"Savu mūzikas komponēšanu bieži vien salīdzinu ar to, ko dzejnieki dara ar tekstu." Saruna ar literatūrzinātnieku Jāni Ozoliņu

Vispirms par to, kā es izdomāju tevi uzrunāt. Pirmkārt, tāpēc ka tu esi cieši saistīts ar literatūru, kā arī tevi varētu saukt par jaunās paaudzes pētnieku. Otrkārt, tāpēc ka es, jāsaka gan, pavisam nesen, aptuveni pirms gada, iemīlējos "Sigmas" mūzikā. Pašlaik pirmais un arī vienīgais koncerts, uz kuru esmu bijusi, ir "Mitoloģiju" prezentācija: tas bija tik emocionāli spēcīgs, es patiešām neatceros, pēc kura koncerta būtu izjutusi tik patīkamas emocijas, kas neatstāj vēl pāris dienu. Tas bija maģiski. Iemeslus tam es saskatu vairākus – manuprāt, jūs pret savu mūziku izturaties ar pietāti, un tas kaut kādā ziņā liek arī klausītājam to sajust. Tāpat man šķiet, tu ļoti labi izjūti dzeju un apejies ar to kā ar kaut ko ļoti trauslu. Tāpēc mans pirmais jautājums ir – kāds bija tavs ceļš uz mūziku un literatūru?

Tāds ļoti sarežģīts jautājums. Jāsaka, ceļš sākumā bija vairāk virzīts uz mūziku, nevis literatūru, jo es mācījos mūziku un sāku arī koledžā studēt mūziku. Bet tad manā dzīvē notika nepatīkams atgadījums: man bija rokas operācija un bija jāpārtrauc klavierspēle. No vienas puses, it kā jau es varēju turpināt, apgūt komponēšanu un tamlīdzīgi, bet tas bija tāds ļoti saasināts brīdis, kad es sāku pārdomāt, vai tiešām tas ir tas, ko es gribu. Varbūt tā ir kāda zīme, ka man to nevajag darīt. Un tad es to pārtraucu, taču laika gaitā atgriezos atpakaļ pie mūzikas, tikai jau citā formātā – no akadēmiskās pārejot uz popmūziku, sauksim to tā, lai gan vienmēr jau ir alternatīvie un indie mūzikas žanri. Neatkarīgie mūziķi parasti ļoti vairās no popmūzikas vārda, bet nu, protams, popmūzika tādā ziņā kā "populārā kultūra", protams, ne popmūzika kā žanrs.

Tad es ilgi domāju, ko mācīšos. Gribēju kļūt par režisoru, taču 2003. gadā, kad stājos Latvijas Kultūras akadēmijā, režisoru kursu neveidoja. Iestājos kultūras teorijas apakšprogrammā un sāku aizrauties ar to, ko tur apguvu. Un apguvu es ļoti daudz, sapratu, ka tajā brīdī šādu daudzveidību nespētu sniegt neviena cita humanitāro zinātņu studiju programma. Tā, es varu teikt par savu laiku, bija ļoti spēcīga un ietekmējoša, un iespaidīga, ar leģendāriem pasniedzējiem. Leģendāriem tādā ziņā, ka tā bija vecākā paaudze, kura man ļoti daudz ko iemācīja un kura šobrīd vairs LKA nestrādā. Mēs sapratām, ka mums sniegtās zināšanas ir tāds kondensāts, tās nav vienkārši sagatavotas lekcijas, tas ir cilvēks, kurš no savas dzīves pieredzes runā to, ko viņš ir lasījis, ko viņš zina, par ko viņš ir domājis. Neiedziļinoties plašajā priekšmetu klāstā, bet domājot tieši par literatūru, mani ļoti iespaidoja Gunārs Bībers, kuru visi vienmēr sauca par profesoru: un viņš tiešām ir šī vārda cienīgs. Vēl joprojām mēs sazvanāmies. Viņam ir ārkārtīgi spēcīga emocionāla saikne ar daudziem saviem studentiem. Turklāt tie ir ne tikai studenti, kas apguva literatūrzinātni, tie ir arī režisori, dzejnieki. Viņš ir cilvēks, kurš ir ļoti, ļoti mīlēts un cienīts par to, kā viņš darīja savu darbu. Gunārs Bībers droši vien bija viens no tiem, kas mani virzīja literatūras virzienā, jo saskatīja manī spēju analizēt. Literatūrzinātniekam tās ir būtiskas kvalitātes – spēja domāt un spēja analizēt. Taču šim darbam ir arī savi apgrūtinājumi, jo laika gaitā jāizlasa ļoti lieli teksta apjomi. Daudziem šķiet, ka tas taču ir tik patīkami – tev ir darbs, kurā tu lasi grāmatas, – bet, kad esi literatūrzinātnieks, tev ir jālasa grāmatas, kuras varbūt tu nelasi prieka pēc, dažkārt tev vairs pat nav laika lasīt prieka pēc. Es jau tuvojos tai robežai, jo man ir jālasa tas, kas saistīts ar darbu, un lasīšanai savam priekam laika atrodas maz. Patiesībā tā bija proza, ar kuras pētniecību es sāku nodarboties, ja pavisam  konkrēti, tad Eiropas un ASV modernisma literatūra. Dzeja man vienmēr ir bijusi būtiska, bet kā literatūrzinātnieks es tai nepieskāros un īstenībā to nedaru vēl joprojām. Es sapratu: tas, ko es varu šajā laukā darīt, ir mana darbība grupā "Sigma". Iegūtās zināšanas varu izmantot arī mūzikas aspektā. Nu, protams, nākas dažkārt izmantot vēl citos aspektos, piemēram, ja esi, piemēram, Latvijas Literatūras gada balvas žūrijā.

