Vakar diskusija par mārketinga kreatīvajām metodēm un arī sociālo atbildīgumu Sociālo zinātņu fakultātē vēl nebija beigusies, kad LETA jau ziņoja, ka „diskutējot par mārketinga kultūru Latvijā, LU SZF izsit logu”.
Ziņu pārpublicēja citi mediji, tā ceļoja tviterī. Delfi ziņai pielika klāt LU galvenās ēkas bildi, būtībā dodami iespēju lasītājam loģiski secināt, ka aģentūras "Fuse" direktors Gatis Mūrnieks pamanījies izglāzēt, piemēram, kādu no vitrāžām, kas redzamas fasādes logos. Neatkarīgā Rīta Avīze un Skatiens.lv bija sameklējuši LU Preses centra foto, kas rāda tiešam izsisto lugu un seku sakopšanu. Skatienā.lv Letas ziņa nez kāpēc bija ieguvusi jaunu autoru – Līgu Gaili. Tikai easyget.lv bija teksts, kas liecināja, ka autore bijusi klāt notikumā un savākusi informāciju. Visi draudzīgi pārpublicēja Letas nepatieso informāciju, ka „logs nekavējoties iestiklots.”
Publika tradicionālā garā piedalījās žurnālistu un mediju izplatītās informācijas apspriešanā – apsaukāja citus ļaudis, izteica gudras piezīmes, priecājās, ka universitātei izsists logs utt., un tjpr. Kā vienmēr bija arī reti autori, kas mēģināja iebilst, ka paši bijuši klāt, ka komentētāji ar saviem viedokļiem ir visai patālu no realitātē notikušā.
Ķieģelis, protams, nav meteorīts, un ap to nevar ilgi ņemties. Turklāt Gatis Mūrnieks arī pārvaldīja situāciju – visi varēja saprast, ka tiek demonstrēts partizānu mārketinga metožu piemērs, tas bija kontekstā ar visu notiekošo un tas tika skaidrots. Dabaszinātņu laboratorijās ik pa brīdim kādā eksperimentā ir kāds blīkšķis vai kas tiek saplēsts. Un eksperimentētāji pēc tam savāc lauskas. Tāpat to darīja arī "Fuse".
Bet ķieģelis rāda to pašu, ko meteorīts – mediji, kam profesionāli vajadzētu nodrošināt informācijas drošumu, skaidrumu un saprotamību, diemžēl, izvēlas vieglāko un lētāko ceļu, tas ir – N reizes kopē un pavairo vienu un to pašu tekstu. Ļaudis, kam patīk čivināt publiskajā telpā, „kā māk, tā maun,” un nez vai no visiem dalībniekiem var gaidīt un prasīt izpratni, ka viņu sarunas notiek nevis draugu tusiņā, bet, salāgojot ar reālo vidi, vismaz pie Brīvības pieminekļa ar skandām, kas vārdus aiznes līdz Daugavmalai.
Ērika Stendzenieka vakar diskusijā izteiktais jautājums, kas tad stāv starp viņa paša realizētajām kampaņām un publiku, bija visai cinisks. Bet labs savā tiešumā, jo spiež iegūt skumju, bet skaidru atbildi – tur vajadzētu stāvēt žurnālistiem un medijiem, kuru pienākums būtu nodrošināt publikai drošu un kontekstā saprotamu un izvērtējamu informāciju.
