Praktiskā ētika mūsdienās piedzīvo uzplaukumu dažādās sabiedriskās dzīves sfērās: no ārsta ētikas līdz uzņēmējdarbības ētikai, no ierēdņa ētikas līdz zinātniskās darbības ētikai. Pasaulē strauji pieaug arī praktiskajai ētikai veltīto publikāciju skaits; par savas ētikas jautājumiem aizdomājas aizvien jaunas un jaunas profesionāļu kategorijas. Dažubrīd šī attīstība gan rada noliegumu un smīnu dažu morāles filosofu vidū, kuri ētikas, taisnīguma un atbildības jēdzienus izsenis ir uzskatījuši vienīgi par savu teorētisko spekulāciju īpašumu. Tomēr ētika šodien neizbēgami ir kļuvusi arī par praktiskās darbības jautājumu, un tuvākajā nākotnē tās aktivitāte visdrīzāk pieaugs. Ētika ir pieprasīta visur, kur ļaudis savā darbības jomā līdzās ekonomiskai veiksmei un administratīvai efektivitātei vēlas redzēt arī noteiktu morālu principu realizāciju, piemēram, sabiedriskā interese, cilvēka cieņa un vienlīdzīga attieksme.

Praktiskās ētikas šodienas aktualitāte ir saistīta ar vairākiem faktoriem. Pirmkārt, mūsdienu pasaules noteicošais process ir ekonomiskā globalizācija, kura aizvien vairāk dzīves sfēru pakļauj nepastarpinātai naudas ietekmei. Ja vēl nesen rietumu pasaulē valstis spēja efektīvi kontrolēt medicīnas, zinātnes un izglītības sistēmas, tad, mazinoties valstu ietekmei un pieaugot starptautiskā kapitāla stihiskajai apritei, šī kontrole būtiski vājinās. Praktiskajā dzīvē tas nozīmē, ka daudzu profesiju pārstāvji aizvien biežāk nostādīti izvēles priekšā: vai sekot globālā tirgus prasībām uz morālo vērtību rēķina, vai riskēt zaudēt savu konkurētspēju un ienākumus. Īpaši morāli bīstama šī tendence ir profesijās, kuras tiešāk saistītas ar cilvēku uzticēšanos – medicīnas, juridiskajās, pedagoģiskajās profesijās, žurnālistikā, arī politikā. Neskatoties uz to, ka darbība visās šajās jomās prasa sabiedrības uzticēšanos, būtiski pārkāpumi tajās šodien nav retums- no ētiski apšaubāmām praksēm biomedicīnā un farmācijā līdz pat žurnālistikas ētikas pārkāpumiem un politiskajai korupcijai. Praktiskās ētikas popularitāte tādējādi signalizē par morāles standartu vājināšanos, kuru rada naudas arvien tiešākā ietekme uz šodienas cilvēka dzīvi.

Otrkārt, jau 1980. gados t.s. “jaunās publiskās pārvaldes” (New Public Management) doktrīnas ietvaros nostiprinājās pārliecība, ka efektīva sabiedriskā sektora darbība nav veidojama vienīgi ar legāliem vai administratīviem līdzekļiem – kā to iedomājās, piemēram, Makss Vēbers savā birokrātijas koncepcijā. Legāli un administratīvi līdzekļi ir nepieciešami jebkuras plašas organizācijas darbībai. Taču ar tiem vien nepietiek, lai nodrošinātu organizācijas optimālu saikni ar sabiedrību un tās vajadzībām. Administratīvi regulētas organizācijas var raksturot formālisms, neelastība un zems sabiedrības uzticības līmenis. Tādēļ līdzās administratīvām normām ir iesaistāma paša indivīda spriestspēja un morālā kompetence – jo vairāk tādēļ, ka visas iespējamās situācijas un ētiskās dilemmas nav iespējams nedz paredzēt, nedz regulēt. Taču šāda spriestspēja un kompetence cilvēkiem nepiemīt no dabas. Tā ir indivīda attīstības un izglītošanas jautājums.

