Ar krāpšanu akadēmiskajā vidē tiek saprasta godīgumam pretēja rīcība un mērķtiecīga tiekšanās iegūt akadēmisko izaugsmi ar apzinātu akadēmiskajai darbībai neatbilstošu rīcību jeb tiekšanās sasniegt akadēmiskos panākumus vai to sasniegšana, nebalstot rīcību individuālā zināšanu pilnveidē un pētnieciskajā darbā, cienot citu sasniegtos zināšanas vai pētnieciskās darbības rezultātus.

Tomēr, kā norāda, Linda Garavalija (Linda Garavalia) un līdzautori, šāda krāpšanas izpratne nav pietiekami detalizēta, lai aptvertu visas krāpšanas izpausmes, turklāt ar krāpšanu jāsaprot tikai tāda rīcība, kura tiek veikta ar savtīgu nolūku gūt kādu individuālu labumu.[1] Līdz ar to par būtiskāko kritēriju kļūst darbības nolūks, kurš nereti ir neskaidrs un krāpšanas darbības grūti pierādāmas, tādēļ šādas definīcijas ir nepieciešams precizēt.

Kā parāda krāpšanas definējumi, kuri atrodami universitāšu ētikas kodeksos un organizāciju, kas nodarbojas ar akadēmiskā godīguma pētījumiem, mājas lapās, krāpšanos akadēmiskajā vidē ir tendence definēt detalizēti, bieži vien raksturojot, kādas darbības ar krāpniecību tiek saprastas. Piemēram, Pensilvānijas Universitātes „Akadēmiskā godīguma kodeksā” krāpšana definēta kā: „centieni izmantot neatļautu palīdzību, materiālus vai mācību palīglīdzekļus vai to izmantošana eksāmenos vai citā akadēmiskā darbā, kā arī centieni kavēt vai kavēt citus izmantot atļautu palīdzību, materiālus vai mācību materiālus. Piemērs: špikera izmantošana pārbaudes darbā vai eksāmenā, mainot eksāmena novērtējumu, lai iegūtu labāku atzīmi u.tml.”.[2]  Savukārt „Ad Council” un „Educational Testing Service” veiktajā pētījumā krāpšana raksturota kā: „citas personas sarakstīta darba uzdošana par savu. Tai var būt daudz izpausmju, ietverot arī citas personas darba izmantošanu, kursa darba vai testa jautājumu pirkšana, maksāšana citai personai par kāda uzdevuma pildīšanu savā vietā.”[3]

Tomēr nepastāv vienprātība par to, kāda negodīga rīcība uzskatāma par krāpšanu. Šaurākā izpratnē ar krāpšanu saprot špikošanu, norakstīšanu no blakussēdētāja un neatļautu mācību materiālu izmantošanu pārbaužu laikā. Plašākā nozīmē tā ietver ne tikai šos krāpšanas veidus, bet arī plaģiātismu, rezultātu viltošanu, kursa biedru kavēšanu veikt uzdoto u.tml. Reizēm akadēmiski negodīga rīcība un krāpšanās akadēmiskajā vidē tiek saprasti arī kā sinonīmi.

Kopumā pie krāpšanas izpausmēm dažādos avotos pieskaita neatļautu uzskates līdzekļu jeb „špikeru”, grāmatu, konspektu, sakaru tehnoloģiju izmantošana, kā arī eksāmenu jautājumu iegūšana pirms pārbaudes, norakstīšana no citiem u.t.t. - lietošana pārbaužu laikā. Citu personu kavēšana pārbaužu vai cita uzdevuma laikā jeb kādas personas materiālu vai eksperimenta objektu piesavināšanās bez īpašnieka atļaujas. Apzinātu kaitniecību jeb citas personas veikto pārbaužu vai eksperimentu rezultātu apzināta bojāšana, nepatiesas, nomelnojošas informācijas izplatīšana par citas personas veikto pētījumu vai eksperimentu rezultātiem.

Nereti kā krāpšanas izpausmi klasificē arī plaģiātismu. Piemēram, „pēdiņu” un atsauču nelietošana tekstā, gatava darba izdrukāšana no Interneta vai pasūtīšana kādam par maksu un uzdošana par savu,  atkārtota sava darba iesniegšana izvērtēšanai (pašplaģiāts) u.tml.

