Akadēmiskais centrs
Nereti, runājot par klasiķu darbu izdošanu, tiek minēta dīvainā „parāda atdošana”: lasītāji beidzot tiek pie pelnītā autora, var baudīt to lieliskā izdevumā, iespējams, labi ilustrētā un vērtīgā. Taču teikt ko tādu par BikiBukiem būtu ne tikai banāli, bet arī bezgaumīgi. Mazie un visdrīzāk arī daudzi lielie lasītāji klasiķu dzejoļus jaunā, krāsainā mazgrāmatiņas ietērpā noteikti neuztver kā pašsaprotamus. Miniatūro grāmateļu liktenis noteikti nav grāmatu plaukta ieņemšana, bet gan nemitīga izmantošana spēlēs, pārlapojot vai pat iekrāsojot trūkstošās detaļas lapaspusēs. Protams, laika gaitā daudzi BikiBuki tiks pazaudēti, nokļūs zem dīvāniem vai skapjiem, varbūt tie, kas, kāda vizuālajai gaumei būdami mazāk aizraujoši, tiks lemti aizmirstībai. Tāds būtu dabiskais BikiBuku „dzīves cikls”, un tāds šodien pārsvarā ir ikvienas, lai gan arī dārgas, grāmatas liktenis izzinošo prātu rokās. Tāpēc viens no veidiem, kā vismaz atstāt paliekošas pēdas bērna prātā un cīnīties par vietu viņa sirdī un rokās, ir tieši BikiBuku stils: spilgts, bieži vien negaidīti noformēts dzejolis – Latvijas mākslinieku oriģināli interpretēts, būtībā ļoti īss teksts, ko var rindiņu pa rindiņai iegaumēt, lai norunātu pie eglītes ģimenes lokā vai kādā oficiālā pasākumā. Protams, grāmatiņas ir tieši tik brīvas, lai blakus klasiķa dzejolim kāds talants varētu uzzīmēt arī savus burtus.
Vēl kāda zīmīga BikiBuku īpatnība – lai gan laidienu izveide noteikti ir pakļauta plānam (piemēram, vienkopus laist klajā gan senākus, gan mūsdienu autorus), tie var nonākt lasītāja rokās gluži nejauši, kā spontānas intereses rezultāts. Un tas pat īsti nav izskaidrojams. Tā notiek, un ar to arī skaidrojumam pietiks. Piemēram, nekad nezināsi iepriekš, ka nākamajā BikiBuku laidienā būs krāsojamais Aleksandra Čaka dzejolis „Pavasaris pilsētā”. Un šī ideja uzreiz šķiet ģeniāla – krāsas, smaržas, formas, vienvārdsakot, tiešs trāpījums pa dzejnieka imažinismu. Turklāt jākrāso ļoti konkrēti pārstāvētas Rīgas vietas ar visu Čaku (mākslinieks Guntars Sietiņš). Šis būtu viens no didaktiskākajiem BikiBukiem, savukārt tiem, kas nekā nebīstas un ir ļoti pieauguši (vai apzinās savu tumšo pusi), patiks Aivara Neibarta dzejoļa „Skursteņi” grāmatiņa: it kā mazais lasītājs pats dažas no lapaspusēm būs iekrāsojis tumšajos tušas mākoņos, bet tekstu – tik tikko viegli iespiedis salasāmu, atstājot vairāk vietas iztēlei, vārdu izgaršošanai. Māksliniece Zane Oborenko ir izveidojusi tādas Neibarta dzejoļa dekorācijas, kādas varbūt biežāk būs redzamas laikmetīgās mākslas katalogos. Grāmata progresīvam lasītājam!
Atturīgs un praktiski uzlūkojams, tāpat kā Čaka dzejolis, ir arī Arvīda Griguļa „Pirmā svītriņa” BikiBuks. Pelēkie un zaļganpelēkie toņi ar vilcēnu un vārdiem, kurus punktiņu pa punktiņam mazie lasītāji varētu papildināt paši ar savu roku, rada vēlmi iegrimt grāmatiņas mierīgajā noskaņā. Un kļūst interesanti, kādi prāta sarežģījumi slēpjas aiz šiem mākslinieces Ievas Maurītes tumšo toņu slāņiem, kas tik ļoti kontrastē ar dzejoļa rotaļīgo noskaņu.
Savukārt trīs šī laidiena BikiBuki ir ārkārtīgi piesātināti un vairāk kalpos acu priekam, nevis didaktikai. Pirmais no tiem ir ārkārtīgi sirsnīgi noformētais trimdas dzejnieces Rūtas Skujiņas dzejolis „Zintis” – piesātinātie tēlu tuvplāni praktiski „aprij” visu grāmatu, padarot tekstu par otršķirīgu (jādomā, ka dzejolis patiešām nav izcils). Māksliniece Andra Otto-Hvoinska ir darījusi visu iespējamo, lai piepildītu talantīgas dzejnieces nebūt ne labākā darba reto iznākšanu grāmatā. Gluži pretējs piemērs ir Māra Čaklā dzejoļa „Saulīte ar zobiem” BikiBuks, ko spilgti, pārliecinoši un atmiņā paliekoši ilustrējis Pēteris Līdaka: lai gan mazo tekstu bagātina attēls, pati dzejoļa valoda un skaniskums (piemēram, zobu tēla atveidē) it kā izriet no ilustrācijām un atkal organiski ar tām saplūst.
Visbeidzot aktuālākais BikiBuks veltīts Raiņa un Aspazijas dzejolim „Par pumpurīti un lapām”. Prieks, ka attēlos ne tikai tiek apspēlēti stereotipi (Rainis – galvā spainis), bet arī abu dzejnieku attiecības (Aspazija, kas uzplaukst līdz ar peonijas pumpuru). Solīdais, tumšais un minimāla krāsu skaita veidotais mākslinieces un visas BikiBuku sērijas dizaina veidotājas Rūtas Briedes risinājums dzejoļa ilustrācijai pretendē kļūt par vērtīgu arī pieaugušo acīs.
BikiBuki ir viltīgi un gudri. Daži no tiem ne tikai māca, bet arī palīdz mazajiem un lielajiem lasītājiem atcerēties svarīgas detaļas par dzejoļu autoriem. Tas visvairāk skar jau minēto Aleksandra Čaka imažinismu, kuru tik ļoti akcentē grāmatiņas krāsojamais formāts, arī dzejnieka biogrāfijas dati un Rīgas kultūra ir klātesoša šķietami mazajā BikiBukā. No viena šāda izdevuma var daudz mācīties! Vēl ļoti zīmīga šķiet izvēle atstāt Rūtas Skujiņas dzejolī mīkstināto „ŗ”, kas noteikti būs skaidrojama lieta – ļaus vecākiem pievērsties dzejnieces biogrāfijai, trimdas īpatnībām un pat, ja ir vēlme, skart Latvijas vēstures tēmas. Un tie ir tikai tie redzamākie BikiBuka gudrības zobi. Kas zina – varbūt, pāršķirstot grāmateles atkal un atkal, varēs atrast arī daudz ko citu, par ko padomāt un pajautāt pieaugušajiem.