"Sigma" veidojās laikā, kad es studēju akadēmijā. Un tobrīd daudz domāju par to, ka literatūra ir interesants lauks, kurā iedziļināties un no kuras aizgūt sižetus. Ātri sapratu, ka negribu dziedāt tikai par to, kā jūtos, tas nešķita interesanti, vēlējos izmantot citas iespējas. Emocijas jau nekur nepazūd, tās tiek ieliktas citā saturā. Esmu bieži vien minējis Keitas Bušas vārdu – biju pazīstams ar viņas mūziku jau sen, bet tikai vēlāk, iedziļinoties viņas dziesmu tekstos, atklāju, ka viņa rīkojies līdzīgi. Tad sapratu, ka, protams, neesmu vienīgais un ir vairāki mūziķi, kurus es ļoti cienu un kuri ar literatūru tādā veidā ir strādājuši. Droši vien tas mani ir ietekmējis. Tad nu tas bija tāds loģisks ceļš – pirmais "Sigmas" albums ("Sazaroto taku dārzs", 2015) bija literatūras ietekmēts, arī mitoloģijas ietekmēts, savukārt šajā albumā ("Mitoloģijas", 2018) literatūra pati nostājas tā centrā. Mēs ņēmām literārus darbus, ne vairs tikai alūzijas. Tagad es domāju, kā saglabāt lietas, kas man ir būtiskas, bet no tām attālināties. Tas vienmēr ir tāds grūts brīdis, kad ieraksts ir iznācis un tu īstenībā atkal esi jaunā bedrē, šis prieks ir ļoti īss.

Vai ir kāds spilgts notikums vai atgadījums (saistīts ar mūziku vai literatūru), kas krasi mainījis tavu dzīvi, domāšanas veidu?