Viens no krāpšanas veidiem ir arī negodīgums pētniecības procesā, t.i., eksistējošu metožu uzdošana par savām individuāli izstrādātām, eksperimentu vai pētījumu rezultātu apstiprinošu faktu izdomāšana jeb viltošana, tā rezultātu selektīvs atspoguļojums, neatsaukšanās uz cita pētījuma rezultātu izmantošanu savā, atsaukšanās uz neeksistējošiem darbiem, subjektīvo antipātiju vai simpātiju pastarpināta vērtējuma izteikšana par kādu citu pētījumu, pētījumā izmantoto metožu un/vai iegūto rezultātu publicēšana, neinformējot par to citas pētījumā iesaistītās personas.

Par krāpšanu uzskata arī parakstīšanos kādas citas personas vietā apmeklējuma lapā,  pārbaudes kārtošanu citas personas vietā u.tml.

Alfijs Kons (Afhie Kohn) uzskata, ka krāpšana mazāk tiek uztverta kā atsevišķs rīcību kopums, bet drīzāk kā nošķīruma vieta, lai saprastu, kas veicina un kas kavē jēgpilnu izglītošanos.[4] Dažādo krāpšanas veidu un to īstenošanas apmēru būtiski identificēt, lai noteiktu  ne tikai morāles izpratni akadēmiskajā vidē, bet arī, caur izglītības procesa norises ētisko aspektu,  kas ietver attiecības gan starp indivīdiem, gan iestādi un indivīdu,  konstatētu izglītības un pētniecības procesa kvalitātes līmeni. Krāpšanos akadēmiskajā vidē ir pēc iespējas jānovērš, lai mazinātu negodīgu konkurenci, neētisku uzvedību un bezjēdzīgu rīcību, kurām nostiprinoties kā sistemātiskai praksei, šāda rīcība tiek pārnesta arī uz dažādām profesionālās darbības jomām.

Šai rakstā krāpšana ir saprasta kā mērķtiecīgi virzīta rīcība vai gadījuma sniegtas izdevības izmantošana, lai ar akadēmiskajam godīgumam neatbilstošām  metodēm –  neatļautu uzskates līdzekļu un tehnoloģiju izmantošana, plaģiātisms, negodīgums pētniecības procesā, identitātes maiņa, meli – un to specifiskām izpausmēm, sasniegtu vēlamos akadēmiskos rezultātus.

Lai konstatētu, kādas krāpšanas metodes tiek izmantotas Latvijas Universitātē, veiktajā pētījumā, aptaujājot studentus un pasniedzējus, uzmanība ir pievērsta jautājumiem par blēdīšanos un plaģiātismu studiju procesā, kā arī negodīgumu jeb krāpšanos pētniecībā.

Iegūtie rezultāti parāda, ka 86,4% studentu pārsvarā krāpjas, pārbaudījumu laikā izmantojot neatļautus materiālus vai špikojot (reti, reizēm, samērā bieži, ļoti bieži). Parakstoties par citiem vai lūdzot parakstīties par sevi apmeklējumu lapās krāpjas 65,5% aptaujāto, bet internetā iegūtu informāciju, uz to neatsaucoties izmanto 64,4%. Citu autoru teikto bez atsaucēm, pēdiņām lieto 61,5%. Mazāk tiek izmantoti tādi krāpšanas veidi, kā pasniedzēju un citu studentu krāpšana un maldināšana, attaisnojot savus kavējumus – 33%, citas personas sarakstīta darba vai darba fragmentu uzdošana par savu – 31,1%, atkārtota savu jau reiz novērtētu darbu kādā studiju kursā iesniegšana citam pasniedzējam – 25%, pirktu darbu kā sava iesniegšana – 23,6%, datu viltošana, izgudrošana un atsaukšanās uz neeksistējošiem autoriem – 21,1%, mācību grāmatu un materiālu neatdošana – 21%. Savukārt kukuļdošana pasniedzējiem nav populāra, šādi rīkojušies ir 3% no aptaujātajiem studentiem.

Tomēr studenti visos šais atbilžu variantos norāda, ka pārsvarā minētās krāpšanas metodes izmanto reti jeb vienu divas reizes studiju laikā, izņemot špikošanu un citu neatļautu materiālu izmantošanu pārbaudījumu laikā, jo šādas darbības vairums studentu veic reizēm vienu reizi studiju semestrī.

