No aviatora skatpunkta

Slimnīcā pamostas vīrietis, kuru ārsts Geigers sauc par Inokentiju Petroviču Platonovu – pats pie samaņas nākušais nespēj atcerēties nedz kas viņš ir, nedz kāpēc šeit nokļuvis. Atmiņu druskas tiek lasītas kopā, un Platonovs sāk atcerēties bērnību vasarnīcā, tēva nāvi, karu, garās rindas pēc produktiem, laiku komunālajā dzīvoklī, apcietināšanu un Solovku nometni. Patiesi, Platonovs ir dzimis 1900. gadā, un ar viņu veikts eksperiments sasaldējot. Nu, 1999. gada februārī, viņš ir pamodies mūsdienu Krievijā.

Platonovs atceras vēl un vēl. Pēc Geigera ieteikuma viņš raksta dienasgrāmatu, un romāna pirmā daļa veidota no viņa dienasgrāmatas ierakstiem, bez datumiem, tikai nedēļas dienu nosaukumiem. Geigera vadībā viņš arī mērcējas šodienas dzīvē, un dienasgrāmatā sastopas abi laikmeti.

Pāris dienu skatījies televizoru, Platonovs brīnās par šovu sarunām: "Visi cits citu pārtrauc, intonācijas kašķīgas un mazkulturālas, neciešama vulgaritāte. Vai tiešām tie ir mani jaunie laikabiedri?" (69) Tāpat viņš nereti brīnās par izmaiņām valodā: "Manā laikā to sauca par pulverizatoru, tagad – par spreju. Sprejs, protams, ir īsāk. Angļu valodā ir daudz tādu vārdiņu – mazu, skanīgu kā pingponga bumbiņa –, vispār jau tie ir ērti un taupīgi. Tikai agrāk, redz, runājot netaupījās." (114)  Ir labi pazīstama vecāko paaudžu šķendēšanās par jauno laiku tikumiem, un tas nebūtu nekas ievērojams. Tomēr ne velti Inokentijs sevi salīdzina ar Robinsonu Krūzo – viens ir dzīvojot nonākt vecumā, pavisam kaut kas cits ir tikt iemestam citā laikā, kad pa vidu nekā nav bijis un ar notiekošo nav nekādas saķeres: "Savā kādreizējā dzīvoklī es reizēm jūtos kā uz salas – svešu dzīvju jūras vidū. Nabaga Robinsons Krūzo." (238)

Caur Platonovu autors liek skatīties nevis uz mūsu laikmetu – tas būtu paredzami un pat banāli –, bet gan uz to, kas paliek ārpus vēstures grāmatām un jaunākajām ziņām: "Vai tad jūs nesaprotat – tas ir vienīgais, ko vērts pieminēt? Par vārdiem var izlasīt vēstures grāmatā, bet par skaņām nevar. Vai jūs zināt, kā ir vienā rāvienā zaudēt šīs skaņas?" (132); "Mani interesē vissīkākā ikdienība, tas, kas laikabiedriem šķiet pats par sevi saprotams un neizpelnās uzmanību. Šie sīkumi pavada visus notikumus un pēc tam izgaist neaprakstīti – it kā viss norisinātos vakuumā." (160) No lappusēm strāvo neizsakāmā vientulība, kuru izjūt promesot, kad pietrūkst māju cilvēku, māju smaržu, māju trokšņu, māju kārtības. Un Platonova vientulība ir nepanesama. Robinsons Krūzo svešā jūrā.

Drausmīgo moku, vardarbības un pazemojumu apraksts iz nometnes laika satricina, tomēr graujošu emocionālu iespaidu atstāj tikšanās ar Anastasiju. Anastasija ir Inokentija mīļotā meitene. Viņi gribējuši precēties, vēl pat neuzdrošinoties pāriet uz "tu", viņus vienojušas sarunas un čuksti, sadošanās rokās, pavisam maigi pieskārieni, līdz visu pārrāvis Platonova arests. Nu Anastasija izrādās dzīva. Ir 1999. gads, viņa nav bijusi sasaldēta un vēl ir dzīva.

Anastasijas apmeklējums slimnīcas veco ļaužu palātā ir naturālistiska aina. Inokentijs ierodas astoņu vecu sieviešu palātā, no kuras vēdī urīna smaka, un, palātas biedrenes Katjas mudināts, mazgā personāla novārtā atstāto Anastasiju: "Ar kreiso roku pamazām leju ūdeni, ar labo roku mazgāju Anastasijai kājstarpi. (..) Neklusē, Katja, neklusē, jo klusumā to darīt nav iespējams. Ar ūdens strūklu pīlē ielido izkārnījumu kunkulis. (..) Izspiežu uz pirkstiem krēmu no tūbiņas un pieskaros viņas kājstarpei. Jūtu, kā trīc roka. Reiz tas bija zieds, kuru es tik ļoti alku." (142–143) Šis ir brīdis, kad jāraud, tas ir, jākliedz, līdzi par to, kas šiem cilvēkiem ticis atņemts, un jo vairāk par to, ka jāsastopas šādi. Reiz šķīrušies agrā jaunībā, taču nu nelaimīgajam vēl bijis jāpamostas šeit, tukšumā, turklāt jāsatiek vienīgais mīļais cilvēks no sava laika – izžuvusi, nespēcīga miesa.

Jauniesāktā dzīve gan varētu laimīgi turpināties – mazmeita Nastja tik ļoti atgādina Anastasiju, un pēc kopā pavadītas nakts viņa gaida Inokentija bērnu. Te sākas romāna otrā daļa, un autors, līdz šim vedis Inokentiju dziļāk jaunajā dzīvē, liek tam sairt pīšļos: strauji atmirst Inokentija smadzeņu šūnas, un nav zināms, kā to apturēt. Nu dienasgrāmatu pēc ārsta norādījumiem raksta visi – Geigers, Nastja un Inokentijs. Ieraksti ar laiku saplūst: vispirms virsrakstos ir diena un ieraksta autors, pēcāk tikai diena, tad teksts vienkārši dalīts rindkopās. Katra rakstītāja stils gan iezīmēts tik precīzi, ka nepārprotami nosakāms, kurš ir rindu autors. Fragmenti saplūst, paātrinās teksta ritms, un ir skaidrs, ka laimīgu beigu nebūs. Platonovu kopš zēna gadiem ir aizrāvusi aviatora profesija. Par aviatoru viņš nekļūst, taču vismaz galu sagaida lidmašīnā, nevis sabirst putekļos.

Grāmatā sastopam krietnu daudzumu atsauču uz kultūras, politikas, vēstures norisēm. Milzums filozofisku pārdomu par "tur un toreiz" un "te un tagad". Vēl un vēl ķidājama paša Vodolazkina minētā romāna ideja par labā un ļaunā cīņu katrā no mums. Romāns ir sulīgs, biezs un daudzslāņains, un, kā jau minēts, ļoti labā tulkojumā, kuru neaizēno arī biežais izbrīns par teksta redakciju.