Es domāju, ka manu domāšanu un gaumi par literatūru līdztekus studijām attīstīja modernisma literatūras lasīšana, kas ir sarežģīts uzdevums. Ar to es biju spiests nodarboties, jo par to rakstīju maģistra darbu – par labirinta aplikācijām modernisma prozā, respektīvi, par labirinta metaforu, es to viltīgi saucu par aplikāciju, lai man nebūtu jāizvērš metaforas teorija. Lasot autorus, kas ir ļoti skaļi un zināmi, un hrestomātiski, kā Džoiss un Prusts, un Kafka, un Vulfa utt. Arī Eliots no dzejas. Es domāju, ka šajā brīdī atklāju ļoti daudz par to, kā literatūra var funkcionēt un kādas ir tās iespējas. Un tas ļoti daudz ko ļāva saprast, arī to, kā vērtēt literatūru. Atceros, ka Gunārs Bībers bieži teica: kad jūs izlasāt kādu latviešu autora darbu, tad izlasiet divus trīs labus ārvalstu darbus – klasiku vai mūsdienas –, un tad atkal lasiet latviešu literatūru, bet vienmēr atcerieties, ka, kritiski vērtējot grāmatu, jūs nedrīkstat spriest par to pēc, piemēram, Prusta vai Sartra. Tas ir vienkārši tāds crème de la crème, kas atlasīts ļoti ilgstošā posmā. Aktuālais literatūras process nav salīdzināms ar klasiķiem, tas ir neadekvāti. Es domāju, tā ir ļoti liela kļūda jaunajiem kritiķiem, viņi mēģina to saskatīt, bet tas ir tāds pieredzes jautājums – pirmkārt, sāc mazināt savas ambīcijas, kam ir jānotiek kādā brīdī, un tad sāc arī tiešām iedziļināties literatūrā un vērtēt, kas ir izdevies un kas nav. Un to es arī vienmēr uzsveru: kritikas uzdevums nav tikai vērtēt. Ļoti bieži kritikas uzdevums ir aizstāvēt. Piemēram, lasot jaunos kritiķus, var redzēt, ka viņi to vēl nesaprot. Tas, kas ir savdabīgs vai neparasts, bieži vien ir jāaizstāv. Un tur ir tā kritiķa drosme – kad viņš to sajūt un kad viņam ir šī maņa. Es minēšu tādu ļoti hrestomātisku piemēru mūsu kultūrā – tāds bija Normunds Naumanis. Kaut vai tas pats Jaunā Rīgas teātra piemērs. Tieši viņš bija tas, kas to sajuta, viņš bija tas, kurš teica – "Garā dzīve" ir notikums. Lūk, tas arī laika gaitā parāda kritiķa vērtību vai devumu, vai spēju. Līdzīgi kā literatūrkritikas vēsturē mēs vienmēr akcentējam tādu kritiķi kā Intu Čaklo, kas bija vienkārši leģenda un kas bija ļoti vienkārša un atturīga, un kautrīga. Viņa spēja vērtēt, un viņas laikā tas bija vēl grūtāk – padomju gados nepārdomāta vārdu izvēle varēja iznīcināt autoru. Tad kritiķiem bija gluži citi uzdevumi. Es jau tagad novirzījos no jautājuma, pievēršoties kritikai, bet, ja jādomā par kādu literāru autoru un tekstu, kas ir ietekmējis, tad es vienu tādu arī minēšu, kas parādās arī "Sigmas" debijas albuma nosaukumā: tas bija Horhe Luiss Borhess. Kad lasīju Borhesu, un tas bija trešajā kursā, es pēc tam vairākus mēnešus nespēju lasīt neko citu. Sapratu, ka autors var radīt pasauli, kurai notici, un seko tā pavadā. Saproti, ka tas viss ir izdomāts un viņš vēl procesā tev melo, acīs skatīdamies. Mani pilnīgi satrieca, cik ļoti spēcīga var būt literatūra. Borhess noteikti bija viens no tiem autoriem, pēc kuriem man ļoti ilgi bija grūti lasīt pilnīgi jebko. Jo īpaši grūti bija lasīt klasiku, man šķita, ka nav jēgas. Un tad, laika gaitā reabilitējot lasīšanas prieku, sāku no tā atgūties. Man ļoti mīļš autors ir Prusts, ko es esmu pārlasījis ļoti, ļoti daudz reižu. Man patīk visas nianses, man nav garlaicīgi. Lasītājs parasti grib sižetu, man nevajag sižetu, man vajag detaļas un vērību, un uzmanību, arī ļoti izsmalcinātu humoru. Ja es kādreiz slimoju, kā jau katram gadās, es vienmēr pārlasu kādu no Prusta romāna sējumiem.

Vai tu varētu pastāstīt par procesu, kā tu radi mūziku?

Tas ir tāds, varētu pat teikt, divdaļīgs process. Sākumā tas ir ļoti intīms, kad es strādāju daudz pats. Tālāk ir otrā daļa, kad strādājam grupa visi kopā, tad tas jau kļūst par kolektīvu procesu. Līdz ar to man no idejas un dziesmas uzmetuma līdz tam, kā tas skan beigās, ir ļoti, ļoti, ļoti garš ceļš. "Sigmai" ir kāds 2/3 ceļš, un tad 1/3 ir tā, ko eju viens savā vientulībā. Sāku pārskatīt dažādas fiksētās muzikālās tēmas un konstatēju, ka neesmu izmetis ierakstus, kurā ir uzmetumi "Mitoloģijām". Bija ļoti interesanti, cik daudzās dziesmās no sākotnējā punkta ir vispār aiziets projām.