Krāpšanas metodes akadēmiskajā vidē iespējams dalīt vairākās grupās:

Pamatojoties uz šo dalījuma principu, pie individuāli plānotas jeb mērķtiecīgi iepriekš plānotas krāpšanas, sagatavojot tai nepieciešamos materiālus, var pieskaitīt[6] arī tādas krāpšanas metodes kā pasniedzēju un citu studentu maldināšana, attaisnojot savus kavējumus un atkārtota savu jau reiz novērtētu darbu kādā studiju kursā atkārtota iesniegšana, kukuļdošana pasniedzējiem, kā arī datu viltošana, izgudrošana un atsaukšanās uz neeksistējošiem autoriem.

Par sociāli aktīvām krāpšanās metodēm jeb tādām, kas ietver jau esošas citu indivīdu sagatavotas informācijas neatļautu izmantošanu, uzskatāma arī informācijas no interneta izmantošana uz to neatsaucoties, citu autoru izmantošana uz tiem neatsaucoties, citas personas sarakstīta darba vai darba fragmenta uzdošana par savu, pirkta darba iesniegšana kā sava, mācību grāmatu un materiālu neatdošana.

Pētījums atklāj, ka studenti izmanto gan individuāli plānotas krāpšanas metodes, gan sociāli aktīvas. Savukārt sociāli pasīvu krāpšanas metožu jeb citu personu krāpnieciskas darbības nekavēšana, LU veiktajā pētījumā nav viennozīmīgi identificējama, tomēr tā ir drīzāk izplatīta, jo, atbildot uz jautājumu par cīnīšanos pret citu studentu negodprātīgu rīcību, 44,9% studentu atzīst, ka nekad to nedara, 34% – dara reti, 14,6% –   reizēm, 5,6%  – samērā bieži un tikai 0,7% šādi rīkojas ļoti bieži.

Lai vērtētu studentu aktivitāti, izmantojot individuāli oportūnistiskas krāpšanas metodes  jeb pēkšņi radušās izdevības izmantošanu, šai pētījumā nav pietiekamu datu, kurus būtu lietderīgi noskaidrot kāda cita līdzīga pētījuma ietvaros.

Attīstoties mūsdienu komunikācijām, ir kļuvis aktuāls jautājums par tehnoloģiju pielietošanu krāpšanas procesā, kā piemēram, mobilo tālruņu izmantošana eksāmenu laikā (sūtot īsziņas ar eksāmenu jautājumiem kursabiedriem un saņemot pareizās atbildes, tālruņu piezīmju sadaļā ierakstot atbildes uz pārbaužu jautājumiem, sūtot fotogrāfijas ar uzdevumu attēliem kursabiedriem). Tehnoloģijas tiek izmantotas ne tikai, lai krāptos pārbaužu laikā. Viens no mūsdienās zināmiem krāpšanas veidiem ir arī darbu izdrukāšana no Interneta un to iesniegšana vērtēšanai vai Internetā atrastu tekstu fragmentu savietošana, piemēram, vienā esejā, neuzrādot informācijas avotu. Tāpat Interneta vidē tiek sarunāti darījumi par akadēmiska darba atalgotu izstrādi, pirkti darbi dažādos interneta portālos, lūgts paziņām un draugiem pārsūtīt akadēmiskos darbus un saņemt tos, lai iesniegtu novērtējumam (pārstrādājot šos darbus vai iesniedzot jau esošā formā u.tml.).

LU veiktais pētījums parāda, ka attieksme pret tehnoloģiju izmantošanu pārbaužu laikā no studentu puses nav viennozīmīgi pozitīva vai negatīva. Vērtējot, cik pieņemama studentiem ir grāmatu, mācību pierakstu, mācību konspektu, telekomunikāciju (mobilo telefonu, fotoaparātu, interneta) neatļauta izmantošana, 10,8% atzīst to par pilnīgi pieņemamu, bet 36,4% tā ir drīzāk pieņemama. Jānorāda gan, ka 29,3% šādas darbības  ir nepieņemamas, 7,4% – pilnīgi nepieņemamas, bet 15,8% aptaujāto studentu vispār nav sprieduma par šo jautājumu.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, kā tiek vērtēta eseju vai citu akadēmisko darbu pirkšana (piemēram, portālā atlants.lv) ar nolūku iesniegt darbu vērtējumam, studenti šādu rīcību uztver pārsvarā negatīvi. 35,6% studentu tas ir nepieņemami, bet pilnīgi nepieņemami – 36,6%. Savukārt par pilnīgi pieņemamu šādu krāpšanu uzskata tikai 2,3% un drīzāk pieņemamu – 16,15. Sprieduma šai jautājumā nav 9,1% aptaujāto studentu. 

