Pauls Bankovskis: Mūsu saruna notiek nākamajā dienā pēc tam, kad tika publiskota vēstule, kurā jūs kopā ar vairākiem citu mācību iestāžu rektoriem un mācību spēkiem, kā arī ar bijušajiem valsts prezidentiem Vairu Vīķi-Freibergu un Gunti Ulmani, rosinājāt veikt strukturālas pārmaiņas ne vien valsts pārvaldē, bet arī augstākajā izglītībā un zinātnē. Vai jūs, lūdzu, varētu saprotami paskaidrot, kas ir tās strukturālās reformas, kas, jūsuprāt, zinātnē un augstākajā izglītībā būtu jāveic?

Mārcis Auziņš: Kā jau profesori dažkārt mēdz darīt, es sākšu no attāluma. Manuprāt, izglītības kvalitāte Latvijā nav gluži tāda, kādu mēs to gribētu. Varbūt vispirms es varētu šim jautājumam pietuvoties drīzāk sajūtu līmenī ar pavisam vienkāršu piemēru. Ja es ar saviem kolēģiem profesoriem aizeju pusdienās tepat Latvijā, lejā uz universitātes ēdnīcu, mēs diezgan precīzi varam prognozēt, par ko mēs runāsim. Mēs runāsim par to, ka nauda nav iedota, valdība nefinansē un tādā garā. Man ik pa laikam gadās būt Bērklija universitātē, un ja es aizeju ar kolēģiem pusdienās tur, sarunas būs par kaut ko pilnīgi citu. Sarunas droši vien būs par profesiju, un tā kā es esmu fiziķis – par fiziku. Protams, dzīve ir sarežģīta visur, un sarunas būs arī par dzīvi un to, kas notiek apkārt, taču vadmotīvs būs tas, ka cilvēki augstskolā ir tāpēc, ka viņiem šķiet ļoti interesanti un aizraujoši nodarboties ar to, ar ko viņi nodarbojas. Latvijā tā tas ir ne vienmēr. Augstskola balstās uz trim vaļiem. Viens valis ir profesori, otrs valis ir profesori un trešais valis arī ir profesori, ar to saprotot nevis to, ka studentiem te nebūtu savs vārds sakāms, bet gan to, ka ja nebūs profesoru, ap kuriem viss process griezīsies, nekas arī nenotiks. Latvijā mēs ik pa brīdim lasām, ka mums trūkst sagatavoto doktoru, ka pie tā vainojams finansējums, un ja mēs dabūsim Eiropas struktūrfondu naudu un maksāsim labas stipendijas studentiem, tad doktoru skaits uzreiz pieaugs. Protams, nav tā, ka tā galīgi nebūtu taisnība, jo šim apstāklim ir svarīga loma, taču tas nebūt nav vienīgais faktors. Tā, piemēram, runājot par sociālajām un humanitārajām zinātnēm – ja mums gadā starptautiski nozīmīgos žurnālos ir pārdesmit publikāciju kopumā, bet tajā pašā laikā vajag vairāk doktorantus, no kurienes gan viņi radīsies? Ja nav profesoru, kas ir līderi un kuriem pašiem deg acis tajā virzienā, nebūs arī tādu studentu. Protams, vienmēr var gadīties kāds ļoti talantīgs, ģeniāls jauns cilvēks, kuram nekādu vadītāju nevajag un kurš izdarīs visu pats, taču tādi ir izņēmums. Normālā situācijā ir jābūt virziena līderim, profesoram – ar to saprotot ne jau kādu, kam ir piesprausta nozīmīte, ka viņš ir profesors, bet akadēmiskas ievirzes cilvēku. Atgriežoties pie jūsu jautājuma par reformām, ir jāsaprot, vai Latvijā pietiek šāda līmeņa cilvēku, lai universitātes funkcionētu. Tad es paskatos statistiku. Pa visām augstskolām kopā Latvijā ir aptuveni seši tūkstoši akadēmiskā personāla, bet tikai 40% no viņiem ir ar doktora grādu. Helsinku universitātē, kas ir tikai nedaudz lielāka par Latvijas Universitāti, šķiet, ir 3800 cilvēku liels akadēmiskais personāls. Tas nozīmē vienkārši to, ka mums nav potenciāla, lai uzturētu 60 augstākās mācību iestādes Latvijā, no kurām 34 ir augstskolas un pārējās ir koledžas. Viens ir tas, ka mēs ļaujam jauniem cilvēkiem studēt un iedodam viņiem diplomus, taču cits jautājums ir par to, vai šiem diplomiem ir īsts segums. Var jau skaisti teikt – redzat, mēs dzīvojam Eiropā un tā tālāk, bet patiesībā no saukļiem un deklarācijām par piederību Eiropai mēs esam pārgājuši uz realitāti. Un ja diplomiem nav nekādas adekvātas vērtības, mēs nebūsim konkurētspējīgi. Tas, ka Latvijā darba tirgus līdz šim varbūt nav bijis ļoti prasīgs pret izglītības kvalitāti, jau ir cits jautājums, taču agri vai vēlu tirgus kļūs prasīgs. Diemžēl jau tagad ir skumji piemēri, kad ļoti labi jaunie cilvēki aizbrauc no Latvijas. Taču atkal – arī šis jautājums nav viennozīmīgi melns un balts un nevar vienkārši teikt, ka ir slikti braukt prom. Ir jābūt kustībai abos virzienos. Ja daļa brauc prom un daļa brauc šurp – tā būtu absolūti ideāla situācija. Protams, ir jomas, kur nemaz nav tik slikti vai ir pat ļoti labi, teiksim, manā laboratorijā strādā amerikānis, kuram nav nekādu sakņu Latvijā, bet viņam vienkārši šķita interesanti šeit strādāt.

