Kādēļ, jūsuprāt, esat „Mēneša pētnieks”?

Tas ir liktenis! Gan jau manas personības šķautnes kādam likušās interesantas.

Kādas ir zīmīgākās jūsu personības šķautnes?

Esmu nenopietns cilvēks, kas nodarbojas ar valodniecību un pārvalda daudzas svešvalodas. Viena no manām dzīves devīzēm ir vācu paruna, kas nozīmē „kāpēc tik zvērīgi nopietni?” Es vēl nejūtos pietiekami novecojis, lai būtu nopietns. Domāju, ka tā arī nobeigšos, nenopietns palicis.

Kāds ir bijis jūsu dzīves gājums līdz šodienai?

Mūžs aizvadīts Rīgā, studiju gadi Sanktpēterburgā. Tā laika Ļeņingradas universitātes somugristikas nodaļā iestājos tikai ar piekto mēģinājumu, pēc tam sāku sevi uzskatīt par špētštarteri, tā vāci sauc tos, kas nedaudz aizkavējušies. Joprojām atceros liktenīgo brīdi, kad sāku interesēties par valodniecību,tas bija 12 gadu vecumā, kad izlasīju 1921. gada Pētera Šmita litografēto lekciju kursu ievadu valodniecībā.

Kolēģiem mēdzu stāstīt, ka arī gribētu uzrakstīt ko tādu, kas citiem liktu aizrauties ar valodniecību. Kopš 1973. gada darbojos Valodas un literatūras institūtā un Latvijas Zinātņu akadēmijā. Esmu strādājis pie literārās valodas vārdnīcas, bet kopš 1980. gada mana pamatnozare ir onomastika jeb īpašvārdu pētniecība.

Esmu pantofags valodniecībā, proti, visēdājs, jo mani interesē daudzas tēmas. Kādu brīdi man bija sirdsapziņas pārmetumi par mētāšanos šur un tur. Tad izlasīju, ka pastāv divi zinātnieku tipi – tie, kas rok mazā laukā ilgi un dikti, un otri, kas ņem no visa pa druskai. Es skaidri piederu pie otrajiem. Nodarbojos arī ar valodas teorētiskajiem jautājumiem, onomastikā ir dažas lietas, kur teorijā roku diezgan nopietni.

Jūs esat arī poliglots – pārvaldāt vairākas valodas.

Aktīvi varu komunicēt deviņās valodās, bet kopumā 15 valodas varu izmantot, piemēram, lasīšanai. Atšķiras valodu zināšanu pakāpes, daudzas piemirstas gadu gaitā. Turklāt robežas starp valodām ir ļoti plūstošas, no vienas valodas var rasties divas citas. Piemēram, sadaloties Dienvidslāvijai, pēkšņi zināju arvien vairāk valodu.

Poliglota gaitas iesākās ar krievu valodu. Kad sāku mācīties skolā, Rīgā vēl nebija krieviskas vides, tādēļ skolā ar krievu valodu gāja visgrūtāk. Kad radās minimāls vārdu krājums, sāku lasīt. Bērnībā biju zvērīgs lasītājs, vienā gadā izlasīju vairāk nekā simts grāmatu krievu valodā, tad balstoties uz esošo vārdu krājumu, klāt nāca citas slāvu valodas.Augstskolā mācījos somu valodu, nācās iemācīties arī lietuviešu valodu, jo bez tās jau manā profesijā ne šur, ne tur.

Lielākoties valodas apgūtas pašmācības ceļā, neesmu kursu un oficiālās mācīšanās piekritējs. Lasot, protams, gadās sastapt nezināmus vārdus, bet to nozīmi var uzzināt no konteksta. Atceros, ka man bija maza krievu valodas vārdnīca, kurā vienkārši nebija vārda „спина”, ilgi lasīju līdz no konteksta sapratu, ka tas nozīmē vārdu „mugura”.

Šobrīd gan vislielākās problēmas sagādā angļu valodas izruna, jo to mācījos šajā gadu tūkstotī. Arī šo valodu apguvu lasot, tādēļ vārdu krājums man ir, lasīt, rakstīt protu, bet izruna ir briesmīga. Starptautiskām konferencēm pietiek, visiem pārējiem arī ir tādas pašas izrunas problēmas, ja vien negadās īsti briti.

Kuras valodas pārvaldāt?                                  

Precīzu skaitu grūti pateikt, kādreiz būtu jāsaraksta. Latviešu, krievu, vācu, lietuviešu, somu, te likšu semikolu, tad seko poļu, čehu, horvātu, angļu, serbu. Kā arī virkne citu slāvu valodu, pēdējās vietās ir zviedru un itāļu valodas, tajās varu lasīt vienkāršākus tekstus. Un aizbraucot uz Itāliju komandējumā, spēju saprasties tieši tik daudz, lai viesnīcā mani neapkrāptu. Pateikt „una notte e pagato” (par vienu nakti jau ir samaksāts (itāļu val.) – A.Č.) es varēju, liekas naktis klāt nepierēķināja.

Molto bene! (Ļoti labi! (itāļu val.) – A.Č.)) Ar kādu atzīmi jūs novērtētu savas valodu zināšanas?

Ir liberālie un stingrie atzīmju licēji. Es būšu liberāls, dažas novērtēšu ar 10, dažas ar 6. Gramatiku, piemēram, pārvaldu valodas lietojumā, jo poligloti bieži vien valodu apgūst automātiski, lasot tekstus un gramatiku vispār nemācās. Daudzām valodām teorētisko gramatiku nepārvaldu. Vairākas valodas mēdz jukt kopā, ja jārunā aktīvi, ir problēmas, piemēram, slāvu valodām ir viens pamats, tādēļ neriskētu uzreiz runāt.

Cik daudz izmantojat šīs valodas ikdienā?

Vairāk jau lietoju jaunībā, kad lasīju visu, ko varēju dabūt svešvalodās. Šobrīd gribētos šīs valodas pielietot biežāk, bet kaut kad arī jāstrādā, lasīšanai vairs nav laika.

Kuras ir jūsu mīļākās grāmatas?

Dzīves laikā tas mainās. Jaunībā mīļākie autori bija Ēriks Marija Remarks un Ernests Hemingvejs, tagad daiļliteratūra, godīgi sakot, vairs neiet pie dūšas. Un lielā lasīšana jau ir tad, kad cilvēks apslimst un ir iespēja pagulēt, citādi dienu skrējienā laiku lasīšanai atrast grūti.

Kāds ir jūsu zinātnieka stāžs?

Zinātnē darbojos kopš 70. gadu otrās puses, ja nerēķinu dažus ieskriešanās gadus. Mēdz uzrasties pa kādam interesantam vārdam, ko izpētīt, piemēram, kā uzvārds ir zināms vārds „purgailis”, bet atklājām, ka tas agrāk acīmredzot apzīmēja vaivariņus. Vaivariņu nosaukums igauniski ir it kā vaivariņu lietuviešu valodas nosaukuma pārprasts tulkojums, tam visam pa visu vēl latvieši iemaisījušies.

Paradoksāli, bet arī saprotami, ka mani sarežģītākie un pasaules mērogā augstāk vērtētie zinātnes darbi – pētījumi par īpašvārdu semantiku jeb nozīmi - pārāk daudzus latviešu sabiedrībā neinteresē.

Protams, cilvēkiem vieglāk uztvert populārzinātniskus darbus, bija laiks, kad rakstīju jauniešu izdevumiem – žurnālam „Draugs” un avīzei „Pionieris”, šie raksti kopā ar nopietnākām zinātniskām publikācijām ir apkopoti divos krājumos.

Cik grūti ir būt zinātniekam?

Man nav grūti, tas ir modus vivendi – mans dzīvošanas veids. Neko citu nevaru iedomāties.

Rozīnītes zinātnieka darbā ir komandējumi uz konferencēm, jo tajās var iepazīties ar citu valstu kultūru. Spilgts piemērs – Norvēģijā aiz polārā loka notika aborigēnu valodām veltīta konference, bet mūs iepazīstināja ar sāmu kultūru. Tālākais ceļojums bija uz onomastu kongresu Toronto, tā ir vienīgā reize, kad esmu bijispāri dīķim.

Kāda ir sajūta turēt rokās savu rakstu krājumus un atskatīties uz paveikto darbu?

No vienas puses sajūta ir pozitīva, no otras puses, padarīts darbiņš vairs nešķiet interesants. Aizraujošāki ir tie darbi, kurus tikai plāno darīt.

Pirms pievērsos onomastikai, kopā ar citiem autoriem veidoju Latviešu literārās valodas vārdnīcu, tādēļ man ir iemaņas vārdu nozīmju analīzē. Interesanti, ka smadzenēs katru vārdu apzīmē ne tikai leksisks skaidrojums, bet arī maņu un sajūtu atspoguļojums, sevišķi vizuālais tēls. Tā ir svarīga vārda nozīmes sastāvdaļa, daudziem vārdiem vizuālais tēls ir galvenais elements. Piemēram, leksikogrāfi ir mocījušies ar krāsu nosaukumu nozīmju skaidrojumu. Sarkans ir tāds, kas ir asins krāsā un neko labāku patiesībā arī nevar uzrakstīt, jo nozīmi veido vizuālais tēls, vārds „sarkans” mums asociējas ar konkrētu vizuālu priekšstatu.

Problēma ir tajā, ka jāatrod vai vēl kāds pasaulē nav rakstījis ko līdzīgu. Esmu izgudrojis diezgan daudzus jaunus velosipēdus un Amerikas atklājis. Padomju gados ārzemju literatūra nebija tik plaši pieejama kā mūsdienās, interneta jau arī nebija, tādēļ gadījās secināt, ka manas domas kāds jau bija izteicis.

Jūs esat arī viens no „Latviešu valodas slenga vārdnīcas” sastādītājiem.

Jā, tas bija tāds vaļasprieka un nakts darbs, kopā ar kolēģi Vinetu Ernstsoni. Pamats enciklopēdijai bija manas pirmās disertācijas materiāls par ģermāņu cilmes neliterāro leksiku. Sākotnēji biju domājis rakstīt par ģermāņu cilmes leksiku, bet novirzījos uz barbarismiem, vācu cilmes neliterārie aizguvumi vispār zinātniski nebija pētīti. Šobrīd aktuāls ir caur vāciem aizgūtais vārds „forši”, atnākuši arī tādi vārdi kā „ķēķis”, „cimperlīgs”. Mana disertācija gan bija kognitīvā plānā – kāpēc šos aizguvumus lieto.

Man pārmeta, ka pētu kaut ko tik odiozu, arī disertāciju pirmajā reizē nepieņēma, tādēļ apzināti ierakstīju vienu aplamību, ka visi šie piemēri ir nosodāmi no valodas kultūras viedokļa, kaut gan tā nav. Dažs labs pārmeta, ka ar vārdnīcas palīdzību var tikt samaitāti cilvēki. Slenga lietošana jau nav nekāds grēks, visi to darām!

Jums ir neparasts hobijs – sastādīt vārdnīcu!

Vai tad šāds hobijs ir slikts? Ir gandarījumspar padarītu darbu, rodas jautājums – ko darīt tālāk? Varētu izdot papildinātu slenga vārdnīcas versiju vai mūsdienu slenga vārdnīcu, bet, vai laika trūkuma dēļ izdosies piesēsties pie darba?

Kāds ir jūsu visbiežāk lietotais slenga vārds?

Tuvāks man ir futbolistu žargons, jo futbola skatīšanās ir vēl viens mans vaļasprieks.

Jūs esat piedalījiesradio raidījumā, kur Jūs bijāt pieteikts kā noslēpumains futbola statistikas eksperts.

Cik nu es noslēpumains, cik nu eksperts, bet futbola statistika ir mans vaļasprieks jau kopš 1955. gada. Pats esmu mazliet trenējies vieglatlētikā, jaunībā diezgan nopietni spēlēju šahu, futbolu gan nē. Uz VEF stadionu mani aizveda onkulis, kas bija sporta cienītājs, tad kaimiņi nopirka pirmo televizoru un gāju pie viņiem skatīties futbola pārraides, tā tas viss sākās.

Šad tad uzrakstu kādu rakstu sporta izdevumiem.Šī aizraušanās ir svarīga, jo smadzenēm nepieciešama atslodze, kaut kas valodniecībai pretējs, ilgstoši kairināt vienu un to pašu smadzeņu segmentu esot kaitīgi.Mīļa man ir Latvijas izlase, interešu lokā parādījusies Latvijas Universitātes futbola skola „Metta”.

Sporta žurnālisti rūpīgi veic statistikas pierakstus, jūs arī tā darāt?

Esmu diezgan daudz pierakstījis spēļu statistiku, ir izveidoti arhīvi. Lielākā daļa pierakstītā gan aiziet zudībā – sieva, bērni vai es pats izmetu materiālus, tomēr ģimene šo hobiju piecieš.

Kāda ir jūsu sadarbība ar zinātniekiem no citām valstīm?

Ar onomastiem aktīvi apmaināmies ar publikācijām. Kopīgas publikācijas veidojam tiešām reti, jo katram ir savs viedoklis, tādēļ kāda jēga pieslīpēties? Labāk rakstīt katram savu un izdot rakstu krājumus.

Ja saskaita gan zinātniskās, gan populārzinātniskās publikācijas, kopskaits varētu būt ap 500, tas ir vidēji liels skaitlis. Kolekcionēšanas pēc neesmu sev uzstādījis kādu skaitli kā mērķi. Bet labā gadā ir 10 līdz 12 publikācijas.

Kāda ir jūsu 2013. gada apņemšanās zinātnes jomā?

Rudenī bija izdevība pusotru nedēļu pavadīt Helsinku bibliotēkās. Laime nelaimē vai nelaime laimē – tagad idejas spieto uz visām pusēm un nevar visu aptvert, savaldīt un aprakstīt.

Bet šī brīža plāna darbs ir Latvijas vietvārdu vārdnīca, apstrādājam „R burta” sējumu.Turpināšu līst dziļāk teorijā, ir idejas vismaz trim monogrāfijām.

Gribētos arī uzrakstīt par to, ka nozīmes saistās ar vizuālajiem tēliem. Turklāt mani jau sen interesē mentālais leksikons. Tas ir vārdu krājums, kas cilvēkam atrodas galvā. Pirms sāku strādāt onomastikā, izrakstīju no galvas visus sev zināmos īpašvārdus, to neesmu pārstrādājis zinātniskā rakstā, bet esmu secinājis, ka daudzus vietvārdus atceros, jo tur ir futbola komandas. Senāk rakstīja, ka mentālā leksikona apjomsvairumam cilvēku ir daži tūkstoši vārdu, šobrīd uzskata, ka angliski runājošajiem tie varētu būt 150 tūkstoši vārdu. Gribētos pie tā pastrādāt, paeksperimentēt pašam ar sevi.Bet tam vajadzētu izolētībā pavadīt pietiekami lielu brīdi, ja gribu izrakstīt to leksikonu, kas galvā ir arī citās valodās.

Nav tā, ka tas pasaulē nebūtu pētīts, šobrīd lasu angliski monogrāfiju par mentālo leksikonu un autore uzsver, ka tā ir ārkārtīgi bagātīga, daudzpusīga un pārsteidzoša sistēma. Varētu izpētīt kaut kādu fragmentu, nezinu kā, bet gribētos. Tas būtu vēl viens hobijs.

Jaunībā anketās kā hobijus norādīju futbolu un latviešu teātri. 90. gadu beigās sezonā noskatījos līdz 60 izrādēm, sanāk vairāk kā viena izrāde nedēļā.Gribētos atgriezties pie teātra apmeklēšanas, bet atrasties vairākās vietās vienlaicīginevaru.

Kāda šobrīd ir jūsu ikdiena?

Esmu izteikts pūce un neteikšu cikos atnāku uz darbu, bet tas nav agri. Strādāju līdz astoņiem vakarā, ilgāk par deviņiem diemžēl Zinātņu akadēmijā palikt nav ļauts. Visražīgākais laiks darbam man ir no četriem pēcpusdienā līdz vieniem naktī. Visu laiku nesanāk izmantot, tādēļ mājās obligāti atbildu uz e-pastiem un tad jau kriška klāt, jāliekas gulēt. Jā, zinātniekiem ir mazkustīgs darbs, daudz arī jālasa, jāraksta un jāsēž. Īpaši veselīgi tas nav, bet ne jau visi nobeidzas uzreiz.

