Antiņa kvesta mesidžs. Konkrēti. Ilmārs Šlāpins „Jauno latviešu valoda”

Autors pats teic, ka šī ir vārdnīca, kurā skaidrojums ir ironisks, taču iecietīgs, zinātniski pamatots, taču neakadēmisks, to var lietot kā žargona vārdnīcu, bet var lasīt arī kā anekdotisku stāstu krājumu par mūsdienu vārdu slepeno dzīvi (5). Patiesi, šis... darbs ir pārāk ironisks un anekdotisks, lai būtu saucams par vārdnīcu, taču pārāk alfabētisks un zinātniski kārtīgs, lai būtu stāstu krājums. Kas tas ir? Vārdu esejas? Etimoloģiskas pārdomas?

Grāmatas nosaukums ir „Jauno latviešu valoda” – tātad jauna ir nevis valoda, bet jauns ir latvietis, kas to lieto. Kas tad ir jaunie latvieši? Jau publika grāmatas prezentācijā rāda, ka jaunie latvieši var būt gan jaunās (un vidējās, protams) paaudzes dzejnieki, gan „Satori bibliotēkas” pirmā izdevuma autors Rihards Bargais, Rīgas Laika festivāla Ļeņins Māris Gailis vai politiķis Kārlis Leiškalns, kura mudaks arī ieguvis vietu Šlāpina mūsdienu vārdu topā. Piemēri atrodami gan pusaudžu un jauniešu, gan pensionāru runātajā/rakstītajā tekstā. Viena iezīme gan jauno latviešu vārdiem ir kopīga – tie ir atrodami internetā. Pašu jauno vai kāda cita pierakstīti, bet ir.

Kas veido jaunā latvieša leksiku? Lasītājs piekrītoši māj ar galvu pie aktualizēt, konsolidēt un pseido (ak jā, tie ir tik daudz lietoti un apnicīgi!); nopriecājas par modernajiem iepērt, konkrēti un mesidžs (o, patiesi, tagad tik daudzi tā runā!); sarauc pieri pie „tīrā” slenga frīks, gļuks un sūkāt (ai, nu vai tad tos tik daudz lieto... vai nu vajadzēja...) un izbrīnā paceļ uzacis, sev vaicājot, kāpēc te ir alkohols, dzeja un līgo; un nesaprotot, kas ir kvests, nūbs vai queer. Galu galā jaunais lasītājs nonāk pie secinājuma, ka, iespējams, pats ir vidējais jaunais latvietis. Vai jaunais vidējais.

Nesen man nācās lasīt kalendāru, lai no tā pazustu Kuzimirs un 37. marts. Tikpat ērmoti varētu šķist lasīt vārdnīcu, tomēr šī grāmata ir patiešām aizraujoša lasāmviela. Vārdu zinātniskais skaidrojums nereti mēdz pārsteigt, un I. Šlāpins mūs aizved neparastā ceļojumā ne tikai pa vārdu nozīmju, bet arī pa viņa asociāciju ķēdi. Tā kukulis ar līkumu atklāj savu īsto augoņa dabu, krīze lēmuma pieņemšanas brīdī liek latvietim (vidējam vai jaunajam?) stāvēt kā nolēmētam, no dzejas mēs attopamies pie radošā geja, pārtijā varam dalīties ar partneri pārtikā, bet pseido mūs gluži loģiski noved pie pīlīšu pūšanas.

Ir tikai loģiski, ka daļa vārdu gūti virtuālajā pasaulē, piemēram, embedēt, interneti, nūbs, pārlūks, piefrendot, portāls, vietne, jo internets tomēr jaunajam latvietim ir ļoti svarīgs. Jaunais latvietis spēlējas ar virtuālās pasaules vārdiem reālajā pasaulē, jo par nūbu var nosaukt cilvēku, kurš uzdod dumjus jautājumus, nūbiska uzvedība ir raksturīga jaunizveidotu politisko partiju biedriem, kas pirmoreiz tikuši pie mikrofona priekšvēlēšanu diskusijās (104). Neaizmirsīsim, ka arī reālo pasauli jaunais latvietis labprāt pārceļ uz internetu: ja tu kādu mīli, nav jādāvina ziedi un konfekšu kastes, pilnīgi pietiek ar to, ka tu piešķir viņam privilēģijas atrasties tavā frendlistē (117).

