Tikko nosvinēta Latvijas Universitātes (LU) 93. gadadiena, kam par godu notika arī augstākajai izglītībai veltīti lasījumi par aktuālām tēmām.

„Lasījumus, nevis konferences formātu izvēlējāmies tādēļ, lai pazīstami cilvēki varētu sniegt savu skatījumu par to, kā augstākā izglītība ietekmē mūsu nākotni,” atklāšanas runā paskaidroja LU administratīvais direktors Jānis Stonis.

Lasījumos piedalījās Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, LU rektor, profesors Mārcis Auziņš, Daugavpils universitātes rektors, profesors Arvīds Barševskis, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, LU profesori Ivars Lācis un Valdis Pīrāgs, kā arī IT kompānijas Accenture Latvijas filiāles direktors Maksims Jegorovs.

Piedāvājam iepazīties ar dažām atziņām un citātiem no lasījumiem, bet pilnībā tos noskatīties iespējams LU mājas lapā (http://www.lu.lv/par/mediji/video/konferences/2012/lu93lasijumi/ ).

Profesors Mārcis Auziņš, LU rektors:
Lasījumu tēma ir „Latvijas augstākā izglītība Latvijas nākotnei”. Šobrīd esam tādā situācijā, kad šis jautājums pateicoties ministra aktivitātēm, tiek aktīvi diskutēts. Man šķiet, ka jautājums, kāda ir augstākās izglītības loma valsts attīstībā, kļuva aktuāls jau diezgan sen. Patiesībā tas bija 1945.gadā, kad Vanevers Bušs, viens no ASV prezidenta padomniekiem augstākās izglītības jautājumos, uzrakstīja pētījumu, kurā deva redzējumu, kā augstākā izglītība varētu kļūt par ļoti spēcīgu ekonomisku faktoru. Zinām, ka šīs idejas strādāja perfekti un ASV izvirzījās priekšgalā gan ekonomiskā, gan augstākās izglītības jomā,  lielā mērā pateicoties tām metodēm, ko Buša kungs piedāvāja. Sākot no šī brīža, augstākā izglītība tika uzskatīta ne tikai par instrumentu ekonomikas attīstībai, bet iesākās arī ēra, ko sauc par zināšanu ekonomiku – augstskolā ģenerētās zināšanas kļūst par ekonomisku un sociālu faktoru, kas nodrošina gan sabiedrības kopumā, gan katra indivīda ekonomisko labklājību. Lasījumi ir par to, kādiem šiem faktoriem vajadzētu būt mūsdienu Latvijas ekonomikā un sabiedrībā. Gribētu, lai mēs paskatītos uz augstāko izglītību plašāk, nekā, manuprāt, krīzes ietekmē tas pašlaik tiek darīts, kā uz īsa termiņa faktoru, kam jādod inovācijas un atdeve ekonomikai ļoti īsā laikā, pamatā fokusējoties uz inženierzinātnēm un tehniskām zinātnēm. Augstākās izglītības ietekmei uz valsti jābūt daudz plašākai. Blakus tehniskajām zinātnēm pastāv arī humanitārās zinātnes. Gribētu apgalvot, ka arī šis sabiedrības humanitārais faktors ir ekonomisks faktors, kas ļauj valstij attīstīties, bez kā valsts būtu vienpusēja, lai neteiktu kliba.

Roberts Ķīlis, Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrs:

