Ģeologu un fiziķu kopskats

Projekta laikā izveidota starpdisciplināra zinātnieku grupa, kas spēja iegūt daudz pilnīgākas zināšanas par pazemē esošajiem resursiem, īpaši ūdeni, un ar tiem notiekošajiem procesiem, ko nav iespējams gūt, darbojoties tikai vienas nozares speciālistiem. „Fizikas un matemātikas fakultātes speciālisti noteikti var to, ko mēs nevaram. Piemēram, programmēt un izveidot vienādojumus. Sadarbība ar viņiem bija brīnišķīga. Ģeologam jāspēj iztulkot iegūto ģeoloģisko informāciju fiziķim saprotamā valodā līdz kādām vienotām daļām, un tad fiziķis to var salikt vienādojumā. Tādēļ ģeologam jākļūst nedaudz fiziķim un fiziķim – nedaudz ģeologam, kā rezultātā radījām datorrīkus konkrētas problēmas risināšanai. Tas pats attiecas arī uz LLU zinātniekiem, kas ir speciālisti tieši par seklajiem gruntsūdeņiem,” par sadarbību stāsta LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātnes ģeologs Tomas Saks. Pētniecībā iesaistījās gan pieredzējuši, gan jaunie zinātnieki, doktoranti un maģistranti. „Projektā tikai 4 – 5 pētniekiem no 30 cilvēku kolektīva vecums ir virs 35 gadiem. Tādēļ ir arī liels entuziasms darīt kaut ko jaunu,” stāsta projekta zinātniskais vadītājs Uldis Bethers.

Pētījumu rezultāti prezentēti gan vietējās, gan starptautiskajās konferencēs, dažādās publikācijās un izdota grāmata Highlights of groundwater research in the Baltic Artesian Basin.

Baltijas artēziskais baseins ir daudzslāņaina hidroģeoloģiska sistēma līdz pat piecu kilometru biezumā, kas aptver Latvijas, Lietuvas, Igaunijas teritorijas, kā arī daļu no Polijas, Krievijas, Baltkrievijas un lielu Baltijas jūras daļu. Pazemes ūdeņi, kas bija pētījuma galvenais izpētes objekts, ir ļoti svarīgs Latvijas dabas resurss, jo tie ir galvenie dzeramā, kā arī rūpniecībā izmantojamā ūdens avoti Latvijā. Tā kā pētīts viss Baltijas artēziskais baseins, nevis tikai tā daļa, kas atrodas Latvijas teritorijā, tad iegūtas daudz pilnīgākas zināšanas gan par to, kādā stāvoklī šobrīd atrodas pazemes ūdeņi, gan to apriti un vecumu, identificējot klimata mainības un cilvēku darbības ietekmi uz tiem. Rezultātu pēctecību nodrošina Latvijas Universitātē jaunizveidotais Ģeogrāfijas un Zemes Zinātņu Fakultātes Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centrs, kā arī Fizikas un matemātikas fakultātes (FMF) Vides un tehnoloģisko procesu matemātiskās modelēšanas laboratorija.

Jauna aplikācija, lai redzētu zem zemes

„Savācām lielu datu apjomu, aptverot visu baseinu,” stāsta Tomas Saks. Pieejamie ģeoloģiskie dati apkopoti, izveidojot lielāko elektronisko ģeoloģisko datu bāzi Latvijā. Savukārt LU FMF speciālisti izstrādāja veidus, kā notika datu organizācija un izveidoja modelēšanas rīkus. „Viens no pētījuma mērķiem bija Baltijas artēziskā baseina datormodeļa izveide, tā ir pazemes ģeometrija – ģeoloģiskie slāņi un ūdens plūsma tajos. Tas, ka Baltijas artēziskā baseina modelis ir izveidots, paver ceļu virknei akadēmisku un komerciālu pielietojumu, no kuriem daži jau ir iesākti šī projekta laikā. Nozīmīga ir arī izstrādātā metodoloģiskā sistēma, kā apstrādāt ļoti heterogēnus datus. Izveidojām tādus modeļu būvēšanas metodes, kas noderēs arī citu pazemes ūdens hidroģeoloģijas modeļu pētniecībā,” tā Uldis Bethers.

