2010.gada 5.februārī Latvijas Universitātes Lielajā aulā tika pasniegtas LU Gada balvas. Jau trešo gadu pēc kārtas tika pasniegtas arī balvas par sasniegumiem zinātnē. Par labāko doktora darbu 2009.gadā atzinību izpelnījušies Ineta Lipša un Ivars Zupiņš.

Ineta Lipša kopš 2007.gada ir LU Latvijas vēstures institūta pētniece un žurnāla „Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls” atbildīgā redaktore. Ivars Zupiņš ir Latvijas Dabas muzeja Ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vecākais paleontologs.

Inetas Lipšas doktora darba nosaukums ir „Sabiedriskā tikumība Latvijā, 1918-1940.gads”.

Zinātnes nozare: vēsture

Zinātnes apakšnozare: Latvijas vēsture

Par savu doktora darbu Ineta Lipša atklāj, ka tajā laikā Latvijā „ar sabiedriskās tikumības jēdzienu tika apzīmētas divpadsmit sociālās parādības – ārlaulības bērni, aborti, homoseksuālisms, nekaunīga izturēšanās, prostitūcija un veneriskās slimības, pašnāvības, ubagošana, cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, kā arī pornogrāfija, žūpība, narkomānija un azartspēļu spēlēšana. Promocijas darbā sabiedriskā tikumība Latvijā no 1918. līdz 1940. gadam ir aplūkota kā vēsturisks process, ko ietekmējusi attiecīgā laikmeta sociālpolitisko un kultūrvēsturisko faktoru mijiedarbība. Tāpēc darbā ir parādīts vēsturiskais konteksts, kas ietekmēja sabiedriskajai tikumībai raksturīgo sociālo parādību cēlonību, ir analizēti cilvēku priekšstati par sabiedrisko tikumību un to veidojušajām sociālajām parādībām, kā arī minēto priekšstatu formulēšanā izmantotā retorika, un ir izpētītas sabiedriskās tikumības normas, sociālās parādības un valsts politika to savstarpējā mijiedarbībā.”

Jautāta par ceļu, kas jānoiet, lai saņemtu LU Gada balvu par sasniegumiem zinātnē, Ineta smaida: „Varētu teikt, ka tas ceļš ir bijis gana šķībs. Vēstures un filozofijas fakultāti, specializējoties viduslaiku vēsturē, beidzu 1993.gadā, bet jau studiju pēdējā gadā sāku strādāt žurnālistikā. Bija pat ļoti interesanti. Tas laikam ir būtiskākais iemesls, kāpēc tajā „aizķēros” trīspadsmit gadus. Vēsturnieces izglītība šķiet paplašinājusi tēmu izvēles iespējas žurnālistes darbā. Kad ap tūkstošgades miju presē populāra kļuva leģendu tēma, redaktors īpaši nelauzīja galvu par to, kurš rakstīs attiecīgajai rubrikai – nu, Lipša, protams, viņa mums ir vēsturniece. Manos grāmatu plauktos daiļliteratūru strauji izspieda atmiņas, memuāri, vēstures literatūra. Teksti par 20. – 30. gados piedzīvoto bija tik interesanti, ka par cilvēku izklaidēm tālaika Rīgā uzrakstīju grāmatu „Rīga bohēmas varā”. 2002.gadā tā tika izdota, bet es sāku studēt vēstures maģistrantūrā, pēc tam doktorantūrā.

Ja šis ceļš varētu tikt vērtēts arī kā zinātniski veiksmīgs, tad tas ir mana maģistra darba, pēc tam doktora darba zinātniskā vadītāja profesora Aivara Strangas personības nopelns. Šo darbu ir veicinājuši visi fakultātes mācībspēki, kuru lekcijas man ir bijusi izdevība klausīties, jo pa kādai idejai esmu paķērusi no daudziem. Manuprāt, LU Gada balva par sasniegumiem zinātnē, ko saņēmis mans promocijas darbs, ir arī atzinība Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēkiem, tāpēc man tas ir pagodinājums.”

Disertācijas zinātniskais vadītājs – LU profesors Dr. h. vēst. Aivars Stranga – par Inetu Lipšu saka: „Ļoti talantīgs cilvēks, ar plašu, eiropeisku – labākajā nozīmē – skatu uz vēsturi un kultūru.”

Ivara Zupiņa doktora darba nosaukums ir „Galvenā devona lauka osteolepiformu kārtas daivspurzivis (Sarcopterygii, Osteolepiformes)”.

Zinātnes nozare: ģeoloģija

Zinātnes apakšnozare: pamatiežu ģeoloģija

Ivars Zupiņš par ceļu līdz LU Gada balvai un saviem „mīļotajiem izpētes objektiem” stāsta: „Var teikt, ka tas ceļš ir sācies pirms vairāk nekā 380 000 000 gadu. Teritorijā, kas tagad pazīstama kā Latvija un tās kaimiņvalstis, atradās salīdzinoši sekla un silta jūra, kurā mita dažnedažādas zivis – tostarp daivspurzivis. Pētījumi liecina, ka tās ir tuvu radniecīgas senākajiem mugurkaulniekiem, kuriem spuras pārveidojās par kājām, aizsākot abinieku, rāpuļu, putnu un zīdītāju – tātad arī manu un jūsu – evolūciju. Aplis it kā būtu noslēdzies. Disertācijā tika pētītas šajā teritorijā atrastās daivspurzivju fosilijas (pārakmeņojumi): veikta sugu „inventarizācija", izzināta šo zivju daudzveidība un izplatība, aprakstīts jaunatrastais materiāls.”

