Askētisks vāks pabālējuša valsts karoga krāsā, iekšpusē – akmenspelēks dzejnieka portrets profilā, pagarlaicīgs, taču informatīvi vērtīgs ieskats figurālo dziesmu vēsturē un tā beigās – autora norāde, ko tad īsti lasītājs no šī krājuma var sagaidīt.

„[..] Strādājot pie šīs grāmatas, par tās galveno uzdevumu un mērķi es izvirzīju tiecību pēc sintēzes, tas ir, tādas poētiskās atklāsmes, ko iespējams panākt ar skaidri apzinātu un konsekventu gan vizuālo, gan verbālo Poēzijas elementu organisku saistību – tā, lai neviens no tiem neņemtu virsroku [..],” šādi lasītājs tiek ievadīts dzejnieka, atdzejotāja un prozaiķa Leona Brieža 19. dzejas krājuma „Mariagrammas” (2013, „Neputns”) pasaulē. Šī ir pirmā pašmāju vizuālās dzejas grāmata, un šādu nosaukumu autors izvēlējies par godu savai kundzei Marijai. Pāršķirot krājumu, esošais daudzkārt pārspēj cerēto un pirms tam iedomāto – dzejas rindu kārtojums nudien ir neparasts un līdz šim neredzēts. Ne vien stabiņi un rimbulīši, bet vesela māksla! Lūk, taurenis! Lūk, bize! Lūk, auseklītis! Lūk, runča galva! Lūk, vīna glāze un pat nāvīte ar izkapti! Lūk, šķēres, kaktuss, spuldzīte un daudz, daudz citu no vārdu rindām un dažiem palīgtriepieniem veidotu zīmējumu! Sacerējusies, ka šī nu gan būs viena vērtīga grāmata, ja arī tās saturiskā puse izrādīsies „līmenī”, sāku lasīt, taču... jau pirmie 3 dzejoļi, kas sastāv no burtiem un zilbēm vien un atgādina ko sen bijušu – zināmākā pašmāju dadaista Jāņa Steika dzejotmēģinājumus – dara mani aizdomīgu. Taču, ja dzejnieks ievadīt lasītāju vizuālās dzejas pasaulē nolēmis šādi, neko darīt. Diemžēl arī nākamajos pārdesmit dzejoļos grūti sameklēt ko poētiski, mākslinieciski un saturiski augstvērtīgu, novatorisku vai vienkārši skaistu. Un nākamajos. Un aiznākamajos.... Rodas sajūta, ka „Mariagrammas” vispār mani ir iemetušas laika mašīnā un aizvizinājušas pārsimts gadus atpakaļ – aptuveni uz to laiku, kad debitēja Rainis un viņa laikabiedri un kad tamlīdzīgi dzejot bija „topā”, precīzāk – kad neviens vēl nemācēja izteikties citādi. Savukārt Leona Brieža klišejiskās atskaņas („smeju - dzeju”, „gaida - smaida”, „ļaunu - jaunu” u. tml.), kaudze arhaismu un novecojušu vārdformu, kuras pēdējās desmitgades laikā vispār neesmu dzirdējusi izmantojam („aumež”, „nevaid” kā vārda „nav” sinonīms, „noejate” vārda „noejiet” vietā, „sasabrauca”, „lūgtumis” utt.), biežie deminutīvi, kas iederas vienīgi dzejnieka variācijās par tautasdziesmu tēmu, un vairākkārtējā vēršanās pie lasītāja caur jautājumiem vai morāli, piemēram, „C/ ik/ tik tev/ vien/ galvā/ lien! Domā šā/ un tā!