Zāles stūrī atrodas 500 Latvijas vietvārdu vārdnīcas "P burta" 3. sējuma izdevumi, iespiesti tumši sarkanos vākos. Viens eksemplārs turpmāk būs arī manā plauktā, līdzās Ojāra Buša dāvinātajai grāmatai „No ģermānismiem līdz superlatīvam”.

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos, un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, 2012.gada janvārī tika sākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītāju.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!

• par zinātniskās skolas izveidošanu;
• par oriģināla pētījuma rezultātiem;
• par izcilu promocijas darbu;
• par jaunas zinātnieku grupas izveidošanu.

LU Gada darbinieks
Apbalvojumu piešķir LU darbiniekiem, kuri nav akadēmiskais personāls, ir veicinājuši citu LU studentu, darbinieku vai sadarbības partneru apmierinātību un darbā apliecinājuši tādas vērtības, kā, piemēram, studentu, darbinieku vai sadarbības partneru vēlmju īstenošana un rezultātu sasniegšana, elastība un radoša pieeja darbam, u.c.

LU Skolotāja balva
LU Skolotāja balvu skolotājiem un skolas direktoram piešķir, lai izceltu un atbalstītu tos Latvijas skolu skolotājus un direktorus, kas devuši ievērojamu ieguldījumu skolēnu sagatavošanā studijām Universitātē.

LU zinātnes komunikācijas balva "Mēneša pētnieks"
Balvas mērķis ir popularizēt zinātnisko darbību un pētniekus Latvijas Universitātē, kā arī skaidrot šī darba nozīmību plašākai sabiedrībai un godināt izcilākos pētniekus, kas ar savu zinātnisko darbību spēj aizraut arī plašāku auditoriju. Balvas pretendenti ir pētnieki, ar kuriem iepriekšējā gada laikā publicētas intervijas LU portālā rakstu ciklā "Mēneša pētnieks", kurās viņi stāsta par savu darbu un piesaisti zinātnei. Balvas ieguvēju nosaka lasītāju un žūrijas balsojums.

Pētnieku spēju izskaidrot sarežģītas lietas izvērtēs arī žūrija – piecu mediju, kas lielā mērā saistīti ar zinātni un tās popularizēšanu, redaktori. Apkopojot abus vērtējumus, tiks noteikts LU zinātnes komunikācijas balvas „Mēneša pētnieks” ieguvējs. Balva tiks pasniegta LU darbinieku sapulcē 1. februārī.

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem,  2012. gada janvārī uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!

Intervijas

• Agris Bērziņš: Arī ķīmijā bez radošuma nevar
• Malgožata Raščevska – psiholoģe ar matemātiķa domāšanu
• Guntis Brūmelis mežā ir bijis un no lāčiem nebaidās
• Labvēlīgais kritiķis un meklētājs Valdis Tēraudkalns
• Praktiķis, teorētiķis un gandrīz rakstnieks Jānis Pleps
• Mārcis Leja, dzimis zinātnei un medicīnai
• Andrejs Vasks par vidutājiem starp mēmu lietu un dzīvu stāstu
• Andris Ambainis par kvantu skaitļošanu un talantīgiem studentiem
• Agnese Cimdiņa un Ieva Raubiško par zinātni, kas paver apvāršņus
• Ruvins Ferbers par fiziku, Lāzeru centru un zinātni
• Vita Zelče. Kad un kā – sociālo zinātņu laukā – „lielā” vēsture un atmiņa sastopas ar „mazo”
• Viesturs Melecis par ekosistēmām, pieradināšanu un krokodilādas kurpēm
• Mihails Hazans par ekonometrijas pētījumiem

Pastāstiet par savu zinātnisko ceļu līdz šim brīdim. Kāpēc ķīmija?

To viennozīmīgi tā grūti pastāstīt… jau no vidusskolas. Ķīmijas skolotāja palīdzēja izvēlēties, bet var jau būt, ka tas tā bija lemts (pasmīn). Katrā ziņā vidusskolas laikā labi veicās ķīmijā, piedalījos Latvijas olimpiādēs, tad arī starptautiskajā ķīmijas olimpiādē, vēlāk, iestājoties Latvijas Universitātē, pieteicos Ķīmijas fakultātē. Bija izvēle starp LU un RTU, daļēji svārstījos, taču izlēmu par labu LU.

Ar ko nodarbojaties pašlaik?

Izstrādāju disertāciju par farmaceitiski aktīvo vielu hidrātu kristāliskās struktūras un īpašību sasaistīšanu. Būtībā farmaceitiskās vielas, ko lieto, var veidot dažādas kristāliskās formas, turklāt nereti izstrādes stadijā rodas vairākas no šīm formām. Es nezinu, kā to vienkāršāk pastāstīt (smejas). Piemērs vairākām vienas vielas formām ir dimants un grafīts. Tās ir oglekļa divas dažādas formas, bet atšķiras oglekļa atomu sakārtojums kristālā, kas maina fizikālās īpašības, ko izteikti varam pamanīt.

Pētām tieši farmaceitiski aktīvās organiskās vielas un to, kā atkarībā no molekulas izkārtojuma kristāliskajā struktūrā mainās kristāliskās formas un līdz ar to fizikālās īpašības, kas ietekmē šo vielu uzņemšanu organismā un iedarbību. Savukārt termins "hidrāts" norāda, ka kristāliskajā struktūrā ir arī ūdens molekulas. Piemērs, ko māca skolā, ir par vara sulfāta hidrātu. Tas ir zilā krāsā, bet, ja to karsē, ūdens aizlido, un tiek iegūts balts bezūdens vara sulfāts. Diezgan vienkārši! Manam pētījumam pēc būtības ir divi aspekti: zinātniskais aspekts un praktiskais aspekts. Kristalizācijas procesā, kuru rūpniecībā lieto, piemēram, atdzesējot šķīdumu, lai izdalītu iegūto vielu, dažkārt iespējams iegūt kristālus, kas piemēroti kristāliskās struktūras noteikšanai. Tas ir nepieciešams, lai katru reizi nevajadzētu noteikt jauniegūtās formas īpašības. Piemēram, dažām vielām hidrāts ir pie patērētāja nonākuša produkta formā. Kā vienu no šādām vielām var minēt, piemēram, medikamentu „Mildronāts”. Mērķis ir paredzēt, vai pētāmais hidrāts būs stabils ikdienas apstākļos, kā tas būtu jāglabā, kā labāk to transportēt, kādi ir kritiskie apstākļi, kādiem to var pakļaut, mazākā mērā arī – kāda ir tā ķīmiskā stabilitāte. Zinātniskais aspekts ir saistīts ar hidrātu un ne tikai hidrātu struktūru un dažādu īpašību sasaistīšanu, respektīvi, lai kādreiz būtu iespējams tikai no kristāliskās struktūras paredzēt īpašības. Pētījuma objekti ir Latvijas farmācijas firmu ražotās zāļu vielas, manā gadījumā pašlaik gan tās ir tikai "Grindeks" ražotās vielas.

Esat piedalījies Latvijas ķīmijas olimpiādēs un starptautiskajā ķīmijas olimpiādē Taivānā ieguvis bronzas medaļu. Ko šie konkursi devuši?

Olimpiādes palīdz trenēt domāšanu, risināt problēmas. Tas ir interesanti, kā jau jebkas, kas sanāk un ir patīkami. Visticamāk, vērtīga ir tieši trenēšanās. Jāpiebilst, ka bronzas medaļa varbūt izklausās pārāk labi, jo tie, kas zina, noprot, ka tā nav trešā vieta starp visiem - medaļas ir daudzas.

Starptautisks līmenis tomēr.

Jā, jā! Protams, ne visi iegūst medaļas, bet tā nav gluži 3.vieta pasaulē. Ķīnieši un korejieši vienmēr ir augstāk, ar viņiem nevaram konkurēt, lai gan uzrodas jau dažkārt no mūsējiem kāds konkurents. Parasti gan viņi aizbrauc studēt pasaules top līmeņa universitātēs. Varbūt atgriezīsies.

Lasīju, ka jūs iesaistāties arī Latvijas ķīmijas olimpiāžu veidošanā, uzdevumu izstrādē, organizējat ķīmijas konkursus skolēniem.

Ķīmijas olimpiādēs iesaistos jau no pirmā vai otrā kursa. Tagad no tā mazliet „atiešu”, jo pašlaik aktuāla disertācijas izstrāde un tas aizņem vairāk laika. Jauno ķīmiķu konkursu izveidoja kolēģis un tad ar laiku atdeva grožus man. Pēdējos divus gadus par šo konkursu rūpējos es, bet šogad atteicos. Man sagādā prieku izstrādāt uzdevumus un palīdzēt trenēties citiem.

Rūp jauno ķīmiķu paaudze Latvijā?

Katrā ziņā ir patīkami, ja studēt atnāk cilvēki, kam tas interesē un kas saprot un spēj līdzdarboties, nevis kā dažreiz gadās – nonākt te tāpēc, ka mazāka konkurence iestājoties. Tad tomēr nespēj viegli iesaistīties pētniecībā vai studijās.

Cik tas ir grūti vai viegli apvienot studijas ar zinātnisko darbību?

Doktorantūrā, protams, tas lielā mērā ir viens un tas pats. Maģistrantūrā un bakalaura programmā... tas ir atkarīgs, vai paralēli vēl strādā kaut kur nesaistītā lietā un cik laika tas aizņem, dažkārt tas var būt ļoti, ļoti grūti. Jo studēju augstākā kursā, jo arvien vairāk iesaistījos. Maģistrantūras laikā lekcijas neaizņem tik daudz laika, lai tas nebūtu iespējams. Mans bakalaura, kursa un maģistra darbs ir izstrādāts tieši par to pašu tēmu, par ko strādāju zinātniskajā laukā.

Jums ir arī pieredze, vadot lekcijas. Vai patīk strādāt ar studentiem?

Šogad sāku lasīt lekcijas, lai gan jau iepriekš darbojos ar studentiem kā laborants, vadītājs vai konsultants kursa un bakalaura darbiem, lai gan pēdējais vairāk saistīts ar zinātnisko pētniecību. Šogad man tika uzticēts sagatavot lekciju kursu par atomu un molekulu uzbūvi jeb faktiski ievadu kvantu ķīmijā. Kursa nepieciešamība bija saistīta ar vispārīgu kursu satura un sadalījuma pielāgošanu eirobakalaurāta prasībām, jo ķīmijas bakalaura programma kandidēja un arī saņēma šo novērtējumu. Droši jāsaka, ka darbā ar studentiem no pasniedzēja puses sevi vērtēju kā iesācēju un nākamajā gadā centīšos mainīt vairākas lietas. Patikšana laikam jāvērtē divos veidos. Esmu apmierināts, ka man ir šāda iespēja lasīt lekcijas, jo tā var saprast, kas studentiem nav tik viegli saprotams, tam pievērst uzmanību, mācīties arī pats. No otras puses redzu, ka pašam vēl daudz jāpilnveidojas, lai spētu pasniegt tā, kā vēlētos un kā būtu maksimāla efektivitāte informācijas nodošanā studentiem.

Šogad biju vasaras skolā, kurā uzstājās vairāki lektori, un tur varēja labi redzēt atšķirību starp to, kas man pašlaik sanāk un kā gribētos pasniegt. To varbūt grūtāk izvērtēt pēc pasniedzējiem, kas ir mūsu fakultātē un kurus visus esmu dzirdējis daudz, bet tajās konkrētajās lekcijās bija gan lektori, kas atgādināja manu pasniegšanu, gan tādi, kuriem vēlētos līdzināties. Domāju, ka, pirmkārt, jābūt talantam, lai lasītu lekcijas, ko par sevi nevaru spriest – to var saprast tikai pēc gadiem. Ļoti labi jāpārzina arī tēma. Man vēl mazliet pietrūkst pieredzes, lai varētu runāt tik brīvi, kā vajadzētu. Bet cenšos.

Kas pašlaik ķīmijas pētniecībā ir aktuāli?

Gan mūsu lauciņā, gan kopumā arvien vairāk un vairāk parādās datorprogrammu izmantošana dažādu rezultātu iegūšanai un interpretēšanai – datorprogrammu izstrāde specifiskiem mērķiem un aprēķinu veikšana, kvantu ķīmijas izmantošana. Kādreiz vienkārši sintezēja vielas, kuru medicīnisko aktivitāti pēc tam pārbaudīja un skatījās, kuras darbojas, bet kuras ne, bet tagad var datorā modelēt un paredzēt, kuras būs tās piemērotākās un kuras tālāk ir jāpārbauda.

Protams, pie aktualitātēm arī jāmin daudzas citas lietas. Tiek attīstītas jaunas pētīšanas metodes, lai gūtu pilnvērtīgāku izpratni par notiekošajiem procesiem. Liela uzmanība tiek pievērsta, lai varētu izpētīt un saprast, kas tieši notiek ar vielām molekulu līmenī un šādiem mērķiem nepieciešams izstrādāt un lietot speciālas ļoti precīzas metodes. Tāpat pie aktualitātēm noteikti jāmin arī viss, kas saistīts ar nanotehnoloģijām, piemēram, pētījumi par grafēnu. Lielā mērā šie pētījumi saistīti tieši ar datortehnoloģijām, bet ne tikai, piemēram, tiek apskatīta iespēja pagatavot mazas nanocaurulītes, kurās ievietotu zāļu vielu, un tad īstajā vietā organismā caurulīte atveras, samazinot blakusparādību skaitu.

Kas pašam visvairāk no tā liekas saistošs?

Man interesanta šķiet doma par aprēķiniem, ka mēs varam ievadīt datorā molekulu un uzzināt visas šīs molekulas īpašības, taču,lai strādātu šajā virzienā, vajadzīgas datorprogrammas, kas pārsvarā ir maksas, kā arī liela aprēķinu jauda. Ttam nepieciešami aprēķinu centri, kur apvienota daudzu datoru jauda. Šādu mūsdienu top līmeņa aprēķinu izmantošanai Latvijā pietrūkst resursu, bet mēģinu iesaistīt pētījumos kaut ko no šīm lietām.

Kādi ir jūsu profesionālie mērķi?

Tas noteikti ir ļoti grūts jautājums. Tuvākie mērķi ir aizstāvēt disertāciju, respektīvi, iegūt ķīmijas doktora grādu. Tālāk man vēl nav tik skaidri nosprausti mērķi, neesmu savu dzīvi saplānojis tik tālu. Domāju, ka saistīšu savu nākotni ar Latvijas Universitāti. Palikšu Latvijā.  

Kādi vēl bez ķīmijas ir jūsu vaļasprieki?

Pēdējos trīs gadus hobija līmenī nodarbojos ar riteņbraukšanu. Gan tāpat, lai izbaudītu svaigu gaisu, gan arī piedalos sacensībās. Latvijā ir vairāki sacensību seriāli, kur var piedalīties. Ar sievu vasarā ar velosipēdu esam paceļojuši pa Ālandu salām un Alpiem. Tā ka braucu visai aktīvi, arī trenējos - lai ātrāk varētu pabraukt sacensībās, lai būtu kādas sportiskās aktivitātes. Ziemā nedaudz nodarbojos ar distanču slēpošanu.

Vai arī eksaktajās zinātnēs ir jābūt radošam?

Domāju, ka eksaktajās zinātnēs jābūt radošam, tikai tas radošums ir citāds. Pēc radošā procesa vienmēr jāveic datu analīze. Tomēr, lai panāktu jaunās, sensacionālās lietas, bez radošā nekas nesanāks. Piemēram, grafēns, par kura atklāšanu pirms dažiem gadiem saņēma Nobela prēmiju. Izrādās, sākotnēji labāks grafēns iegūts, nevis lietojot zinātniskas un pārbaudītas metodes, bet uz līmlentēm, kuras lietoja grafīta virsmas attīrīšanai un ilgu laiku tika izmestas. Strikti sekojot plānam, neko sensacionāli jaunu parasti nevar izdomāt.

Par kādu zinātnisko vai akadēmisko panākumu jums ir lielākais lepnums?

Līdzšinējo? Ko jūs saucat par panākumu?

To, par ko pašam ir gandarījums.

Jau minētā bronzas medaļa. Tajā brīdī bija gandarījums un arī pēc tam, ja ne gluži iespaidīgi, tad kaut kas, kas nedaudz atšķir no pārējiem, kuri nav piedalījušies šajās olimpiādēs.