Bet vai nav tā, ka augstākās izglītības problēmas nebūt nesakņojas vienīgi pašā augstākās izglītības sistēmā, bet arī pamatskolu un vidusskolas izglītībā, kas lielā mērā virzīta uz to, ka augstāko izglītību būtu jābauda varbūt ne gluži katram, bet pēc iespējas lielam skaitam cilvēku gan?

Tie ir divi jautājumi – vai augstāko izglītību vajadzētu tik daudziem un vai skolas adekvāti sniedz to, kas nepieciešams augstākās izglītības iegūšanai. Runājot par manu zinātņu nozari, par dabaszinātnēm, es pārstāvu, ja tā var teikt, netipisku viedokli. Pētniecībā vai augstskolās gandrīz ikviens teiks – redziet, kā ir degradējusies vidusskolas izglītība un cik slikti sagatavoti skolnieki pie mums nāk. Taču man ir atmiņā pavisam nesens gadījums Bērklija universitātē. Es kolēģiem tur saku – lūk, jums gan ir ideāla situācija, no visas pasaules labākie pie jums atbrauc un viņi visi ir tik labi sagatavoti. Kolēģi man teica, ka tas ir maldīgs priekšstats. Pēc viņu teiktā 60% no tiem, kas sāk studēt fiziku un pēc tam šo priekšmetu izvēlas kā savu specializāciju, vidusskolā fiziku nav mācījušies. Kāds no tā ir secinājums? Viņu secinājums ir pavisam vienkāršs. Viņi to neuzskata par problēmu. Ja studentam ir motivācija mācīties, ja viņš nonāk tajā vidē, kuru es raksturotu kā ideālu, kur profesoriem deg acis, kur profesori paši dzīvo ar savu priekšmetu un aizrauj jaunos cilvēkus, pat tad, ja viņi kaut ko vidusskolā nav iemācījušies, tās konkrētās zināšanas viņam tiek iemācītas augstskolā. Varbūt vairāk vajadzētu satraukties nevis par to, ka uz augstskolu atnāk cilvēks, kas nezina Ņūtona likumu vai nezina kaut ko sociālajās zinātnēs, ko, mūsuprāt, viņam būtu jāzina, bet gan par to, ka skola nemāca to, ko tai patiešām vajadzētu iemācīt – attieksmi pret mācībām, motivāciju, ko vēlākos etapos bieži vien vairs iemācīt nevar. Vai nu tas bērnībā vai agrā jaunībā ir ielikts, vai nav. Par to patiešām būtu jāsatraucas.