Negatīva nav tikai attieksme pret šādu rīcību, jo 76,4% aptaujāto studentu paši nekad nav iesnieguši kā savu darbu referātu, kas nopirkts (internetā vai no konkrētiem cilvēkiem). Tomēr reti jeb vienu divas reizes studiju laikā šādi rīkojušies ir 12,8%, reizēm jeb vienu reizi studiju semestrī – 8,8%, samērā bieži – 1,3%, bet ļoti bieži – 0,7% respondentu.

Aptauja liecina, ka LU studenti izmanto arī Interneta sniegtās iespējas iegūt informāciju, bet neatsaukties uz to. Šo iespēju ļoti bieži izmanto 2,4% studentu, samērā bieži – 11,2%, reizēm šādi krāpjas – 18,6%, bet reti – 32,2%. Savukārt mazākums aptaujāto studentu jeb 35,6% šādi rīkojušies nav nekad.

Jautāti par attieksmi pret minēto parādību, respondenti norāda, ka Interneta avota pieminēšana, noslēpjot autoru un/vai izmantotā darba vai fragmenta apjomu un robežas, kā pilnīgi nepieņemama ir 9,4%, nepieņemama – 27,9%. Pilnīgi pieņemama šāda krāpšana ir 6,1%, bet par drīzāk pieņemamu to uzskata 32,3% studentu. Savukārt visai daudziem studentiem jeb 24,2% aptaujāto sprieduma šai jautājumā nav.

Tomēr Interneta radītās iespējas krāpšanas darbībās studiju laikā var izmantot arī citādi.  Jautājot par to, cik pieņemama ir krāpšana, maldinot par laikā neiesniegtu darbu kavējuma iemesliem, 8,1% aptaujāto studentu kavēšanās izskaidrošana ar neesošu slimību vai darba „pazušanu” datorā, „nenosūtīšanos” e-pastā šķiet pilnīgi pieņemama, 46,6% – drīzāk pieņemama. Par pilnīgi nepieņemamu šādu rīcību atzīst 8,1%, par nepieņemamu 21,6% respondentu, bet 15,5% šai jautājumā sava sprieduma nav.

Savukārt praksē pasniedzējus un citus studentus, attaisnojot kavēšanu un termiņu neievērošanu,  nekad nekrāpj (atsaucoties arī uz tehniskām kļūmēm) 66,4%  studentu. Reti jeb vienu divas reizes studiju laikā šādi krāpušies 22,4% , reizēm jeb vienu reizi studiju semestrī – 7,8%, bet samērā bieži tā rīkojušies 3,4% respondentu.

Izglītošanās pārsvarā noris divējādi – apzinoties iegūto zināšanu derīgumu turpmākajā dzīvē un to ieguldījumu personības veidošanā, no vienas puses, un mācīšanos, lai tiktu iegūta izglītība un to apliecinošs dokuments vai pētniecību, pedagoģisko darbību, lai tiktu iegūti dažādi labumi – gan materiāli, gan nemateriāli –, no otras puses. Atšķirība starp šiem diviem mērķiem, kas motivē rīcību, ir visai liela. Kā norāda A. Kons: „Neliela interese izglītoties sevis paša labā ir viens no nepilnvērtīgas izglītības veidiem, bet krāpšanās ir citāds šādas nepilnvērtības veids.”[7]  Tomēr šīs attieksmes var pārklāties, ja students, kurš apzinās izglītības derīgumu un parasti nekrāpjas, piemēram, nesaskata jēgu kādam laikietilpīgam uzdevumam. Šādā gadījumā students var atkāpties no godīguma principiem, kurus parasti ievēro un krāpties, lai paveiktu uzdevumu un būtu formāli izpildījis prasības.