Ko jūs ieteiktu citiem jauniešiem, kas domā par zinātnisko karjeru, bet varbūt šaubās? Ar kādām grūtībām jums nācies saskarties un kā ar tām tikt galā?

Pēc vidusskolas jāizdara pareiza izvēle, ko studēt. Lai gan var jau arī vidusskolas laikā iesaistīties pētījumos un pamēģināt, vai tā lieta interesē. Mana kolēģe, piemēram, zinātniski pētniecisko darbu izstrādāja tepat pie mūsu zinātniskā vadītāja profesora Andra Actiņa, un viņa arī šobrīd darbojas tepat pie mums, lai gan mainījusi specifiku. Tas ir viens veids, kā tīšām vai netīšām iesaistīties. Otrkārt, studējot jāizrāda interese, jāiesaistās. Nav bijis tāda gadījuma, kad perspektīvam studentam vai skolēnam liegtu iespēju ko darīt. Esam priecīgi, ja kāds nāk un iesaistās.

Nebaidīties no grūtībām. Protams, ne vienmēr no sākuma finansiālā situācija ir tāda, kā vēlētos, nākas meklēt papildu ienākuma avotus. Man gan šai ziņā paveicās, jo saņēmu gan valsts budžeta stipendijas, gan vēlāk bija Kristapa Morberga stipendiju, kā arī jau bakalaura studiju laikā pētniecības jomā darbojos ar "Grindeks" ražotām vielām, tāpēc bija iespēja saņemt arī "Grindeks" stipendiju. Protams, ne vienmēr viss pētījumos sanāk raiti un patīkami. Citreiz, ja kaut kas neizdodas, pašam jātiek galā vai jāaizmirst par konkrēto pētījumu. Parasti jau nav problēmu, ko, izrunājoties ar vadītāju, vai kā citādi nevar atrisināt.

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītāju.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!

Viņa varēja būt matemātiķis, taču pavisam nejauši nokļuva psiholoģijā. Tā kā matemātiķa domāšana joprojām nekur nav zudusi, Malgožata Raščevska vairāk domājot tēlos un ideju pārkodēšanu sauc par īpašu darbu. Tā esot, ja domā ar smadzeņu tēlaino puslodi.

Studenti viņu raksturo kā pasniedzēju ar augstu atbildības sajūtu. „Prasīga, bet ļoti forša”, kompetenta savā jomā, zinātnieka paraugs.

Kas jūs pašlaik nodarbina?

Psiholoģija ir garīga lieta, un grūti pateikt, kā var nomērīt cilvēka intelektuālās spējas vai personības iezīmes. Tādēļ pastāv atsevišķa zinātne psihometrika, kas izstrādā teorijas un pieejas, kā tik sarežģītus konceptus mērīt.

Mēģinu izstrādāt dažādus testus jeb instrumentus, kā to noteikt. Psihologiem un izglītības sfēras darbiniekiem tas ir ļoti svarīgi. Lai varētu izmērīt cilvēka intelektuālās un kognitīvās spējas, personības iezīmes, uzvedību, mācību sasniegumus, pielāgojam citās valstīs izstrādātos rīkus mūsu kultūrvidei. Ja nav zinātniski korekti izstrādātu instrumentu, vērtējums par indivīdu var būt ļoti subjektīvs un tendenciozs. Pašlaik esmu intensīvā darba periodā. Pēdējo četru gadu laikā dažādos projektos esmu daudz sadarbojusies ar kolēģiem no pedagoģijas nozares, darbojos starpnozaru līmenī.

Viena no šīm metodēm, ko pielāgojat, ir arī IQ tests?

Jā, turklāt intelekta testi ir vieni no sarežģītākajiem mērinstrumentiem. Lai tos korekti varētu izmantot jaunā kultūrvidē, jāveic vairākas procedūras. Nesen pabeidzām Vekslera bērna intelekta testa standartizāciju. Tā varēs novērtēt bērna intelektuālās spējas. Testa pielāgošanu sākām jau 2006.gadā. Process ir garš, jo tajā ietilpst pilotpētījumi, izmēģinājuma etaps nacionālā līmenī un gala etaps, kurā veidota nejauša izlase no visu reģionu skolēniem. Kopumā pētījumā iesaistījās daudz cilvēku – 30 skolu psihologi no visas Latvijas, kā arī Latvijas Universitātes pētnieki un studenti.

Kādos projektos pašlaik strādājat?

Tikko pabeidzām Eiropas Sociālā fonda finansēta projekta daļu, kurā pētījām, kādas ir intelektuālās spējas, uzvedība un mācību sasniegumi bērniem, kuri mācās pēc speciālām programmām. Pētām, kā šie bērni atšķiras vai, tieši otrādi, neatšķiras no tiem, kas mācās pēc standarta programmas.

Vēlējāmies noskaidrot, vai diagnoze, ko noteikusi pedagoģiski medicīniskā komisija, ir atbilstoša bērna attīstības traucējumiem, ja to nosaka, izmantojot Latvijā standartizētus testus. Līdz šim šādu testu Latvijā nebija un psihologi nekad nevarēja būt droši par secinājumiem. Pārbaudījām, cik izstrādātie instrumenti ir piemēroti problēmu noteikšanai, kas rodas mācību procesā, ja bērns nespēj izpildīt standarta programmas prasības vai viņa uzvedība ir problemātiska.

Šis pētījums būs interesants un derīgs tikai Latvijai, vai arī tas būs nozīmīgs starptautiskā līmenī?

Nevienā valstī līdz šim nav standartizēti uzreiz četri instrumenti vienā izlasē, respektīvi, intelektuālo spēju tests un mācību sasniegumu tests, uzvedības problēmu un adaptīvās uzvedības tests. Tie pārklāj visas bērna izpausmes, tādēļ varēs skatīties uz sakarībām un izdarīt papildu secinājumus.

Jums 2010.gadā bija 70 raksti zinātniskajos žurnālos un 40 konferenču tēzes. Vai šis skaitlis ir audzis?

Noteikti! Godīgi sakot, nevaru pateikt, cik daudz esmu uzrakstījusi, jo nav bijis laika veikt ļoti precīzu uzskaiti. Turklāt šīs publikācijas var skaitīt dažādi. Piemēram, pēdējo divu gadu laikā sadarbībā ar Psiholoģijas nodaļas kolēģiem esmu strādājusi pie projekta, kas nav tik zinātniski ietilpīgs, taču skolu un klīnisko psihologu darbam ļoti svarīgs. Tās ir četras rokasgrāmatas par minēto testu validāciju to bērnu grupās, kuriem ir kādas attīstības vai uzvedības problēmas. Ja līdzīgas grāmatas iztulko, tad ir jūtams, ka tās rakstītas citai kultūrvidei un neaptver Latvijas specifiku, tādēļ svarīgi iegūt pētniecības datus par situāciju Latvijā un radīt šādas grāmatas latviski.

Jūs esat vairāku grāmatu autore un līdzautore.

Man nav daudz grāmatu, jo psiholoģijā pirmrindnieks ir profesors Viesturs Reņģe, kas nesen aizgājis mūžībā. Arī profesore Ārija Karpova daudz rakstījusi. Grāmatu rakstītāju sarakstā es varētu būt aiz viņiem.

Drīz tiks izdotas testu interpretācijas rokasgrāmatas, kas būs labs palīgs psihologiem, kas strādā skolā vai klīnikā un nodarbojas ar sarežģītu individuālu gadījumu izpēti. Darbs pie šīm grāmatām ir apvienojis arī Psiholoģijas nodaļas pētniekus un iesaistījis viņus Latvijas psihologu problēmu risināšanā. Nākamgad jāizdod vēl viena testa rokasgrāmata un interpretācijas rokasgrāmata. Šie būs instrumenti, kas paredzēti agrīnās lasītprasmes attīstības izpētei un noderēs gan psihologiem, gan logopēdiem, jo palīdzēs atpazīt bērna lasītprasmes apguves problēmas, kā arī piedāvās sistēmas, kā lasītprasmi veicināt, ņemot vērā katra bērna problēmu iemeslus. Tos pareizi nosakot, var atrast veiksmīgāko risinājumu.

Kāds ir grāmatas rakstīšanas process?

Literārā valodā rakstot, man ir iespēja pašai savus teikumus pakoriģēt. Jo pēc domāšanas esmu matemātiķis, pēc runas stila poliete un pie psihologiem es pavisam nejauši gadījos. Visinteresantāk ir rakstīt grāmatas, ja veikti noteikti empīriskie pētījumi un ir konkrēti dati. Šādu latviešu valodā rakstītu grāmatu psiholoģijā gan ir ļoti maz, iepriekš rakstītās ir pārskata literatūra par citu pētījumiem, par atziņām dažādās psiholoģijas zinātnes jomās un vairāk noder kā mācību literatūra.

Cik grūti vai viegli ir uzrakstīt grāmatu?

Grūtības ir tīri fiziskas, jo grūti ilgstoši sēdēt. Jūtu, ka tas nav veselīgi, vairāk laika būtu jāvelta nodarbēm, kas neprasa strādāšanu pie rakstāmgalda. Rakstot jāiedziļinās un jānorobežojas no citiem pienākumiem, kas ir sarežģīti, jo man šajā brīdī ir vismaz desmit pienākumu. Jāprot sadalīt uzmanību starp darāmajiem darbiem.

Kā jums izdodas norobežoties no apkārtējā?

Atšķirībā no kolēģiem, es fakultātē esmu katru dienu no rīta līdz vakaram. Kādreiz ņemu brīvu dienu un saku: šodien sēdēšu mājās un rakstīšu. Dalot darba kabinetu ar vēl četriem cilvēkiem, ir grūti rakstīt, tomēr kolēģu klātbūtne iedvesmo un raisa citādas domas.

Esmu psiholoģijas doktora studiju programmas direktore, un arī šis darbs prasa laiku. Divpadsmit gadus kopā ar asociēto profesori Solveigu Miezīti, kura dzīvo Kanādā, esmu vadījusi žurnālu „Baltic Journal of Psyhology”, taču tagad kolēģe profesore Sandra Sebre to pārņems, un man būs vairāk laika citiem darbiem.

Vai jums kādreiz ir brīvais laiks?

Pēdējos trīs gadus īsti nav. Vienmēr viena no pēdējām aizeju no darba, jo Eiropas projektos ir daudz formālā darba. Tā kā par administratīvo darbu netiek maksāts, tas jāveic uz brīvā laika rēķina. Pētniecībā pēc soļa A ne vienmēr zinām, ka var sekot solis B, jo katrs aprēķins parāda kādu jaunu iespēju, kuru vajag apdomāt, varbūt veikt papildu izpēti. Bieži vien projekta plānošanas periodā to nevar paredzēt un jāstrādā divreiz vairāk, nekā pirms tam domāts. Taču tas viss ir jāizdara, lai varētu nodoties radošai zinātniskajai darbībai.

Ko jūs darītu, ja jums tomēr būtu brīvais laiks?

Man ir divi veidi, kā pavadu brīvo laiku. Man ļoti patīk braukt uz konferencēm un mācīties ko jaunu. Gadā gan izdodas aizbraukt ne vairāk kā uz divām konferencēm, jo katrai ir jāgatavojas. Ja man būtu vairāk laika, es noteikti to izmantotu biežāk, jo kontaktēšanās ar kolēģiem raisa jaunas idejas. Mūsdienās pārmaiņas notiek strauji, psiholoģija aizvien vairāk iespiežas izglītības jomā, un Latvijā tas ir maz pētīts aspekts. Jau pēc dažiem gadiem izjutīsim, ka pasaule izglītības jomā ir krietni mūs apsteigusi, un mums būs jāpaspēj ielekt braucošā vilcienā. Tādēļ svarīgi būt tur, kur rodas jaunās idejas, kur kolēģi apmainās ar informāciju par to, ko dara, pārņemot vērtīgākās idejas.

Man patīk braukt pie dabas, katru vasaru iepazīstu kādu Latvijas stūrīti, padzīvoju kādā lauku mājā. Tam gan parasti varu veltīt tikai vienu nedēļu.

Pētnieka dzīves trūkumi ir sēdošs darbs un dokumentu rakstīšana, bet kādi ir ieguvumi?

Ieguvumi ir milzīgi. Vēl pirms desmit gadiem jaunie kolēģi bija jāpierunā iestāties doktorantūrā, jo viņi domāja – ko nu es tur ar sauso zinātni nodarbošos! Viņi uzskatīja, ka būt par praktizējošu psihologu ir interesantāk, tomēr, studējot doktorantūrā un braucot uz konferencēm, arī viņi atzina, ka pētniecība ir viņu attīstību rosinošs process.

Nākotnē visa sabiedrība būs pētnieki. Nav jābūt zinātniekam, lai būtu pētnieks. Ikviens speciālists savā jomā mūsdienās ir nepārtraukti izzinošs cilvēks. Lai radītu jaunas lietas vai idejas un virzītu savu un savas profesijas attīstību, visur vajadzīga izzinoša darbība.

Zinātne, manuprāt, nav populāra akadēmiskās pētnieku valodas dēļ.

Tā ir taisnība, jo katrā nozarē pastāv pieņemto jēdzienu jeb terminu sistēma, ko veido integrēti svešvārdi, tādēļ zinātniskus tekstus grūti lasīt. Bet pētījumi jau paredzēti nozares profesionāļiem un nav orientēti uz lasītājiem no citām nozarēm. Tādēļ citviet pasaulē izdevēji iegulda lielus līdzekļus, lai iepazīstinātu lasītāju populārzinātniskā veidā ar sarežģītām idejām. Veidojas pat speciālistu kategorija, kas saprot zinātnisko valodu un spēj par to uzrakstīt populārzinātniski, viņiem tas kļūst par ikdienas maizes darbu. 

Es labprāt uzrakstītu kādu populārzinātnisku darbu, bet, no zinātnieku darba vērtēšanas kritēriju viedokļa, būtu velti nositusi savu laiku, jo tā neskaitītos zinātniskā publikācija un nebūtu attiecīgā ķeksīša. Tas, ko darām lai izglītotu Latvijas lasītāju, netiek novērtēts kā zinātnieka darbs.

Kāpēc sākotnēji izvēlējāties studēt Ekonomikas fakultātē?

Jā, esmu apguvusi ekonomiskās kibernētikas specialitāti, pēc kvalifikācijas esmu ekonomists matemātiķis. Pēc studijām dzīve aizveda mani uz Lauksaimniecības ministrijas skaitļošanas centru, tad nonācu Pedagoģiskās psiholoģijas laboratorijā, jo viņiem vajadzēja matemātiķi, kas apstrādātu psiholoģisko pētījumu datus. Nejauši uz ielas satiku profesoru Imantu Plotnieku, ko pazinu kopš skolas laika, un klāt pienāca laboratorijas vadītājs Valdis Avotiņš. Viņiem trūka laba matemātiķa. Teicu, ka varu palīdzēt. No mūsdienu viedokļa esmu sociālo zinātņu matemātiķis. Strādājot laboratorijā, sāku studēt psiholoģiju aspirantūrā (doktorantūra). Toreiz doktorantūras studiju gala eksāmenus braucu kārtot uz Maskavu un Sanktpēterburgu. Vajadzēja parādīt zināšanas par gandrīz visiem augstskolas psiholoģijas kursiem, ja pirmā izglītība nebija psiholoģija.

Vai psiholoģija iet roku rokā ar matemātiku?

Psiholoģija bez matemātikas nevar īsti pastāvēt. Tas tādēļ, ka pētniecība ir pārsvarā kvantitatīva un pētījumu rezultātu skaidrošanā nepieciešams izmantot dažādas statistikas metodes. Agrāk arī LU, stājoties psihologos, bija iestājpārbaudījums matemātikā, pati izstrādāju pirmos matemātikas testus topošajiem psihologiem. Kad matemātika vairs nebija vidusskolā obligāta, no tā vajadzēja atteikties. Mūsu kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem iestājeksāmenos joprojām ir matemātika. 

Vai matemātikas zināšanas un pieredze šādā darbā palīdz, strādājot LU Senāta finanšu un budžeta komisijā?