Man ir sajūta, ka tas, kas notiek augstākās izglītības jomā, ir kustības, ko diezgan grūti paredzēt, bet tās fundamentāli maina diezgan daudzas lietas, kas līdz šim uzskatītas par ieradumiem. Mainās augstākās izglītības jomas nozīme cilvēka dzīvē. Iezīmēšu vairākas lietas, kuru kontekstā ideja reformēt augstāko izglītību, visticamāk izskatās citādi. Vairākās augstskolās, un ļoti ceru, ka drīzumā to vidū būs arī Latvijas Universitāte, nozīmības ziņā vietām samainījušās lekcijas un patstāvīgais darbs. Lekcija vēsturiski ir bijusi galvenā zināšanu nodošanas forma, bet patstāvīgais darbs ir tas, ko studenti dara mazās grupiņās vai pa vienam mājās.  Pašlaik tas pagriezies otrādi, lekcijas ierakstā vai kādā citā formā var noskatīties jebkurā vietā, bet konkrētus praktiskos darbus studenti nāk darīt uz augstskolu.  Iespējams noklausīties un salīdzināt dažādu pasniedzēju lekcijas. Līdz ar to doties uz kādu vietu un klausīties konkrēta pasniedzēja lekcijas vairs nav nepieciešams, jo to var iegūt citās formās. Treškārt, redzam, ka augstskolu piedāvājumā klasiskā „paciņa” – noteikta laiks, vairāki gadi, ko pavadāt studenta dzīvē ar saprotamu secību darbos, semināros un lekcijās, arvien vairāk „izšķīst”. Arī Latvijā arvien vairāk tiek domāts par alternatīviem piedāvājumiem – 12 un 18 mēnešu garumā.  Tiek sagatavoti vidēji augstas kvalifikācijas speciālisti intensīvā modeļa programmā, kas profesionālā jomā kļūst par alternatīvu bakalaura programmai.  

Augstskola ir ne tikai pasniedzēji, bet jau noteiktas aktivitātes. Augstskolas loma cilvēka dzīvē mainās. Uz augstskolu cilvēki dzīves laikā nāk vēlreiz mācīties. Dzīve ir pārāk gara un tās ietvaros ir nepieciešams iegūt jaunas zināšanas vēlreiz un iespējams pat vēlreiz.

Pat neko nedarot, pārmaiņu vēji tik un tā iepūtīs augstskolu pārmaiņu virzienā. Tādēļ jautājums ir nevis, vai mēs to darām, bet cik apsteidzoši, proaktīvi un secīgi to darām.

Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs:

Pēc divām nedēļām atzīmēsim augstākās izglītības 150 gadus Latvijā. Sākums ir  Rīgas Politehniskais institūts (RPI) vai tagadējais RTU.

Rīgas Politehnikums bija liberāla augstskola. [..] Internacionāli ļoti akceptēta augstskola,  bet ne nacionāla augstskola.  RPI ir viena no bāzēm, uz kurām 1919. gadā veidojās Latvijas Universitāte. [..]Tas bija pagrieziena punkts Latvijas augstākajā izglītībā, jo tā bija nacionāla augstskola, turklāt pilna profila augstskola. Vēl svarīgāk, tā bija demokrātiska augstskola, kur mācību spēki un studenti bija galvenokārt latvieši. Ap 1929. gadam 90% lekciju lasīja latviski, bet līdz pat 1939. gadam 10% lekciju vecie profesori lasīja krieviski vai vāciski.

LU izvērsās humanitāro pētniecība. Tas ir brīnums un mūsu kopējs lepnums, ka kailā vietā tika izveidota universitāte, kas reizē bija eiropeiska un latviska, kas varēja stāties blakus Tartu universitātei un tālu pārspēt toreizējo Kauņas universitāti.

Latvijas Universitāte šajā laikā bija viena no lielākajām augstskolām Eiropā studējošo skaita ziņā. Lielāka par Kembridžas un Oksfordas universitātēm, bet nedaudz mazāka par Londonas universitāti. LU bija 9. vietā Eiropā un 15. vietā pasaulē.

Vēlētu Latvijas Universitātei izpildīt pirmā LU ievēlētā rektora Felsberga novēlējumu  un izvirzīties vēl augstāk, nekā tā ir bijusi līdz šim. Latvijas Universitāte bijusi un ir liela vērtība un lepnums mūsu tautai.

Ģirts Rungainis, investīciju baņķieris:

Ja paši neizveidosim pasaules spices izglītības sistēmu ar tiem līdzekļiem, kas ir, un cilvēkiem, kas šeit dzīvo, mums ne tikai nebūs gaišās nākotnes, latviešiem nebūs nekādas. Kas grib, meklē risinājumus, kas negrib – attaisnojumus.

