Akadēmiskais centrs
Izdots: 12/11/2012
Label: Fiction
Cita starpā, lūk, ko teica vokāliste Alise Glāsa: „Albuma pamattēma ir depresija... Kopš „II” izdošanas daudz sliktu lietu ir noticis ar man tuviem cilvēkiem, un tas ir pamatīgi ietekmējis manu rakstīšanu. Nekad nedomāju, ka es vēl vairāk zaudēšu ticību cilvēcei, bet redzot dažas lietas, rodas sajūta, ka pasaule ir distopija, kur nav taisnības un valda korupcija.”
Šis Alises izteikums ļoti drīz aizmirsās, jo sekoja divi singli pēc kārtas, („Wrath of God” un „Affection”) ko es nodēvēju par gaišākajiem darbiem Crystal Castles karjerā. Tiesa, vadoties pēc muzikālā noformējuma, jo nebiju iedziļinājies dziesmu lirikā. Tieši vārdi, kas līdz šim bijuši šķietami nenozīmīgākā Crystal Castles dziesmu sastāvdaļa, jo reti kad vispār saklausāmi, ir albuma „III” centrālā ass, ap ko vijas viss ieraksta noskaņojums. Ja pasaule ir pieredzējusi daudzus politisku tēmu piesātinātus folkmūzikas un rokmūzikas albumus, tad šis varētu būt viens no spilgtākajiem acid/electro manifestiem.
Tomēr neaizmirsīsim, ka šis tomēr ir Crystal Castles albums. Tas nozīmē, ka arī „III” pirmais, kas krīt ausīs, ir dārdošie Ītena Kata sintezatori, pārforsētās skaņas, skābju pildīti reiva viļņi un Alises Glāsas ķērcieni. Atšķirīgais ir tas, ka šis noteikti ir tumšākais un lēnākais grupas albums, kas varētu sarūgtināt tos, kuri labprāt nodotos neprātīgām, narkotiskām dejām, kādas piedāvāja iepriekšējie grupas albumi, kā arī šīs plates reiviskie singli „Plague” un „Wrath of God”. Tā vietā „III” piedāvā plašāku emociju gammu, un tā ir šī ieraksta lielākā burvība.
Albums iesākas ar vistipiskāko iepriekšējo gadu Crystal Castles – pirmo singlu „Plague”, kura kulminācijā Alise izkliedz „I am the plague”, bet sienas tricina neaptverams sintētisku skaņu mākonis. Sekojošais „Kerosene” ar fantastiskajiem Kata 90’to acid-synth iestarpinājumiem un Alises pieklusināto un skaldīto vokālu nedaudz sasaucas ar pirmā albuma singliem. Savukārt himniskais „Wrath of God”, kas ir viens no jaudīgākajiem albuma darbiem, ir tipiskākais šī ieraksta gabals. Ne tik daudz muzikāli, cik emocionāli. „Christen them with paraffin / Sterilize samaritans,” kliedz Alise, bet pats skaņdarbs ir pildīts ar tādu gaišumu, ka nav īsti skaidrs, par ko gribas raudāt. Visticamāk, vienkārši no emociju pārbagātības. Līdzīgi kā tās, arī pati dziesma beigās vienkārši uzsprāgst.
Tie ir tikai pirmie trīs gabali, kuriem seko tikpat iespaidīgs turpinājums. Gan popsīgākais plates treks, eiforiska trance pildītais „Sad Eyes”, gan distortētais „Insulin”, kas idejiski sasaucas ar iepriekšējā albuma „Doe Deer”, gan instrumentālais „Telepath”, kas ar „III” tik raksturīgo skumjo gaišumu spilgti apliecina, ka emocijas vēl spēcīgāk par vārdiem izsaka mūzika, un visbeidzot noslēdzošais „Child, I Will Hurt You”, par ko vispār vajadzētu atsevišķu rakstu. Apsolu, ka emocionālu cilvēku, ja vien tas ļausies, šis novedīs, ja ne gluži līdz asarām, tad līdz jocīgai kņudoņai sirds apvidū pavisam noteikti.
Visgrūtāk pēc šī ieraksta noklausīšanās ir saprast, kā to vērtēt kontekstā ar iepriekšējiem diviem Crystal Castles albumiem. No vienas puses „III” noteikti ir grūtāk klausāms par rotaļīgo debijas plati un deju zāles spridzinošo 2010.gada ierakstu. No otras – albums ir daudz piepildītāks, saturiski bagātāks un, kā jau minēju, emocionālāks. Albums, kas atgādina – pasaule (drīzāk gan cilvēki tajā) ir diezgan sapista vieta, bet mēs šeit dzīvojam un mums ir jāmeklē gaisma tumsā. To arī dara „III”.
