Akadēmiskais centrs
Austrumu kultūra ir viena no senākajām pasaulē, taču arī mūsdienās tā ir ļoti nozīmīga un nezaudē savu šarmu – tieši otrādi, eiropiešus Austrumu kultūra fascinējusi jau kopš pirmajiem garšvielu importa laikiem, tā vilinājusi gan ceļotājus un piedzīvojumu meklētājus, gan mietpilsoņus un stabilo vērtību cienītājus. Tieši tāpat arī šis stāsts, kas risinās 17. gadsimta Japānā – tālā pagātnē un tālā zemē –, var būt pat ļoti aktuāls un saistošs mūsdienu bērniem šeit, Latvijā. Un ne tikai tāpēc, ka tas ir latviešu autora oriģināldarbs – te ir īstens veselīgas mistikas un fantāzijas meistardarbs! Juris Zvirgzdiņš lieliski spējis ietērpt neatkārtojamo Austrumu garu latviešu valodā. Lielā mērā noteikti tāpēc, ka autors, kā viņš pats ievada pateicībā atzīst, ir izdzīvojis „aizrautību ar Japānu” – šo aizrautību nevar nepamanīt, jo stāsts liecina par kompetenci un dziļām zināšanām par tēloto laiku un zemi, un tās iedzīvotājiem. Nepaliek nepamanīts arī fakts, ka autors – galu galā viņš lielu daļu radošā mūža veltījis tieši bērnu grāmatu rakstīšanai – pazīst un spēj atainot bērna domāšanu un uzvedību. Ne jau visi bērnu grāmatu autori uz to ir spējīgi...
Sākotnēji lasītāju var mulsināt (maldināt) vārds „Taro” grāmatas virsrakstā – taču drīz vien kļūst skaidrs, ka Taro ir mazs, četrus gadus vecs japāņu zēns un tam nav nekāda sakara ar kārtīm vai zīlēšanu. Tama savukārt ir viņa kaķis, bet Kicune… To, kas ir Kicune, lasītājs noskaidro jau otrajā grāmatas lappusē, tāpēc šoreiz lūkojiet paši uzzināt, kas tas īsti ir, jo to var noskaidrot arī grāmatnīcā, grāmatu nemaz nenopērkot. Gan jābrīdina, ka šī ir no tām grāmatām, no kuras nevar atrauties, – tādēļ var nākties izlasīt šo stāstu līdz galam, slēpjoties grāmatnīcā aiz plauktiem, vai arī tomēr to iegādāties.
Īstais stāsts sākas brīdī, kad Taro vectētiņš, kas ir izcils origami meistars un pie kura Taro ir uzaudzis, pamet mājas, lai nodotos meditācijai vientulībā. Taro nospriež viņu uzmeklēt, taču, lai gan zēnu pavada viņa uzticamais un neparasti gudrais draugs Tama un ceļā palīdz citas ne mazāk neparastas būtnes un parādības, uzdevums nav viegls. Ceļiniekus kavē ne tikai samuraji, par kuriem gan Taro, gan arī, iespējams, lasītājam, ir bijis pavisam cits priekšstats, bet arī teiksmaini radījumi un vēsturiski pamatoti notikumi (atcerēsimies, ka 17. gadsimts ir laiks, kad Japāna saskārās ar Rietumu kultūru un tās nesējiem – holandiešu, spāņu un portugāļu kuģotājiem). Stāstā ir arī epizode, kurā mēs, eiropieši, varam palūkoties uz sevi „no malas” – portugāļi ar viltu vēlas atbrīvoties no provinces vietvalža un pārņemt varu – veids, kādā ieceļotāji to grib paveikt, var izrādīties radniecīgs mūsdienu varasvīru metodēm…
Nejaušības un neparedzēti pavērsieni stāstu gan dara aizraujošāku, taču vairāk atgādina multfi lmu cienīgu sižetu – brīžos, kad notikumi samezglojas līdz pakāpei, kas reālā dzīvē galvenajiem varoņiem būtu teju neatrisināma, pēkšņi uzrodas kāds vai kāda, kas visus izglābj, vai arī viss vienkārši atrisinās pats no sevis laimīgas nejaušības dēļ (kā, piemēram, ir ar kaķa Tamas gatavotajiem rīsiem). Tomēr, jāatzīst, tas stāstu nebojā un nemazina tā šarmu – fantāzija jau nepretendē uz dokumentāru vēstījumu. Turklāt grāmata ir rakstīta bērnu auditorijai, un te ikviens vairāk vai mazāk fantastisks atrisinājums stāstam ir ne tikai piedodams, bet tieši ievelk lasītāju dinamisku un aizraujošu notikumu virknē. Labu stāsta beigu cienītājiem nerodas ne mazākās šaubas, ka arī šis stāsts neliks vilties.