Nu jā, mūzikas komponēšana ir ļoti dažāda. Mani ļoti provocē klavieres. Ja es spēlēju kaut ko savam priekam vai vingrinoties, nemanot jau jūtu, ka pāreju caur improvizāciju uz mūzikas radīšanu. Tad es mēģinu saprast, vai tas ir fiksēšanas vērts vai ne. Citreiz arī skaņas pie manis atnāk pašas. Vakardien pirms gulētiešanas es stāvu pie loga, un... nu... viss, un ir. Tas nav nekas pabeigts vai gatavs, tu vienkārši sevī akumulē skaņu pasauli. Savu mūzikas komponēšanas pieeju bieži vien salīdzinu ar to, ko dzejnieki dara ar tekstu. Vai tu esi ievērojusi, ko dzejnieki dara, kad viņi sacer? Viņi murmina, viņi runā, viņi novēršas. Man ir iespēja to bieži vien vērot mājās dzīvē. Tas ir kaut kā ļoti līdzīgi ar mūziku – kad esi tajā procesā, tad ieej tādā kā starpstadijā.

Staigāšana palīdz, pastaigas ļoti daudz provocē. Arī akadēmisko darbu es veicu staigājot, būtiskākās idejas tiek fiksētas domāšanas procesā. Un arī mūzikā tas nāk par labu. "Kūku Mariju" es vienkārši sacerēju, ejot uz lekcijām pie studentiem uz LU HZF un atpakaļ. Es dzejoli zināju no galvas, un tad, tā staigājot no rītiem prom un vakaros atpakaļ, dungoju pie sevis.

Bet tas ir tāds kā pirmais posms, kurā tu strādā pie idejas. Un tad citreiz ir nepieciešams laiks, lai saprastu: ir vai nav. Ir dziesmas, kurām uzreiz saproti – tas ir kaut kas labs! Tieši tāpat kā dzejniekiem ar dzeju vai māksliniekiem, piemēram, gleznojot, kad tu uzreiz saproti, spēj novērtēt. Taču citreiz ir nepieciešama distance vai viedoklis no malas.

Un tad tas nākamais posms ir "Sigma", kurā Kaspars un Uģis ne tikai liek klāt no sevis, bet bieži vien arī daudz ko maina. Pašā sākumā es to ļoti pārdzīvoju, tagad jau pat gaidu un, ja tur netiek kaut kas graizīts, mainīts, likts klāt, tad es pat brīnos par to. Tas ir atkarīgs no dziesmas. Īstenībā ir arī trešais posms, kas ir ieraksts, – tu ieraksti un tad sāc lēnām producēt, tas ir vēl pēc aranžēšanas posma, kad sāc likt klāt lietas, mest nost. Tu uzliec vairākus slāņus un tad ņem atkal nost. Tas ir tāds ļoti interesants process, bet arī ļoti, ļoti nogurdinošs. Visgrūtākā ir tieši ieraksta veikšana un producēšana, ja tu to dari pats un neuztici to citam. Tas nogurdina un iztukšo. Es domāju, mēs bijām ļoti iztukšoti pēc šī albuma. Kaspars arī teica, ka viņš vēl ilgi nespēs klausīties šo ierakstu, jo mēs katru dziesmu tiešām esam tūkstošiem reižu klausījušies. Es sāku jau reabilitēties. Bet ir grūti uzreiz attālināties.

Un kura ir tava mīļākā paša rakstītā dziesma?

Hmm… Man vienu tā ļoti grūti nosaukt. Ir dziesmas, par kurām es daudz domāju, albuma kontekstā tās ir ļoti īpašas un ne vienmēr tas atbilst tam, ka dziesma kļūst par singlu. Par jauno albumu domājot, es esmu ārkārtīgi priecīgs par "Naidu", par "Histēriju". Albumam atlasītās dziesmas jau ir kā bērni, tāda banāla frāze, ko visi vienmēr saka, bet ir tik daudz darīts un dzīvots ar tām kopā. Bet, ja jānosauc viena, tad es drīzāk teiktu, kura man ir personiskākā dziesma, un tā ir "Cik nemanāmi".