/ Vai kāds/ liedz? Katru dienu/ domās/ tā kā purvā/ stiedz!” (54. lpp.) mūsdienu lasītājā, kurš pieradis pie verlibra, dzejprozas, svešvārdiem un netulkotām frāzēm vai pārcēlumiem no citām valodām un tamlīdzīgiem elementiem, visticamāk radīs divējādas izjūtas – izsmieklu vai vienkāršu neizpratni un steidzīgu grāmatas nolikšanu tālākajā plauktā. Gan veselais saprāts, gan filoloģijas studiju pieredze man, protams, neļauj uzskatīt, ka visiem cienījama vecuma autoriem būtu jāseko līdzi dzejas attīstībai, jāapdzejo aktuālie notikumi politikā, kultūrā un izklaidē, kā arī nepārtraukti jāiedziļinās kolēģu sadzejotajā, taču, ja viņa laikabiedri (Uldis Bērziņš, Juris Kronbergs) var būt mūsdienīgi, kāpēc Leons Briedis nevar? Iespējams, neesmu pietiekami objektīva un „Mariagrammas” vērtēju pēc pašas izvirzītiem kritērijiem un pieņēmumiem, kādai tad, manuprāt, vajadzētu būt dzejai, bet, ja tā daudz neatšķiras no diendienā lasītajiem portāla www.draugiem.lv lietotāju sacerējumiem viņu dienasgrāmatās un jauno dzejnieku forumos... „Mariagrammu” ideja, protams, ir lieliska, vienīgi pie izpildījuma būtu derējis piestrādāt rūpīgāk. Proti, daudziem dzejoļiem grūti atrast sākumrindu vai arī saprast, kāda ir pareizā rindu un pantu secība (jālasa stabiņā vai plūstoši, pamīšus vai vispār no otra gala utt.) – to būtu derējis kaut kā atzīmēt, citādi lasītājam dzejolis jāpārlasa vairākkārt (var jau būt, ka autors šādi vēlējies lasītāju iesaistīt savdabīgā rotaļā). Turklāt, lasot dzejoļus, kas grafiskā attēlojuma dēļ savirpināti gredzenos vai spirālēs, vispār var izmežģīt kaklu, grozot te grāmatu, te galvu, turklāt šādas neordināras lasīšanas dēļ ir grūti uztvert dzejoļa saturu, pamatdomu. Daudzviet jūtams, ka dzejnieks mākslīgi „pieaudzējis” vārdus, lai pagarinātu dzejas rindas tur, kur tas nepieciešams konkrētā zīmējuma precīzai izveidošanai, bet saturiski šāds paņēmiens rada vien liekvārdību: „Jel uzsvelp! Uzsvelp jel! Jel uzsvelp! Citādi, brāl, mums taču šajā dzīvē nekā nesanāk” (28. lpp.) vai „Kādam ik/ uz soļa, ai, kā soktin/ soktinis jel sokas!” (52. lpp.) Mulsinoša ir dzejoļa „Akrobāts” atrašanās starp neskaitāmajiem „Mariagrammu” Jumjiem, Dēmosteniem, Saules meitām, Odisejiem u. c., jo lasītājam, kas 92 lappušu garumā ceļojis no pašmāju folkloras līdz sengrieķu kultūrai un atpakaļ, saskāries ar tādiem senaizmirstiem vārdiem kā „trubadūrs” un „kāvi”, kaut kas tik vienkāršs un sirsnīgs var likties pat neiederīgs: „Tu/ man/ esi/ tik/ neizdibināma/ mīkla,/ kuras/ priekšā/man/vienmēr/ir/ jānobālē,/ jo, pat/ apmetot/ mūžības/ salto/ morale/ es/ nespēš/ u/ nokrist uz tavu plakstiņu samtainā tīkla.” (14. lpp.) Katrā ziņā „Mariagrammas” vērtējamas kā būtisks impulss grafiskās dzejas turpmākai attīstībai un popularizēšanai Latvijā, un Leons Briedis noteikti ir pelnījis atzinību kā drosmīgais „pirmā kucēna slīcinātājs” un labāko krājuma dzejoļu, kas vizuāli un tekstuāli sader visveiksmīgāk („Zaļais acuskats”, „Ja gribi”, „Momento mori”, „Ugunsputns”, „Šūpulis”), iekļaušanu jaunākajās literatūras mācību grāmatās.   Uzsākt diskusiju

Dalīties