„Taro, Tamu un Kicuni” rotā arī saprātīga romantikas deva: Taro ir pašam sava draudzene – kaimiņu meitene Sakura, kas, kā jau šim vecumam piedien, ir izplānojusi abu nākotnes pieaugušo kopdzīvi, lai gan pats Taro sākotnēji nebūt nav pārliecināts, vai ģimenes dzīve viņam maz būtu piemērota – jo viņš taču sapņo par samuraja karjeru! Tomēr stāsts beidzas laimīgi visiem galvenajiem varoņiem – Sakura uzticīgi sagaida savu draugu mājās un saņem arī solīto gredzenu (vēl viens notikums sižetā, kas atrisinās negaidīti un laimīgas sakritības dēļ! Šajā brīdī rodas nedaudz sasteigta nobeiguma iespaids, taču, domājams, autoram bijuši savi apsvērumi…). Kā jau mēdz būt šādos stāstos, Taro notikumu gaitā pieaug, iziet zināmu iniciāciju un, zaudējis vecos, šķietami cēlos sapņus, tiek pie daudz nobriedušākas un daudzsološākas vēlmes un secinājumiem. Viņa pieredze noteikti varētu būt ieguvums arī mazajiem lasītājiem.
Autora stils un valoda ir nevainojama – veids, kā tiek tēloti notikumi, lieliski saderas ar sižetu, vidi un laiku. Teksts ir dinamisks, to pārsvarā veido dialogi – jo kuram bērnam gan patīk lasīt garus un apcerīgus aprakstus! Savukārt tiešās runas ir reālas, nemākslotas – ir viegli iztēloties varoņu izteiksmi, noskaņojumu un pat balss toni. Teksts ir pateicīgs lasīšanai priekšā – pat ja bērns vēl nav pietiekami liels, lai saprastu visu notikumu un jēdzienu nozīmi, stāsta valoda piesaista un neļauj zaudēt uzmanību (pārbaudīts ar divgadnieku!).
Lasītājam nepaliks nepamanīts arī tas, kā teksts ir formatēts – tajā ir izcelti svešvārdi jeb vārdi, kas nākuši no Japānas kultūras. Daudzviet tiem seko arī paskaidrojums, citviet nozīme ir viegli uzminama, pateicoties kontekstam, – šādi arī nezinošs lasītājs spēj stāstam viegli izsekot līdzi un pilnvērtīgi uztvert gan sižetu, gan atmosfēru. Vārdu izcēlums atgādina japāņu hieroglifus un tekstu dara arī vizuāli interesantāku.
Grāmatā lieliski iederas un stāstu papildina Gitas Treices ilustrācijas – tās ne tikai netraucē pilnībā iedzīvoties autora radītajā stāsta vidē (nereti ilustrācijas rada pretēju efektu un „bremzē” teksta uztveri), bet, tieši otrādi, atdzīvojas iztēle un lasītāju ieved citā – stāsta un ilustrāciju kopīgajā pasaulē. Pasteļtoņu krāsu gamma, dabiskie tehnikas līdzekļi – pretstatā datorgrafikai – ilustrācijās atstāj siltu iespaidu, tās ir dinamiskas un dzīvas. Bez pārspīlētas abstrakcijas tās ir mākslinieciski pilnvērtīgas; te ir gana daudz izstrādātu objektu, kas piesaista arī vismazāko lasītāju, kuriem vēl lasa priekšā vecāki vai lielākie brāļi/māsas, taču pietiekami daudz vietas atstāts arī paša lasītāja/ilustrāciju skatītāja fantāzijas lidojumam.
„Taro, Tama un Kicune” latviešu bērnu oriģinālliteratūras sarakstā ir vēl viens darbs, kas noteikti pretendē uz bērnu literatūras balvām un būtu ierindojams bērnu literatūras klasikas mantojumā. Vienreiz izlasīts, tas nepaliks neskarts plauktā, kā mēdz būt ar daudziem bestselleriem – šī grāmata ir no tām, pie kurām ir viegli atgriezties, lai pēc kāda laika pārlasītu atkal – ja ne sev pašam, tad savai atvasei noteikti.
*Recenzijas pirmpublicējums piejūras pilsētu literārajā izdevumā "Vārds" nr. 6.