Interesanti, ka šīs komisijas priekšsēdētājs ir mans bijušais kibernētikas pasniedzējs – profesors un LU Ekonomikas un vadības fakultātes dekāns Māris Purgailis. Jaunībā, piepelnoties kā studente, esmu strādājusi universitātē par algu grāmatvedi un Latvijas šaha un dambretes klubā par kasieri. Zināšanas par finansēm, to plānošanu un grāmatvedību palīdz dažādu projektu vadīšanā. 

Jūs esat bijusi arī skolotāja Valkas rajona skolā.

Studiju gados man bija kurators, kuram radās konflikts ar varas institūcijām. Savu pasniedzēju aizstāvēju, un arī man sākās politiskas problēmas, tādēļ paņēmu akadēmisko atvaļinājumu. Tā kā esmu pilsētniece, ļoti gribēju padzīvot laukos un atradu vietu, kur to piedāvāja. Gadu nostrādāju lauku skolā. Biju otrās klases audzinātāja un mācīju visus priekšmetus. Vecākajām klasēm mācīju matemātiku, fiziku un rasēšanu. To man atļāva darīt, jo vidusskolā biju vairāku olimpiāžu godalgotu vietu ieguvēja – matemātikā, fizikā, astronomijā un ķīmijā. Vēl tagad ar lielu siltumu atceros to pieredzes gadu jaukajā lauku skolā.

Kā atšķiras skolēnu un studentu mācīšana?

Atšķirības ir ļoti lielas. Piemēram, 2.klases bērni ļoti uzticas skolotājam, labprāt izpilda uzdoto, ir atsaucīgi, un nav pat jāpieliek lielas pūles, lai mudinātu uz darbību, viss viņiem sagādā prieku. Vecākajās klasēs jāveido cita veida attiecības. Tā toreiz bija cīņa par to, kurš kuru pārliecinās – vai laukos audzis skolēns sēdēs pie grāmatām, vai arī labāk braukāsies ar tēva traktoru. Tā man bija laba pieredze..

Studenti ir cits līmenis – viņi zina, ko grib uzzināt. Daļa studentu gan vēl atrodas meklēšanas posmā. Tas ir cita veida dialogs, kas vērsts uz savstarpēju bagātināšanos. Klātienes studenti, piemēram, ļoti atšķiras no nepilna laika klātienes. Jo ir cilvēki, kam jau ir viena augstākā izglītība vai darba pieredze un viņi ir atvērtāki, tādēļ dialogi veidojas negaidītāki un argumentētāki.

Ar ko ir vieglāk un interesantāk strādāt – ar skolēniem vai studentiem?

Mācīšanas process kļūst interesants tad, kad izskan jautājumi no auditorijas. Jo vairāk jautājumu, jo vairāk nestandarta situāciju. Tā process kļūst radošs.           

Turklāt studenti ar katru gadu kļūst arvien atraisītāki. Psiholoģijas nozare Latvijā ir jauna, un visi psihologi ir jauni. Jaunie cilvēki atrodas pašattīstības stadijā, varbūt tieši tādēļ psiholoģija neintegrējas citās nozarēs pietiekami ātri un veiksmīgi. Psiholoģijas zināšanas ir tās, kas paver iespēju veidot daudzus tiltus starp dažādu nozaru cilvēkiem. Tā ir interesanta pieredze redzēt, kā citi speciālisti domā, salīdzināt to ar psihologu redzējumu.

Kādu vēstījumu jūs vēlaties nodot studentiem?

Tiekties uz augstāko izglītību ir pareizais ceļš, pat ja daži politiķi runā, ka ir par daudz speciālistu ar augstāko izglītību. Tā kā intelekts attīstās visu mūžu, jāmācās, ja cilvēks to vēlas. Ja esam izglītojošā vidē, tā veicina jaunu iemaņu apguvi, mainās pasaules redzējums, pārstrukturizējas zināšanas un veidojas jauna attieksme. Nopietni pētījumi psiholoģijā pierāda, ka izglītotāki cilvēki ir adaptīvāki un laimīgāki.

Kura ir jūsu mīļākā grāmata?

Pēdējā laikā lasu populārzinātniskās grāmatas, kas saistītas ar jauno domāšanu. Piemēram, ir grāmatu sērija, kas parāda, ka kvantu fizikas idejas tiek izmantotas dažādu procesu skaidrošanai. Mani interesē alternatīvi uzskati.

Man ļoti patika Stīga Lārsona grāmatu sērija „Meitene ar pūķa tetovējumu”. Tur iezīmējās kaut kas ļoti neparasts. Virtuālā realitāte ir tā ienākusi ikdienas realitātē, ka mūsdienu cilvēka psiholoģija strauji mainās, dzīvojot starp divām pasaulēm. Katrā dimensijā var būt atšķirīgs stāsts, ko piedzīvo viena un tā pati personība. Man kā psihologam svarīgi norādīt, ka laimīgai dzīvei ir nepieciešama harmonija abās dimensijās.

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītāju.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!

Piesakoties studijām augstskolā, viņš domāja arī par inženierzinātni un medicīnu. Guntis Brūmelis tomēr kļuva par biologu un, ieguvis maģistra grādu Toronto Universitātē, atgriezās Latvijā. Šeit viņš raksta zinātniskās publikācijas, māca jaunos biologus un dodas mežos.

Vai katram biologam obligāti jābūt gumijas zābaku pārim?

Jā, man pašam ir vairāki pāri. Nesen gājām uz kādu egļu mežu, veicām pētījumu, lai noskaidrotu, kas dzīvo uz mirušās koksnes. Toreiz man vienīgajam bija garie zābaki, kas sniedzās pāri ceļgaliem. Vajadzēja šķērsot Kauguru kanālu un HES bija palaidusi ūdeni, dažām meitenēm sanāca arī piesmelt zābakus.

Cik daudz laika pavadāt mežā, lai veiktu pētījumus?

Nekad neesmu to skaitījis, bet šajā vasarā sešas dienas ar pirmo kursu studentiem pavadīju Kolkā, četras dienas Moricsalā. Nedēļu biju Polijas mežos, piedalījos interesantā seminārā, kurā runājām, kā apsaimniekot lielas meža teritorijas, kurās ir kāds dabiskais traucējums, piemēram, mizgrauži. Polijā ir bijuši gadījumi, kad mizgrauži iznīcina milzīgas platības, daba, protams, pēc tam attopas, bet cilvēkam, kas vēlas iegūt koksni, tas nepatīk. Runājām, kā rīkoties, ja tas notiek dabas rezervātos. Augustā bija trīs nedēļu posms, kad biju tikai savā mežā, nesaistīti ar pētījumiem. Vēl viena mana nodarbe ir mežu stādīšana – cenšos apmežot savu zemi galvenokārt ar bērziem.

Dodoties ar studentiem uz mežu, vācam dažādus datus. Ja to darītu viens cilvēks, mežā būtu jāpavada mēnesis, bet, ja esam vairāki, tad mēneša darbu varam izdarīt dažās dienās. Komandā strādāt ir vieglāk nekā vienatnē, īpaši, ja katrs zina savu konkrēto darbu.

Jums ir ievērojama zinātniskā darbība. Kā atrodat laiku zinātnisko publikāciju rakstīšanai?

Pēdējos gados vadīju piecus doktora darbus, tādējādi publikācijas lielākoties bija saistītas ar izstrādātāju darbiem. Bija dažas starptautiskas sadarbības ar zinātniekiem no citām valstīm. Sadarbībā ar kolēģiem no Zviedrijas, Somijas un Krievijas sagatavojām pārskata rakstu par to, kas ir dabisks mežs un procesiem, kas to veido. Otrs bija 30 autoru kopīgs raksts par mežu ekoloģisko atjaunošanu. Novembra beigās piedalīšos seminārā, kur četru dienu laikā pārrunāsim, kā uzturēt mežu dabisko ainavu. Būs interesanta grupa ar vieslektoriem no Beļģijas un Itālijas. Vakaros būs pirts un diskusijas par šo tēmu. Parasti pēc šādiem semināriem tiek izveidotas publikācijas, šoreiz gan jau arī būs par to, kā dabisko mežu saglabāt.

Cik sen nodarbojaties ar zinātnisko darbību?

No 1990.gada, ja ieskaita maģistra darbu, tad no 1980. gada.

Ko jums nozīmē būt zinātniekam?

Zinātnē man patīk tas, ka pēc darba mežā un pie datora pavadīta pusgada, rezultāti tiek salikti vienā grafikā, kas izsaka kādas likumsakarības. Tā var atrast korelācijas un viss sasaistās kopā. Izveidojas viena kodolīga un skaista bilde, ko tālāk var apspēlēt zinātniskā rakstā, nododot informāciju arī ārpus Latvijas.

Ar kādiem zinātniskajiem pētījumiem jūs nodarbojaties šobrīd?

Pētījumi šajā katedrā lielākoties saistīti ar dendroekoloģiju, kokaudzes dinamiku un bioloģisko daudzveidību noteicošajiem faktoriem dabiskos mežos, augu sabiedrību veidošanas procesiem, un faktoru ietekmēm uz augu populācijām. Ir arī liela grupa, kas nodarbojas ar dendroklimatoloģiju, kas pēta, kā klimats ietekmē koku augšanu.

Kuri ir lielākie zinātniskie projekti, ko jūs pašlaik gribētu īstenot?

Projektu par atmirušo koksni. Šobrīd ir divas bakalaura un viena maģistra tēma, kas saistītas ar to un tās lomu bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā. Vienā darbā tiks pētītas piepes, otrā sūnas, kas aug uz mirušā koka, trešajā mērķis noteikt, kad kritala ir mirusi. Iecerēts arī projekts par reto sugu populācijām piekrastes ekosistēmās.

Par kuru savu zinātnisko pētījumu jums ir vislielākais gandarījums un lepnums?

Nav tāda projekta, par kuru ir vislielākais gandarījums, tāds ir par visiem kopumā. Man ir liels gandarījums par to, ka kopš 90. gadiem, kad atnācu uz Bioloģijas fakultāti, ir labi attīstījies meža ekoloģijas virziens. Vismaz, spriežot pēc zinātniskās darbības rādītājiem, publikācijās esam konkurētspējīgi ar Latvijas valsts mežzinātnes institūtu „Silava”.

Kas jūs būtu, ja nebūtu biologs?

Tad es būtu galdnieks! Man ļoti patīk strādāt ar koku, turklāt tas ir atjaunojams resurss, to tikai vajag prātīgi apsaimniekot. Brīvajā laikā nodarbojos ar galdniecību, neesmu to mācījies, bet vienkāršās lietas, kas vajadzīgas mājai, esmu uztaisījis.

Jums ir vēl kādi hobiji?

Es piedalos orientēšanās sacensībās, lai iemācītos mazāk pazust. Ir karte, kurā atzīmēti punkti, un jāskrien no viena uz otru, izmantojot tikai kompasu. Katrā punktā ir vieta, kur jāiesprauž čips, kas reģistrē, kurā sekundē esi tur nonācis. Skrienu grupā, kur visi ir vecāki par 50 gadiem, vienmēr esmu pēdējais, bet man vienalga patīk. Tas ir tāpēc, ka ar orientēšanās sportu nodarbojos tikai trīs gadus, turpretī pārējie skrien visu mūžu, tādi tievi plikpauri tur bizo.

Mežs ir Latvijas zaļais zelts?

Protams, bet jāņem vērā, ka ne tikai ekonomiskajā virzienā. Arī videi un bioloģiskajai daudzveidībai jābūt mūsu zeltam. Mežam ir vērtība cilvēka jūtās. Piemēram, ja cilvēks redz pieaugušu mežu, viņam rodas zināmas patīkamas sajūtas. Bet iebraucot teritorijā, kur meži ir izcirsti, rodas negatīvas sajūtas. Tas, ka cilvēki mežā jūtas labi, ir tā saucamais ekosistēmas pakalpojums. Mežam ir lielāka vērtība par ekonomisko nozīmi. Problēma ir tā, ka nevar izteikt, cik latos maksātu kādas citas meža vērtības. Piemēram, cik vērta ir viena melnā stārķa ligzda? Tas nav izmērāms naudā. Protams, mežus cirtīs, ir arī jācērt, bet viss atkarīgs no tā, kā un cik daudz. Un jānodrošina meža vērtība ne tikai ekonomiskajā laukā, bet arī citās sfērās.

Profesoram Imantam Liepam bija teiciens, ka mežs ir svētnīca, tāpēc tur jābūt klusam.

Kāda būs Latvijas mežu situācija nākotnē?

Domāju, ka bioloģiskā daudzveidība samazināsies, biotopi pazudīs. Lai situācija uzlabotos un tam tiktu veltīta nauda, jānonāk pie zemākā punkta. Latvija ir parakstījusi protokolu, kas ir daļa no bioloģiskās daudzveidības konvencijas, kurā skaidri rakstīts, ka katrā valstī 17% mežu teritorijas jāveic atjaunošanas darbi. Lai nodrošinātu, ka bioloģiskās daudzveidības vērtības ir prioritāte, jāsāk veikt konkrēta rīcība Latvijas mežos. Visticamāk, lielos apjomos tas netiks darīts.

Somijā veiktā pētījumā izrēķināts, ka mežsaimniecība un lauksaimniecība sadrumstalojusi mežus, un gadās, ka kāda konkrēta suga pastāv atsevišķos mežu puduros. Šobrīd notiek tā saucamais izzušanas parāds, kad sugas vienkārši lēnām izzūd, jo nav palicis pietiekami daudz dabisku, cilvēka netraucētu mežu. Ja nepalielinām dabisko mežu teritoriju un saglabājam šodienas situāciju, turpināsies lejupslīde. Mēs vēl neesam redzējuši visas ietekmes sekas.

Esat pētījis mežus arī citās valstīs?

Esmu dzimis Kanādā un maģistra darbu izstrādāju Toronto universitātē. Veicot pētījumu, divas vasaras pavadīju Kanādas ziemeļu mežos. Atšķirībā no Latvijas tur ir mazāk ceļu un cilvēku, nav pat sēņotāju. Ir citas koku sugas, dominē egle un priede. Kanāda ir ļoti liela un meži tur ir dažādi. Biju Kanādas reģionā, kur ir liels daudzums slapjo mežu ar eglēm. Tie ir meži, kur īsti nevar atrast vietu telts celšanai, jo tur ir milzīgi, grūti izstaigājami brikšņi. Meži ir pilni zvēriem. Turpretī Latvijā nevar atrast tādus mežus, kas iepriekš nav bijuši izzāģēti.

Kādas bijušas jūsu interesantākās tikšanās reizes mežā ar dzīvniekiem?

Kad Kanādā ar kolēģiem slēpojām pāri ezeram un ar indiāņu tipa sniega kurpēm kāpām kalnā, redzējām vilku bara pēdas, kas šķērsoja mūsu ceļu. Reiz, braucot ar mašīnu pa meža stigu, priekšā bija vilks, kas skatījās virsū. Mans suns mašīnā skatījās pretī un tikai, kad vilks bija aizskrējis, sāka riet. Bail man nebija. Vienreiz Latvijā pie Lubānas redzējām, ka lācis kādu brītiņu gājis pa mūsu pēdām, dubļos bija smukas pēdas. Latvijā lāci neesmu redzējis, Kanādas mežos gan vismaz četras reizes. Tad gan elpa aizraujas. Reiz Slīteres Zilajos kalnos desmit metru attālumā pretī izskrēja lūsis ar pūkainām ausīm.

Kādā blogā par jums rakstīts – cienījams vīrs, kurš, tā teikt, „mežā ir bijis”. 

Nu, jauki! Tas laikam ir kompliments.

Kāda ir jūsu ikdiena?

Bieži strādāju mājās, īpaši tad, kad rakstu, tāpēc dienas atšķiras. Tā kā nedzīvoju Rīgā, no rītiem ceļos piecos vai sešos un agri izbraucu.

2009. gadā kļuvāt par gada pasniedzēju un ieguvāt ceļojošo veiksmes cepuri! 

Uz šo nomināciju katru gadu ir vairāki kandidāti, kam jāsagatavo lekcija par uzdoto tēmu. Šai lekcijai jābūt nevis nopietnai, bet muļķīgai un aizraujošai. Mums bija jālasa lekcija par tēmu „Kas ir dzīvība”. Viens no kandidātiem togad bija arī zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks. Arī žūrija uzdod dažādus muļķīgus jautājumus. Man vienā prezentācijas slaidā bija uzrakstītas visas dzīva organisma dzīvības pazīmes, viens no punktiem bija par kustību. Un bildē parādīju kādu bijušo studentu, kurš tajā brīdī bija žūrijā. Bildē viņš bija nekustīgā pozā, fotografēts ļoti vēlu vakarā. Tad jautāju, vai viņš ir dzīvs. Nākamais punkts bija par dzīva organisma vairošanos. Un tad jautāju meitenēm, vai viņš ir spējīgs vairoties. Tādā veidā arī uzvarēju.