L. Garavalija un līdzautori precizē, ka krāpšana drīzāk ir attiecināma gan uz individuālu interesi, gan akadēmiskās vides interesi jeb akadēmiskās vides situāciju, kas abas ietver indivīda motivāciju, morālo attieksmi un pilnveides faktoru. Kā individuālas attieksmes un intereses, tā arī akadēmiskās vides situācija var veicināt dažādas krāpšanas darbības. Lielā mērā šīs intereses ir atkarīgas no mērķa, kuru students vēlas sasniegt – individuālu centienu vai akadēmiskās vides radītu nosacījumu ietekmē.[8] Šīs intereses izpaužas, piemēram, kad students akadēmiskās vides ietekmes rezultātā izjūt spiedienu sasniegt pēc iespējas augstākus studiju rezultātus un viņam dažādu iemeslu dēļ  ir individuāla interese tos sasniegt. Lai sasniegtu mērķi, students var izvēlēties atkāpties no godīguma principiem un pielietot kādas šai situācijai piemērotas krāpšanas metodes, ja neredz iespējas godīgi sasniegt vēlamos rezultātus.

Tomēr šāds students, norāda L. Garavalija, neiesaistīsies sociāli pasīvā krāpšanā, kas paredz atbalstīt citu krāpniecisko rīcību.[9]   Tādējādi, no vienas puses, akadēmiskā vide veicina savstarpēju konkurenci, bet, vienlaikus ar to, orientēšana uz augstākiem sasniegumiem un novērtējumu, veicina krāpšanos.

Gregorijs Šravs (Gregory Schraw)  un līdzautori uzskata, ka individuālā interese attiecas uz informāciju, kas uztur personiskās vērtības, tiek aktualizēta iekšēji un ir tematiski specifiska. Šī iemesla dēļ personisko interesi maz ietekmē ārēja uzraudzība un no negodīgas rīcības drīzāk attur individuāla kontrole.  Personisko jeb individuālo interesi G. Šravs dala sajūtās balstītā (feeling-related interest) un vērtībās balstītā interesē (value-related interest). Pirmā veida interese parādās, kad indivīds izjūt pozitīvu pārdzīvojumu un emocijas saistībā ar noteiktu tematu vai aktivitāti. Autors norāda, ka, spēcīga, sajūtās balstīta interese, varētu mazināt krāpšanās mēģinājumus caur emocionālo pārdzīvojumu.

Savukārt vērtībās balstīta interese attiecas uz personiskās nozīmes piešķiršanu noteiktam tematam vai aktivitātei un parādās, kad zināšanas tiek uzlūkotas ilgtermiņa perspektīvā. Kā parāda G. Šrava un līdzautoru veiktais pētījums, krāpšana studijās šādā gadījumā nepastāv, bet skaidrots tas tiek ar apstākli, ka studenti ar augstāku vērtībizpratni ir vairāk ieinteresēti nodarbību saturā.

Situatīvo interesi jeb akadēmiskās vides iniciētu interesi G. Šravs un līdzautori saista ar informāciju, kam ir īslaicīga, specifiskam kontekstam piesaistīta vērtība, kuru rada vides nosacījumi. Viņu veiktais pētījums parāda, ka konkurence, pārbaužu nozīmīgums, labākas sēdvietas, spiediena izdarīšana uz studentu, laika ierobežojums un grūtības uzdevuma izpildē veicina krāpšanos. Situatīvo interesi G. Šravs dala tekstos balstītā (text-based), uzdevumos balstītā (task-based) un zināšanās balstītā (knowledge-based) situatīvā interesē. Tekstos balstītā interese raksturo situāciju, ka saistošs teksts lasītājam ir interesantāks nekā informatīvi pilnīgs teksts. Savukārt uzdevumos balstīta interese attiecas uz uzdevuma aspektiem un vidi, kas var veicināt interesi, ja tiek mainīta uzdevuma risināšanas metode. Būtisks faktors, kas veicina krāpšanos saistībā ar uzdevumu izpildi, ir vajadzība izpildīt neinteresantu uzdevumu vai uzdevumu, kuram students nesaskata jēgu. Krāpšanu veicina arī uzdevumu skaits un grūtības pakāpe, laika patēriņš uzdevuma izpildīšanai.  Savukārt zināšanās balstīta interese attiecas uz faktu, ka prioritārām zināšanām tiek pievērsta lielāka interese un tās nezaudē aktualitāti. Kā atklāj G. Šrava pētījums, zināšanas ir attiecināmas uz interesi, kad studējošais saņem adekvātu daudzumu prioritāro zināšanu vai teksts sniedz šādas zināšanas, interesi izraisa zināšanas nozarē, kas tiek studēta un tēmas pārzināšana ir nesaistīta ar interesi par to. [10]

