Nupat, nupat mainīju dzīvesvietu un, nesot augšā uz piekto stāvu savus grāmatu kalnus un pēc tam tos krāmējot plauktā, sapratu, ka savā dzīvē esmu izlasījusi šausmīgi daudz grāmatu (kur nu vēl apputējusī bērnības bibliotēka laukos, neuzskaitāmās grāmatas, kas aizlienētas no bibliotēkas, un citos mīklainos apstākļos izlasītais). Pārskatot raibās grāmatu muguriņas, atcerējos tik bieži dzirdēto jautājumu saviesīgās sarunās, ko cilvēki mēdz otram uzdot: kura ir tava mīļākā grāmata? Un sapratu, ka atbildes nav.

Katra grāmata konkrētajā brīdī bijusi svarīga, interesanta utt. Nav viena favorīta. Bet ir tā saucamās "īpašās" grāmatas. Šīs grāmatas varbūt ārēji nemaz neskaitās īpašākas vai talantīgāk uzrakstītas par citām. Tās ir īpašas man. Varbūt to varētu saukt par manu iecienītāko vēstīšanas manieri, rakstības stilu. Šīs grāmatas lasot, šķiet, ka esi sastapis domubiedru, kuru visu laiku meklē. Vēl vairāk, šķiet, ka esi sastapis pats sevi kādā citā dimensijā. Lasīt šādas grāmatas ir kā klausīties mūziku, kā sastapt labu draugu, kā pavisam legāli izsprukt no ikdienas vāveres riteņa, ieraudzīt dzīves kopainu un ieelpot mūžibas retināto gaisu. Pēc šādu grāmatu izlasīšanas prātā nāk doma: "Žēl, ka to neesmu uzrakstījusi es." Un pēc tam: "Labi, ka to kāds ir uzrakstījis."

Vēlu jums vairāk sastapšanos ar šādām grāmatām!

 

P.S. Dažas no tām: Paskāla Mersjē "Nakts vilciens uz Lisabonu", Džona Viljamsa "Stouners", Sandro Veronēzi "Rāmais haoss", Filipa Rota "Ikviens" un Paolo Konjeti "Astoņi kalni", par kuru drīzumā gaidāma arī recenzija "Ubi Sunt".

Dalīties