Ieguvāt veiksmes cepuri. Pēc tam veiksmi izjutāt?

Jā, protams! Ja cilvēks ir laimīgs par to, ko dara, veiksme pati atnāk.

Ko jūs visvairāk iegūstat no lekciju lasīšanas?

Ka cilvēki iemācās domāt. Mans maģistra darba vadītājs teica, ka universitātes sistēmai jāiemāca vissvarīgākais – kā domāt. Students vienmēr var kaut ko zubrēt, smadzenēs iedzīt virkni informācijas, bet ar domāšanu ir grūtāk. Studentiem grūti interpretēt datus, būt paškritiskiem par saviem pētījumiem. Cenšos uzdot tādus jautājumus, uz kuriem studenti atbildēs nepareizi, lai varētu paskaidrot, kāpēc atbilde bijusi nepareiza, rādot piemērus. Jā, viņi gan ātri uzķer, ka tā daru. Tad viņi kļūst bailīgi atbildēt uz jautājumiem, bet cenšos panākt, lai  lekcijās ir daudz jautājumu, lai sākas pārrunas, tādā veidā domāšanu cenšos attīstīt.

Kurus jautājumus jums uzdod visbiežāk saistībā ar jūsu zinātnisko darbību?

Paldies Dievam, tas ir norimis, bet pirms desmit gadiem man jautāja, kāpēc atbraucu no Kanādas uz Latviju. Šis jautājums vienmēr tika uzdots un vienmēr bija jāatbild.

Ko jūs gribētu par sevi pastāstīt?

Es nezinu... Robert, ko man būtu jāpasaka par sevi? (Viņš uzsauc kādam, kas sēž aiz starpsienas. Roberts klusē, bet Guntis pārjautā: „Tu arī nezini?” Anonīmais Roberts atbild, ka zinās, kad būs pabeidzis disertāciju).

Man nepieciešams, lai zinātniskais darbs būtu izstrādāts kvalitatīvi. Svarīgi, ka informācija par zinātnisko darbību tiek nodota citiem publicētā veidā. Ja ir zinātniskā darbība, kas netiek publicēta, uzskatu, ka tā nav notikusi. Tas ir mans vadmotīvs zinātnē. Man ļoti nepatīk, ja zinātniskā darbība, kas nav publicēta ārzemju izdevumos, atrodas atskaitēs. Un man  krīt uz nerviem, ja šīs nekvalitatīvās zinātniskās darbības secinājumi tiek izmantoti praktiskā meža apsaimniekošanā. Slikti izdarītu zinātnisko darbu ļoti asi kritizēju.

Kā sevi atalgojat par labi padarītiem darbiem?

Kad publicēts raksts, protams, jāatkorķē vīns. Nupat aizvakar pārlēju savu upeņu vīnu.

Pieturzīmes

• 1996.gadā Latvijas Universitātē ieguvis bioloģijas doktora zinātnisko grādu
• Kopš 2004.gada profesors LU Bioloģijas Fakultātē
• Žurnāla „Proceedings of the Latvian Academy of Sciences” un „Environmental and Experimental Biology” redkolēģijas loceklis.
• 2012. gadā autors vai līdzautors astoņām zinātniskām publikācijām, kuras citētas „ISI Web of Knowledge” datubāzē.
• Brīvajā laikā interesējas par mežu, dārzu, māju, peldēšanu, orientēšanās sportu.
• Citiem ieteiktu pavadīt daudz laiku dabā.
• Dzīves moto: „Izprast savas kļūdas un no tām mācīties”

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītāju.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!

Pirms gada izdotā grāmata "Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā" par valsts un baznīcas attiecībām radīja iemeslu jaunām sabiedrības diskusijām. Valda Tēraudkalna vēlme veidot dialogu ar sabiedrību bija veiksmīga, un šobrīd top vēl viena grāmata.

Kas raksturotu Valda Tēraudkalna būtību?

Cilvēkam nav nemainīgas būtības. Tas, kas šobrīd liekas svarīgs, pēc gada var likties nenozīmīgs. Šobrīd profesionāli apzinos sevi gan kā teologu, gan kā reliģijpētnieku. Pagātnē abas nozares brīžiem bijušas savstarpējā spriedzē, bet mūsdienās tās lielākoties sadarbojas. Esmu racionālists, tomēr ar dziļu cieņu izturos pret katra cilvēka pārliecību, arī tādu, kas man liekas iracionāla un nepieņemama. Reliģijpētniekiem aizvien svarīgs Emīla Dirkheima izteikums, ka pētniekam nav maldīgu reliģiju. Ikviena reliģija atspoguļo kāda laikmeta cilvēku ilgas, vēlmes un meklējumus, arī sociālās tendences, kuras valda sabiedrībā. Savukārt teoloģija nav zinātne par Dievu, bet par to, kā atsevišķi cilvēki un ticīgo kopienas ir skaidrojušas Dievu un pasauli gadsimtu gaitā.

Kāda ir atšķirība starp akadēmisko teologu un reliģijpētnieku?

Reliģijpētniecība aplūko reliģijas kā kultūras un sociālos fenomenus. Akadēmiskā teoloģija, kura pastāv augstskolās un pētniecības centros, manuprāt, pēta, kā vēsturiski interpretēti reliģiski teksti, simboli un idejas, kā tās praktiski tiek īstenotas dzīvē, kā teoloģiju ietekmē konkrētas sociālās prakses. Tā cenšas atbildēt uz sava laika pasaules uzdotajiem dzīves „lielajiem” jautājumiem. Agrāk apgalvoja, ka reliģijpētnieks skatās uz pasauli distancēti, ārpus ticīgo kopienas, turpretī teologs skatās no iekšpuses. Mūsdienās šīs lietas pārklājas.

Zinātne nav brīva putna lidojums, zinātnieku vienmēr ietekmē tradīcija, pie kuras viņš pieder, arī zinātnes birokrātija. Viņš vienmēr ir kādas kopienas dalībnieks, kuras viedokli apzinās un pārstāv.

Kāds ir bijis jūsu ceļš līdz teoloģijai?

Interese par teoloģiju radās padomju laikā. Skolas gados aizrāvos ar ārzemju radio staciju klausīšanos, kurās bija programmas par reliģiju. Cilvēkam, kura ikdiena pagāja apstākļos, kur baznīca iedzīta pagrīdē, fakts, ka par reliģiju var runāt tik brīvā veidā, bija kas īpašs. Dzirdētā informācija likās ļoti eksotiska.

Kad vecākiem teicu, ka gribētu studēt baznīcas vēsturi, viņiem tas bija šoks, jo tajā laikā tas bija labākais veids, kā sabojāt karjeru. Kad pēc padomju sistēmas sabrukuma šādas iespējas parādījās ārzemēs, radiem likās, ka tā nav labākā izvēle, ka ar šādu izglītību neko nevar iesākt, taču, laikiem mainoties, viņi saprata, ka jaunajos apstākļos reliģija ir ļoti aktuāla.

Ko jūs domājat par sabiedrības stereotipiem, kas attiecināti uz teologiem?

Daļā ticīgo valda priekšstats, ka akadēmiskie teologi un reliģijpētnieki ir reliģijas noliedzēji, jo racionālisma dēļ zaudējuši ticību. Tomēr daudzi reliģijpētnieki nebūt neslēpj, ka ir ticīgi cilvēki.

Arī baznīcai ir vajadzīga akadēmiskā pieeja, lai tā nekļūtu par sektu un būtu dialogā ar apkārtējo sabiedrību. Akadēmiskie teologi ir kā labvēlīgi kritiķi. No vienas puses, viņi parasti ir kādas kristīgās konfesijas pārstāvji, no otras puses, viņi vēlas kritiski paust viedokli par to, kas šajās konfesijās notiek. Jāapzinās, ka nevienam no mums nepieder pēdējais vārds jautājumos par Dievu. Mēs visi esam meklētāji.

Manuprāt, mūsdienās izplatītākais stereotips par teoloģiju ir „visi teologi ir topošie mācītāji”.

Tas tiešām ir stereotips. Teoloģija nav saistīta vienīgi ar kādu reliģisko vidi, tā ir daudz plašāka. Piemēram, daudzās Rietumu augstskolās ir populāra politiskā teoloģija, kurā pētī reliģijas un politikas mijiedarbību. Viens no LU Teoloģijas fakultātes darbības virzieniem ir reliģijpētniecība, kas piesaistīta kādai konkrētai reliģijai.

Pastāstiet, lūdzu, par savām pētnieka gaitām.

Nesen kopā ar Denisu Hanovu publicēju grāmatu par Ulmaņa autoritārā režīma ideoloģiju, kurā atklājas kvazireliģiskie aspekti. Analizēju valsts un baznīcas attiecības autoritārā režīma laikā. Šobrīd strādāju pie grāmatas par reliģijpētniecības vēsturi un aktualitātēm, galvenajām tēmām mūsdienās. Līdz šim nekas tāds Latvijā nav bijis publicēts, es pats daudz mācos šīs grāmatas rakstīšanas procesā. Ikdienā esmu mācījies gan no kolēģiem, gan studentiem, jo viņu jautājumi ir stimuls, kas paver jaunus apvāršņus.

Pētniecībā nepieciešamas gan zināšanas, gan interese, jo orientēties lielajā, pretrunīgajā faktu jūklī ir māksla, ko nevar apgūt mehāniski. Pasniedzējam nav jāizliekas, ka viņš zina visu, un ir labi atzīt, ka arī mēs paši izglītojamies.

Kas pašlaik teoloģijas zinātnē ir vēl līdz galam neizzināts?

Ņemot vērā ierobežoto finansējumu, Latvijā ir daudz jomu, kuras ir pētnieciski aktuālas. Man saistoša šķiet 19. – 20.gs. Latvijas baznīcas vēsture, jaunas reliģiskās kustības, arī politiskā teoloģija, jo mani interesē varas un reliģijas aspektu pārklāšanās.

Daudz runā par to, ka no baznīcas atdalītās varas sakralizācija ir pētāms fenomens, jo reliģija neizzūd, bet tās vietā tiek sekularizēta vara un tās simboli, kas visspilgtāk redzams autoritārās un totalitārās sabiedrībās, bet ne tikai.

Piemēram, pirms vairākiem gadiem ar attaisnojošu spriedumu beidzās tiesas process, kurā kāds cilvēks tika apsūdzēts par necienīgu izturēšanos pret Latvijas karogu. Tas ir tipisks varas simbolu sakralizācijas gadījums. Daudz netrūka, ka pārāk centīgi ļautiņi būtu izdomājuši rituālu „cienīgai” nolietota karoga iznīcināšanai.

Vai sabiedrība savā ziņā nebaidās no zinātniekiem un viņu atklājumiem?

Sabiedrību interesē jautājumi, kas skar vēsturi. Cita lieta ir tas, ko cilvēki sagaida. Zinātnieku kritiskais redzējums brīžiem konfliktē ar cilvēku ticējumiem un mītiem. Tas, ka sabiedrība rada šādus pieņēmumus, ir normāls process. Taču zinātne nav ārpus tā, zinātne nav kādā stikla kalnā, tā rada pati savus mītus, ko apgāž nākamā zinātnieku paaudze. Visi esam vienā laivā.

Vai teologs var būt cilvēks, kas ir neticīgs?

Varbūt pirmajā brīdī tas liksies pārsteidzoši, tomēr mana atbilde ir – jā. Mēs jau nevaram izmērīt ticību, un paši ticīgie gadsimtu gaitā ir strīdējušies par to, ko nozīmē ticība vai neticība, kas ir pareizi vai nepareizi ticošs. Līdz ar to nav mēra, ko varam pielikt cilvēka ticībai, to nevaram definēt viennozīmīgā un vienkāršā veidā.

Jūs esat Latvijas Bībeles biedrības ģenerālsekretārs, un tās mājaslapā ir laika atskaite līdz jaunā Bībeles tulkojuma atvēršanai 13.oktobrī.

Šis ir jauns Bībeles tulkojums no oriģinālvalodām. Darbs pie šī projekta noritēja kopš 1995.gada. Šis ir trešais nozīmīgākais Bībeles tulkojums Latvijā. Pirmais bija Ernsta Glika tulkojums 17.gs. beigās, pēc tam 1965.gada izdevums, kas iznāca emigrācijā ārpus Latvijas. Mana joma nav Bībeles tulkošana, taču, darbojoties Bībeles biedrībā, esmu administrējis šo projektu. Latviešu literārā valoda mainās, tāpēc dabīgi, ka vajadzīgi jauni tulkojumi. Šis projekts nu ir noslēdzies, Bībeles Dienvidkorejā ir iespiestas un saņemtas.

Kāda ir sajūta, ka 17 gadus ilgais darbs ir noslēdzies?

Tas ir bijis ilgs laiks. Vienbrīd pat likās, ka tas nekad nebeigsies. Domāju, ka tas ir labi izdarīts darbs, tas ir ieguvums visai Latvijas kultūrai, jo Bībele ir ne tikai reliģisks, bet arī kultūras teksts.

Kāds ir jūsu mērķis zinātniskajā jomā?

Apzināt lietas, kas mazāk pētītas un aktualizētas Latvijā. Vēl nav izsmelts jautājums par dažādām politiskajām ideoloģijām un reliģiskajiem faktoriem tajās. Pašlaik saistībā ar savu topošo grāmatu cenšos apzināt jaunākās pieejas un tendences reliģijpētniecībā. Jāatzīst, ka rakstīšanas process notiek pakāpeniski, ar pārtraukumiem, jo nav iespējams tam veltīt laiku katru dienu. Lielu impulsu sniedz iespējas, kad varu izmantot ārzemju bibliotēkas. Ar patiku atceros vizītes Oksfordā, jo svarīga ir apkārtējā telpa – bibliotēkas interjers, grāmatu veikali, viduslaikos celtās koledžas. Jā, arī vīns un šerijs koledžu vakariņās veido akadēmiskās vides estētiku. Nevaru iedomāties grāmatas rakstīšanu pie minimālisma stila galda, baltām tapetēm un garlaicīgām biroja mēbelēm.

Pētnieka paradīze!

Jā, īsta pētnieka meka! Šobrīd aktuālākais ir atkal atrast laiku, lai varētu doties uz turieni.

Grāmata par Ulmaņlaiku "Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā" izraisīja diskusijas sabiedrībā, izskanēja visdažādākie viedokļi. Daži interneta komentētāji piekrita, daži ne, kāds pat rakstīja, ka jūsu kaķis Jorks ir labāks vēsturnieks nekā jūs.

Daži bija aizkaitināti, ka grāmatu veltījām kaķim, bet – kāpēc gan ne? Kāpēc kaķis ir ar kaut ko sliktāks? Cits jautājums, vai mēs protam savu viedokli pateikt toleranti un argumentēti. Grāmatas mērķis nebija slavināt vai noliegt Ulmaņa lomu, bet gan paraudzīties uz to kritiski. Mūsdienu Latvijā visvairāk valsts attīstībai kaitē nekritiska domāšana, primitīvs, provinciāls nacionālisms, domāšanas paradigma, kurā valda bailes, nedrošība, nevēlēšanās atvērties pārmaiņām, kas galu galā visai sabiedrībai varētu nest ko labu.

Zinātniekam ir skarba dzīve – vienmēr atradīsies kāds, kas nepiekrīt un kritizē.

Ja no tā bail, tad jāpēta kukaiņu dzīve vai viduslaiki. Būt zinātniekam nozīmē piedalīties sabiedrībā notiekošajos procesos, nebaidīties no nepiekrišanas. Ja zinātniska darba rezultāti dara cilvēkus dusmīgus, tas liecina, ka tie nav garlaicīgi un attālināti no dzīves.

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītāju.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!

J. Pleps jau paguvis iemantot cieņu juristu aprindās, kopā ar kolēģiem vēl studiju laikā sarakstot grāmatu „Konstitucionālās tiesības”, ko pašlaik izmanto jaunie studenti, kā arī autora kolēģi. Viņa "kontā" ir arī līdzdalība vairāku citu grāmatu tapšanā.