Atbilde uz otru jautājuma daļu šķiet gandrīz vai acīmredzama. Mums ir lielākais studējošo skaits uz 10 000 iedzīvotāju Eiropā. Kanāda mūs drusku šajā ziņā pārsit. Pirmā sajūta ir tāda, ka mūsu ekonomika jau nu droši vien nav tāda, kurā būtu pieprasīts tik daudz cilvēku ar augstāko izglītību. Taču nav tik vienkārši. Vispirms jau, ja mēs paskatīsimies, ko nozīmē šī pirmā vieta un ar ko tā atšķiras no desmitās, mēs redzēsim, ka atšķirība ir neliela. Tas nozīmē, ka mūsdienu sabiedrība acīmredzot pieprasa lielu īpatsvaru ar cilvēkiem, kuriem ir augstākā izglītība. Tas droši vien saistīts ar daudziem dažādiem faktoriem, kaut vai ar to, ka ekonomikās ļoti nelielu lomu spēlē ražošana. Tāpēc drīzāk būtu jādomā nevis par to, ka ir pārāk daudz cilvēku ar augstāko izglītību, bet gan par to, ko es sauktu par augstākās izglītības tipoloģiju. Jābūt skaidram, kuras ir, piemēram, pētniecības universitātes, kurās gatavo cilvēkus ar kaut kādu akadēmisku ievirzi. Tas nebūt nenozīmē, ka viņi visi tāpēc strādās par zinātniekiem vai profesoriem – akadēmiska ievirze noteiktos amatos vajadzīga arī ražošanā un daudzviet citur. Un jābūt augstākajām mācību iestādēm, kas vērstas uz praktiskām lietām. Šādai tipoloģijai ir jābūt, jo Latvijā līdz šim mēs vienīgi sakām – tā ir laba skola un tā ir ne tik laba, bet nerunājam par to kam šīs augstskola ir laba, kādam mērķim, kādai karjerai šī skola studentus gatavo.

Protams, daļēji ir taisnība, ka augstskolās mēdz nonākt arī jauni cilvēki, kuriem tur nonākt varbūt nemaz nav bijusi īpaša vēlme. Mūsu izglītība jau ir tik daudz analizēta, ka ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tā notiek – tas ir tā saucamās profesionālās izglītības ārkārtīgi sliktais stāvoklis. Nespējot atrast savu nišu, cilvēks tad nu beigu galā nonāk augstskolā. Un tas, ko es pirmīt teicu par profesoriem, šī grūti definējamā sajūta, ir attiecināma arī uz studentiem. Man šeit rektora kabinetā pie šī galda ir bijušas ārkārtīgi skumjas sajūtas. Atnāk studentu pašpārvalde. Par ko runāsim? Par to, ka budžetā studentiem iedots ne tik daudz naudas. Es nesaku, ka tas nav svarīgi. Taču ne reizi nav bijis tā, ka atnāktu studentu pašpārvaldes pārstāvis un teiktu – klausieties, rektor, kvalitāte tādā un tādā priekšmetā neatbilst mūsu prasībām, ko mēs varētu darīt? Tā nav bijis! Vēl vairāk, – tas ir vēl viens neveiksmes stāsts, – ar studentu pašpārvaldi mēs panācām vienošanos. Labi, viņiem pašiem nav nekādu iebildumu pret studiju kvalitāti, tad lai aiziet un aprunājas ar kolēģiem un noskaidro vājās vietas. Līdz šim laikam es neko neesmu no viņiem saņēmis. Tas ir apbrīnojami un raksturo visu sistēmu kopumā. Taču es nedomāju, ka vaina ir vienīgi studentos. Visa sistēma kopumā ir tāda un to vajadzētu mainīt.

Atrast profesorus ar degošām acīm nebūs iespējams bez esošo mācību spēku kvalitātes izvērtēšanas. Kā jūs to iztēlojaties?