Modeļsistēma ietver Baltijas artēziskā baseina ģeoloģisko un hidroģeoloģisko struktūru, veidojot trīsdimensionālu baseina ģeometrisku modeli. „Pirmkārt, tas ir tādas detalizācijas pakāpes modelis, kādi ir tikai nedaudzi pasaulē. Otrkārt, mums ir pieejami jauni dati, mērot un vācot paraugus, esam daudz ko jaunu uzzinājuši par to, kāds ir ūdens sastāvs pazemē, kā tas laikā ir mainījies un kādi ir galvenie darbojošies spēki, kas nosaka ūdens apmaiņu šādā plašā baseinā. Treškārt, LLU partneri izpētījuši gruntsūdeņus – virsējo daļu uzreiz zem augsnes. Tas ir tas pirmais ūdens, ko iegūstam. Viņi izstrādājuši modeli, kas ļauj paredzēt, kā, mainoties klimatam, nākotnē mainīsies gruntsūdeņu līmeņi visā Latvijā,” stāsta T. Saks.

Izveidota arī Android mobilā aplikācija, kas visiem interesentiem, ievadot koordinātes vai izvēloties konkrētu punktu kartē, ļauj Baltijas artēziskā baseina modeļa rezultātus apskatīt un uzzināt, kas konkrētajā punktā atrodas zem zemes. „Zem mums (Latvijā) nogulumi ir aptuveni vienu līdz divus kilometrus biezi. Aplikācijā iespējams apskatīt, kas ir zem kājām, cik tālu no zemes virsmas ir kāds slānis un kāds tur ir ūdens spiediens, proti, cik augstu ūdens paceltos, ja līdz tai vietai izurbtu,” paskaidro Uldis Bethers.

Anormāls spiediens pazemē

Uz izveidotā modeļa bāzes tika attīstīti arī citi pētījumi, apskatot ne tikai mūsdienu stāvokli, kādā atrodas Baltijas artēziskais baseins un kā to ietekmē gan klimata, gan cilvēku darbības izraisītas pārmaiņas, bet pievēršoties arī ūdens vecuma pētījumiem un modelējot pazemes ūdens plūsmu zemledāja apstākļos.

„Projekta galvenajā sadaļā centāmies raksturot pazemes ūdeņu stāvokli pēdējā gadsimta laikā. Mans uzdevums bija noskaidrot nevis mūsdienu stāvokli, bet to, kas noticis zemledāju stāvoklī. Tad pazemes ūdeņu aprite bija citāda, klimats bija citāds. Mūs, interesēja tādas lietas kā ūdens vecums. Ziemeļigaunijā liela daļa no pazemes ūdeņiem ir tieši ledāju kušanas ūdens – to dzer Tallina. Ja iztēlojamies Igauniju, tad trešdaļa no visiem tās pazemes ūdeņiem ir ledāju kušanas ūdeņi nevis nokrišņi vai kas cits, un tas ir ļoti daudz. Mani interesēja, kā šis ūdens tur varēja nonākt? Izveidojām vairākus modeļus, no sākuma teorētiski, kā tas tur varēja notikt, un vēlāk pārbaudījām. Galvenais secinājums bija, ka ar vienu ledus laikmetu ir par maz, vajag daudz vairāk ledus laikmetu, lai rastos tik daudz ūdens,” aizrautīgi skaidro T. Saks. „Otra nozīmīga lieta ir, ka pašos dziļākajos Baltijas artēziskā baseina slāņos gan Latvijā, gan Lietuvā novērots anormāls ūdens spiediens. Tas nozīmē, ka ūdens stabs pārsniedz zemes virsmas līmeni konkrētajā vietā. Kā iespējams šādu ūdens spiedienu iegūt? Mūsu modelēšanas rezultāti ļāva pierādīt, ka šādu spiedienu rašanās ir saistīta ar efektiem, ko radīja apledojums. Ģeoloģiskā laika izpratnē apledojums ir kaut kas salīdzinoši īslaicīgs, tas ātri uzvirzās, noslogojot iežus zem tā, pēc tam ātri nokūst. Konstatējām, ka apledojumu cikliskā maiņa ir galvenais iemesls, kāpēc novērojami anormālie, paaugstinātie spiedieni visdziļākajos slāņos. Konstatējām arī, ka pazemes ūdens režīmam mūsdienu apstākļos atbilst tikai augšējie 300 – 400 metri. Pazemes ūdens dziļākajos slāņos patiesībā atrodas stāvoklī, kas atgūstas no ledus laikmeta, tāpēc spiedieni ir paaugstināti, mūsdienu ūdens aprite tur vēl nav iestājusies.”