Arī LU veiktais pētījums identificē vairākus no šiem krāpšanu veicinošajiem iemesliem, galvenokārt akadēmiskās vides iniciētus. Atbildot uz jautājumu, kas ir biežākie iemesli, kuri rosina krāpties, visvairāk – 57,7%  studentu – norāda uz apstākli, ka pildāmie uzdevumi ir muļķīgi vai pārlieku apjomīgi.  Otrs ievērojamākais krāpšanās iemesls ir grūtības savienot mācības ar darbu, laika trūkums, uz kuru norādījuši 56% aptaujāto studentu. Kā trešo lielāko iemeslu 51,9% studenti min pārlieku lielo akadēmisko slodzi. Nedaudz mazāk studentu krāpjas, jo uzskata, ka studēšana nevar tikt pārvērsta par mocībām un daži sīki kompromisi atvieglo dzīvi. Šādu attieksmi pauž 44,1% studējošo. Savukārt 26,1% studentu atkāpjas no godīguma principiem, jo viņiem aizmirstas, ka studē paši priekš sevis. 23,6%  uzskata, ka krāpšanās reizēm pieļaujama, jo „visi tā dara”. 16,7% norāda, ka krāpties ir pieļaujami, jo galvenais ir iegūt diplomu. Savukārt uz nepilnībām akadēmiskā godīguma kontroles mehānismā kā krāpšanās iemeslu norāda salīdzinoši nedaudz studentu: 14,2% uzskata, ka kontroles trūkums rada vēlmi dažus krāpšanās paņēmienus atkārtot, bet 6,4% krāpjas, jo nav dzirdēts par bargām sankcijām krāpšanās atklāšanas gadījumā.

Jautāti par līdzekļiem, kādi jāpielieto, lai mazinātu krāpšanos LU, studenti, atbilstoši identificētajiem krāpšanas iemesliem, kā galveno norāda nepieciešamību mainīt studentu un pasniedzēju attieksmi, kas tiek minēta 49,8% atbilžu. Studentu izteiktajos komentāros par ierosinājumiem godīguma veicināšanai uzsvērts, ka studējošiem trūkst izpratnes par iegūto zināšanu lietderību nākotnē jeb to, ka iegūtās zināšanas būs jāpielieto praksē, pildot darba pienākumus un nav paredzētas tikai lai nokārtotu eksāmenus. Piemēram: „Jāatgādina, ka mācāmies paši priekš sevis un ja esam izvēlējušies studēt, tad tas arī jādara.” Kāds cits norāda: „Es domāju, ka neviens students nepirktu vai neuzdotu cita darbu par savu, ja saprastu un izprastu, kāpēc man būtu lietderīgi pašam šo darbu izstrādāt! Ja arī es to saprastu, tad nekad nerīkotos negodīgi!”  

Kā nākamo līdzekli studenti norāda nepieciešamību mainīt mācīšanas un zināšanu pārbaudes veidus. Šo par efektīvu līdzekli godīguma veicināšanai uzskata 45% aptaujāto. Studenti komentē, ka: „Jāsamazina mācību slodze, dodot kontroldarbos uzdevumus, kuru risināšanai var izmantot palīgmateriālus (grāmatas, likumus, pierakstus u.tml.)”. Vai arī: „Jānovērš muļķīgi/nejēdzīgi uzdevumi. Jāpasniedz interesantas lekcijas, lai būtu interesanti mācīties.” Kāds students vai studente uzskata: „Arī radošāki uzdevumi daudzos gadījumos liktu studentiem darīt pašiem, jo nebūtu tik daudz iespēju vienkārši kaut ko nokopēt.” Savukārt kāds cits respondents piedāvā: „Vairāk praktisku darbu, pārbaudes tendētas vairāk uz praksi.”