Mežapstrāde un lauksaimniecība nevar būt 21. gadsimta Latvijas ekonomikas pamats.  Tā var nodrošināt pārticību tikai dažiem procentiem valsts iedzīvotāju. Otrā līmeņa apstrādes rūpniecība un trešā līmeņa augstas pievienotās vērtības pakalpojumu nozares var mūs atkal padarīt bagātus. Radīt 21. gadsimta preces un pakalpojumus pieaugošas atdeves industrijas, kas balstās uz mūsdienu un rītdienas tehnoloģijās. Latvija pašlaik ir specializējusies nabadzībā. Mērķtiecīga, tālredzīga un gudra izglītības sistēma kopā ar inovāciju sistēmu, riska un privātā kapitāla industriju, apzinātu ražošanas radīšanu, eksportu, tālstrādāšanu, tālpakalpojumu sniegšanu, importu aizvietojošas industriālo politikas veicināšanu ar tālāku ražošanas „nobiršanu” no lielākām uz mazākām pilsētām vienīgā var sasniegt mērķi. Tā ir gudra un nekonformiska, savstarpēji prasīga, uz rezultātiem, faktiem un patiesību balstīta attīstība, pat nepieciešama un vēlama. 

Latvijas problēma pūst no galvas -  elites, kas grimst postpadomju komformismā un nespēj uzņemties atbildību ne par sevi, ne par mūsu valsti. Esam izšķieduši 20 gadus, ļaujot lielzagļiem „šeftēties” ar līdzzagļu palīdzību un muļķzagļiem noskatoties, sadalīt pa kabatām sabiedrības mantu.  Lielzagļu laiks iet uz beigām. Nezagt ir nepieciešams, bet nav pietiekams nosacījums sabiedrības attīstībai. Mainīt sevi un sabiedrību uz augšu, nevis populistiski aizpeldēt pa Likteņupi nebūtībā, ir katra Latvijas iedzīvotāja, kam ir dota iespēja – intelektuāla vai materiāla, pacelties virs ikdienišķās kartupeļu vagas, pienākums. Inteliģences un elites pienākums, ko nesasniegt, tikai piekrītot un noklusējot, sīki pašlabumu meklējot.

Profesors Arvīds Barševskis, Daugavpils Universitātes rektors:

 Reformas jeb pārmaiņas augstākajā izglītībā – par to tiek runāts visā pasaulē, Latvija ar to nav unikāla. Par to notiek strīdi un demonstrācijas ielās. Nekur nav izstrādāta recepte, ko varētu paņemt un ieviest otrā valstī. Katra valsts meklē savu ceļu un katra valsts domā par to, lai šīs pārmaiņas, kas notiek augstākajā izglītībā, nestu valsts attīstību, labklājību tautai un, protams, lai tauta neaizmirstu garīgās vērtības.

Katrām pārmaiņām, manuprāt, jābūt formulētām vairākām lietām – skaidrs mērķis, ko grib sasniegt, ceļam, pa kuru iet, un šiem mērķiem jābūt patiesiem, neslēpjot  aiz tiem kādas intereses. To nav viegli izdarīt. Pamātā tās ir strukturiālās reformas. Runājam arī par finansējuma modeļa maiņu, par studiju kvalitātes uzlabošanu, protams, arī par augstskolu pārvaldības maiņu Latvijā.

Viens no mītiem, kas izveidojies, ir, ka Latvijā augstākā izglītība ir slikta un nekam nederīga. Jautājums, vai viena universitāte, iekļūstiot TOP 100, radīs jaunu NOKIA Latvijā. Par to ir jādiskutē un jādomā, jo, lai tas notiktu, vajadzīgs vēl daudz kas cits – izmaiņas domāšanā, izmaiņas politikā un ļoti lielas finanses. Nepietiek tikai ar apņemšanos.  Arī mazas universitātes var parādīt labus rezultātus, kaut vai paskatoties uz Stokholmas Karalisko institūtu.  Latvijai trūkst naudas normālai augstākās izglītības sistēmas finansēšanai.

