"...līdz rokas būs lēnas." Dzeja

Linda Grīnberga ir iesācēja dzejniece, taču rakstīt sākusi jau bērnībā, lai gan tas nu galīgi neesot bijis nopietni. Tieši pēdējie divi gadi ir laiks, kad Linda aktīvi pievērsusies rakstīšanai – dzejai. Linda norāda: “Dzeja manā skatījuma nav tikai pašapliecināšanās un slikto emociju izpaušana uz papīra, tā ir spēle starp valodu un prasmi to izmantot par visiem simts procentiem, saucot talkā visus iespējamos paņēmienus, lai vārdi iegūtu plūdumu, originalitāti, emocijas un noskaņu.” Turklāt Linda noteikti ir gatava pilnveidoties un attīstīties, jo ir ar mieru pieņemt jebkādu krititku: tā taču veicina izaugsmi!     No piecdesmit trešā stāva   no mājas piecdesmit trešā stāva krīt lapas ar līķu trūdiem sarunājas kāds šodien laiks un cik laimīgo drāžas cik vecu raganu stāv tramvajos kājās   no mājas piecdesmit septītā stāva meitene sviež lapas tās krīt uz nerviem cilvēkos stājas tiek gleznota dzīve bez  sētnieku rājas un tiešām vienalga – asfalta krāsas ir šausmīgi dārgas   *** dedzinātas adatas pieskāriens un sašūti pirksti kā marinēti baziliki pērnās mīlestības burciņā   cementa dobjajā atbalsī slīkst trīs saujas lapu un sazin Dievs vai tās šoruden arī vilks paralēles ar pērnajiem trūdiem vai pašas sevi dēvēs par pļāpu kulēm   *** rīts atskrēja pie manis kā noguris balodis salokot spārnus kā savā tā manā azotē man dūrās ne vārda neprasot vai īstā vieta un laiks ne tagad es gulēju uz pretējiem sāniem     un pamodos bija jau ziema aizlūza balss mēs nebijām saistīti! uz lieveņa divas piparkūkas vai tu jau pagriezi stundu atpakaļ? atbilde bija laiks kā asiņaini švīksti starp mākoņiem     *** un cik ilgs būs meklēšanas brīdis   līdz rokas būs lēnas iesāpēsies apsedzošs miers un vakara vējš liks niedrēm liekties mazās plaukstās un dejot vēl vienu trauksmainu deju?   ilgs būs meklēšanas brīdis   cik? visu dzīvi piparmētru acis vēl ciešāk aijās mīlestības miegā       *** Valoda, tu esi staigātāja un vakaros vecmammas klēpis silts.  Rītos tu esi rudzupuķes matos  un dziedot tu esi nātres tiem,  kam darva atlobījusi ādu, tiem sāp, kad tevi dzird.    Valoda, es zinu,  tev dadžu pilna villaine,  un vairāk es zinu – sūrst viņu pieskārieni ik dienas, novārot tevi mazliet.    Valoda, tu atnāc nodzīta uz ceļiem kā jau simto vasaru nobiris liepu zieds,  un kā lai nelaižu tevi tālāk...,  kamēr uz ķermeņa rētām vēl vietas,  tu esi staigātāja un vakaros vecmammas klēpis. Aizvien silts.     *** es piedzimu vakar ugunīgu ausu ļipiņu vaidos tad pirmā sniega pārsla paklanīsies pēc vētras pēkšņi rokām saslēgtām tauvās   es nomiršu rīt bezkaislīgu seju alkās pēdējā sniegpārsla augšāmcelsies kam jaunam varbūt viņa paglābs tevi raudam     *** visu laiku staigājam viens otra  lāčādā
stāvam blakus un šonakt tieši šonakt salst – kāpj salna
  miljoniem skudru izskrien caur ķermeni sekundes simtdaļā   nokrīt iedomu kažoki attālums starp   mums tik tāls ka šo mūžu esam nodzīvojuši kaili     *** es drīkstu šūpoties tavos pirkstos kā lampiņas pretējo māju logos rāda ceļu kur skursteņu dūmiem jāmet kūleņi tikai kur ir tavi deltaplāna spārni   es drīkstu spēlēt apsolu ka pirksti nesprūdīs starp taustiņiem es tevi nospēlēšu lēni kā visi kuģi reiz atgriežas ostās un apsarmo lai pārziemotu (atļauj saukt par) mīlestību