Portālā politika.lv esat rakstījis, ka grūti par sevi ko teikt, neizmantojot ierasto CV formātu, tādēļ mūsdienu laikmets un gūglēšanas iespēja visu atvieglo. Ja nu iztēlojamies, ka gūglēšana nepastāv un jums jāpastāsta par sevi, kā jūs raksturotu Jāni Plepu?

Es noteikti negribētu palikt tikai formāla CV līmenī ar grādiem, amatiem un publikācijām. Pirmā lieta, ko gribētu uzsvērt – gūstu gandarījumu no tā, ka esmu praktiķis. Esmu strādājis Satversmes tiesā kā tiesneša palīgs, šobrīd strādāju Saeimas Juridiskajā birojā pie Gunāra Kusiņa. Tas ir darbs, kas sniedz gandarījumu, jo iespējams redzēt arī ieguldītā darba ietekmi uz Latvijas tiesisko sistēmu.

Otrkārt, man patīk zinātniskā pētniecība, jo īpaši rakstīšana. Jūtu gandarījumu arī lasot lekcijas un diskutējot ar studentiem par aktuāliem tiesību jautājumiem. Mēs, mācībspēki, nekad neiemācīsim visu, bet varam iemācīt strādāt ar avotiem, formulēt domu un pamatot savu viedokli, kas jurisprudencē ir svarīgi ne tikai zinātnes, bet arī prakses laukā.

Tā kā vairāk specializējos konstitucionālajās tiesībās, man nav vienaldzīga arī šī valsts un tās tiesībpolitiskā attīstība. Universitātes devīze, kas ir arī tās ģerbonī – „Scientiae et Patriae” – „zinātnei un tēvzemei” gana precīzi raksturo konstitucionālo tiesību jurista darbu.

Kas Jūs visvairāk piesaista konstitucionālajās tiesībās?

Konstitucionālās tiesības nav redzamākā un reklamētākā tiesību nozare, jo pēc tās arī nav īsti plaša tirgus pieprasījuma. Tās ir pietiekoši specifiskas, jo šajā jomā nav tikai formālu tiesību normu piemērošana. Liela loma ir politiskajai situācijai, personībām, kas pieņem lēmumus, kā arī iesaistīto personu savstarpējām attiecībām un komunikācijai. Lielā mērā tās ir tādas kā politiskas tiesības.

Tas gan nenozīmē, ka konstitucionālās tiesības būtu vienkāršas, ka neprasa noteiktas zināšanas vai prasmes. Juristu vidū diemžēl ierasts priekšstats, ka speciālas zināšanas un mācīšanās ir nepieciešamas, lai spriestu par civiltiesībām vai krimināltiesībām, savukārt konstitucionālajās tiesībās jebkurš ir lietpratējs, ja iegūts jurista diploms.

Iespējams, konstitucionālo tiesību šarmu varētu ilustrēt neliels salīdzinājums ar kāršu spēlēm. Viena no latviešu iecienītākajām kāršu spēlēm ir „zolīte”, taču tā ir ļoti tehniska spēle. Spēlētājs ir atkarīgs no tā, kādas kārtis tam iedalītas un kādas kārtis pārējiem, tāpat „zolītē” darbojas dzelžaini likumi, kas paredz zināmu gājienu izdarīšanas kārtību. Konstitucionālās tiesības gan vairāk atgādina citu klasisko kāršu spēli, ko bērnībā saucām par „duraku”. Lai gan šī spēle šķiet ļoti primitīva un vienkārša, tā balstās uz spēlētāja prasmēm, jo nezināmo kāršu kava ir liela, bet tas, kādas kārtis izdalītas rokās spēles sākumā, nenozīmē, ka ar tām nav iespējams uzvarēt. Konstitucionālajās tiesībās tieši tāpat ļoti būtiskas ir jurista profesionālās prasmes un spējas.

Par ko pētnieciskajā jomā jums ir lielākais gandarījums?

Droši vien pagaidām nepārspējams sasniegums pētnieciskajā jomā joprojām ir 2004. gada grāmata „Konstitucionālās tiesības”, kuru uzrakstījām kopā ar Edgaru Pastaru un Ilzi Plakani. Grāmatas tapšana tiešām bija „forša”, mazliet revolucionāra, un esmu patīkami pārsteigts par popularitāti, ko tā iemantojusi.

Arvien mīļāks kļūst promocijas darbs. Jebkurš tikko uzrakstīts teksts sākotnēji šķiet neizdevies, jo autors saskata tikai kļūdas un nepilnības, kā arī allaž šķiet, ka varēja vēl kaut ko uzrakstīt citādi. Kad paiet laiks, uz saviem tekstiem varam paskatīties it kā no malas un tad jau sāk šķist, ka, nemaz tik slikti nav.

2011. gadā ieguvāt tiesību zinātņu doktora grādu ar promocijas darbu "Satversmes iztulkošanas konstitucionāli tiesiskie un metodoloģiskie problēmjautājumi”.

Jā, to šogad beidzot izdevu grāmatas formātā ar mazliet vienkāršotu nosaukumu „Satversmes iztulkošana”. Esmu mēģinājis to rakstīt ar zināmu mīlestību, jo darbā apkopoju starpkaru nozīmīgākos Satversmes piemērošanas gadījumus, kas parāda, kā politiķi savā starpā komunicēja un tika pieņemti būtiski lēmumi konstitucionālo tiesību jomā, centos sniegt vēsturisko fonu, jo tas patiesībā ir stāsts par ļoti spējīgiem Latvijas politiķiem un juristiem, kas ierobežotā laikā izveidoja tiesību sistēmu.

Vai tiesību zinātņu doktora grāds ir noslēdzošais punkts jūsu studijām?

Doktora grāda iegūšana ir interesants brīdis, jo dažkārt liekas, ka ar šo grādu dzīve beidzas. Ņemot vērā, ka Vācijā doktora grādu ir tiesības norādīt arī uz kapakmens, varētu domāt, ka doktora grāds ir visa beigas.

Doktora grādu varētu uzskatīt par formālo akadēmisko studiju beigām, vismaz šobrīd noteikti. Tomēr tas nenozīmē, ka var vairāk nemācīties, jo jurisprudence strauji attīstās. Lai būtu formā un lietas kursā, nepārtraukti jālasa. Šobrīd populārs jēdziens ir „mūžizglītība”. Tā ir lieta, kas jurisprudencē ārkārtīgi svarīga, jo jurista izglītība nekad neapstājas ne pie viena grāda. Pašizglītošanās ir lieta, ko nekad nevar pabeigt.

Pastāstiet, lūdzu, par savu pirmo grāmatu un to kā 2. kursā sākāt rakstīt!

To uzrakstīju ar kolēģiem, studējot 2. – 3. kursā. Ar Edgaru Pastaru, kas šobrīd ir Valsts prezidenta padomnieks, un Ilzi Plakani, kas darbojas kā zvērināta advokāte. Kad šobrīd rodas kāda problēma konstitucionālajās tiesībās, ierasti ar Edgaru sākumā meklējam, ko paši par to esam rakstījuši. Pārsteidzoši, bet joprojām šajā grāmatā atrodam atbildes. Tas ir tāds brīnums, kas sniedz arī vislielāko gandarījumu.

Jāteic, ka tam ir liels nejaušības raksturs. Paveicās, ka jau pirmajās lekcijās iepazinos ar Edgaru, principā visus šos gadus esam gandrīz vai sēdējuši vienā skolas solā. Konstitucionālo tiesību seminārā risinājām kādu uzdevumu, uzskatot, ka visu saprotam. Bet izrādījās, ka esam to atrisinājuši nepareizi. Par to, protams, ļoti sakreņķējāmies un gribējām pierādīt, ka tā nu gluži nav. Jauši vai nejauši sanāca tā, ka, veicot izpēti, lai pierādītu savu viedokli, sapratām, ka esam savākuši materiālus, lai uzrakstītu rakstiņu. Tas arī bija pirmais raksts, ko publicējām – par steidzamībām likumdošanas procesā. To savulaik nopublicēja žurnāls „Likums un Tiesības”. Metode bija atrasta, bija vēl daži aktuāli konstitucionālo tiesību jautājumi, par kuriem uzrakstījām rakstiņus jau žurnālam „Jurista Vārds”. Mūsu abu profesionālajā karjerā nozīmīga bija sadarbība ar žurnāla „Jurista Vārds” galveno redaktori Dinu Gailīti, jo viņa riskēja publicēt jaunu studentu pirmos pētījumus un saskatīja mūsu nākotnes potenciālu.

Tad mūs uzrunāja līdzdalībai lielākā projektā par ārvalstu konstitūciju tulkošanu, kas dažādu iemeslu dēļ neizdevās, bet nolēmām salikt savākto informāciju kopā. Nebija domāts, ka radīsies tik apjomīgs darbs, viss tapa rakstīšanas procesā. Lielu atbalstu sniedza Latvijas Universitātes profesore Ilma Čepāne un profesors Aivars Endziņš, kas mūs „pieskatīja” un beigās viss „uzrakstījās”. Varbūt tas bija iespējams tāpēc, ka bijām studenti un nekur vēl nestrādājām, jo grāmatas rakstīšana aizņēma ļoti daudz laika.

Kāda ir sajūta, ka studenti vēl joprojām izmanto šo grāmatu?

Jāteic, ka mazliet dīvaina, jo mums bija 20 – 22 gadi, kad to rakstījām, 2014. gadā šai grāmatai būs desmit gadi. Tas, ka šo gadu laikā nav tapis nekas līdzvērtīgs, ir mazliet dīvaini, jo nevar noliegt, ka ar Edgaru toreiz bijām tikai Satversmes izpratnes ceļa sākumā. Tās bija pirmās versijas, pirmie viedokļi par šiem jautājumiem. Patiesībā šobrīd abi izjūtam, ka jāsāk domāt par nākamo daļu, jo šajos gados noticis daudz kas – Saeimas atlaišana, ekonomiskā krīze, pilsoņu kopuma rosinātie referendumi. Vajadzētu izstāstīt, kāds ir mūsu vērtējums Latvijas valsts iekārtas attīstībai pēdējos desmit gados.

Vai turpināsiet rakstīt?

Rakstīšana nav mans pašmērķis. Mazliet  žēl, ka daudzi raksta, lai varētu iegūt kārtējo grādu un papildinātu savu publikāciju kopu. Es rakstu, jo gūstu prieku, un man tas sniedz gandarījumu. Ja kāds jautājums mani uzrunā, es to gribu izpētīt un uzlikt uz papīra.

Pētniecībā un rakstīšanā man būtiska ir arī mākslinieciskā izpausme. Negribētu rakstīt rakstīšanas pēc, jo jebkuram rakstam jābalstās uz ideju, kuru jāformulē, jāpierāda un jāpārliecina citus par to.

Ar rakstīšanu man ir līdzīgi kā Imantam Ziedonim ar dzejoļu rakstīšanu. Nevarat iedomāties, kāda ir sajūta, kad kā Imantam Ziedonim atnāk dzejolis, man atnāk raksts. Principā jau gatavs, atliek to tikai uzrakstīt, bet jūs to aizdzenat, lai netraucē.

Spēju rakstīt dažādos žanros. Man ir gan formāli un smagnēji akadēmiskie raksti, gan mazliet dzīvīgāki zinātniskie raksti, gan pavisam viegla publicistika. Dažādi žanri rada jaunas stila iespējas, un atkarībā no raksta mērķa un lasītāju auditorijas atļaujos variēt ar žanriem. Šobrīd mazliet domāju, vai konstitucionālās tiesības var radīt tagad tik modernajā tvītu žanrā, pasakot visu domu 140 zīmēs. Ja ņemam vērā, ka tiesību normas ierasti arī ir īsas, pirmo likumu teksti varētu būt pirmie tvīti pasaules vēsturē. Iespējams, tvīti varētu būt noderīgi arī tiesību zinātnē. Tas gan paredz citādu pieeju – doma izdomāta, risinājums netiek atspoguļots, bet tvītā izskan tikai rezultāts.

Juristu sabiedrībā jūs uzskata par autoritāti valsts tiesību jomā. Kas ir jūsu autoritātes?

Grūti teikt, ka esmu autoritāte, tas prasītu lielāku dzīves pieredzi un vairāk sirmu matu, jo šīs lietas piedien smagnējam autoritātes jēdzienam. Tomēr vēlētos minēt vairākus cilvēkus, ar kuriem man patiešām paveicies sadarboties tieslietās un kuru viedoklis man ir būtisks.

Man ļoti nozīmīga ir sadarbība ar Edgaru Pastaru. Darbojoties vienā tiesību nozarē, esam gan draugi un domubiedri, gan mazliet konkurenti, kopīgiem spēkiem izdarot daudz vairāk, nekā spētu katrs atsevišķi.

Tāpat svarīgs ir Daigas Rezevskas un Anitas Rodiņas viedoklis, jo viņas abas ļoti būtiski ir ietekmējušas manu skatījumu uz tieslietām. Anita Rodiņa parādīja, ka konstitucionālās tiesības ir patiešām interesantas, savukārt Daiga Rezevska mācīja modernas demokrātiskas tiesiskas valsts izpratni un rosināja domāt par jurista lomu tiesiskās sistēmas pilnveidošanā.

Noteikti vēlos minēt arī Ilmu Čepāni un Aivaru Endziņu, jo laikā, kad viņi bija Satversmes tiesas tiesneši, man bija tas gods strādāt par tiesneša palīgu. Tā bija ļoti intelektuāli bagāta un profesionāli vērtīga dzīves pieredze. Liela autoritāte ir Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš. Apbrīnoju šā cilvēka zināšanas, kā arī praktisko redzējumu par valsts tiesību attīstību.

Esat piedalījies arī grāmatas ar Satversmes tulkojumiem svešvalodās veidošanā, bijāt tās zinātniskais redaktors.

Šis bija ļoti interesants projekts, ko ierosināja VSIA „Latvijas Vēstnesis” valdes priekšsēdētāja Daina Ābele. Tā kā šogad aprit deviņdesmit gadi kopš Satversmei pieņemšanas un spēkā stāšanās, radās ideja izveidot māksliniecisku izdevumu, kas varētu kalpot kā mūsu valsts iekārtas reprezentācijas materiāls arī ārvalstīs. Sākotnēji bija plānota Satversmes izdošana tikai latviešu valodā un vairākās svešvalodās, bet tulkojumu sagatavošanas laikā radās ideja, ka nepieciešams Satversmes tulkojums arī lībiski un latgaliski. Domāju, ka šis izdevums, kas papildināts arīdzan ar Satversmes tapšanas apskatiem, fotogrāfijām un nozīmīgāko publikāciju par Satversmi apkopojumu, ir vērtīgs Satversmes jubilejas materiāls. 

Jūsu bloga ierakstu nosaukumi ir ļoti saistoši, piemēram, „Piebriestošā prezidentūra”, „Sviesta roze valsts tortē” un „Tieslietas - vecie uzdevumi vecajos maisiņos". Rakstīšana jums ir ļoti tuva?

Šos nosaukumus gan nevajadzētu piedēvēt man, tos parasti izvēlējās portāla redaktori. Bet, jums taisnība, es neesmu aizmirsis literārās prasmes. Domāju, ka mana vidusskolas literatūras skolotāja joprojām mazliet varētu pārdzīvot, ka nekļuvu par rakstnieku, jo viņa manā literārajā attīstībā saskatīja diezgan lielas iespējas. Neesmu aizmirsis tādus literāros paņēmienus kā kompozīcijas veidošana, kāpināšana, teksta ritms. Jurista darbā tas dažkārt noder, piemēram, gatavojot tiesu runas, jo tas ir tāds kā mazs monologs teātrī. Argumenti ir svarīgi, bet vēl jo svarīgāks ir to izkārtojums pareizā secībā, spēja ar tiem aizraut un pārliecināt.

Rakstu daudz, varētu teikt, ka esmu profesionāls rakstītājs, jo ilgu laiku darbojos žurnāla „Jurista Vārds” veidošanā. Jurista darbs īstenībā ir tāds rakstītāja darbs, jo ļoti daudzas profesionālās lietas ir rakstīšana – normatīvo aktu, lēmumu, tiesai adresēto dokumentu sastādīšana ir rakstīšana. Tie ir mazi daiļdarbi, jo joprojām nav izdomāts stils kā varētu rakstīt bez radošuma, tikai tehniski kā matemātikas formulas.