Tur nekas nav jāizdomā, un viss ir absolūti skaidrs. Tai jābūt starptautiskai ekspertīzei. Var jau teikt, ka mums nav naudas ekspertīzei un tamlīdzīgi, bet labi piemēri nav nemaz tālu jāmeklē – igauņi to dara jau diezgan sen. Es pats varu atzīties, – tas nav nekāds noslēpums, – ka ik pa laikam saņemu no Igaunijas Zinātnes padomes lūgumus izvērtēt projektu pieteikumus. Pat nerunājot par interešu konfliktiem, Latvijas mērogā nav iespējama nekāda anonimitāte. Ja es esmu fiziķis, atsūtiet man jebkuru fizikas projektu, un es, zinot, kurš Latvijā ar to nodarbojas, varēšu pateikt, kas ir autors, pat ja tas tur nebūs rakstīts. Šādā situācijā, protams, sāk darboties kaut kādi citi kritēriji. Pieņemsim, es zinu, ka projekta iesniedzējam atlicis viens gads līdz pensijai, un ja mēs viņam neiedosim naudu, viņam būs grūtības aizvilkt līdz pensijai. Šādas lietas var būt ļoti skaistas un cēlas, taču tā tomēr nav zinātne. Protams, jābūt arī kaut kādam bāzes finansējumam, jo tam vien, ka, piemēram, Zinātnes padome nepiešķir finansējumu, nevajadzētu nozīmēt, ka cilvēks uzreiz ir laukā no spēles.

Ir absolūti neadekvāta patreizējā situācija, kad ar akadēmisko zinātni, ar fundamentāliem pētījumiem nodarbojas lieli zinātniski institūti, kur cilvēki ar bārdām vai dāmas bez bārdām saka – mēs tagad nodarbosimies ar zinātni, bet jums – sabiedrībai mums par to jāmaksā. Man ir tāds naivs piemērs, ko es šad tad izmantoju. Iedomājieties, es iziešu uz ielas, un pirmajam garāmgājējam teikšu – esmu profesors Auziņš un mēru ļoti īpatnējas molekulu īpašības. Vai jums šķiet, ka es drīkstu tam tērēt jūsu nodokļu naudu? Garāmgājējs, būdams saprātīgs cilvēks, visticamāk pagrozot pirkstu pie deniņiem, teiks, ka ir daudz dažādu citu problēmu, kam to naudu tērēt būtu lietderīgāk. Bet var būt pavisam citādāka kārtība. Es varu iziet pie šī paša cilvēka un teikt – man ir pieci jauni cilvēki, pieci doktoranti, kas kopā ar mani mēra šīs īpašības. Iespējams, turpmākajā mūžā viņi ar to vairs nekad nenodarbosies, taču šī pētījuma rezultātā viņi būs ieguvuši augstvērtīgu akadēmisko izglītību, spēju spriest un risināt problēmas, un sabiedrībai nenoliedzami no tā būs labums. Vai jūs būtu ar mieru, ka es jūsu naudu tērēju kaut kam tādam? Es ceru, ka daļa cilvēku piekristu – jā, tam mūsu naudu varbūt arī varētu tērēt. Ar to es gribu teikt, ka vismaz daļa pētniecības institūtu vēl aizvien darbojas pēc PSRS Zinātņu akadēmijas modeļa, kas joprojām, kaut arī vārdā nenosaukts, Latvijā vēl aizvien ir dzīvs. Tajā sistēmā, kur bija citi un varbūt ar militāri rūpniecisko kompleksu saistīti uzdevumi, tas varbūt arī veiksmīgi strādāja, taču tādā valstī kā Latvija tas nedarbojas. Lai pārliecinātos, ka tās nav tikai manas iedomas, pietiek atvērt jebkura Nobela prēmijas laureāta mājaslapu internetā un aplūkot viņa fotogrāfiju. Kāda ir tipiska laurāta bilde? Tur ir viņš un kādi desmit jauni cilvēki apkārt, kas ir viņa doktoranti, un ar viņu rokām tas darbs ir taisīts. Ja tas ir laboratorijā strādāts darbs, tad viņi ir tie, kas to veikuši. Protams, var sākt diskutēt, kuram tad tur pienācās tā prēmija, taču ja mēs nediskutējam par prēmiju piešķiršanas principiem, bet gan par akadēmiskās zinātnes darbības modeli, tad tas ir veids, kā tam būtu jānotiek. Vēl tāds elementārs piemērs. Varētu mēģināt iebilst, ka ASV taču ir tādas pētniecības iestādes kā National Labs vai Maksa Planka institūti Vācijā, kas funkcionē pēc citiem principiem. Taču tad ir jāsaprot, kādi ir šie principi. Piemēram, National Labs nevienā pētījumā nevar pretendēt uz publisko naudu, kas tiek piešķirta grantos. Viņiem valdība pasaka, lūk, mums tur ir mežos kaitēkļi, un jums jāatrod paņēmiens, kā ar tiem tikt galā. Tie ir valdības uzdevumi vai pasūtījumi – vienalga, vai tā būtu atombumba vai kaitēkļu inde, bet nevis pētījumi par akadēmiski teorētiskām problēmām. Ar tādām lietām nodarbojas augstskolas, un vienlaicīgi rodas jaunas zināšanas un labi apmācīti jauni cilvēki. Tas ir vislētāk, visracionālāk, tas ir tas, ko sabiedrībai vajag. Kad mēs jautājam, vai ir labi vai slikti, ja students strādā, svarīgi ir tas, ko viņš strādā. Ja viņš strādā pie zinātniskiem projektiem, risinādams reālas zinātniskas problēmas, nevis nodarbodamies ar lietām, kas neinteresē ne pašu, ne pasniedzēju, un, saprotams, par to vēl arī saņem naudu, pret to nevar būt nekas iebilstams. Te ir vēl viens aspekts. Amerikā neviens profesors nedrīkst saņemt naudu no granta, kas piešķirta viņa projektam. Tā ir nauda, par kuru viņš drīkst ņemt talkā studentus, tehniķus, segt citas izmaksas, un tas nebūt neattiecas tikai uz dabaszinātnēm, bet arī uz sociālajām un humanitārajām jomām. Protams, mēs nekad nevaram zināt, pie kādiem atklājumiem tāda akadēmiskā zinātne var novest, un iespējams, kādā brīdī tas var patiešām atmaksāties. Tāds pavisam triviāls piemērs ir par Maiklu Faradeju – vēsturnieki gan apgalvo, ka tā neesot pilna patiesība, taču man šis stāsts ļoti patīk. Kad viņš pirmoreiz esot demonstrējis eksperimentus ar elektrību, tā laika Anglijas premjerministrs teicis: “Nu jā, Faradeja kungs, tas, protams ir skaisti, bet kāds tam ir praktisks pielietojums?” Un Faradejs atbildējis: “Premjerministra kungs, es uzreiz nevaru izdomāt, kāds varētu būt pielietojums elektrībai, bet par vienu gan es esmu pārliecināts – nepaies nebūt ne ilgs laiks, un jūs sāksiet par eleketrību iekasēt nodokļus.”