Kā tev šķiet, ko mūzika izdara ar dzeju?

Ja mūzika ir atbilstoša, tā spēj pastiprināt, iekrāsot daudz ko. Principā mūzika interpretē tekstu. Šajā albumā piemērs ir "Es uzcelts stāvu", Marta Pujāta dzejolis, kas nav par tik neirotisku tēlu, par kādu mēs to esam pārvērtuši. Tā ir balss un intonācija, kas to visu uzreiz izmaina. Mūzika kaut kādā ziņā paceļ tekstu. Mūzika var arī sabojāt dzejoli, un tādu piemēru arī netrūkst. Tā ir ļoti liela atbildība. Tāpat ir jābūt sajūtai, vai tas īsti strādā vai nestrādā. Ja viena dzejoļa vietā var ielikt citu, kaut kas nav kārtībā, bet, ja viss izjūk, tad visam būtu jābūt daudzmaz labi. Jābūt sazobē. Bet tas neizslēdz to, ka ikviens, kurš komponē, var uz konkrēto dzejoli skatīties citādi. Mums tāds piemērs arī ir – vairākiem no šiem dzejoļiem jau ir cita mūzika, nebūt ne sliktāka. Tas ir interpretācijas jautājums, kas arī pierāda: katrs var ņemt dzejoli un ar muzikāliem līdzekļiem saskatīt tajā kaut ko citu.

Pavisam nesen atgriezāties no Londonas, kur prezentējāt savu pirmo vinilu. Šis brauciens notika saistībā ar Londonas grāmatu tirgu, kur Baltijas valstis šogad baudīja goda viesu statusu. Kāpēc jūs devāties uz Londonu, kāpēc tieši tur prezentējāt vinilu, un kā jums tur gāja?

Tas bija Latvian Literature aicinājums. Organizatoru komanda zināja, ka mēs veidojam ierakstu, kas būs balstīts uz latviešu dzeju, un ka mēs to esam darījuši arī iepriekš. Viņi plānoja kultūras programmu, un mums tika izteikts šāds piedāvājums, par ko bijām ļoti priecīgi. Tad kopīgi ar Latvian Literature izdomājām, ka būtu svarīgi to ziņu nest tālāk, neceļot kaut kādas gaisa pilis, bet domājot par to, ka būtu jauki, ja varētu kādu dziesmu izpildīt angļu valodā, respektīvi, ja būtu iespējams šos tekstus adaptēt. Tapa trīs adaptācijas, no kurām mums šķita, ka divas ir tā vērtas, lai ierakstītu: tās bija "Kūku Marija" un "Cik nemanāmi". Tad laika gaitā mēs arī sapratām, ka tam ir jābūt kaut kādā īpašā formātā, vinils šķita ļoti piemērots. Es gan ceru, ka mums sanāks kādreiz vinils visām 10 dziesmām, bet tas ir ļoti, ļoti dārgi.

Mēs Londonā sniedzām divus koncertus – viens bija slēgts, otrs atvērts klausītājiem. Šajā atklātajā koncertā bija ļoti aizkustinoši, ka cilvēki tiešām sanāca, bija pilna baznīciņa – gan angļi, gan latvieši, kas dzīvo tur. Man liekas, bija ļoti, ļoti sirsnīgi. Cilvēki uzmanīgi klausījās, un daļai mūsu skanējums bija liels pārsteigums: ka tā nav tāda ierasta populārā mūzika.

Atsauksmes it kā ir labas, vismaz tās, kuras es dzirdēju no latviešu žurnālistiem, kas arī bija ieradušies Londonā. To, kā klausītājiem patika, jau vienmēr ir grūti vērtēt, daži vēlas pienākt klāt un kaut ko pateikt, citi grib iet projām un pie sevis to paturēt.

Tu jau gandrīz atbildēji, bet kāda bija sajūta uzstāties šai publikai Londonā, kur daļa, ļoti iespējams, nemaz nezināja, kas jūs esat?