Arī akadēmiskā ētikas problemātika šodien ir saistīta ar abiem minētajiem faktoriem. No vienas puses, mūsdienās tiešam tirgus spiedienam ir pakļautas gan augstskolas un pētniecības iestādes, gan arī akadēmiskajās institūcijās strādājošie cilvēki. Īpaši izteikta šī tendence ir Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kurās tirgus konkurences principi akadēmiskajā dzīvē ir ienākuši salīdzinoši nesen pēc ilgāka autoritārā sociālisma perioda. No otras puses, mūsdienu prasības akadēmiskās dzīves pārvaldībā nevar paļauties vienīgi uz formāliem priekšrakstiem, bet iekļauj arī individuālu atbildību un kompetenci morālu problēmu un dilemmu risināšanā.

Ētikas nozīme akadēmiskajā jomā, līdzīgi daudzām citām, ir saistīta ar noteiktas profesijas pārstāvju pašvadi. Ar to akadēmiskā ētika līdzinās medicīnas darbinieku, juristu, valsts pārvaldes darbinieku ētikai. Tomēr akadēmiskajai ētikai piemīt arī vairākas būtiskas atšķirības. Pirmkārt, tā ir saistīta ar pedagoģisko darbu. Darbs ar studentiem nozīmē zināšanu un prasmju apguvi, savukārt zināšanas vienmēr ir saistītas ar konkrētu indivīdu un viņa ķermeni. Zināšanas nav iespējams “nopirkt” tīrā veidā – tās ir saistītas ar cilvēka patstāvīgu, apzinātu aktivitāti. Tādēļ arī zināšanu apguve un novērtējums ir attieksmes un atbildības jautājums. Otrkārt, akadēmiskais darbs no skolas pedagoģijas atšķiras ar būtiski citādu kvalifikācijas novērtējumu. Akadēmiskā personāla kvalifikāciju apliecina viņa zinātniskā darbība, nevis kādi administratīvi noteikti kritēriji. Šeit darbojas akadēmiskajai ētikai centrālais “līdzinieku recenzijas” (peer review) princips. Tā ietvaros akadēmiskā personāla kvalifikāciju izvērtē attiecīgās nozares speciālisti mācību iestādes iekšienē vai ārpus tās, izsverot viņa kvalifikāciju. Vērtējums saskaņā ar attiecīgās nozares lietpratēju viedokli ir cieši saistīts ar akadēmiskās brīvības principu, kurš ļauj personāla loceklim pašam izvēlēties savu pētījuma tematu un studentiem mācāmo materiālu.

Abu minēto iemeslu dēļ akadēmiskā profesija ir ievērojamā mērā saistīta ar ētisku jūtīgumu. Skaidra izpratne par savas rīcības ētiskumu ir noteicoša gan saskarē ar studentiem pedagoģiskajā darbā, gan ar kolēģiem pētniecībā un augstskolas pašpārvaldes jautājumos. Ētisko jautājumu aktualitāte augstskolās ir pieaugusi visā pasaulē vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, pieaug augstākās izglītības izmaksas, līdz ar to pieaugot arī mācību maksai. Otrkārt, politiķi un administratori aizvien biežāk vēlas pieskaņot sabiedriski finansēto augstāko izglītību attiecīgā mirkļa ekonomiskās attīstības fāzei un darba tirgus vajadzībām. Treškārt, studenti aizvien vairāk redz sevi kā klientus, līdz ar to arīnoteiktāk izvirzot savām vajadzībām atbilstošas prasības. Ceturtkārt, augstākās izglītības tirgū aizvien lielāku lomu spēlē dažādie privātie un tiešsaistes izglītības uzņēmumi, kuri efektīvi piedalās konkurencē par studentiem.

Visi minētie iemesli liek augstskolām, to struktūrvienībām un atsevišķiem pasniedzējiem pakļauties strukturālam spiedienam – gan attiecībā uz izglītības kvalitāti, gan akadēmiskās brīvības ievērošanu. Tomēr šis spiediens nedrīkst novest pie kompromisiem attiecībā uz akadēmiskās ētikas vērtībām. Tas ir ievērojami paaugstinājis ētikas aktualitāti, cenšoties sniegt iespējami labas ētiskas ievirzes augstskolu pasniedzējiem un studentiem. Tās, savukārt, ir guvušas izpausmi akadēmiskās ētikas kodeksos un vadlīnijās.