Katrā ziņā uz šādu zinātnes attīstības modeli mums Latvijā vajadzētu iet. Sociālajās un humanitārajās zinātnēs mums ir problēmas. Tad kad man, piemēram, filologi saka – redziet, mums ir nacionāla zinātne, mums starptautiski nevajag publicēties, var jau būt, ka tajā ir kāda patiesība, lai gan man ir, kā šķiet, pārliecinošs pretarguments. Droši vien ievērojamākais latviešu valodnieks Endzelīns uzrakstīja latviešu valodas gramatiku, un viņš to uzrakstīja un publicēja vācu valodā (un te man jautājums filologiem par to, kāpēc kopš 20. gadiem neviens nav varējis uzrakstīt akadēmisku latviešu valodas gramatiku, jo mums ir tikai skolu gramatikas). Tehnika, protams, nenosaka rezultātu, taču tas droši vien bija viens no iemesliem, kāpēc Endzelīns bija Endzelīns. Protams, ir jomas, piemēram tā pati valodniecība, ar kuru nodarboties ir, ja tā var teikt, mūsu misija, jo neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Jautājums ir par to, kā tas tiek darīts, kāds ir padarītā rezultāts un vai tas ir izmantojams arī citiem. Šad tad man ir paticis lasīt grāmatas par indoeiropiešu valodas aizsākumiem un pirmvalodu. Atliek šajās grāmatās ielūkoties rādītājos un paskatīties, cik bieži tur ir pieminētas latviešu un lietuviešu valodas – tās ir pieminētas neproporcionāli daudz, ja salīdzinām ar lielākām valodām. Arī šajā jomā ir ļoti daudz tāda, kas ir interesants ārpus Latvijas. Būsim godīgi – mēs jau varam uzskatīt, ka šeit Latvijā esam sasnieguši kaut ko izcilu fizikā, taču, visticamāk, kaut kur pasaulē gan jau atradīsies vēl kāds, kas spēs izdarīt to pašu, jo fizika ir visur. Ja runājam par baltu valodām, tai izcilībai droši vien ir jābūt šeit, jo nekur citur tās, visticamāk, nebūs. Taču ja man filozofs tagad saka, ka viņš strādā Latvijas sabiedrībai, tas man šķiet pavisam dīvaini – it kā mums te būtu Latvijas nacionālā filozofija, kas nav saistīta pilnīgi ne ar ko. Es, būdams fiziķis, protams, negribu braukt svešā lauciņā, taču ja ir Jesajam Berlinam veltīta konference, kur es redzēju tikai pāris filozofus, ja Jurģis Šķilters sarīko fantastisku simpoziju, kurā – es nepārspīlēšu – piedalījās trīs filozofi no Latvijas... Es saprotu, analītiskā filozofija varbūt nav tas, ar ko mūsu kolēģi šobrīd nodarbojas, bet ja ir atbraukuši izcilākie šīs nozares pārstāvji pasaulē, var jau arī paskatīties kas notiek ārpus paša koptā šaurā lauciņa.

