Ingmaru Bergmanu es atklāju kādā ārkārtīgi karstā vasarā. Mani karstuma ietekmē mocīja bezmiegs, un nelīdzēja nedz auksts ūdens, nedz ietīšanās slapjos palagos, kas tika rekomendēta internetos. Naktis bija mokošas. Taču tieši vienā no šādām naktīm es atklāju Ingmaru Bergmanu, un viņš kļuva par manu glābiņu no karstuma visas vasaras garumā. Tā bija filma „Meža zemenes”, kura lika sastingt no sajūsmas par mākslas valodu, tā bija vasarīgi gaišo noskaņu filma, un nebija iespējams atraut acis no melnbaltā ekrāna, uz kura gozējās veca vīra dzīves nogales gaišuma apdvestās epizodes. Drīz pēc tam es pārsteigumā atklāju arī vienu no, iespējams, labākajām autobiogrāfijām, ko nācies lasīt, – I. Bergmana „Laterna Magica” (latviski izdota 1993. gadā).

Eksistenciālo pārdomu rezultātā un I. Bergmana mākslas ietekmē ar lielu aizrautību ķēros pie latviski nule izdotās Tomasa Šēberga grāmatas „Ingmars Bergmans. Stāsts par mīlu, seksu un nodevību”, kura apakšvirsrakstu sākotnēji neuzmanīgi uztvēru kā izdevniecības mini anotāciju uz pirmā vāka. Gana liela vilšanās bija, atklājot, ka tas ir apakšvirsraksts un ka autors mērķtiecīgi nolēmis izvairīties no režisora mākslinieciskā devuma analīzes vai apraksta, pievēršoties vienīgi privātajai dzīvei ar daudzajām Bergmana sievietēm centrā.

I. Bergmana filmas ir tuvplānu, garu dialogu/monologu un gara kadrējuma māksla. Dažās filmās, piemēram, „Rudens sonātē” un „Sarabandā” režisors tiecies savienot dokumentālā kino paņēmienus (intervijas formātu) ar mākslas kino izteiksmes veidu, radot iespaidu par filmām kā psiholoģiskiem dvēseles dokumentiem, kurus atklāt izvēlējušies paši filmu tēli – cilvēki ar iekšēju nepieciešamību izstāstīt savu stāstu. I. Bergmana interese par cilvēku ir tik izteikta, ka viņš pietuvina aktieru sejas maksimāli tuvu, it kā cenšoties ietiekties cilvēku būtībā vai dvēselē, sauciet, kā vēlaties. Tomēr seja ir robeža – tā maina izteiksmes, pauž kādu noteiktu emociju, bet nekad neatklāj to, kas notiek cilvēka iekšienē, nekad neparāda cilvēka patieso stāvokli. Tādi ārējo apvalku fiksējumi ir fotogrāfijas, kurās skatoties, piemēram, Marianna filmā „Sarabanda” nespēj rast atbildi, kāpēc dzīve ir tāda, kāda tā ir. Fotogrāfijas nesniedz atbildi arī Helēnai Ekdālai „Fanijā un Aleksandrā”. Filmas varone spējīga vien tās pārcilāt, sakārtot kādā noteiktā secībā, bet šī formālā kārtība nesakārto realitāti, dzīvi, tāpēc tikpat ātri, cik fotogrāfijas ieguvušas kādu kārtību, tās tiek atkal sajauktas. Un tā notiek arī ar Tomasa Šēberga grāmatu. Viņa vēlme atklāt par I. Bergmanu to, kas it kā slēpjas aiz fasādes, cieš fiasko, jo beigās rada lielākoties haotisku iespaidu, kurā iztrūkst paša Bergmana – režisors tajā figurē kā fons, un viņa tēls grāmatā tiek bīdīts pa dažādām „skatuvēm” bez paskaidrojumiem, kuri tomēr būtu nepieciešami.