Palīdzēs izmantot gruntsūdeni

Iegūtās zināšanas ir interesantas un noderēs, lai veiktu arī daudzus citus pētījumus. Taču pētījumam ir arī ievērojams praktiskā pielietojuma potenciāls. „Šo modeļu sistēmu var izmantot jebkurā situācijā, kur kādam ir nepieciešama informācija par pazemes ūdeņu plūsmām - tajās uzņēmējdarbības jomās, kuras ir atkarīgas no pazemes ūdens vai arī ietekmē pazemes ūdens plūsmas vai kvalitāti. Tipiski piemēri ir ūdens ieguve vai kādu vielu apglabāšana. Tās varētu būt gāzes krātuves vai jebkādas lielas jaunbūves, kas izmaina pazemes ūdens plūsmu, sarežģītas hidrotehniskās būves. Savukārt pētījumiem par gruntsūdens līmeņu režīmu ir nozīme tajās darbības jomās, kas atkarīgas no gruntsūdens līmeņu režīma maiņas – sākot ar dažādiem plūdu riskiem Pierīgā līdz lauksaimnieciskajai praksei,” stāsta Uldis Bethers.

Tā kā padomju laikā gruntsūdens daudzviet ir piesārņots, piemēram, gudronu dīķos pie Olaines, vai nepareizi sūknēts, svarīgi iegūt un nākotnē izmantot precīzu informāciju par pašreizējo situāciju, lai nepieļautu būtiskas kļūdas vides resursu izmantošanā un neatkārtotu iepriekšējās, uzskata T. Saks.

Par publikāciju ciklu „Pētījums”

Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Pētījums”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim stāstu par kādu no pētījumiem.

Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!

Visa centrā - cilvēks

Nesenajā tikšanās reizē ar Latvijas Universitātes izdevumu “Alma Mater” sociālantropoloģes Agnese Cimdiņa un Ieva Raubiško stāstīja, ka starpdisciplināru nozaru pētnieku grupa ir uzsākusi mērķtiecīgu darbu, lai, strādājot savu apakšprojektu ietvaros, piedāvātu risinājumus dzīves uzlabošanai laukos. A. Cimdiņa norādīja: “Top gan raksti, gan monogrāfijas, kā to prasa zinātniskais darbs, bet top arī ieteikumi politiķiem un pašvaldībām”.

Šodien, redzot rezultātu, grūti nenovērtēt un nesaukt to par pamatīgi veiktu, vērā ņemamu darbu. Līdzās desmitiem zinātnisku rakstu vietējos un starptautiskos izdevumos, projekta ietvaros publicēts viens zinātnisks rakstu krājums un sešas monogrāfijas. To autori ir sociālantropologi Agnese Cimdiņa, Dace Dzenovska, Ieva Raubiško, Klāvs Sedlenieks, literatūrzinātnieces Aija Priedīte, kulturologs Deniss Hanovs, politoloģe Rasma Kārkliņa, vides eksperts Ivars Pavasars, valodnieki Edmunds Trumpa un Anna Stepiņa. „Projekts tapis, pirmkārt, ar mērķi piesaistīt, apvienot un (no)turēt Latvijā strādāt, radīt un pilnveidot [savu darbu un apkārtējo vidi] varošus un gribošus zinātniekus. Rezultāts ir blakus produkts. Bet nozīmīgs. Ar uzdevumu izzināt, kādas ir likumsakarības  sabiedrībā,” akcentē Klāvs Sedlenieks.

Apakšpētījumu ietvaros tika aplūkoti jautājumi, kas skar būtiskus, savdabīgi interesantus tematiskos lokus – miermīlība, labbūtība/ laba dzīve, mazu saimniecību ekonomiskie risinājumi, mobilitāte, vides jautājumi, dialektu robežu pārbīde, literatūra un lauku iedzīvotāji, formālā un neformālā sadarbība laukos, citādais. Šie jautājumi ir no vienas puses ikdienišķi, bet tajā pašā laikā ļoti aktuāli, līdz šim ne tik spilgti vai kādu laiku (ne)akcentēti mezglpunkti zinātnē un lauku iedzīvotāju dzīvē Latvijā. Lai rastu bāzi pētījuma veikšanai, zinātnieki krustu šķērsu izstaigāja Latviju – no Cesvaines līdz Rucavas, no Alsungas līdz Kārsavai jeb pētīja atsevišķas situācijas visos četros reģionos mūsu valstī. Kā viens no kopīgiem metodiskajiem paņēmieniem projekta ietvaros tika izmantota “dziļā intervija”. Pētnieki runāja ar cilvēkiem, cenšoties līdz sīkumam izzināt ainu konkrētajā jautājumā.

Pētnieces Agnese Cimdiņa un Ieva Raubiško savu apakšpētījumu ietvaros kopīgi izstrādājušas starpdisciplināru rakstu krājumu “Dzīve - Attīstība - Labbūtība Latvija laukos” un nesen pabeigušas kopēju antropoloģisku monogrāfiju “Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums”. 

