Akadēmiskais centrs
Grāmatas sižetu veido divas laikā, telpā un īstenībā atdalītas daļas, viena no kurām risinās senajā Atlantīdā, bet otra – mūsdienās. Atlantīdas daļas centrā ir salas valdnieku pārstāvis un viņa bezspēcība dabas spēku un savu līdzcilvēku priekšā, kamēr mūsdienu daļa apraksta emocionāla, psihiska un fiziska invalīda dzīves aizpildījuma meklējumus. Protams, ka abas daļas nav pilnīgi neatkarīgas viena no otras, tomēr nav runas par tik tiešu saistību kā, piemēram, starp segmentiem Deivida Mičela romānā “Mākoņu atlants”. Abiem “Atlantīda, kāda tā ir” stāstiem ir drīzāk kopīgi prātojumu virzieni un secinājumi.
Ievadošo, Atlantīdai veltīto daļu gribētos saukt par visnotaļ patīkamu. Izvēlētais vēstījuma veids te ļoti labi iederas – īsās nodaļas, kurās pateikts tikai tas, kas jāpasaka, palīdz veidot nepieciešamo mītisko gaisotni. To var attiecināt gan uz formu, kas ir diezgan neierasta un gluži vienkārši atgādina senākus tekstus, gan uz sižeta nervozo un nedaudz mīklaino atklāšanu. „Saraustot” varoņu portretus un viņu rīcības attēlojumu un pārlūkojot Atlantīdas sadzīves mīklainās detaļas (kāpēc gan iedziļināties pašsaprotamās lietās, ja šī sapratne nogrimusi Atlantijas okeānā?), autors veido labāku darbu nekā tad, ja mēģinātu nepilnīgi izklāstīt vidējā Atlanta dienas ritmu un sajūtu gammu. Savukārt, ja E. Venters tomēr mēģinātu veidot visaptverošu Atlantīdas ikdienas vēstures skatu, tā būtu cita apjoma grāmata. Īsie teksti gana bieži tiek novesti līdz apmierinošam paradoksam vai cita veida atrisinājumam, kas izsauc smaidu – labā nozīmē.
Tiesa, gandrīz uzreiz, lasot grāmatu, rodas bažas par to, vai autors neiegrims pārliekā ezoterikā un kādas patiesības sludināšanā – vāka dizains un teksta pieteikums uz tā, kas vēsta par apziņas stāvokļiem un vietām starp tiem, liek ar aizdomām uzlūkot tādus teikumus kā „vispārsteidzošākās atbildes mēs saņemam, kad mums šķiet, ka zinām atbildi”. Tomēr jāatzīst, ka šāda tieša filozofēšana netraucē – jo, nu, kādēļ gan ne. Ja jau, piemēram, islandiešu devītā gadsimta „Laxdæla saga” nodaļa varēja noslēgties ar ko tādu kā „no šī mēs varam saprast, ka viņa bija varena sieviete”, tad kāpēc gan šādi skaidri noformulēti secinājumi nevarētu parādīties fiktīvā Atlantīdas apdziedāšanā?
Ar lielākām problēmām grāmata saskaras tad, kad autors pievēršas mūsdienām. Iespējams, neizmantota iespēja ir konspektīvais un abstraktais vēstījuma veids, kas faktiski nemainās. Kāpēc tam vajadzētu mainīties? Galvenokārt tāpēc, ka stāsts taču plūst un sižets piedzīvo pārmaiņas, notikumi un to darbības vietas kļūst konkrētāki, taustāmāki, bet tas, kā tie ir atklāti – ne. Šīs pārlieku maigās pārejas dēļ kļūst skaidrs, ka ne viss, kas būtu piedodams vai pat vietā, rakstot par Atlantīdu, tāds ir arī mūsdienu drāmu atainojumā.
Atlantīdas un mūsdienu pasaules notikumos tiek meklēts kopīgais, paralēli attīstot gan tēmas no viltus priesteriem līdz nākamās paaudzes un līdz ar to sava mantojuma saudzēšanai, gan arī ievijot dažādus filozofiskos motīvus. Tomēr, izņemot atziņu, ka „Atlantīdas daļas” varoņa, valdnieka un mūsdienu stāsta protagonista nespējnieka problēmas ir visnotaļ abstrakti savā starpā salīdzināmas, ne vienmēr ir viegli noteikt, ko abas stāsta daļas iegūst viena no otras. It īpaši stāsta mūsdienu daļā notikumi ne tik daudz attīstās varoņu rīcības sarežģījumu un pārmaiņu rezultātā, cik atklājas, it kā grozot rokās kādu daudzšķautņainu puzli. Un ne ar notikumu saturu, ne radīto intrigu nepietiek, lai šis process īpaši aizrautu visā grāmatas garumā, pat ja vietām tas izpildīts iepriecinoši veiksmīgi. Domāju, ka grāmatas „mūsdienu daļai” būtu jāietver gan sava sižeta, kam atšķirībā no mītiskās Atlantīdas notikumiem abstraktumu negribas piedot, gan alegoriju un atziņu konkrētās, reālistiskās daļas svars, joprojām iekļaujoties konspektīvajā izteiksmes formā, un ar šo izaicinājumu E. Venters ir ticis galā tikai daļēji.
Ir arī daudz literāru lietu, kas grāmatā tikušas darītas pareizi. Grāmatas plašais vēriens aizrauj, svešādas lietas rādītas pietiekami kvalitatīvi, stāsta paradoksi iepriecina un grāmata lasās raiti. Tomēr vairāki apstākļi – zināma atteikšanās no ierastākas stāsta veidošanas un stāstīšanas manieres sniegtā komforta lasītājam, leģendāra tēma un autora filozofiskās ieceres – liek izvirzīt augstus kritērijus pret augstu tēmējušo darbu. Un, iespējams, tieši konflikta – vai varbūt drīzāk kontrasta – trūkums ir tas, kādēļ šos kritērijus negribētos dēvēt par sasniegtiem. Kontrasta trūkums starp mūsdienu un leģendāro pasauli liek otrās maģijai nedaudz izčākstēt; konfliktu trūkums neveicina notikumu dramatiku Nepamet un personīgi arī nepatīk sajūta, ka no notikumiem izrietošu secinājumu vietā tiek gūtas autora jau noformulētas, pabeigtas patiesības. Ar grāmatā ieguldīto prasmi droši vien pietiktu mazāk apņēmīgam darbam, tomēr tādam, kas solījies stāstīt par Atlantīdu, kāda tā ir, šķiet ir par maz.