Gribētos, lai man būtu vairāk laika tieši zinātnisko rakstu rakstīšanai, taču neesmu metodisks rakstītājs. Ja nemaldos, Andrejs Upīts cēlās agri no rīta un līdz pusdienlaikam pārdesmit lappuses bija uzrakstītas, apbrīnoju šādus cilvēku. Man patīk domu izdomāt iepriekš, staigājot salikt visu pa plauktiņiem un, visbiežāk, tehniski rakstu pēdējā brīdī, piemēram, kad blakus jau stāv redaktors, kas saka: „Ja vēl pēc stundas nebūs, tad nodosim bez tava raksta”.

Rakstīšanas ziņā paļaujos uz iedvesmu, ir sajūta, ka katrs raksts atnāk īstajā brīdī.

Kur jums visbiežāk atnāk iedvesma?

Piederu Sokrāta stila cilvēkiem – man iedvesmai vajag dialogu. Vairāki raksti ienākuši prātā pēc intelektuālām sarunām vai diskusijām ar konkrētiem cilvēkiem. Cenšos savos lielākajos darbos pateicībās norādīt tos, kas iedvesmojuši, bijuši līdzās. Sarunas ir tas brīdis, kad uzšķiļas kāda doma, ko atliek tikai noformulēt. Dzīvoklī uz loga palodzes pie rakstāmgalda esmu sakārtojis sev nozīmīgo cilvēku fotogrāfijas iedvesmai, kad sēžu un tehniski lieku kopā kārtējo rakstu.

Vai nenogurstat no izvēlētās profesijas?

Par laimi, pagaidām vēl nē. Manuprāt, pārāk agri būtu stāstīt par izrakstīšanos, ambīciju piepildīšanu vai to, ka jūtos noguris. Jurisprudencē viss sākas tikai pēc 40 gadu vecuma. Smejos, ka man ir pārāk maz sirmu matu un joprojām dzīvoju avansā. Tas, ko šobrīd daru gan kā praktiķis, gan zinātnieks, ir tikai gatavošanās posms nozīmīgākiem izaicinājumiem.

Kur redzat sevi pēc desmit gadiem?

Ceru, joprojām būs iespēja lasīt lekcijas Juridiskajā fakultātē. Ceru, ka tur strādās tie mācībspēki, kas bija mani jurisprudences skolotāji un ar kuriem ir gods būt kolēģiem.

Ceru, ka prakse joprojām sagādās vilinājumu. Svarīgi, ka jurists ir ne tikai teorētiķis, bet arī praktiķis. Atšķirībā no eksaktajām zinātnēm, kur var sēdēt laboratorijā un meklēt jaunas formulas, jurisprudencē ļoti svarīgi just prakses un teorijas ciešo saistību – kādas idejas valda praktiķos un kā tiek mācīti jaunie juristi. Kad pirmoreiz gāju praksē, bija klasiskā leģenda, kad absolvents aiziet uz darbu un viņam jautā, vai augstskolā kaut ko mācīja. Viņš atbild: „Jā, mācīja!” Un viņam saka: „Nu, tad aizmirstiet to, dzīvē viss notiek savādāk”. Tas ir traģiskākais, kas var būt, tāpēc svarīgi, lai tieslietu teorijas un tieslietu prakse būtu pēc iespējas tuvas. 

Kāda ir jūsu mācīšanas taktika, lai nebūtu lielās atšķirības starp studijām un reālo dzīvi?

Rosinu studentus domāt, risinām reālus gadījumus. Sevišķi man patīk semināri, kur analizējam spriedumus, jo parasti paliekam atbildes līmenī – Augstākā tiesa tā ir teikusi, viss. Rosinu studentus domāt, kāpēc Augstākā tiesa tā pateikusi. Kuri bijuši tie faktori, kas izšķīra šo lēmumu, piemēram, tiesneša personība, lietas fakti vai sociālais konteksts. Fenomenālākais jurisprudencē ir tas, ka lielās lietas bieži vien ir atkarīgas no pavisam maziem faktoriņiem, kurus bieži neviens pat neievēro.

Minējāt, ka nepiekrītat, ka ir juristu pārprodukcija, jo uzskatāt, ka ir pārāk daudz cilvēku ar diplomu kabatā, kas tikai tēlo, ka ir juristi. Joprojām tā uzskatāt?

Man šķiet, ka joprojām cilvēkam, kas sevī jūt izaicinājumu kļūt par labu juristu, ir ļoti labas karjeras iespējas. Jurists nav tikai arodnieka profesija, kurā jāapgūst tehniskas dokumentu sastādīšanas un aprites prasmes. Jurists ir kas vairāk.

Juristam ir svarīga profesionālā ētika un atbildība, vajadzētu saprast, ka no mūsu lēmumiem atkarīgs ne tikai vienas konkrētas lietas iznākums, mēs ietekmējam arī nākotni, ik dienu veidojam Latvijas tiesisko sistēmu. Tas ir nežēlīgs darbs pašam pret sevi, ja neesam uz to gatavi, varbūt jāmeklē kas cits.

Jurisprudencē ir daudz tehnisko lietu, kas jāpārzina, tomēr būtiski, ka nedrīkst pazaudēt tiesību virsmērķi – tiesību sistēmai jābūt taisnīgai, pareizai. Juristam jādomā šajās filozofiskajās kategorijās – kas ir pareizi, kā būtu taisnīgi. Jurisprudencē jābūt mazliet filozofa skatījumam uz lietām.

Kas ir galvenā doma, ko gribat nodot saviem studentiem?

Gribētu, lai cilvēki ir laimīgi. Joprojām vēlos uzrakstīt rakstu, vai laime ir juridiska kategorija, jo man šķiet, ka 21. gadsimta cilvēki neprot būt laimīgi. Viduslaiku cilvēki, kas dzīvoja salīdzinoši ierobežoti savā brīvībā, bija daudz laimīgāki, jo nedomāja par tik daudzām lietām kā mēs šobrīd. Viņiem nebija jāpieņem tik daudz lēmumu kā mums, jo, iespējams, mēs dienas laikā pieņemam tik lēmumu, cik viduslaiku cilvēks pieņēma mēneša laikā. Tad jājautā, kā cilvēkam būt laimīgam. Studentiem jāsāk ar to, vai izvēlēta pareizā studiju programma un vai visu mūžu viņi būtu gatavi veltīt tieslietām.

Vai jūs pats esat laimīgs?

Savā dzīvē esmu bijis ļoti veiksmīgs, man visu laiku sasodīti veicies daudzās jomās. Paraugoties uz to, kas ir izdarīts, domāju, ka nebūtu pamata būt neapmierinātam. No otras puses, esmu pārliecināts, ka joprojām kaut kādā ziņā jābūt neapmierinātam ar sevi, jājūt jauns izaicinājums. Ja liekas, ka pēdējās lielās kaujas izcīnītas pirms gadiem pieciem un profesijā nav iespējams rast jaunus izaicinājumus, tad vienkārši vairs nav jēgas, jādara kas cits.

Kas jūs būtu, ja nebūtu jurists?

Skolas gados mani aizrāva vairākas lietas – literatūra, vēsture, katoļu teoloģija. Šķita, ka jurisprudencē to visu varētu salikt kopā. Joprojām savus rakstus un karjeru esmu balstījis uz šīm lietām: dziļām zināšanām vēsturē, uz pietiekami labām literārajām prasmēm un katoļu teoloģijā ietvertajām atziņām par filozofijas nozīmi un atbildīgumu.

Esat izmēģinājis spēkus arī citās tiesību nozarēs?

Jurisprudencē katrs savā nozarē ir tik dziļi, ka blakus nozares liekas kā tālas galaktikas. Ātri nonācu pie konstitucionālajām tiesībām, līdz ar to man mazliet izpalika sevis meklēšana dažādās tiesību nozarēs. Tomēr konstitucionālajām tiesībām ir liela priekšrocība – ikviens tiesību jautājums ir apspriežams no Satversmes perspektīvas un tās var skart jebkuru dzīves jautājumu. Tādēļ konstitucionālo tiesību juristiem ir nepieciešamas arī zināšanas un prasmes citās tiesību nozarēs. Ikdienas darbā Saeimas Juridiskajā birojā, strādājot pie Saeimas atbildes rakstiem Satversmes tiesai, esmu spiests iedziļināties dažādu tiesību nozaru problēmjautājumos, lai varētu mēģināt pārliecināt Satversmes tiesu, ka lietā apstrīdētā tiesību norma atbilst Satversmei.

Kas ir jūsu lielākais izaicinājums konstitucionālajās tiesībās nākotnē?

Neapstāties pie sasniegtā. Negribētu, lai grāmata „Konstitucionālās tiesības” arī vēl pēc 10 vai 20 gadiem paliktu personiski svarīgākais, kas bijis.

Konstitucionālajās tiesībās interesantās lietas rodas tad, kad sabiedrībā un valstī ir sarežģījumi, piemēram, nesenā ekonomiskā krīze, Saeimas atlaišana, aktuālie referendumi par krievu valodu un nepilsoņiem. Mums, konstitucionālo tiesību juristiem, tas nozīmē ļoti lielu pieprasījumu gan plašsaziņas līdzekļos, gan akadēmiskus un profesionālus izaicinājumus, tomēr tas bieži vien nenāk par labu sabiedrībai un valstij.

Mēdzu jokot, ka nevajag vēlēt konstitucionālo tiesību juristiem interesantus notikumus. Droši vien labāk būtu labāk novēlēt, lai mēs paliekam viena garlaicīga, paredzama, skandināviska valsts, kurā lielākie notikumi palikuši pagātnē.

Tādā gadījumā jums vairs nebūtu darba.

Varētu pievērsties akadēmiskām lietām, pētīt Satversmes un konstitucionālo tiesību vēsturisko attīstību, ārkārtīgi daudz pētījumus varētu veikt salīdzinošā perspektīvā, raugoties, kādas ir citu valstu konstitucionālās tiesības un meklējot kopīgas likumsakarības. Droši vien zinātniekiem un praktiķiem atliktu vairāk laika domāt par nākotnes risinājumiem.

Jebkurā zinātnē vienmēr būs vieta jauniem pētījumiem un nekad nekas nav izdomāts līdz galam. Konstitucionālajās tiesībās arī būs gana daudz vietas radošumam un inovācijām.

Par juristu piedzimst?

Domāju, ka ir kāda talanta dzirksts, ar kuru piedzimst labi juristi. Tomēr daudz svarīgāks ir darbs, izveidojot un pilnveidojot sevi kā juristu. Zināšanas, prasmes un profesionālā ētika ir lietas, ko jāapgūst pašam. Taču papildus tam nepieciešama taisnīguma sajūta un demokrātiskas, tiesiskas valsts vērtību orientācija.

Vai uzvalks neuzliek ierobežojošus rāmjus?

Katrai profesijai ir savs profesionālais tērps, un ar to ir jāsarod. Juristam dzīve tradicionāli paiet uzvalkā ar kaklasaiti. Man tas nerada ierobežojuma sajūtu.

Sarunājam, ka pirms publicēšanas atsūtīšu rakstu un pabrīdinu, lai viņš nepievērš uzmanību tam, ka, iespējams, to sūtīšu vēlā naktī. Uz to Jānis Pleps atbild: „Nebrīnieties, ka es atbildēšu, es parasti pa naktīm gana bieži rakstu. Visockim bija strofa: я пишу по ночам, по ночам больше тем*”.

*Rakstu naktīs, naktīs ir vairāk tēmu.

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mārcis Leja gandrīz trīs gadus bijis kolorektālā vēža izpētes grupas zinātniskais vadītājs. Projekts ilga trīs gadus pateicoties Eiropas Sociālā fonda un valsts piešķirtajam finansējumam, tā noslēgums paredzēts šī gada decembrī. Zinātniskās darbības projektā koncentrējās uz skrīninga programmu kompleksa izvērtējumu ļaundabīgo slimību un pirmsvēža stāvokļu savlaicīgai novēršanai. Pētīta ģenētisko faktoru loma atsevišķu ļaundabīgu slimību gadījumā.

Deviņos no rīta pie Linezera slimnīcas smaržo priežu mežs, skan putnu dziesmas un ir miers. Saruna notiek GASTRO izmeklēšanas kabinetā, kur dažādi gastroenterologa aparāti klusi gaida pacientus un Mārcis Leja, tērpies baltajā ārsta halātā, ik pa brīdim nosmaida ūsās.

Kā nonācāt līdz medicīnai?

Medicīna man ir ģimenē – vecāki mediķi, arī tālākās saknēs ir mediķi, tādēļ tas ir viens no ceļiem kā nonācu medicīnā. Lai gan, ja tā godīgi, vidusskolā bija pārliecība, ka mani vairāk interesē bioloģija, bet nebūt nenožēloju, ka nonācu medicīnā. Ar šī brīža skatījumu uz dzīvi saprotu, ka medicīnā ir vairāk iespēju, jo tā ir plašāka nozare kā tas, kas mani būtu interesējis bioloģijā. Pārdomāju, kur vairāk gribētu izpausties, un nosvēros par labu medicīnai.

Ģimenē esat vienīgais gatroenterologs?

Mans tēvs bija visnotaļ cieši saistīts ar šo nozari un bija gan ķirurgs, kas operēja tieši kuņģi un gremošanas sistēmu, gan nopietni nodarbojās ar zinātnisko darbu, kas konkrēti saistīts ar kuņģa fizioloģisko darbu, ieskaitot arī eksperimentālas lietas, piemēram, dažādus dzīvnieku eksperimentus un operācijas. Viņš izstrādāja kuņģa skābuma mērīšanas pH-metrijas metodi. Šobrīd pasaulē daudzviet ir atteikušies no šādām kuņģa skābes mērīšanas metodēm, bet, aizbraucot uz Krieviju un bijušajām padomju valstīm, šie darbi ir plaši pazīstami un augstskolās vēl tiek mācīti. Tas, ka citās valstīs par to zina, ir ļoti emocionāli.

Esat mācījis studentiem kaut ko no tēva atklājumiem?

Jā un nē. Tieši savu zinātnisko darbu sāku ar tēva atklājumiem – analizējām funkcionālās diagnostikas izmeklējumu datus.

Tēvs strādāja ar kuņģa skābes izmeklēšanas metodēm un šobrīd esam vienīgie Latvijā, kas veic šīs skābuma noteikšanas lietas ar līdzīgu koncepciju.

Turpināju viņa darbu un šīs metodes analizēju. Tehnoloģijas tomēr ir attīstījušās, mūsu izpratne par slimībām arī, un tēva koncepcija, kas izstrādāta pirms 30 gadiem, precīzi izmantota vairs netiek, bet kaut kas no tā vēl ir palicis.

Pastāstiet, lūdzu, par profesora gaitām – kā vērtējat šos sešus gadus Latvijas Universitātē?

Man patīk. Pasniedzu lekcijas onkoloģijas kursā, kas saistītas ar onkoprofilaksi, kas ir man interesējoša tēma. Vairāk pēdējos gados strādāju tieši ar jaunajiem pētniekiem – doktorantiem, potenciālajiem doktorantiem un rezidentiem, kas ieinteresēti strādāt pētniecībā. Ja mums nebūs šo jauno kadru pētniecībā, tad nebūs medicīnas zinātnes rezultātu, uzskatu, ka tas ir mans lielākais ieguldījums un darāmais, kopš esmu asociētais profesors.

Kāds ir vērtējums par jaunajiem studentiem? Kāda būs nākotne?

Jājautā, kur mēs esam šobrīd. Nevaram lepoties ar medicīnas zinātni. Esmu arī zinātnes daļas vadītājs lielākajā Latvijas slimnīcā „Linezers” un zinātniskajam rezultātam būtu jābūt labākam. Atpazīstamai klīnikai parasti vajadzētu būt aptuveni divdesmit starptautiski zinātniskām publikācijām gadā, bet mums šie skaitļi ir daudz, daudz mazāki. Vairākām klīnikām jau gadiem nav nevienas nopietnas publikācijas nopietnos žurnālos. Mans mērķis un vēlēšanās ir sasniegt vai vismaz pietuvoties šai divdesmit publikāciju latiņai. Būtu jāpietuvojas akadēmiskas klīnikas līmenim, jo tas ir iespējams. Bet ja jaunie speciālisti un zinātnieki to nedarīs...