Vairāk par saviem pētījumiem stāsta pašas autores.

Ieva Raubiško: „Neredzamais darbs” uztur dzīvi laukos

„Mana pētījuma sākotnējais jautājums bija: kā lauku iedzīvotāju priekšstati par labu dzīvi ietekmē un veido dzīves (sadzīves, attiecību, saimniekošanas u.c.) prakses, un otrādi – kā šīs prakses formē izpratni par labu dzīvi. Pētījuma gaitā, kā viens no labas vai pieņemamas dzīves galvenajiem elementiem, izvirzījās “darbs”, turklāt kļuva skaidrs, ka darbu nevar skatīt kā strikti ekonomisku, politisku vai sociālu fenomenu, bet gan kā dzīves formu, kas rodas dažādu ekonomisku, politisku un sociālu faktoru mijiedarbē. Iedziļinoties norisēs Latvijas laukos un mēģinot izprast daudz apspriesto situāciju, it kā paradoksālo situāciju, ka daudzi cilvēki ir bez darba un tajā pašā laikā nav, kas strādā, pievērsos darba organizācijas un attiecību vēsturiskajam kontekstam, vispārpieņemtajiem darba traktējumiem un arī individuālām darba interpretācijām.

Viens no maniem secinājumiem ir, ka Latvijas sabiedrībā vienlaikus pastāv trīs nesaskanīgas darba izpratnes: ar proletariātu saistītais darbs kā ikvienam obligāti garantējama statusa un ienākumu avots, latviešu literatūrā kanonizētais, ar zemniekiem asociētais darba tikums un brīvā tirgus apstākļos pieprasītais algotais, produktīvais darbs. Pēdējā, pašlaik ideoloģiski dominējošā darba izpratne, manuprāt, neļauj paraudzīties uz darbu plašāk, izejot ārpus šauri ekonomiskas darba definīcijas, un tādējādi liedz ieraudzīt cita veida darbu, kas nepārtraukti tiek darīts laukos. Es to dēvēju par “neredzamo darbu”. Tas ir visai smags fizisks darbs, ko veic lauku proletariāts – oficiāli bez darba esošie vai daļēji nodarbinātie cilvēki (pabalstu saņēmēji, “simtlat­nieki”, gabaldarbu strādnieki). Šie cilvēki apstrādā zemi, parasti visai lielus piemājas dārzus, audzējot tur kartupeļus un citus dārzeņus un augļus, kā arī iet mežā lasīt ogas un sēnes vai medīt un ķert zivis, tādējādi sagādājot lielu daļu no uzturā nepieciešamā. Papildus pārtikas sagādei viņi uzņemas arī gabaldarbus, par kuriem gūst samaksu vai nu graudā, vai naudā. Šos cilvēkus mēdz saukt par sliņķiem un dzērājiem, kuri izlaidušies un atradinājušies no darba valsts pabalstu politikas rezultātā. Taču mani novērojumi laukos liecina, ka vairums šo iedzīvotāju, ieskaitot lielu daļu cilvēku ar alkohola atkarību, strādā, jo tikai šādi viņi spēj izdzīvot. Šie cilvēki tiek mudināti celties no dīvāniem un stāties algotā darbā, lai arī gan ārēju, gan personīgu apstākļu dēļ pietiekami apmaksātu darbu atrast un saglabāt nav viegli. Uz šiem cilvēkiem nevajadzētu skatīties kā uz viendabīga dzērāju un sliņķu masu. Ne visi no viņiem pārmērīgi lieto alkoholu un negrib strādāt. Liela daļa zaudējuši darbu krasu sociālu pārmaiņu rezultātā 1990.gadu sākumā un nav spējuši pielāgoties jaunajai, neoliberālajai kārtībai. Lauku proletariāta situācijas izvērtēšanā būtu jāņem vērā plašāki strukturāli apstākļi un sociālvēsturiskais konteksts, ieskaitot tādus faktorus kā šķiriskā izcelsme un alkoholisms, kam ir tendence turpināties no paaudzes paaudzē un saasināties, radikāli pasliktinoties dzīves apstākļiem.

Gribētos vēlreiz uzsvērt, ka tieši “neredzamais darbs”, kas ir visiem kā uz delnas, bet netiek uzskatīts par darbu, jo neatbilst algota, ražīga darba kritērijiem, pašlaik palīdz uzturēt dzīvi laukos.”

