Pašiem sava Hanaka

Uz romāna vāka stāv rakstīts "Vēstures romānu sērija", tāpēc sākumā gribas uz to paskatīties šajā kontekstā. Jāsaka, vēsturiskuma romānā ir diezgan maz ‒ tikai attēlotajā laikā, pieminētajos "ārpasaules" notikumos un Padomju Savienības netiešajā nosodījumā ‒, taču vienlaikus tas nav uzmācīgi pārbāzts ar mākslīgi radītiem notikumiem un ar to pietiek, lai uzburtu romāna mītisko noskaņu. Tomēr es romānu vairāk gribētu iekļaut psiholoģiskā, varbūt pat filozofiskā, nevis vēsturiskā romāna žanrā.

Romāns "Tur" nav vienkārša izklaides literatūra, kuru palasīt vakarā pirms gulētiešanas labākam miegam. Man vairākkārt nācās grāmatu nolikt atpakaļ plauktā un mēģināt saprast, ko es tikko izlasīju. Ulberga radījusi mītisku vidi ‒ 80. gados Vidzemes laukos uzturas komūna, kuras dalībnieki pievērsušies sūfismam un ezoteriski reliģiskam dzīvesveidam, kas liek aizdomāties ne tikai par cilvēci vispārīgi, bet par manis pašas dzīvi pašattīstības kontekstā: ko es kā indivīds daru, lai pasaule man apkārt izveidotos tāda, kurā ir patīkami uzturēties, lai mana dzīve būtu tāda, kādu es to vēlos, neskatoties uz politiskajiem un ģeogrāfiskajiem apstākļiem. Manuprāt, šī ir viena no retajām latviešu rakstnieku grāmatām, kurā jūtama ezoterikas, netradicionālas reliģijas un medicīnas klātbūtne.

Romāna notikumi un laiktelpa ir šķietami neiespējama – sižets risinās astoņdesmitajos gados, kad Latvijas teritoriju vēl klāj pelēkais Padomju Savienības šķidrauts. Šajā laikā tauta arvien vairāk cenšas tajā ārdīt caurumus un ieraudzīt saulesgaismu. Sprauga uz brīvību putekļiem apņemtajā plīvurā ir noslēpumainā, mītiskā un neviena neievērotā, par Hanaku dēvētā lauku māja meža vidū pie Vadaiņu purva. Paradokss rodas tajā, ka šādas vietas PSRS laikā atradās stingrā uzskaitē, taču šī laimīgā kārtā netiek pamanīta (kā rakstniece norāda pēcvārdā: "Māja, kas aprakstīta grāmatā, patiešām eksistēja." (235. lpp.)). Romāna beigās noprotams, ka milicija šo vietu ir uzgājusi, savukārt dzīvē to neviens netika atradis. Tas tikai norāda, cik patiesībā apejama bija pastāvošā sistēma, un tam pat nebija nepieciešamas īpaši āķīgas metodes.

"Tur" ietver vairākus vēstījumus, kuri norisinās dažādos laikos, tos šķir pat desmit gadu. Romānā savienotas tik dažādas lietas, dažbrīd pat liekas, ka to ir par daudz, taču notikumu gaitā soli pa solim kamols tiek ritināts vaļā, visi tumšie laukumi tiek aizpildīti, naratīvi apvienojas un šķietami nesavienojamais saplūst, veidojot vienu loģiski secīgu sižeta līniju.

Viens no svarīgākajiem romāna katalizatoriem un sižeta risinātājiem ir galvenā varoņa Pāvela noslēpums, no kura ietekmes viņš netiek vaļā līdz pat grāmatas beigām: "Tur" vēstījums risinās, kad Pāvels vēl ir tikai pusaudzis, kā arī tiek dotas norādes, ka šis noslēpums ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi. Pāvels izturas dīvaini, īpaši neielaižas sarunās ar pārējiem Hanakas iedzīvotājiem un rūpīgi slēpj savu noslēpumu no viņiem. Patiesību pēc vairākiem gadiem, izlasot puiša dienasgrāmatu, uzzina tikai Sinoptiķis, Johans un Džonijs.

Šajā romānā svarīgas ir simboliskās nozīmes. Viens no tiem ir labirints. Tas veidots kā templis, kurā gūt apskaidrību un kurā iespējams izārstēties, tikai ieklausoties sevī, strādājot ar sevi, pakāpeniski attīstoties un noticot, ka pats sevi spēsi izdziedināt. Taču, kā reiz teicis Imants Ziedonis: "Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule." Tā notiek arī ar romāna galveno varoni Pāvelu – viņš cenšas izdziedināt savu brāli un rezultātus grib sagaidīt jau tūlīt, bet līdz galam nesaprot labirinta ideju kā tādu. Šajā brīdī autore Pāvela personību tālāk neattīsta, viņš iestrēgst stadijā, kur pārstāj ticēt Māstera vārdiem, kaut gan pats Pāvels savā ziņā pie nenotikušā brīnuma ir vainīgs. Bez ticības labirints nestrādā, un, lai tajā ieietu, cilvēku vispirms gaida sagatavošanās tam.

Romānā radīta vide (Tur), kurā pastāvošajai iekārtai nav nozīmes. Tur, kur katrs cilvēks pats var iemācīties sevi saprast, attīstīt un iemīlēt. Tur, kur viss sākas tevī un izriet no tevis paša. Hanakā.