Runājot par kvalitāti, augstskolām vienlaikus ir un nav iespējas mainīties un attīstīties.  Pašreizējā likumdošanas bāze, zināmā mērā „iezombētā” sabiedrība ar ļoti negatīvo attieksmi pret augstākajā izglītībā notiekošo. Zinām katrs savā augstskolā, ir ļoti grūti kaut ko izmainīt, jo vesela virkne normatīvo aktu mūs regulē. Protams, to regulē visā pasaulē, bet šī regulācija var būt plastiskāka un mazāk plastiska. Pašlaik tiek pieņemta virkne normatīvo aktu ar mērķi aizliegt, iegrožot. Ja tos pašus normatīvos aktus pieņemtu ar paradigmu attīstīt un pilnveidot, būtu cita attieksme arī nozarē.

Latvijas augstākās izglītības attīstību redzu tikai tādā finansēšanas modelī, kas saglabā valsts finansējumu, budžeta vietas, bet tas ir vērsts uz rezultatīvajiem rādītājiem. Ja pilnībā pārejam uz valsts garantēto kreditēšanas modeli, eksaktajām, humanitārajām un tehniskajām nozarēm īsti neredzu attīstības iespējas. Valsts varētu darīt vairāk, lai veicinātu  izglītības eksportu.

Nobeigumā gribu teikt, ka, pirmkārt, pārmaiņas augstākajā izglītībā ir nepieciešamas, bet tām ir jābūt konkrētam mērķim, patiesiem nodomiem un ceļam, pa kuru tās sasniegti.  Otrkārt, TOP 100 ir labi, bet vajag arī ekselenci mācīšanā. Latvijai, kā mazai valstij, jāsaprot, ka kvalitatīvu speciālistu gatavošana varētu būt ne mazāk svarīga kā iekļūšana reitingos. Treškārt, augstskolām pašām jāapzinās pārmaiņu nepieciešamība, taču nedrīkstam aizmirst arī tradicionālās vērtības.

Vēlos novēlēt visai augstākās izglītības saimei tiešām gudrus nākamos 150 gadus.

Maksims Jegorovs, IT kompānijas Accenture Latvijas filiāles direktors:

Viss, ko šeit, Latvijā, darām, pateicoties valsts mazajiem izmēriem, tiek  vērtēts tikai un vienīgi no viena skatu punkta – kā tas izskatās Eiropas kontekstā. Ja nenodrošināsim, ka šajā kontekstā izskatāmies labi, nevarēsim šeit uzbūvēt ne cienīgu ekonomiku, ne lielus uzņēmumus. Ja sarunās un pārrunās, kas notiek arī presē, par augstāko izglītību nepanāksim, ka cilvēks no Latvijas, kas saņēmis LU diplomu vai Daugavpils universitātes  vai RTU diplomu, neizskatīsies pareizi ārējā kontekstā, tad mēs zaudējam laiku.

Cilvēki, vadoties no šī ārējā konteksta, izvēlēsies, kura ir labākā skola Eiropā, kurā varu tikt. Gribētos, lai mūsu universitātes – divas trīs – būtu šajā fokusa grupā.

Atgādinām, ka Latvijas Universitātē no 27. līdz 29. septembrim tika atzīmēta 93. jubileja un Latvijas augstākās izglītības 150. gadadiena. Par godu jubilejai atklāta izstāde „Pēc septiņiem mirkļiem 100 gadi”, kas veltīta LU vēsturei. Universitātē apskatāma arī izstāde „150 gadi ar zināšanām”. Savukārt  29. septembrī notika Latvijas Universitātes 93. jubilejai veltītā Senāta svinīgā sēde, kuras laikā pasniegti diplomi Latvijas Universitātes Goda doktoriem un sveikti LU Goda biedri. Šogad par LU Goda biedriem kļuva arī Latvijas Republikas Valsts prezidents Andris Bērziņš un politikas eksperts Pols Gobls.