Vairāki "Jauno latviešu valodas"  vārdi rada jautājumu, kāpēc tie vispār piedēvēti jaunajam latvietim. Tie nebūt nešķiet tik bieži dzirdēti un raksturīgi, savukārt daļa gan liek piekrītoši māt ar galvu. Pie pēdējiem minami tādi runu vaļi kā aktualizēt, būtībā, iestāde u. c., bez kuriem svarīgs neizklausīsies, jo visiem zināms, ka iestādēs būtībā vienmēr kādas problēmas tiek noformulētas un aktualizētas. Citiem vārdiem, tie ir jēdzieni tukšu frāžu veidošanai. Par līdzīgiem var uzskatīt vārdus, kuru lietošana apvīta ar misticisma auru, proti, vārds izklausās gana moderns un svarīgs, lai nerastos jautājumi par tā nozīmi. Tā smaidīgi cilvēki, rullējot matraci, stāsta, ka iepriekš nebija novērtējuši kvalitatīva miega nozīmi, bet mākslinieks ar uzkrītošiem briļļu rāmjiem apgalvo, ka, uztverot viņa izstādes galveno mesidžu, mums būs iespēja paraudzīties uz sevi no citas dimensijas.

Sarunvalodas vārdi mēdz kā sūkļi sevī uzsūkt vairākas nozīmes, tādējādi viens vārds izsaka veselu emociju, izjūtu vai lietu kopumu. I. Šlāpins par vienu no šādiem sarunvalodas elementiem minējis žargonismu gļuks, kas ir universāls eifēmisms jebkurai neizskaidrojamai, pārdabiskai parādībai, pareizāk sakot – atteikšanās šo parādību skaidrot (39). Gļuks var izpausties gan kā elektroierīces darbības kļūda, gan neizskaidrojama pārdabiska parādība kā sviets saturā vai redzēs defekts paša gļuka skaidrojumā. Interesanti, ka šādi „sūkļveida” vārdi var paplašināt nozīmju robežas līdz pat pasaules izjūtas vai filozofiskas kategorijas apzīmējumam.

Grāmatas autors par draudīgu uzskata gruzona izplatību mūsu urbanizētajā ainavā. Viņš uzskata, ka šī ir tāda jaunā latvieša pasaules izjūta, kuras izpētē būtu jāpiesaista ne tikai valodnieki, bet arī sociālie psihologi un analītiķi (41). Filozofijā jaunus apvāršņus atklāj sviests, kas kā sava veida revolucionārā maksimālisma izpausme (153) domās, apģērbā, uzvedībā vai runā var pāraugt citā dimensijā, kad par sviestu top dzīve, pasaule un varbūt pat kaut kas vēl. Tā ir plaša kategorija, bet cik stingra jaunā latvieša dzīvē ir robeža starp vienkāršu gļukošanu un saiešanu sviestā?

Kas zina, vai Šlāpina kungs runā nopietni vai ironizē, apgalvojot, ka vārdnīca varētu būt labs ieguldījums mūsdienu latviešu valodas pētniecībā un attīstībā (6), bet viņam ir taisnība. Ne jau tikai tāpēc, ka šeit atrodams pārdesmit mūsu, jauno latviešu, lietoto vārdu skaidrojums. Pareizāk sakot, tieši tāpēc. Tieši tāpēc, ka mēs, tas ir, mēs ar saviem vārdiem, visi esam sabāzti vienā maisā. Blakus saspiedušies centrs un čiksa, investors ar īmo, ofic un paradīze. Kā jau vārdnīcā pieklājas, vārdi kārtoti alfabētiskā secībā, tādēļ blakus cits citam atrodams sieviešu žurnālu lasītājas, kluba apmeklētāja, jurista, pensionāra, ziņu portāla žurnālista, programmētāja un vācu auto cienītāja pierastais žargons. Šis ir mēģinājums parādīt, ka jaunā latvieša pasaule nebeidzas aiz viensētas robežām un arī pirtī nevienam vairs nav jādzīvo. Mēs varam veidot jauno latviešu centru vai paradīzi, jo senā latvieša čakarēšanu un saiešanu sviestā ir pārņēmis arī jaunais.

Lasot šķirkļus vārdnīcā „Jauno latviešu valoda”, bieži ir jāpasmaida par autora zobgalīgo intonāciju. Ne tāpēc vien, ka atpazīstama daža laba scēna iz Latvijas politikas skatuves, bet arī tāpēc, ka atpazīstami esam mēs paši. I. Šlāpins ironizē un rāda, kā mēs vārdus esam izlocījuši un izstaipījuši savām vajadzībām, brīžiem paši nesajēdzot, ko darām. Viņš gan neteic, ka mums būtu jārīkojas kā citādi, jo galu galā viss atkarīgs no tā, kādā nozīmē jūs lietojat vārdus (16).