Akadēmiskais centrs
Tas nebija nedz slinkums, nedz muļķība, kas lika man nopirkt bakalaura darbu. Sākumā mēģināju rakstīt pats. Ik rītu pārlasīju naktī uzrakstīto un nevarēju saprast – vai tā ir zinātne vai slima suņa murgi. It kā balsis manā galvā būtu runājušas, it kā pats nelabais būtu licis man nervozi spiest copy paste, copy paste. Mēle lipa pie aukslējām, kuņģi dedzināja, sirds klauvēja, palaikam trīcošām rokām no mazas glāzītes ierāvu 100 g enerģijas dzēriena. Spogulī man pretī raudzījās izģindis rēgs. Abi saskatījāmies, un sapratu – vai nu es, vai bakalaura darbs.
Tobrīd nez kāpēc prātā ienāca Paulu Koelju. Gribētos viņam pēdējiem spēkiem vēl iekraut pa muti. Nez vai šis, acīs skatīdamies, arī teiktu, ka visa pasaule sadosies rokās, lai mans sapnis piepildītos? Dažbrīd es pats tam gribēju noticēt, sēdēju uz paklāja lotosa pozā, un, šķita, nupat manī atvērsies kāda čakra, kā korķis no šampanieša pudeles izšausies gļotains klucis, kurš šo visu laiku bloķējis manu domāšanas dziedzeri. Kā tāds Neo es būšu pamodies no Matriksa, pavērtu muti sekošu līdzi binārajiem kodiem, kurus manas smadzenes projicēs uz sienas. Ne sūda. Kā vecmāmiņa teica – lika pagaidīt. Bakalaura darba rakstīšana drīzāk līdzinājās hroniskam aizcietējumam – gribējās, bet ārā nenāca.
Es ciešu, tātad esmu – šis bija kļuvis par manu moto. Kas gan spētu radīt spēcīgāku dzīvības sajūtu, ja ne asins garša mutē? Man šķita, ka dzīves telpa transformējas – laiku vairs neuztvēru lineāri: pagātne nebija svarīga, tagadni nejutu, jo dzīvoju bailēs par nākotni, bet nākotne aprāvās bakalaura darba nodošanas dienā, aiz kuras manas iztēles robežas tālāk nesniedzās. Dzīvokļa sienas sāka nākt virsū. Kur vien skatījos, likās, viss norāda uz to vienu lietu, kas kā iekaisis zoba nervs pulsē deniņos. Ik sīkākā detaļa raisīja vērienīgu asociāciju tīklojumus, kuriem bija viens vienīgs pirmavots – vārds, kas sākas ar burtu B.
Es nevarēju nedarīt to, ko izdarīju. Tas bija loģiski, tas bija likumsakarīgi, gribētos pat teikt – tas bija dabiski. Kārtējo reizi atjaunoju ss.com lapu, ekrāna gaismā atspīdēja mani šausmu izķēmotie vaibsti. Brīžos, kad darba rakstīšana kļuva pavisam mokoša, mēdzu apmeklēt sadaļu "Dzīvnieki" un skatīties uz mazu kaķīšu fotogrāfijām. Varbūt kļūda sistēmā, varbūt liktenis, bet starp kaķīšu bildēm bija ieklīdis sludinājums: "Rakstu bakalaura darbus. Dārgi, bet kvalitatīvi."
Tieši tas, kas vajadzīgs. Pašpārliecība, cena un solījums. Tūdaļ steidzu sūtīt ziņu uz norādīto e-pastu: mefistotelis26@inbox.lv. Drīz vien sekoja atbilde. Norunājām tikties nākamajā pusnaktī. Man jāierodas tādā un tādā šķērsielā, jānostājas aiz trešā atkritumu konteinera no kreisās puses un jāgaida. Viņš atnāca minūti pēc divpadsmitiem, biezā pufaikā, galvā kapuce, sejai priekšā lakats. Sākumā nospriedu, ka zaglis, un grasījos jau laisties prom, bet viņš pacēla roku un ar dīvainu akcentu nočukstēja paroli – tukša muca tālu skan. Es šim atpakaļ – kurš putniņš agri ceļas, savāc visus čiekuriņus.
Atdevu viņam saburzītos pierakstus, izklāstīju koncepciju, atzinos, ka esmu izsmēlis visus resursus un pat baidos, ka tādu man nemaz nav. Viņš nobubināja kaut ko līdzīgu don’t worry, be happy, paprasīja pusi no atlīdzības, teica, ka uzmeklēs mani, un nozuda tumsā. Es pēdējiem spēkiem aizsteberēju mājās un iekritu dziļā bezsapņu miegā.