Trešais būtiskākais faktors ir studentu radošo centienu stimulēšana un labāko pētniecisko darbu apbalvošana, kuru par nozīmīgu atzīst 43,8% studentu.

Daļa jeb 35,8% studējošo kā būtisku norāda studiju slodzes samazināšanu studentiem. Vairāki studenti norāda uz pārāk lielo noslogojumu, kas saistīts ar nesabalansētu mācību slodzi: „Arī studentiem jāsamazina slodze, lai var strādāt kvalitatīvus darbus, nevis laika trūkuma dēļ izmantot plaģiātus!”. Kā arī: „Jāsabalansē mācību slodze tā, lai nebūtu divu kontroldarbu vienā dienā u.tml.”

Respondenti norāda arī uz iemesliem, kas risināmi valstiskā līmenī, piemēram, jautājums par mazajām stipendijām un nelielo studentu skaitu, kam stipendijas tiek piešķirtas, tādējādi liekot apvienot studijas ar darbu un radot laika trūkumu: „Vairāk studentiem izmaksāt stipendijas, lai studenti nav spiesti mācības apvienot ar darbu”. Cits respondents uzskata: „Jāpalielina studentiem stipendijas apjoms, lai studentiem, kuri mācās budžetā nevajadzētu vēl strādāt, lai varētu visu laiku un spēkus veltīt mācībām [...]”

Savukārt 27,2% uzskata, ka studenti jau pirmajā kursā būtu jāiepazīstina ar godīguma principiem un regulāri tie jāatgādina studiju laikā. Piemēram: „Studentiem ir jābūt pārlieku patstāvīgiem. Pasniedzējs reizēm vienkārši varētu zem divām acīm paskaidrot studentam, ka no izglītības ir atkarīga viņa nākotne, kā arī dot padomus turpmākai un labākai mācīšanai.” Kāds cits aptaujas dalībnieks vai dalībniece norāda: „Jāmēģina uzsvērt un audzināt godīgumu pat ar sankcijām, jo tas tiešām ir pārkāpums.” 

Vairāki studējošie komentē, ka akadēmiskā godīguma principi ar personisko piemēru ir jāveicina pasniedzējiem. Kāds respondents uzskata: „Manuprāt, svarīgi jau pašā studiju sākumā likt studentiem saprast akadēmiskā godīguma principus un galvenais – lai arī pasniedzēju rīcība konstanti veicinātu akadēmisko godīgumu.” Vai arī: „Pasniedzējam ir jāievēro godīguma principi, jāvērtē pēc darba...”

Par nenozīmīgāko faktoru krāpšanas apkarošanā studenti atzīst slodzes mazināšanu pasniedzējiem, uz to norāda tikai 13,6% respondentu.

Nobeigums.

Latvijas Universitātē studenti īsteno dažādu krāpšanu gan individuāli plānotu, gan  sociāli aktīvu, kā arī sociāli pasīvu, atkarībā no veicamā uzdevuma izvēloties situācijai piemērotas krāpšanas metodes.

Līdzās tradicionāliem izplatītākajiem krāpšanās veidiem – „špikošanai”, neatļautu materiālu izmantošanai pārbaužu laikā – studenti izmanto arī jaunākus krāpšanas veidus, kurus radījusi tehnoloģiju attīstība. Lai gan attieksme pret šādu krāpšanu ir pārsvarā negatīva, tomēr studējošie izmanto Internetu, lai praktizētu plaģiātu, bet telefonu, lai krāptos pārbaužu laikā. Jānorāda, ka krāpšana ar Interneta starpniecību ir izplatītāka. Populārāks ar Internetu saistīts krāpšanas veids, ir informācijas iegūšana un izmantošana, neatsaucoties uz informācijas avotu. Savukārt mazāk studenti izmanto iespēju Internetā iegādāties jau gatavus kādā portālā pieejamus darbus, lai iesniegtu tos novērtēšanai. Iespējams, tas saistīts ne tikai ar apstākli, ka kursa prasībām pilnībā atbilstošus darbus atrast un nopirkt ir sarežģīti, bet arī bailēm tikt pieķertiem krāpšanā, piemēram, ja pasniedzējs atrod nopirkto darbu Internetā vai kāds cits kursa biedrs iesniedz tieši tādu pašu darbu.

