No 15. marta Norvēģijā un 25. marta Eiropā kļuvis pieejams norvēģu muzikālās apvienības „Wardruna” jaunākais, grupas otrais albums „Yggdrasil”, kas izdots „Indie Recordings” paspārnē.

Vispirmām kārtām jāuzsver tas, ka „Wardruna” ir viena no tām apvienībām, kuras mūziku klausoties, rodas vēlme pēc tā, kaut visa tautas mūzika skanētu šādi – pamatīgi – un mazāk, vismaz spriežot pēc atsevišķiem pašmāju piemēriem, tajā tiktu skandēts par lietām un vietām, un cilvēkiem deminutīvā. Bet katram savs, tā teikt. Šajā gadījumā – katrai tautai un kultūrai. „Runaljod” triloģija, kurā līdz šim izdoti divi albumi – pirmais „gap var Ginnunga” (2009) un jaunākais „Yggdrasil” (2013) – ir grupas muzikālā interpretācija par divdesmit četrām senākā rūnu alfabēta (Elder Futhark) rūnām. Attiecīgi arī ierakstu procesā, kas atsevišķos gadījumos veikti ārpus telpām, dabā, izmantoti ne tikai dažādi senās mūzikas instrumenti, bet arī dabas skaņas – akmeņi, ūdens, koki u.c., lai paspilgtinātu katras rūnas simbolisko nozīmi. Pirmoreiz noklausoties nupat izdoto „Yggdrasil”, kas gan notika vēl pirms albuma oficiālās iznākšanas, nodomāju – bīstami labs albums, draud pāraugt atkarībā. Priekšnojauta piepildījās, kā rezultātā albums nudien dzirdēts, iespējams, vairāk reižu nekā gribētos atzīt (īpaši izceļamas divas kompozīcijas: „Solringen” un „Helvegen”). Kamēr melodiski un vokāli „gap var Ginnunga” skanējums šķiet tumšāks un ritualisma piesātinātāks (ilga, ritmiska repetīcija), „Yggdrasil”, saglabājot tos pašus elementus, šķiet, kļuvis stāstnieciskāks, brīžiem gribētos teikt – mežonīgāks. Tiem, kam „Wardruna” jau zināma un tuva, jaunais albums nenesīs vilšanos. Savukārt jaunatklājējiem „gap var Ginnunga” un „Yggdrasil” būs tie albumi, kas var atgriezt ticību tautas mūzikai. „Yggdrasil” vērtējums: 10/10

Dalīties