Akadēmiskais centrs
Tāpēc recenziju gribu sākt ar visu līdz šim latviski izdoto Grasa darbu tulkotājas Silvijas Brices vārdiem: "Šīs ir Gintera Grasa atvadas – tik pašironiskas un gaišas, kādas varēja izdoties vienīgi viņam." [1] "Par beidzamību" (Zvaigzne ABC, 2017, Vonne endlichkait, 2015) ir pēdējā Grasa grāmata, kurā apkopoti stāsti, esejas un dzejoļi. Ja diezgan bieži dažādu rakstnieku pēdējos daiļdarbos vērojams domāšanas vājums un iedvesmas trūkums, tad šis nav tas gadījums ‒ Ginters Grass grāmatu noslīpējis līdz pēdējai niansei.
Grāmata uzrunā jau pašā sākumā, to vēl pat neatverot. Šis ir viens no pozitīvajiem gadījumiem, kad dizains un ilustrācijas saglabātas kā oriģinālizdevumā. Ginters Grass pēc izglītības ir tēlnieks un grafiķis un paralēli rakstīšanai visu dzīvi nodarbojies ar zīmēšanu, tāpēc gan šīs grāmatas vāku, gan saturu rotā un papildina rakstnieka veidotas grafiskas ilustrācijas, kuras dažkārt kopā ar tekstu ieved nedaudz sirreālā pasaulē.
Stāstu, eseju un dzejas krājums veidots, balstoties uz vēstījumu un motīviem. Lielākoties darbojas shēma stāsts/eseja + dzejolis + ilustrācija = vienots motīvs, respektīvi, katram stāstam blakus ir dzejolis, kas vēsta par to pašu. To nevar nosaukt par klasisku sižetu – daiļdarbi ir lasāmi atsevišķi, katram gabaliņam (stāstam, esejai, dzejolim) ir sava sižeta līnija, taču ik pa brīdim parādās motīvi, kas vieno visu krājumu vai vijas cauri vairākiem tekstiem. Piemēram, viens no ironiskajiem motīviem par koka kastu izgatavošanu pēc speciāla pasūtījuma: "Pa atvērtajām stikla durvīm vispirms raidījis skatienu vasarīgajā dārzā, ko netraucēja ne vēsmiņa, viņš apliecināja, ka ir gatavs izgatavot pasūtītās kastes. (..) Abām kastēm bija jābūt vienādi augstām, bet garumā viņējai – divus metrus desmit, manējai – divus metrus. (..) Nenoteikts sākumā palika rokturu veids. Es gribēju koka turekļus. Mana sieva izteicās par labu cilpām no stingra linaudekla." [2] Šeit aprakstīts kastu pasūtīšanas, vēlāk arī izgatavošanas, gaidīšanas un saņemšanas process, tālāk, ap grāmatas vidu, stāstā tās kāds nozog un dzejolī krājuma beigās kastes tiek atgādātas atpakaļ. Tātad, nezinot iepriekš notikušo, varētu būt pagrūti saprast ietverto vēstījumu.
Ikdienišķas filozofijas, vēsturisku notikumu un ironijas sintēze ‒ tieši tā varētu raksturot grāmatu "Par beidzamību". Autobiogrāfiskais motīvs aizved lasītāju Grasa bērnībā, kur viņš kā mazs zēns skrējis pa Dancigas ielām, kā arī uz studiju gadiem Diseldorfā, kad iepazīstamies ar viņa draugiem. Rakstnieka veselība jau vairākus gadus nav bijusi stabila, viņš gadu pirms aiziešanas atzinis, ka vairs nespēs uzrakstīt vēl vienu romānu, jo tas aizņem pārāk ilgu laiku. Tas liek domāt, ka Grass sajutis, cik maz viņam atlicis šajā dzīvē, tāpēc vēlējies atstāt veltījumu palikušajiem. Šajā grāmatā klātesošs ir caurviju motīvs arī no iepriekšējiem Grasa darbiem. Tas ir Otrais pasaules karš, kura radītās ciešanas rakstnieks piedzīvojis, tāpat tā ietekme uz Vāciju, vācu sabiedrību, tostarp nacisma ideoloģijas kritiku. Atšķirībā no iepriekšējām Grasa grāmatām, šajā politiskās un vēsturiskās tēmas netiek skatītas tik pastiprināti. Visam pāri klājas neuzbāzīgs filozofiskums un pārdomas. "Visgarām viļņu malai / nāku es sev ‒ turp un atpakaļ ‒ / basām kājām pa smiltīm pretī." [3] Šeit man gribas vilkt paralēles ar dzejnieku Imantu Ziedoni, kura daiļradē bieži vērojama līdzīga poētika. Tāpat abiem rakstniekiem raksturīga tendence abstraktas parādības pārvērst fiziskās un vice versa. Un kā punkts uz "i" ir pašironija, bez kuras teksts zaudētu pievilcību.
Tulkotāja Silvija Brice darbu paveikusi lieliski. Viņa ir kā caurspīdīga stikla siena, kura ļauj latviešu lasītājam nostāties aci pret aci ar autoru un sajust krājumā ietverto pasmagā stāstījuma vieglumu. Tāpat arī tulkotājai, strādājot ar grāmatu, nācies darināt jaunus latviešu valodas vārdus, kā "telegēnisks", "vienzobs" un "beidzamzobs". Jāteic, ka viņa ar šo uzdevumu galā tikusi teicami.
Gintera Grasa teksti nav eleganti un nav arī viegli, taču viņš cenšas atrast līdzsvaru. Blakus gaisīgām spalvām vienmēr būs naglas vai uz ceļiem sabrauktas sažuvušas vardes, vai cirvis, kas pāršķeļ koka kluci. Tāda arī bijusi viņa dzīve ‒ cīņpilna un izvēlēm bagāta ‒, un tādu viņš to attēlo savā daiļradē.
Grāmata "Par beidzamību" ir lieliska iespēja sākt ceļu pretī neatkārtojamam rakstniekam un iemīlēt viņa daiļradi.
[1] Grass, G. Par beidzamību. Rīga: Zvaigzne ABC, 2017, 1. lpp.
[2] Turpat, 79. lpp.
[3] Turpat, 162. lpp.
 daiļradi latviešu sabiedrība jau ir pazīstama ilgāku laiku. Latviešu valodā izdotas Dancigas triloģijas pirmās divas grāmatas – "Skārda bungas" (2001 un 2003), pirmais Grasa romāns, kura iznākšana Vācijā 1959. gadā padarījusi viņu par vienu no spilgtākajiem tā laika vācu rakstniekiem (pēc šī romāna motīviem uzņemta arī filma), un "Kaķis un pele" (2004), tāpat arī romāns "Krabja gaitā" (2002). ){kind=link}