Anglijā tieši šobrīd vēl aizvien turpinās diskusijas par zinātniskā darba vērtēšanu – vai nu pēc citējamības vai kādiem citiem rādītājiem. Man ir gadījies būt ievēlētam Eiropas fizikas biedrības izpildkomitejā un šobrīd tur mēs gatavoja ziņojumu par to, ka šāda nomērīšana patiesībā nemaz nav ideāla. Taču Latvijā ir pavisam cita situācija. Apšaubāmi tas varbūt ir tad, kad vienam citējamības indekss ir 23, bet otram 24, un tad nav skaidrs, vai šie skaitļi tiešām objektīvi uzrāda to, kurš ir labāks. Taču mums ir darīšana ar tādiem gadījumiem, kad cipars ir vienkārši nulle. Runa nav par sīkām atšķirībām un smalku gradāciju, bet par to, vai vispār ir, vai nav. Un man ir pārliecība, ka tieši tāpēc šai starptautiskajai komponentei noteikti ir jābūt, pat ja mēs nodarbojamies ar šķietami nacionālām lietām – valodniecību, vēsturi, politoloģiju u.tml.

Jūs jau nedaudz pieminējāt, ja tā var teikt, Latvijas akadēmiskās vides apziņas šķelšanos, proti – vieni un tie paši cilvēki ir gan universitātes mācību spēki, gan pētnieki bijušajā Zinātņu akadēmijā, kur nodarbojas ar kaut ko, kas bieži vien ar augstāko izglītību nav saistīts.

Tā tas ir pilnīgi visās nozarēs un lielā mērā tas ir saistīts ar līdzšinējo likumdošanu. Līdz pusdienlaikam es esmu universitātes profesors, pēc pusdienas nosienu šlipsi, uzvelku halātu vai aizeju uz bibliotēku un kļūstu par zinātnieku. Es savu mūžu neesmu redzējis nevienu ārzemju profesoru, kas šādi strādātu. Profesors ir vienlaikus arī pētnieks un viņam nav jāmaina sava identitāte divreiz dienā lai nodarbotos ar pētniecību. Tā ir absolūti absurda situācija. Un tieši šī iemesla dēļ mums tagad bieži vien rodas problēmas ar struktūrfondu projektiem. Profesors saņem naudu projektam, bet tad man kontrolējošām iestādēm jāmēģina paskaidrot, kā profesoram, kas nedēļā 40 stundas nostrādā par mācību spēku, var vēl arī atrasties laiks zinātniskam pētījumam, it kā pētniecība nebūtu viņa darba daļa, turklāt bez tās viņš jau nemaz nebūtu nekāds profesors. Visa nagla ir tas, ka ja es saņemu Zinātnes padomes vai kādu citu finansējumu savam projektam, tas notiek it kā pilnīgi neatkarīgi no mana pamatdarba – es saņemu vēl papildus naudu gan sev pašam, gan par ko atbalstīt studentus, kas strādā šajā projektā, algot sev palīgus un segt citas izmaksas. Normālā Rietumu universitātē būtu tā – es esmu saņēmis finansējumu projektam, tātad esmu ienesis finansējumu augstskolā, un līdz ar to daļa manas algas tiks segta no šī projekta. Nevis tieši no projekta naudas, bet no kopējā pienesuma universitātei. Taču tāpēc, ka man ir šis projekts, mana alga kā tāda lielāka nepaliks. Un nevienam manam kolēģim tā nepaliks mazāka. Ja man, piemēram, nav paveicies un manam projektam finansējums nav piešķirts, dekāns man saka: “Auziņa kungs, jums šogad nav projekta, tad nu jums būs divi lekciju kursi, jo, redziet, Bankovska kungam ir paveicies, viņš savam projektam ir dabūjis finansējumu.” Bet algas mums abiem būs vienādas. Taču mums ir pilnīgi pretēja situācija. Es saku: “Jāni, tev nav projekta, tev būs vēl viens lekciju kurss”. Bet viņš man teiks: “Kā tad tā? Pēterim ir projekts, tātad krietni vien lielāka nauda, bet lekciju vairāk būs man? Kur šeit ir taisnība?” Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc šī sistēma beidzot būtu jāsakārto.