Label: Fiction
Cita starpā, lūk, ko teica vokāliste Alise Glāsa: „Albuma pamattēma ir depresija... Kopš „II” izdošanas daudz sliktu lietu ir noticis ar man tuviem cilvēkiem, un tas ir pamatīgi ietekmējis manu rakstīšanu. Nekad nedomāju, ka es vēl vairāk zaudēšu ticību cilvēcei, bet redzot dažas lietas, rodas sajūta, ka pasaule ir distopija, kur nav taisnības un valda korupcija.”
Šis Alises izteikums ļoti drīz aizmirsās, jo sekoja divi singli pēc kārtas, („Wrath of God” un „Affection”) ko es nodēvēju par gaišākajiem darbiem Crystal Castles karjerā. Tiesa, vadoties pēc muzikālā noformējuma, jo nebiju iedziļinājies dziesmu lirikā. Tieši vārdi, kas līdz šim bijuši šķietami nenozīmīgākā Crystal Castles dziesmu sastāvdaļa, jo reti kad vispār saklausāmi, ir albuma „III” centrālā ass, ap ko vijas viss ieraksta noskaņojums. Ja pasaule ir pieredzējusi daudzus politisku tēmu piesātinātus folkmūzikas un rokmūzikas albumus, tad šis varētu būt viens no spilgtākajiem acid/electro manifestiem.
Tomēr neaizmirsīsim, ka šis tomēr ir Crystal Castles albums. Tas nozīmē, ka arī „III” pirmais, kas krīt ausīs, ir dārdošie Ītena Kata sintezatori, pārforsētās skaņas, skābju pildīti reiva viļņi un Alises Glāsas ķērcieni. Atšķirīgais ir tas, ka šis noteikti ir tumšākais un lēnākais grupas albums, kas varētu sarūgtināt tos, kuri labprāt nodotos neprātīgām, narkotiskām dejām, kādas piedāvāja iepriekšējie grupas albumi, kā arī šīs plates reiviskie singli „Plague” un „Wrath of God”. Tā vietā „III” piedāvā plašāku emociju gammu, un tā ir šī ieraksta lielākā burvība.
Albums iesākas ar vistipiskāko iepriekšējo gadu Crystal Castles – pirmo singlu „Plague”, kura kulminācijā Alise izkliedz „I am the plague”, bet sienas tricina neaptverams sintētisku skaņu mākonis. Sekojošais „Kerosene” ar fantastiskajiem Kata 90’to acid-synth iestarpinājumiem un Alises pieklusināto un skaldīto vokālu nedaudz sasaucas ar pirmā albuma singliem. Savukārt himniskais „Wrath of God”, kas ir viens no jaudīgākajiem albuma darbiem, ir tipiskākais šī ieraksta gabals. Ne tik daudz muzikāli, cik emocionāli. „Christen them with paraffin / Sterilize samaritans,” kliedz Alise, bet pats skaņdarbs ir pildīts ar tādu gaišumu, ka nav īsti skaidrs, par ko gribas raudāt. Visticamāk, vienkārši no emociju pārbagātības. Līdzīgi kā tās, arī pati dziesma beigās vienkārši uzsprāgst.
Tie ir tikai pirmie trīs gabali, kuriem seko tikpat iespaidīgs turpinājums. Gan popsīgākais plates treks, eiforiska trance pildītais „Sad Eyes”, gan distortētais „Insulin”, kas idejiski sasaucas ar iepriekšējā albuma „Doe Deer”, gan instrumentālais „Telepath”, kas ar „III” tik raksturīgo skumjo gaišumu spilgti apliecina, ka emocijas vēl spēcīgāk par vārdiem izsaka mūzika, un visbeidzot noslēdzošais „Child, I Will Hurt You”, par ko vispār vajadzētu atsevišķu rakstu. Apsolu, ka emocionālu cilvēku, ja vien tas ļausies, šis novedīs, ja ne gluži līdz asarām, tad līdz jocīgai kņudoņai sirds apvidū pavisam noteikti.
Visgrūtāk pēc šī ieraksta noklausīšanās ir saprast, kā to vērtēt kontekstā ar iepriekšējiem diviem Crystal Castles albumiem. No vienas puses „III” noteikti ir grūtāk klausāms par rotaļīgo debijas plati un deju zāles spridzinošo 2010.gada ierakstu. No otras – albums ir daudz piepildītāks, saturiski bagātāks un, kā jau minēju, emocionālāks. Albums, kas atgādina – pasaule (drīzāk gan cilvēki tajā) ir diezgan sapista vieta, bet mēs šeit dzīvojam un mums ir jāmeklē gaisma tumsā. To arī dara „III”.