Pirmo un arī pēdējo iespaidu par grāmatu rada divi teksti – ievads un pateicības. Ievads šķiet ārkārtīgi pretenciozs un kaitinošs. Tā valoda ir izaicinoša un teikumi – kategoriski. Pirmais teikums paziņo, ka autoram Bergmans ir neizprotama personība. Un jau pirmajā lappusē atrodams tāds apzīmējums attiecībā uz Bergmanu kā „sagrabējušais večuks”. Turpmāk autors kritizē grāmatu „Laterna Magica” kā samākslotu un Bergmanam tipisku – personīgo faktu safabricēšanas aspektā. T. Šēbergs raksta: „Viņš uzņēmās iniciatīvu, formulējot problēmas un interpretējot notikumus pēc sava prāta.” (18) Šķiet, ka autors I. Bergmanu par kaut ko apsūdz, un rodas iespaids, ka autors vēlas režisoru atmaskot. Bet autors savus nolūkus arī neslēpj: „(..) es nevēlos aprakstīt vai analizēt Ingmaru Bergmanu pirmām kārtām kā režisoru vai dramaturgu. (..) Es nolēmu izpētīt privātpersonu Bergmanu: dēlu, mīļāko, vīru, tēvu. Man vienmēr šķitis interesantāk izprast cilvēkus ar miesu un asinīm, nevis rakāties viņu atstājās pēdās – Bergmana gadījumā filmās un teātra izrādēs.” (18) –, un šādā ziņā viņa grāmata ir godīga. Vai tā ir arī objektīva un izsmeļoša? Tas ir sarežģīts jautājums, uz kuru netiešas atbildes rodamas pateicību sadaļā, kur norādīts, cik daudzi Bergmanam tuvi cilvēki atteicās ar autoru runāt. Arī pirms pateicībām autors min, ka viņam tika liegta pieeja Bergmana arhīvam. Tas ir arī iemesls, kāpēc grāmatā dominē vai figurē, piemēram, Bergmana pēdējās sievas bijušā vīra izteikumi. Un varbūt tāpēc grāmatā jūtama autora solidarizēšanās ar tiem, kuri „cieta” I. Bergmana personīgo izvēļu, lēmumu un darbību dēļ. Cik lielā mērā grāmata ir spekulatīva, paliek atvērts jautājums. Taču autors, protams, balstās rakstītās liecībās un intervijās, tāpēc materiāls ir arī gana bagātīgs. Un, par laimi, pārējais grāmatas teksts nav tik pretenciozs kā ievads, un autors daudz atsaucas arī uz „Laterna Magica” un citām I. Bergmana grāmatām. Vienīgi T. Šēberga tekstam piemīt izteikti „dzeltena” piegarša.

Kaut nedaudz iepazīstot T. Šēberga stilu, nav jābrīnās, ka viņš visu Bergmana rakstīto arī kritizē. Pēc viņa domām, daudziem režisora izteikumiem nav iespējams atrast citu cilvēku rakstītus apliecinājumus vai arī tie būtiski atšķiras. Jābrīnās gan par tāda rūdīta „patiesības” meklētāja un uzrādītāja naivumu tik ļoti paļauties uz rakstīta vārda patiesīgumu. Rakstīta liecība var nesniegt gandrīz nekādu skaidrību. To apliecina kaut vai grāmatā bagātīgi citētās Bergmana un viņa vecāku vēstules, kurās ģimenes locekļi apmainās mīļām, laipnām frāzēm un pauž pārdomas, ko itin viegli varētu kategorizēt kā atklātas un uzticības pilnas (bet pārsteidzoši un neparasti – tās tiek rakstītas trešajā personā). Varbūt tas nebūtu brīnums, jo tiek minēts, ka Bergmanu pāris bērnu audzināšanā praktizēja atklātību, taču drīz vien atklājas, cik patiesībā maz viņi cits pat citu zināja, kādi bija īstie audzināšanas paņēmieni un cik daudz Bergmana māte Kārina Bergmane mūža otrajā pusē slēpa no sava vīra Ērika, kuram ar dēlu nebija labas attiecības. Šēbergs par šo raksta: „Pārgudrā un pārspīlēti sirsnīgā valodas izteiksme sarakstā starp Ingmaru Bergmanu un viņa vecākiem bija tam laikam raksturīga, bet, ņemot vērā visus saspringtos notikumus, labvēlīgums šķita uzspiests.” (112) Pēc šādas piezīmes autora uzticēšanās citu rakstītam tekstam un neuzticēšanās paša Bergmana rakstītajam šķiet dīvaina un rada nepārvaramu pretrunu, kas vēl jo vairāk pastiprina sajūtu, ka Šēberga grāmata ir radīta galvenokārt komerciālas sensācijas dēļ.