Visas šīs problēmas nav nedz jaunas, nedz nezināmas. Sakiet, kāpēc jūs pie tām ķeraties tikai tagad?

Runājuši par tām mēs – vai vismaz es – esam visu laiku. Katrā ziņā mana publikācija “Latvijas vēsturē” ir absolūts trekno gadu produkts. Cita lieta, ka mums katram atsevišķi ir pietrūcis iespējas un enerģijas pārliecināt par nepieciešamību šo sistēmu padarīt loģisku. Ir gan daudz iemeslu, kāpēc brīžiem mums droši vien ir patikusi šī neloģiskā sistēma – jo duļķaināki ūdeņi, jo vairāk ir iespēju tajos... visu ko darīt. Un arī tagad es nebūt neesmu optimistiski noskaņots, vai arī šoreiz mums izdosies kaut ko mainīt.

Vēstule par nepieciešamību kaut ko mainīt ir uzrakstīta, parakstīta un publicēta. Kāda varētu būt turpmākā rīcība?

Mēs jau zinām, ka valsts prezidents ir sasaucis Ministru kabineta ārkārtas sēdi. Taču mēs labi redzam, kā norisinās reformas valsts pārvaldē. Redzot, ka tas ir dārgi un neefektīvi, mēs sakām ierēdņiem – nu tad paši izdomājiet, kā sevi optimizēt. Skaidrs, ka no tā nekas nekad nevar iznākt. Nesen tika nodibināta universitāšu asociācija, mēs tur esam seši rektori. Un tad mums saka – nu, izdomājiet, kā augstskolu sistēmu reformēt. Skaidrs, ka katrai augstskolai ir savas intereses, savi iemesli to vai šo darīt vai nedarīt. Mana pārliecība ir tāda, ka no iekšpuses mēs to nespēsim izdarīt. Ir jāpanāk, ka kāds no ārpuses mūs nopietni spiež to darīt, un es ļoti ceru, ka valdības līmenī šāds spiediens varētu parādīties. Es nesen runāju ar Turku universitātes rektoru. Arī Somijā notiek reformas, augstskolu skaits tiek ievērojami samazināts. Viņš man stāsta, ka viņi universitātei pievieno biznesa skolu. Es prasu, kā viņiem izdevies vienoties par skolas pievienošanu. Valdība viņiem piešķīrusi pusmiljonu eiro. Es prasu, kas tās par izmaksām, kam tas pusmiljons tiks tērēts. Viņš saka, ka nekādu lielo izmaksu jau nav, tas pusmiljons bijis tikai tāpēc, lai viņiem gribētos to darīt. Ir dažādi mehānismi, kā ierosināt pārmaiņas. Šis, protams, ir vienkāršākais un triviālākais paņēmiens. Mūsu situācijā mēs esam otrā galējībā – ja mēs to nedarām, augstākajai izglītībai var būt patiešām nopietnas konsekvences.

Atgriežoties pie profesoriem kā augstākās izglītības pamata, sakiet, lūdzu, cik reāla varētu būt iespēja Latvijas augstskolās pieaicināt profesorus no ārvalstīm?

