas Valsts vēstures arhīva. Arhīvs ir milzīga bagātība! Jebkurš cilvēks tur var atrast lietas arī par saviem tuviniekiem. Visiem šķietami sausajiem notikumiem, kas ir aprakstīti grāmatās, cauri gājuši arī ir mūsu senči. Kas jums vēsturē šķiet visinteresantākais? Uz šādu jautājumu ir neiespējami atbildēt. Vēsturi nevar novērtēt ar pliku „interesanti”. Viss ir interesanti, vai tas ir sens papiruss vai ziņojums par Netes darbību. Tikai jautājums ir par to – kā to pasniedzam un vai spējam radīt interesi? Manas tēmas man šķiet interesantākās. Būtu labi, ja man būtu vismaz divas, trīs galvas un četras rokas, jo tad autonomi varētu strādāt pie divām dažādām tēmām vienlaicīgi. Tad noteikti izdarītu vismaz divreiz vairāk. (smejas) Jo vairāk esi iekšā vēsturē, jo vairāk redzi, ka Latvijā, atšķirībā, piemēram, no Vācijas vai Polijas, daudz kas vēl nav izpētīts. Pilnībā neesam izpētījuši gandrīz neko. Ir daudz neizpētīta par pagājušo gadsimtu? Par jebko. Pagājušais gadsimts ir nedaudz pētīts, savukārt 18.-19. gadsimts un vēl senāki laiki... Ārzemju vēsturniekiem esam zelta bedre. Pasaule ir vienota, nevar valstis atdalīt robežās, kā mācību grāmatās mēģina darīt. Savu vēsturi skatām tā, it kā tās robežas būtu pie Zilupes, Valkas, Šauļiem. Mēs nezinām Igaunijas, Lietuvas, Polijas vēsturi. Fakultātē beidzot uzzinām, kas notiek Anglijā, ASV, Francijā un citur. Taču, ja nezinām to, kas notiek Lietuvā un Igaunijā, nesapratīsim, kas notiek pie mums. Centrālā un Austrumeiropa jāskata kontekstā. Pirms gada tikāt atzīts par gada vēsturnieku. Ko jums nozīmē šāda atzinība? Tas ir gods un atzinība. Mūsu samaksa ir atzinība. Mūsu saruna arī ir atzinība, paldies! Vai jums pašlaik top kāds pētījums? Varbūt par kādu mītisku notikumu? Tādu notikumu ir ārkārtīgi daudz. Šobrīd top apjomīga grāmata par Latvijas un ASV attiecībām 1918. – 1922. gadā līdz brīdim, kad ASV Latviju atzīst de iure. Amerikāņu darbība Latvijā bija ne tikai diplomātiska un militāra, bet arī humāna. Tam Latvijā bija milzīga nozīme. Viņi baroja bērnus, iespaidoja situāciju ar padomu, palīdzību. To neviens tā īsti nav pētījis. Ieguvu Fulbraita stipendiju, pusgadu strādāju Stenfordas universitātes Hūvera institūta arhīvā. Atradu un safotografēju 100 gigabaitus ar materiāliem. Tad konstatēju, ka mans mazais datoriņš ir pilns, nopirku jaunu. Fotografēju visas kolekcijas, kas skāra Latviju. Grāmata top tikai no informācijas, kas iegūta ASV? Vēsturniekam vispirms jāsāk apzināt to, kas ir vistuvāk, tas ir, Latvijas arhīvu, bibliotēku materiālus. Tālāk jau tiku pie arhīva ASV. Par ko vēl jūs gribētu rakstīt? Kas nav ticis izpētīts? Es varētu nosaukt garu sarakstu. Man tāds ir, jo saprotu, ka visu nevaru izdarīt, tāpēc tēmas piedāvāju studentiem. Vienmēr saku, ka jāizvēlas tēma, kas interesē. Reiz studente spītīgi teica: „Mani interesē tikai dzīvnieki!” Super, kolosāli! Rīgas Zooloģiskā dārza vēsturi vēl neviens nav pētījis! Studente brīnījās, ka par to var rakstīt. Pat tad, ja cilvēku vispār nekas neinteresē, es viņu ieinteresēšu, dodiet tikai piecas minūtes laika! Ir bijusi kāda pārsteidzoša, neordināra tēma? Man pašam ārkārtīgi patika raksti par sieviešu piedalīšanos militārajos formējumos Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu laikā. Starpvalstu attiecībās, karadarbībā ir ārkārtīgi maz pētīta. Tāpat kā ar Zooloģisko dārzu – jebkura tēma ir ar odziņu! Ja man būtu vēl ceturtā galva, es to noteikti veltītu Zooloģiskā dārza vēstures pētīšanai. Zoodārzā ir informatīvi stendi par vēsturi. Tos ir izstrādājuši paši zoodārza darbinieki, to nav darījis vēsturnieks. Vēsturniekam ir cits skats. Kāds ir jūsu uzskats par vēsturi izklaidē? Pašlaik ir aktuāls jautājums par Herbertu Cukuru. Viņš ir ārkārtīgi interesanta persona. Mans aicinājums ir mēģināt uz šī cilvēka darbības motivāciju skatīties no visām pusēm. Reāli viņš dzīvoja politiskajās krustcelēs, Latviju par krustcelēm bieži dēvē. Protams, Cukurs ir ļoti pretrunīga persona, bet tādu ir simtiem, pat tūkstošiem. Augusts Kirhenšteins, Vilis Lācis – arī viņi ir pretrunīgas personas. Neuzskatu, ka par Cukuru būtu jātaisa mūzikls, bet uz notikumiem jāskatās kā pret bijušiem mūsu valsts vēsturē. Protams, tie ir jāpēta. Ir pazīstamāki cilvēki, par kuriem var veidot iestudējumus, piemēram, Jānis Doreds, kurš bija latvietis. Viņš bija kinooperators, uzņēma Ļeņina bēres, pasaules kara skatus. Latvija vēsturniekiem ir pateicīga vieta pētniecībai, jo tēmu ir bez gala. Var darīt un darīt. Kā jūs pavadāt savu brīvo laiku? Brīvajā laikā rakstu par to, par ko gribu. Par vēsturi? Jā, tieši tā. Vēsturnieks no vēstures nevar aizbēgt? Pieļauju, ka ir cilvēki, kas to var, bet man nesanāk. Kad man ir brīvais laiks, tad rakstu par tēmām, par kurām man varbūt nemaksā, bet kuras man ir sirdslieta. Sporta veidi neaizpilda brīvo laiku? Skriešana no vienas darbavietas uz otru... (smejas) Kad biju Kalifornijā, tur pastaigāju pa kalniem, apskatīju apkārtni. Katru dienu uz darbu braucu ar velosipēdu. Vai vārda dēļ esat uzrunāts par deputātu? Jā, protams, bieži! Mani ārzemēs arī ir saukuši par ministru un lūguši palīdzību. Viņam arī esot citi nākuši klāt un apsveikuši ar rakstiem.   Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!    

Dalīties