Ja grāmata jāvērtē tās literārajās kvalitātēs, tad vērtīgākais, ko tā sniedz un ko, iespējams, autors ir visveiksmīgāk izmantojis, ir I. Bergmana mātes Kārinas Bergmanes dienasgrāmatu ieraksti, kas tiek savietoti ar notikumiem Bergmana dzīvē. Tajos režisora māte sniegusi vērtējumu par Bergmana personību, raksturu, rīcību un, protams, arī viņa mākslu. Šēbergs netieši vai – tieši otrādi – ar rūpīgu apdomu iepludina grāmatā mājienus par mātes nozīmi Bergmana dzīvē. Režisors esot apgalvojis, ka viņam esot grūtības izšķirt savas sievietes un savu māti, tāpēc dažbrīd viņš aizrāvies ar jaunākām sievietēm. Tiek citēts Bergmana meitas Lēnas izteikums, ka tēvs visās savās sievietēs meklējot savu mammu, kā arī zviedru režisora Vilgota Šēmana atmiņas par līdzīgu tēmu. Ik pa laikam sastopoties ar šādiem „mājieniem”, grāmata tiešām sāk izskatīties kā mātes un dēla attiecību izklāsts. To vēl vairāk pastiprina fakts, ka tad, kad pēc Kārinas Bergmanes nāves viņas rakstiskās liecības vairs nav iegūstamas, arī grāmata kļūst haotiska. Nodaļas sarūk īsas, jo tajās ir runa par cilvēkiem, kuri attiekušies sniegt Šēbergam intervijas, tāpēc informācija ir iegūta no senākiem drukātiem avotiem, bet vairs neatspoguļo detaļas, un atlikušajam tekstam iztrūkst K. Bergmanes dienasgrāmatas ierakstu nodrošinātās ticamās emocionalitātes. Autors daudz ko, kas saistīts ar nevēlēšanos atklāties vai ļaut viņam piekļūt režisora arhīvam, spekulatīvi sasaista ar Bergmana viltību un spēju režisēt pasauli arī pēc savas nāves. It kā viņam būtu vajadzējis piecas sievas un deviņus bērnus, kaudzi mīļāko un kontaktu teātros un kino tikai tāpēc, lai vēlāk neviens nekad neuzzinātu īstenību, ko arvien sargā režisoram pietuvinātu cilvēku armija. Lieki piebilst, ka tas ir nedaudz smieklīgi.

Vēl viens iemesls, kāpēc grāmata ir gandrīz nebaudāma, saistīts ar tulkojuma kvalitāti. Teikumi ir nerediģēti un samežģīti, teksts ir grūti uztverams. Mākslas darbu nosaukumu atveidē nav ievērota tradīcija, grāmatā ir drukas kļūdas un īpatnēja interpunkcija. Citēšu vien dažus neveiklu teikumu piemērus:

Taču šis ir klasisks apliecinājums tam, ka vēlāk pasaulslavenais režisors un dramaturgs izvēlējās inscenēt notikumus, dažos gadījumos tos vienkārši izmainot, pat savu dzīvi.” (33)

Vai nu viņu nopratināja stingrais tētis, kas saskaņā ar rituālu sākās ar fiziskas vardarbības draudiem (..).” (41)

Dāgs mācījās pēdējā klasē un ar labām sekmēm pabeidza tos priekšmetus, kuros viņam bija interese ieguldīt enerģiju.” (64)

Kārina Bergmane nevarēja izšķirties starp lojalitāti pret dēla bijušo sievu Elsi Fišeri-Bergmani, kuru viņai bija žēl (..).” (184)

Kārina Bergmane bija, cik var noprast no dienasgrāmatas intonācijas, dusmīga un satraukta par to, ka viņai nebija dota iespēja būt klātesošai (..).” (190)

Citādi stila izjūtas trūkums viņam bija vienkārši monumentāls.” (321) U. c.

Pēc grāmatas izlasīšanas rodas nojausma, par ko tad īsti Šēbergs ir Bergmanu apsūdzējis. Grāmata ir kā mēģinājums uzrādīt, ka ģēnijs mākslā ne vienmēr ir (un gandrīz nekad jau arī nav) arī ārkārtīgi cēls cilvēks dzīvē. Un tas atkal izskatās naivi. Nevar saprast, vai T. Šēbergs ir izmanīgs žurnālists, kurš šādā veidā parāda sevi kā godīgu attiecībā pret izmantotajiem materiāliem un tiem cilvēkiem, kas tomēr ar viņu runāja, vai arī viņš patiešām ir naivs. Jebkurā gadījumā viņa grāmata, lai arī tiek pasniegta kā centieni atklāt patiesību, visai maz uzrunā mākslinieciskā līmenī, un tās paknapās kvalitātes kļūst vēl jo redzamākas, salīdzinot ar viņa izpētes objekta – Ingmara Bergmana – devumu mākslā. 

Dalīties