Iespēja ir absolūti reāla, taču ir divi šķēršļi. Par vienu no tiem es vēl vakar runāju Saeimas ārlietu komisijā, un tas ir pilnīgi absurds šķērslis. Saskaņā ar likumdošanu, lai ievēlētu profesora amatā jebkurā valsts augstskolā, viņam vajag augstākajā līmenī prast latviešu valodu. Vai es varu cerēt, ka man atbrauks kolēģis, piemēram, no Francijas un gadu mācīsies latviešu valodu, lai varētu pretendēt uz profesora vietu Latvijas Universitātē un mācīt franču valodu? Otrs šķērslis ir izpratne. Atkal gribas atsaukties uz pozitīviem piemēriem. Tartu universitāte, kas, manuprāt, ir labākā universitāte Baltijā, nupat ir izsludinājusi konkursu uz 13 profesoru vietām. Turklāt viņi to izdarījuši tā, ka praktiski vietējie tur nemaz nevar pieteikties. Tas nekas, ka Eiropas Savienības likumdošana nepieļauj teikt, ka konkurss ir tikai ārzemniekiem, viņi pamanījušies to tomēr kaut kā tā uztaisīt. Finansējumu viņi tam saņem no Eiropas Savienības struktūrfondiem. Kāpēc? Tāpēc, ka Tartu universitātē saprot, ka ir kaut kādi virzieni, kuros vietējo spēku pietrūkst, bet ar Eiropas naudas palīdzību ir iespējams piesaistīt ārvalstu profesorus. Mums Latvijas Universitātē tādi ir tikai daži, un, kā likums, tie ir cilvēki ar latviešu saknēm, kuriem šis likums nav bijis šķērslis. Tas pats attiecas arī uz studentiem. Ja mēs sakām, ka nedrīkstam mācīt angļu valodā, mēs nevaram dabūt ārvalstu studentus. Normālā vidējā statistiskā Eiropas universitātē ārvalstu studenti ir kādi 10%. Nesen runāju ar Maltas universitātes rektoru. Tā ir ļoti viduvēja universitāte, divreiz mazāka nekā mūsējā, taču ir 10% ārzemju studentu. Maltā liela daļa apmācības augstskolā notiek angļu valodā un tas piesaista studētgribētājus no ārvalstīm. Un runa nav par to, ka mums ir demogrāfiskā bedre, nebūs ko mācīt, un tāpēc jāpiepilda augstskolas. Ja mēs gribam, lai vide normāli funkcionētu, lai notiktu ideju apmaiņa, dzīves uztveru apmaiņa, galu galā – lai Latvijas sabiedrība kļūtu nedaudz tolerantāka, šos studentus mums vajag. Tie ārzemju studenti, kas mums ir, jo īpaši tādi, kuru ādas krāsa nav gluži balta, joprojām sūdzas, ka pat sabiedriskajā transportā ir problēmas. Varbūt ne tādā mērā kā Krievijā, bet daudz nopietnākas, nekā citviet Rietumeiropā. Pašlaik mums ir vesela virkne aizliegumu, mums ir valodas komisija, Saeimas komisija, un visi saka – tas nodos valodu iznīcībai un tādā garā. Tā nav taisnība. Šādā veidā valodu mēs nesargājam, bet gan izolējam un padarām perifēru. Taču runa nav tikai par valodu, bet arī par ieceļošanas politiku, vīzu procedūrām un pārējām formalitātēm. Tur var stāstīt bez gala. Pagājušajā gadā Latvijā ieradās Turcijas ārlietu ministrs un lasīja lekciju universitātē. Tanī pašā laikā Turcijas vēstniecība mums bija sagādājusi un apmaksājusi turku valodas pasniedzēju. Imigrācijas departaments mums saka – uzrādiet izziņu, ka viņai Turcijā samaksāts sociālais nodoklis. Turcijas vēstniecība atbild, ka viņiem šis nodoklis saucas citādi un tādu izziņu izsniegt viņi nevar. Kamēr šīs diskusijas turpinās, ministra lekcijas laikā pasniedzēja tiek arestēta, aizsūtīta uz Olaini, un tiek paziņots, ka tūliņ viņa tiks deportēta no valsts. Kādi tad vēl te starptautiskie studenti un starptautiska sadarbība? Tas ir starptautisks skandāls uz līdzenas vietas!