Krāpšanu veicina ne tikai individuāla interese jeb personiski izvirzīti augsti mērķi un godkārība, bet arī akadēmiskā vide un ar to saistīta interese, kuras nereti pārklājas. Pārsvarā kā krāpšanas riska situāciju studenti norāda uzdevumu bezjēdzīgumu, kad no galvas jāiegaumē izvēlētajai profesijai sekundāra informācija vai uzdevumi ir tik teorētiski, ka nav saprotama to saistība ar praksi, apgūstamām specifiskām iemaņām. Savukārt, ja uzdevumi ir pārsvarā uz praksi orientēti un interesanti, tādi, kuri neparedz automātisku informācijas iegaumēšanu, bet prasmi strādāt ar to, izmantojot studiju un citus materiālus, studentam rodas mazāka interese un arī iespējas krāpties. Nav noliedzams, ka pasniedzējiem ir jāveido vairāk uzdevumu, kas saistīti ar studējošo izvēlētās profesijas primārām zināšanām un iemaņām, tajā pašā laikā, jāņem vērā, ka šāda pieeja vien ievērojamus rezultātus nesniegs, jo ne vienmēr tikai uzdevuma neinteresantums vai bezjēdzība ir krāpšanas iemesli. To veicina arī laika trūkums un studentu noslogotība, kas ietekmē viens otru. Laika trūkums rodas no nepieciešamības savienot studijas ar darbu, bet lielā slodze, no otras puses, var rasties, kad students izjūt laika trūkumu, ja, piemēram, jāsavieno studijas ar darbu vai vienlaicīgi jāgatavojas vairākiem vienā dienā kārtojamiem pārbaudes darbiem. Dažas no šīm problēmām iespējams risināt pasniedzējiem, aktīvāk sadarbojoties un sabalansējot studiju kursu grafikus, citas grūtības risināmas augstskolu vadības un valsts pārvaldes līmenī, piemēram, jautājums par stipendiju lielumu un skaitu, kas var mazināt strādājošu, laika trūkumā nonākušu, studentu loku.

Līdz ar to jāsecina, ka krāpšanas novēršana akadēmiskajā vidē ir kompleksi risināms jautājums, kurā jāiesaistās gan pasniedzējiem, gan augstskolu vadībai, gan valsts pārvaldei. Protams, tas nenozīmē, ka pasniedzējam vai augstskolu vadībai nav jācenšas novērst to, kas ir viņu kompetencē, neatkarīgi vienam no otra un valsts pārvaldes lēmumiem.

No vienas puses, studenti norāda, ka individuāla izpratne par studiju lietderību ir viens no motīviem, kas attur no krāpšanās, tajā pašā laikā, parādās arī tendence gaidīt, ka šī izpratne tiks veidota ārēji un apelēts pie pasniedzēja iniciatīvas šādu izpratni radīt. Tomēr jājautā, vai šāda prasība ir adekvāta un, vai paralēli izglītošanai, lektoram ir jānodarbojas ar pieauguša cilvēka audzināšanu, skaidrojot morāles jautājumus. Citādi ir gadījumos, kad pasniedzējs ar personisko rīcību demonstrē godīguma standartu īstenošanu praksē, kuru vērojot, studentam veidojas priekšstats, attieksme un viedoklis par akadēmisko godīgumu. Turklāt krāpšanas mazināšanā akadēmiskajā vidē ir jāiesaistās arī pašiem studentiem, ne tikai atturoties no negodīgas rīcības, bet arī aktīvi paužot savu nosodījumu par krāpšanas mēģinājumiem, kurus tie novēro un jāziņo par tiem.

Pozitīvi vērtējams apstāklis, ka uz godīguma kontroles mehānisma nepilnībām LU, kā krāpšanās iemeslu norāda salīdzinoši nedaudz studentu, kas liecina par spēju izprast godīguma ētisko aspektu, kā arī spēju veikt pašizvērtējumu un paškontroli gadījumos, kad jāizšķiras par krāpšanos vai atturēšanos no tās. No otras puses, šāda situācija nenozīmē, ka LU nav jāievieš stingra akadēmiskā godīguma kontrole un soda sankcijas par tā pārkāpšanu, kas var samazināt to studentu krāpšanās mēģinājumus, kuriem ir bail tikt sodītiem par negodīgu rīcību.

Atsauces un piezīmes