Agnese Cimdiņa: Kultūrsociālās tradīcijas un loģika

„“Neredzamo darbu” veic arī mana apakšpētījuma galvenie “varoņi” – ģimenes, kas saimnieko mazās un vidējās lauku saimniecībās. Tikai, kā jau Ieva norāda mūsu monogrāfijā, atšķirībā no laukos algotu darbu strādājošajiem, šo cilvēku darbs rit uz savas zemes (kas ir nereti krietni lielāka par paprāvu piemājas dārzu), savā īpašumā, un tiek saistīts ar literatūrā kanonizēto zemnieku darba tikumu. Tāpat kā proletāriešu darbs arī sīksaimnieku darbs, raugoties no strikti ekonomiska skatpunkta, tiek vērtēts kā atpalicis, neproduktīvs, attīstību neveicinošs - tātad nevajadzīgs. Līdz šim dominējušais lauku attīstības redzējums, kas uzsver tehnoloģisko modernizāciju un lauksaimnieciskās ražošanas konkurētspējas celšanu, vedinājis skatīt sīksaimniecības kā traucēkli ekonomiskam progresam un nav ļāvis ieraudzīt to potenciālu. Taču monogrāfijā cenšos parādīt, ka tieši mazās saimniecības vismaz daļēji paveic to, ko nav spējuši modernizācijas projekti, proti, tās uztur dzīvi laukos, ģimenēm saimniekojot ar rūpīgu attieksmi pret zemi, apkārtējo dabu un vidi plašākā izpratnē. Šīs saimniecības spēj būt sociālekonomiski vitālas un ilgtspējīgas, inovatīvas, uzņēmīgas, pielāgoties spējīgas – pat, ja to saimniekošanas prakses neatbilst stingriem ekonomiskās efektivitātes principiem.

Tāpēc monogrāfijā aicinu ar citām acīm paraudzīties uz peļņu, ekonomisko racionalitāti un efektīvu saimniekošanu, parādot atšķirīgu izpratni, ko dēvēju par kultūrsociālas iesakņotības loģiku. Pievēršot uzmanību jēgpilnai būšanai un saimniekošanai savā vietā, veicot „sirds darbu” (kaut smagu) un veidojot noturīgas attiecības ar cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem saskaņā ar noteiktu vērtību izpratni un vietēji gūtām, dzīves gaitā papildinātām un tālāk nodotām zināšanām. Šādā ietvarā saimnieciskās darbības izvēles un paša darba vērtība bieži vien ir drīzāk kultūrsociāli, nekā ekonomiski noteiktas.

Tas gan nenozīmē, ka saimniekošana rit, neizsverot un neaprēķinot, ko no kultūrsociāli nozīmīgā repertuāra ir vērts izmantot ienākumu gūšanai un kādā veidā. To apstiprina arī veiksmīgi inovācijas piemēri laukos – tādi kā, piemēram, monogrāfijā aprakstītā pirtniecība, kurā atjaunotas vietējās tradicionālās prakses tiek savienotas ar globāliem  uzņēmējdarbības elementiem un veiksmīgi realizētas kā pakalpojums vietējā tirgū. Taču arī šādas inovācijas paliek nepamanītas, jo neatbilst valdošajam inovācijas traktējumam, kas par inovāciju uzskata arvien pieaugošu augsto tehnoloģiju izmantošanu ar no tā izrietošu ekonomisko izaugsmi.”

Palīdzēs politikas veidotājiem

Ieva Raubiško akcentē arī galvenos projekta ieguvumus – “ir sasniegti divi galvenie projekta uzdevumi, kam tika piešķirti Eiropas Sociālā fonda līdzekļi aktivitātes „Cilvēkresursu piesaiste zinātnei” ietvaros. Tie, pirmkārt, ir gan pieredzējušu, gan jaunu ārzemēs izglītojušos un strādājošu zinātnieku atgriešanās un iesaistīšanās zinātniskā darbībā Latvijā, un arī starpdisciplināras pētniecības grupas izveide, kas īstenojusi starpdisciplināru pētniecību un attīstījusi pētniecības metodoloģiju”. Pētniece norāda, ka iegūtie dati ir ne tikai apkopoti zinātniskās publikācijās, bet arī izmantoti, izstrādājot ieteikumus politikas veidotājiem. Pētnieku grupa izplatīs gan savus apkopotos politikas veidošanas ieteikumus, gan arī rakstu krājumus un grāmatas visām lauku attīstības plānošanā iesaistītajām iestādēm – Zemkopības ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, Pārresoru koordinācijas centram un citām iestādēm.

Par publikāciju ciklu „Pētījums”

Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Pētījums”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim stāstu par kādu no pētījumiem.

Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!