Diemžēl jauno zinātnieku apmācība medicīnā ir vājāka kā citās valstīs un neesam konkurētspējīgi. Cēlais mērķis – iet šajā virzienā, izlauzties un censties atrast savu vietu, bet mums neiet tik viegli. Tomēr pozitīvais – ir cilvēki, kas to grib un ir spējīgi to darīt. Labākais, ko mēs varam izdarīt – dot iespēju, ļaut strādāt, attīstīties.

Šobrīd esat vairāk esat pievērsies zinātnei?

Strādāju gremošanas slimību centrā GASTRO, lai būtu regulāra praktiskā pieredze, konsultējot pacientus un veicot izmeklējumus. Darbojos akadēmiski Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, tomēr visvairāk laika šobrīd veltu zinātniskajam darbam. Viena no jomām kurā diezgan intensīvi strādājam ir kolorektālā jeb zarnu vēža profilakses iespējas.

Veicām pilotpētījumu, kā efektīvāk varētu strādāt ar iedzīvotājiem vēža atklāšanai, tādēļ nejauši atlasījām 15 000 iedzīvotājus no visas Latvijas. Izmantojot pastu, nosūtījām uzaicinājumus piedalīties projektā. Sadalījām visus trīs grupās, izmēģinājām trīs dažādas metodes un testus. Sapratām, kas Latvijā darbojas, kas nē.

Skrīnings pilnīgi noteikti ir ekonomiski izdevīgs, tas pierādīts arī citās valstīs, paredzēts, ka varam aprēķināt tieši cik ekonomiski izdevīgi tas būtu. Ja nebūs atbalsta – veselības sistēmā viss turpināsies kā līdz šim un būtu žēl, ka pierādījumi ir, bet tie netiek ieviesti praksē.

Šobrīd apkopojam rezultātus, tos iesniegsim Veselības ministrijā, tālāk lielā mērā viss atkarīgs no viņiem un politiskās gribas.

Kas no šī pētījuma ir svarīgākais sabiedrībai?

Tas vairāk ir par veselības politikas organizāciju un vairāk attiecas uz tiem, kas veido veiksmīgi strādājošu veselības sistēmu.

Sabiedrībai būtiska ir pašu iniciatīva un savlaicīga vēršanās pie ārsta izmeklējumu veikšanai, jo situācija ir kritiska – gremošanas sistēmas audzēji ir lielākā audzēju grupa pasaulē saslimstības ziņā.

Zarnu vēzis ir lielākais no gremošanas sistēmas vēžiem. Skatoties pēc vēža reģistra datiem, Latvijā 25 gadu laikā saslimstība ar to ir dubultojusies, bet tas nav augstākais skaitlis Eiropā. Būtiski ir tas, kas tālāk notiek ar saslimušajiem – cik ātri atklājam vēzi, kā ārstējam, cik daudzus izārstējam un cik daudzi mirst. To raksturo proporcija starp vēža slimniekiem un no tā mirušajiem. Pasaulē tie ir 50%. Tur, kur ir agrīnā diagnostika un izglītota sabiedrība par veselības jautājumiem, piemēram, Zviedrija, Čehija, Vācija, mirst 40%. Latvijā no saslimušajiem ar zarnu vēzi mirst 70%. Kādreiz, prezentējot mūsu datus, ir nākuši klāt britu speciālisti un teikuši: „Jūsu dati taču ir vienkārši traģiski!”

Ārstēšana jau būtiski neatšķiras no Zviedrijas vai Vācijas, bet principiālās atšķirības ir diagnostika – cik daudzi cilvēki pārbaudās.

Pirms gada preses konferencē minējāt, ka pētījumam jāatbild uz jautājumu, kāpēc cilvēki nenāk veikt skrīningu, vai šī atbilde ir atrasta?

Ir ļoti interesanti dati par to, ka, veicot pilotpētījumu, valsts struktūras galvenokārt uztraucās cik daudz būs sūdzību, jo uz deklarēto dzīvesvietu pa pastu sūtījām aicinājumus piedalīties pētījumā. Tika gaidīts, ka sūdzību būs ļoti daudz, tādēļ izveidojām iespēju zvanīt un izteikt pretenzijas, ieteikumus. Pārsteidzoši, ka gandrīz visi zvani ko saņēmām, bija pozitīvi – cilvēki teica paldies, jautāja, kad saņems testa rezultātus un ļoti vēlējās iesaistīties. Protams, bija arī negatīvi zvani, tomēr pozitīvo un negatīvo zvanu proporcija bija pretēja gaidītajam rezultātam. Iedzīvotāju attieksme nav tik slikta.

Analizējām pētījuma dalībnieku motivējošos faktorus un centāmies arī uzzināt kādēļ cilvēki nepiedalījās. Abas grupas uzskatīja, ka skrīnings ir vajadzīgs!

Iemesli kādēļ cilvēki nevēlējās veikt skrīningu, saistīti ar sabiedrības izglītotības līmeni veselības jautājumos. Varbūt viņi negrib uzzināt neko sliktu par savu veselību vai jūtas labi – standarta iebildumi, ar ko saskaras visā pasaulē. Iedzīvotāju izglītotības līmenis jāuzlabo. Tomēr priecē, ka gandrīz visi atzina, ka skrīnings ir nepieciešams.

Atlikuši četri mēneši un trīs gadus ilgais pētījums būs noslēdzies. Atskatoties uz šo laiku – kas ir paveikts, kas vēl atlicis?

Viena no lielākajām aktivitātēm bija vērtīga pētījuma izstrāde par kolorektārā vēža skrīningu, pierādījām, ka tas ir nepieciešams. No medicīnas politikas viedokļa pierādīts, ka izdevīgāk ieguldīt nevis vēža ārstēšanā, bet dažādu līmeņu vēža profilaksē. Primārais līmenis – pareizi ēst, kustēties, par ko presē jau runā, tādējādi lauciņš nav atstāts novārtā un sabiedrība tiek informēta. Jāveic arī problēmu meklēšana tieši paaugstināta riska grupās, īpaši nozīmīgi tas ir krūts, dzemdes kakla un zarnas vēža gadījumos. Krūts un dzemdes kakla vēžu skrīninga sistēmas tiek sakārtotas, bet zarnu vēža skrīninga sistēma ir akceptēta valstiskā līmenī, pateikts, ka ir vērts veikt skrīningu un kurss uz tā veidošanu tikai uzņemts.

Līdz šim bija grūti pārliecināt Veselības ministriju un atbildīgās iestādes, ka nepieciešami vietējie pilotpētījumi, jo vēža skrīninga sistēmas, kas strādā citās valstīs, nestrādās pie mums un to nevar vienkārši pārņemt un ieviest, jo ir citi kritēriji ,citi iedzīvotāji un faktori. Piemēram, Somija ir vadošā valsts vēža skrīningā pasaules līmenī, kur viss strādā perfekti un tas ir gandrīz labākais piemērs. Ja paņemam Somijas piemēru, tas nestrādās ar tādiem panākumiem Latvijā, jo atšķiras iedzīvotāju izglītība, ārstu motivācija. Ir daudz atšķirīgu faktoru, tādēļ vajadzīgi vietējie izvērtējumi un pilotpētījumi par to, kas pie mums darbojas.

Projektā bija iesaistīti vairāk kā trīsdesmit cilvēki, strādājām pie biobankas izstrādes – uzkrājām un dokumentējām materiālus, ko vēlāk varēs izmantot zinātnē. Projekta ietvaros strādājām ar epidemioloģiskiem datiem, vēža reģistra datiem, slimību ārstēšanas analīzi, piemēram, par kuņģa vēža ķirurģisko ārstēšanu ir vairākas publikācijas. Domāju, ka daudzi rezultāti varētu būt interesanti starptautiskā līmenī, uzrakstīsim ne vienu vien starptautisku publikāciju.

Kādi ir pārsteidzošākie rezultāti, ko ieguvāt?

Baidījāmies vai izdosies sasniegt minimālo respondentu skaitu, bet izmantojām pieeju, kāda tiek pielietota citur pasaulē vadoties pēc priekšrakstiem. Pie pašreizējā sabiedrības zināšanu līmeņa bija jautājums vai mums izdosies, jo tikai regulāra sabiedrības izglītošanas kampaņa var nodrošināt rezultātus. Tā kā mums izdevās, tas ir galvenais rādītājs Latvijas lēmumu pieņēmējiem – sabiedrība atbalsta šādus projektus.

Vai esat apmierināts ar šiem trīs gadiem?

Pilnīgi noteikti, jā. Esam paveikuši vairāk kā bija plānots, esam sākuši strādāt pie jauniem pētījumu projektiem, iespējamiem starptautiskas sadarbības projektiem, kas saistās ar lielu populācijas pētījumu veikšanu gremošanas slimību profilaksē.

Populācijas pētījums ir liels sasniegums – esam ieinteresējuši vadošo pasaules organizāciju vēža pētniecībā – starptautiskā vēža pētniecības aģentūru. Viņi mūsu pētījumu jau uztver kā savu un tas tiks realizēts ne tikai Latvijā, bet mēs varētu būt centrālā un koordinējošā valsts.

Mērķis ir realizēt pētījumu augsta riska reģionos – Austrumeiropā un bijušajās PSRS valstīs. Šobrīd pie tā strādājam, nav viegli, jo ir jautājumi ne tikai par finansēm, bet arī partnerorganizācijām, jo tajās valstīs pieeja zinātnei tomēr ir citāda. Nav viegli panākt, lai visur tiktu strādāts pēc vienotiem principiem.

Kas ir lielākais izaicinājums zinātnē?

Domāju, ka man tā ir mūsu plānotā populācijas pētījuma realizācija. Lielākais izaicinājums ir izveidot Latvijas speciālistu grupu kā koordinējošu institūciju liela starptautiska pētījuma realizēšanai. Ja varam būt centrālā koordinējošā institūcija, tad tas ir tas, ko es gribētu tuvāko gadu laikā panākt. Laiks rādīs, cik lielā mērā viss izdosies.

Vai grūti būt zinātniekam?

Tas ir interesanti un man saistoši. Katru dienu kas jauns, nav ikdienas rutīnas, katru dienu kaut kas atklājas, rodas secinājumi. Varbūt tas ir vieglāk kā strādāt ikdienas rutīnas darbu. Bet zinātnei jāvelta visas brīvdienas un vakara stundas, kas tiek atrautas ģimenei un citiem pasākumiem.

Būtiski, ka Latvijā ir veiksmīga sadarbība valsts ietvaros, piemēram, pētījumā sadarbojāmies ar biomedicīnas pētniecības centru, klīniskām medicīnas iestādēm.

Izdevās pārvarēt to, ka agrāk medicīnas zinātnē bija konkurence, jo neba jau mēs konkurējam, varam tikai papildināt viens otru un tā rezultātā panākt labu kolektīvu rezultātu.

Ir laba sadarbība Baltijas līmenī, bet daudz neizmantotu iespēju, piemēram, Eiropas fondu līdzekļi. Latvijā visu kavē birokrātija un tās uzliktie rāmji, jo, rakstot projektu, nevaram paredzēt, kā būs pēc četriem gadiem, piemēram, kādus reaģentus vajadzēs iepirkt un cik stundas nostrādāsim, jo viss mainās, atkarībā no rezultātiem.

Zinātnes attīstībai birokrātiskā sistēma ļoti traucē, tā ir liela problēma. Cīnāmies jau gadiem, rakstot projektu pieteikumus. Uzrakstīt Eiropas projektu aizņem daudz laika, veiksmes procents ir ļoti mazs, salīdzinot ar ieguldīto laiku. Jābūt lielam entuziasmam vai galīgam dullumam. Zinātnieks ir entuziasma pārpilns un nedaudz dulls. Varu attiecināt to arī uz sevi.

Kādam vēl jābūt zinātniekam?

Gudram, lai saprastu attiecīgo tēmu. Neatlaidīgam.

Un vai neatlaidība kādreiz arī beidzas?

Ik pa laikam rodas pārdomas vai tas ir tā vērts, vai to izdosies realizēt, jo ir projekti, kuri nerealizējas līdz galam. Tāda ir tā dzīve. Varbūt starptautiskos institūtos ir vieglāk tikt pie naudas, mums te ir nabadzīgāk, bet Eiropas projektu līdzekļi ir būtisks atspaids un rodas jautājums, kas notiks ar tiem zinātniekiem, kad sociālo fondu nauda beigsies. Ja nekļūdos, Latvijā ir vairāk kā 300 nodarbināto zinātnieku tieši projektos – kas ar viņiem notiks? Vai viņi paliks zinātnē? Ja paliks – vai Latvijas zinātnē? Vai viņi būs gatavi strādāt par trīs reizes zemāku atalgojumu?

Viens no būtiskākajiem mūsu projekta ieguvumiem ir tas, ka vairāki cilvēki strādā mūsu projektā tā vietā, lai brauktu uz ārzemēm. Kas notiks pēc gada beigām – grūti pateikt.

Kura Jums ir mīļākā zinātniskā publikācija?

Mīļākās ir tās, kuras vēl nav līdz galam uzrakstītas, tieši šobrīd kopā ar vāciešu speciālistiem gatavojam nodaļu grāmatai par kuņģa vēža biomarķieriem, kas ir viens no nākotnes uzdevumiem. Tas, kas izdarīts un pabeigts, vairs nav tik interesants kā tas, kas vēl līdz galam nav izanalizēts.

Zinātniskajam darbam vajadzīga iedvesma?

Bieži izdodas izdomāt kādu saistību vai rezultāta pasniegšanas veidu nevis sēžot pie rakstāmgalda, bet staigājot pa ielu vai esot pie dabas. Atliek tikai nofiksēt domu un pēc tam iedziļināties. Dažkārt ir tā, ka rezultāti sokas, bet citreiz var nosēdēt dienām, bet nekā. Pamatā darbs ir kolektīvs, tāpēc negribu izcelt, ka es būtu izdarījis ko nozīmīgu šajā jomā. Ja esmu – tad centies savākt cilvēkus kopā, un gribētu, lai viņiem būtu motivācija turpināt strādāt, tad rezultāts būs. Tagad tas nav viena cilvēka darbs.

Ir patīkami, kad viss saliekas kopā, ir gandarījuma un labi padarīta darba sajūta. Bieži gribas vairāk, lai sadarbība būtu veiksmīgāka un rezultāti ātrāk, liekas, ka grupa ir, cilvēki ir spējīgi, bet kaut kas nav līdz galam.

Vēl vairāk ir skaidrs, kas darāms uz priekšu un tas neļauj atslābināties. Pilotpētījums beidzies, bet datu apkopošanā daudz kas priekšā. Labi, ka ir doktoranti, kas turpinās darbu, neskatoties uz to vai pēc gada beigām būs finansējums vai nē. Galvenais, lai darbs nebeigtos ar projekta beigām.

Kāda ir Jūsu ikdiena?

Diena nav tipiska, tā sadalās – darbs universitātē, projekts, slimnīca. Tā sākas agri, visbiežāk pirms sešiem, tad seko ikdienas un administratīvie darbi, pacientu konsultācijas, daudz dažādu jautājumu katru dienu. Pie praktiskiem zinātniskiem darbiem nesanāk pieslēgties, tas izdodas tikai vakaros. Gadās dienas, kad ir piecas līdz sešas sapulces, piemēram, par rakstiem, pētījuma dizainiem, neskaidriem jautājumiem. Visbiežāk tieši brīvdienās nākas pabeigt iesāktās zinātniskās analīzes un rakstus.

[Uz jautājumu, kas viņš būtu, ja nebūtu ārsts un zinātnieks, viņš nevar izdomāt atbildi. Mārcis Leja piekrīt, ka dzimis zinātnei.]

Gastroenteroloģija - medicīnas nozare, kas pētī gremošanas orgānu sistēmas uzbūvi, darbību un slimības.
Skrīnings – agrīna, pilnībā izārstējama vēža vai pirmsvēža stāvokļu savlaicīga meklēšana paaugstināta riska grupās tiem cilvēkiem, kam vēl nav parādījušies simptomi.
Kolorektālais vēzis – zarnu vēzis
Biomarķieris - bioloģiska reakcija uz vielu iedarbību organismā, uzrādot novirzes no normāla stāvokļa

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!