Tiesa gan, nākamajā dienā mani māca nelielas bažas par tā tipa kompetenci, sāku prātot, vai tik neesmu apčakarēts. Bet, kā saka, no acīm prom, no sirds laukā. Drīz vien bakalaura darbs tapa vien par nepatīkamām atmiņām. Pamazām kļuvu par normālu cilvēku – atguvu zaudētos kilogramus, varēju atkal stundām klejot interneta dzīlēs un gulēt 10 stundas diennaktī. Un varēju sākt gaidīt.
Reiz kādā vakarā, nākdams mājās, kāpņu telpā ievēroju sev aiz muguras kādu vīrieti, kuru todien biju manījis gan veikalā, gan bankā un pat kinoteātrī vienu rindu aiz manis. Sākumā domāju, ka esmu kļūdījies. Nevarētu taču būt, ka Rīgas mikrorajonā man seko, turklāt seko kāds, kurš izskatās mats matā kā Paulu Koelju. Kad svešinieks portugāliski padeva labvakaru, klupdams krizdams diebu uz dzīvokli. Pēc desmit minūtēm pie durvīm atskanēja zvans. Kas tur ir, es prasīju. Paulu, aiz durvīm atbildēja. Ej projām, man paspruka. Nevaru, viņš teica. Tā mēs tielējāmies, kamēr pēdīgi atvēru durvis. Paulu ienāca iekšā, nostājās istabas vidū, brīdi lūkojās man acīs, tad teica – esmu klāt. Ko tev vajag, es jautāju, vienlaikus berzēdams acis cerībā, ka stāvs manā priekšā ir vien optiskais māns. Pats taču prasīji, Paulu noteica. Kā prasīju, es brīnījos. Nu tā, atceries, pusnaktī šķērsielā, don’t worry, be happy, vēl naudu samaksāji. Re, atnesu mums vīnu, Paulu no azotes izvilka pudeli, Portugāles sarkanais. Gara nakts priekšā. Nevar būt, nevar būt, es murmināju. Paulu pienāca man klāt un kārtīgi iepļaukāja. Tas – lai tu atjēgtos, viņš skaidroja. Kā tas iespējams, nespēju noticēt. Kā, kā, vai tad pašam nelikās aizdomīgi – sludinājums ss.com lapā, e-pasts mefistotelis – tu laikam neesi īpaši attapīgs. Nāc, sēdies, jāsāk strādāt, nav daudz laika. Vai tad man pašam jāraksta? Protams, pašam. Paulu svinīgi pakāpās uz taburetes, nokrekšķinājās un deklamēja – mīlestība nav jāmeklē citā cilvēkā, tā mīt mūsos pašos. Mēs to tikai pamodinām. Un, lai mīlestību pamodinātu, nepieciešams otrs cilvēks. Nu, un tad? es nesapratu. Paulu īgni saviebās – nē, tu patiešām neesi attapīgs. Ieliec vārda mīlestība vietā bakalaurs, kas sanāk? Tu gribi teikt, ka bakalaurs jau ir manī? es iepletu acis. Paulu sparīgi māja ar galvu. Un esmu šeit nācis, lai to pamodinātu. Ko tad agrāk nenāci, es prasīju. Katrai sēklai jānobriest, Paulu atteica.
Viņš mani aizvadīja līdz datoram, apsēdināja, salēja glāzēs vīnu, pats iekārtojās blakus un satvēra manu plaukstu. Tu laikam joko, es teicu. Esmu pati nopietnība, viņš atcirta. Man ar vienu roku jāraksta, vai? piktojos. Par to nebiju padomājis, Paulu sapīka. Tad viņš spēcīgi iekrampējās manā augšstilbā. Grasījos jau tiešām šim gāzt pa muti, kad sajutu kaut ko dīvainu. Tādu kā apgarotību. Pēkšņi viss likās tik saprotams un skaidrs. Apskurbis palūkojos uz Koelju, kurš vērās manī gluži kā tāds Ziemassvētku vecītis, kas tikko paveicis brīnumu. Un es sāku rakstīt.
Saulei lecot, viņš uzmauca galvā pufaikas kapuci, paņēma honorāra atlikušo daļu, nosūtīja man gaisa skūpstu un prom bija. Tiklīdz aizcirtās dzīvokļa durvis, printeris izmeta pēdējo bakalaura darba lappusi. Sajutos vientuļš, piemetās drebuļi, gribējās nolīst kādā kaktiņā. Satuntulējos ziemas kažokā un ar manuskripta kaudzi ielīdu skapī.
Telefonam nosēdusies baterija, gaismiņa raustās, bet vēl paspēju izlasīt secinājumus. Acis pilnas laimes asaru. Darbs ir brīnišķīgs. Inovatīvs, pārsteidzošs, zinātniskās domas augstākais lidojums. Savilcis ciešāk kažoku, turpat arī aizmiegu. Mans miegs ir ciešs, jo es zinu – ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadosies rokās, lai tev palīdzētu.