Tas vienmēr ir satraucoši – uzstāties publikai, kas tevi nezina. Arī šeit tā notiek: piemēram, braucot uz festivāliem, bieži vien ir publika, kas tevi nezina. Bet es biju ļoti nervozs, sevišķi par to, kā būs ar angļu versijām, kā tās uztvers un kā es tās nodziedāšu, jo man visu laiku nāk prātā arī latviešu versijas. Tāpat mums bija arī tehniski grūti uzdevumi, jo Uģim bija jāspēlē tādā elektroniskākā formātā, tas skanēja mazliet citādi nekā tas, ko tu dzirdēji un kā tas skanēs gaidāmajos koncertos. Līdz ar to mums bija tādi satraukuma brīži, bet viss izvērtās labi. Mēs braucām ar savu skaņu inženieri, reti atļaujamies bez viņa kaut ko darīt, jo tur tomēr ir jāzina, kas kurā brīdī notiek, ir visādi tehniski triki.

Varbūt tu vari pastāstīt par "Sigmas" nākotnes plāniem – koncertiem, festivāliem?

Tagad tuvākais būs 5. maijā – mēs brauksim uz Tartu, kur spēlēsim koncertu. Tad maijā un jūnijā mēs spēlēsim koncertus daudzviet Latvijā. Tie būs tādi mazāki un intīmāki koncerti neparastās un interesantās vietās. Mēs apzināti spērām tādu soli, citādi rīdzinieki vai tikai pavisam lielo pilsētu klausītāji ir privileģēti, ka mūziķi vienmēr pie viņiem dodas, tad šoreiz mēs izlēmām, ka tās būs tādas savdabīgas vietas, kur aizceļosim un spēlēsim. Tāpat uzstāsimies arī lielajos festivālos. Principā maijs, jūnijs būs ļoti intensīvi, un jūlijā, augustā arī tiks darītas šādas tādas lietas. Vēl mēs ķersimies klāt pie dokumentālās filmas, kas taps Latvijas Televīzijā, "Latvijas koda" ciklā, par dzejnieku Valtu Ernštreitu. Tas būs interesants projekts. Ir ieplānota vēl viena dokumentālā filma, kas ir ārvalstu un Latvijas kopražojums, bet darbs pie tās norisināsies nākamājā gadā.

Tad ir viens lielāks projekts, kur es kolēģus esmu aicinājis komponēt dziesmas. Ceru, ka tas izdosies. Paredzēta laikmetīgās dejas izrāde, kurai ir solīts komponēt mūziku.

Vispār ir daudz, ko darīt!

Bet vislielākais prieks ir par gaidāmajiem koncertiem! Tos mēs ļoti gaidām, jo ilgi strādājām ar ierakstu, tagad gribas koncertēt un arī tā kā mazliet pārslēgt domāšanu. Man gribas pārslēgt domāšanu uz nākamo lauku, kurš ir jau iezīmēts, bet nepieciešams saprast, kā visu darīt. Tas noteikti būs kaut kas cits, un tas varbūt daudziem nepatiks, bet, man liekas, mums vajadzētu spert tādu drosmīgu soli, būt eksperimentālākiem, varbūt par avangardiskākiem. Bet laiks to rādīs.

Mēs tagad ļoti jau aizvirzījāmies uz mūziku, bet nobeigumā tu varbūt varētu nosaukt tādu kā savu piecu grāmatu topu!

Kas ir lasīts vai vispār, vai par pēdējā laikā lasīto?

Vispār. Es domāju grāmatas, kuras tev ir ļoti svarīgas.

Kādreiz bija feisbukā TOP 10, tad es atceros, ka man uzdeva sakārtot tādu topu un es ar mokām to izveidoju. Man tiešām ir grūti nosaukt piecas grāmatas. Tev ir jāizvēlas – vai tā ir dzeja, vai tā ir klasika un proza... Es nevaru nosaukt vienkārši piecas vismīļākās grāmatas.

Nu tad dzejas grāmatas!

Dzejas grāmatas... Es saukšu tuvus mūsdienu dzejniekus, kuru grāmatas, man šķiet, ir tik tiešām vērts izlasīt.

Pavisam noteikti nosaukšu Kārļa [Vērdiņa] grāmatu "Pieaugušie"... Es noteikti nosaukšu Arvja Vigula "Istabu"... Es noteikti nosaukšu Marta Pujāta "Nāk gaismā pati lampa", Annas Auziņas "Annas pūra govs", Ingas Gailes "Migla", Eināra Pelša "Mīļākais tētis pasaulē".

Tās ir grāmatas, par kurām es pēdējā laikā piedomāju.