Jautāts par izjūtām, saņemot LU Gada balvu par sasniegumiem zinātnē, Ivars sirsnīgi atbild: „Tas ir ārkārtīgi laipni no fakultātes cilvēku puses, kuri uzskatīja šo darbu par tā vērtu, lai izvirzītu vērtēšanai arī tālāk komisijā, kuru vērtējumu uztveru kā pagodinājumu. Esmu gandarīts, ka gluži neesmu darījis kaunu ģeoloģijas nozarei Latvijas Universitātē, tomēr „degunu gaisā necelšu” – jāskatās zemē, tur zem kājām droši vien vēl slēpjas daudz interesantu un zinātniski nozīmīgu fosiliju. Jāpiebilst, ka piekļuvi senākām daivspurzivju kolekcijām, kas glabājas dažādos muzejos, ievērojami atviegloja LU Fonda K.Morberga stipendijas un ESF doktorantūras projekta atbalsts.”

Disertācijas zinātniskais vadītājs – LU profesors Dr. ģeol. Ervīns Lukševičs – par Ivaru Zupiņu un viņa darbu: „Pirmo reizi Ivaru satiku kā izstīdzējušu, klusu un biklu vidusskolnieku tālajā 1993.gadā Latvijas Dabas muzeja un Talsu novadpētniecības muzeja kopīgi organizētas paleontoloģiskās ekspedīcijas laikā Talsu rajona Rojas vidustecē. Es vadīju ekspedīciju devona mugurkaulnieku fosiliju iegūšanai – bija jāattīra atseguma siena, jāatrod fosilijas nesošais slānis, jāvāc fosilijas. Ivars palīdzējis visur, kur tas bijis vajadzīgs, tomēr viņa darbība nav dziļi iespiedusies atmiņā, jo Ivars vienmēr centies cik iespējami mazāk traucēt apkārtējiem ar savu klātbūtni.”

Nākamā satapšanās viņiem notiek Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē. „Toreizējā fakultātes docente Lilita Ilga Gailīte pastāstījusi, ka pie viņas pieteicies kāds Bioloģijas fakultātes students, kas izrāda padziļinātu interesi par devona senajām zivīm. Liels bijis mans pārsteigums ieraudzīt biklo talsinieku, kas ieradies pie manis parunāt par devona zivīm. Ciešas sadarbības rezultātā Ivars tika pieņemts darbā Dabas muzejā, kur pamazām pārņēma no manis fosiliju glabātāja pienākumus,” stāstījumu turpina profesors. „2001.gadā tapis un ar ļoti labiem panākumiem tika aizstāvēts ģeoloģijas maģistra darbs par devona daivspurzivīm, kopā piedalījāmies neskaitāmos izrakumos un vairākās ekspedīcijās gan tepat Latvijā, gan Krievijā, pie Oņegas ezera.

Ar laiku Ivars izaudzis par nopietnu paleoihtiologu, kuru zināšanas novērtē sadarbības partneri un kolēģi Igaunijā, Krievijā, Zviedrijā un citur. Patstāvīgi veicot izrakumus dažādās fosilo zivju atradnēs Latvijā, Ivars ieguvis bagātīgu seno zivju atlieku materiālu, viņam izdevās atklāt vienu zinātnei jaunu daivspurzivju sugu, kuru viņš nodēvēja LU profesora, pazīstamā un cienījamā ģeologa Visvalža Kurša piemiņai par Eusthenopteron kurshi.

Ilgstoši, ar lielu aizrautību un skrupulozi veikto pētījumu dažādu valstu muzejos (Lielbritānijas, Vācijas, Krievijas, Igaunijas un citur) rezultāti, kā arī paša iegūtie materiāli Latvijā un Krievijā veidoja pamatu viņa promocijas darbam, ko izdevās sekmīgi aizstāvēt 2009.gadā, tādējādi zināmā mērā pārvarot nelāgo „tradīciju" paleontoloģijas jomā vākt materiālus vairāk nekā desmit gadus.

Un sen vairs nav ne vēsts no bikluma, Ivars pārtapis līdzsvarotā, skaidri domājošā, pārliecinātā pētniekā ar izcilu humora izjūtu, uz kuru var paļauties jebkurā ekspedīcijas mirklī un patīkami pavadīt kopā nebūt ne vieglās lauka pētījumu gaitas.”

Ivars Zupiņš ir vairāku rakstu autors vai līdzautors, tajā skaitā pat tik prestižajā žurnālā „Nature" – 2008.gada 26.jūnijā viņš publicējis Zviedrijas, Anglijas un Latvijas zinātnieku kopīgo rakstu par to, ka Latvijā atrastas 365 miljonus gadu sena četrkāja Ventastega curonica atliekas, kas ir pats primitīvākais un senākais no patlaban zināmajiem īstajiem četrkājiem.