Lai gan universitātes mūsdienās visbiežāk pieņem savus ētikas kodeksus un vadlīnijas akadēmiskā godīguma jomā, tomēr mūsdienās pastāv arī vairāki vispārpieņemti principu apkopojumi. Ilustrācijai šeit tiek piedāvāts viens no vispopulārākajiem akadēmiskā godīguma principu apkopojumiem mācībspēkiem, kuru 1997. gadā ir izveidojuši ASV Rutgersa universitātes profesori Donalds Makkeibs un Gerijs Pavela. Tas ir pirmoreiz publicēts 1997. gadā, pēc tam vairākkārt uzlabots un papildināts ⁱ. 

[1] Atzīt un apstiprināt akadēmisko godīgumu par fundamentāli nozīmīgu institucionālu vērtību.

Studentiem ir nepieciešams intelektuāls ietvars, lai gūtu izpratni, kas gūta  no šķietami nesaistītu faktu un informācijas plūsmas. Koledžas un universitātes palīdz veidot šādu izpratni vienīgi tad, ja tās pašas nodarbojas ar patiesības meklējumiem. Kaut arī viennozīmīga patiesības definīcija nav pieejama, patiesības meklēšana balstās uz noteiktām pamatvērtībām, no kurām galvenā ir godīgums akadēmiskajā darbā. Jebkura akadēmiskā personāla locekļa pienākums ir pieminēt un apstiprināt šo pārliecību.

[2] Veicināt mācīšanos visa mūža garumā.

Lielākā daļa no akadēmiskā personāla locekļiem ir kļuvuši par pasniedzējiem un pētniekiem tādēļ, ka viņiem patīk mācīt un dalīties savos atklājumos ar citiem. Pasniedzēja pirmais pienākums ir parādīt, ka mācīšanās var būt aizraujoša un prieka pilna, jo īpaši tad, ja tā noved pie radošām pieejām, kā pētīt interesantus, svarīgus un sarežģītus jautājumus.

[3] Uzturēt pārliecību par pasniedzēju kā ceļvedi un padomdevēju.

Kopš Platona Akadēmijas mācīšana ir saistīta ar saprātīgu draudzību, kura balstās kopīgos patiesības meklējumos. Ja citas profesijas nodarbojas ar “administrētām rūpēm”, tad pasniedzēji ievēros, ka vislielākais iespaids uz studentiem – ieskaitot viņu uzticēšanos akadēmiskā godīguma principiem – visbiežāk iespējams personīgas cieņas, uzmanības un kontakta kontekstā.

[4] Palīdzēt studentiem izprast Interneta potenciālu, kā arī to, kā šis potenciāls var tikt izniekots, ja Interneta resursi tiek izlietoti krāpšanai, zādzībām un viltojumiem.

Jaunākās studentu paaudzes var būt jau aizmirsušas, ka Internets patiesībā ir salīdzinoši jauns izgudrojums, kuram piemīt milzīgs potenciāls cilvēces attīstībā. Šis potenciāls būs zaudēts, ja studenti neapgūs disciplīnu, kā izmantot interneta avotus efektīvi un godprātīgi. Akadēmiskā personāla locekļi var arī uzturēt dzīvu agrīno Interneta ideālismu, uzsverot, ka ar to saistīto brīvības un atvērtības kultūru pavada  tādi tikumi, kā savaldība, pieklājība un cieņa pret citu cilvēku paveikto darbu.

[5] Stimulēt studentu atbildību par akadēmisko godīgumu.

Tradicionālo un modernizētu ētikas kodeksu efektivitātei apvienojumā ar gadsimtu mijas studentu paaudzes pieaugšanu ir jāuztic studentiem ievērojama atbildība par visaugstāko akadēmiskā godīguma standartu ieviešanu un aizsardzību. Studenti vēlas darboties kopienās, kurās valda godīga konkurence, respektēts godīgums un sodīta krāpšana. Viņi saprot, ka vislielākais pamudinājums iesaistīties akadēmiski negodīgās rīcībās ir pārliecība, ka negodīgums ir plaši izplatīts.

[6] Saprotami izskaidrot studentiem, kas no viņiem tiek gaidīts. 

Akadēmiskā godīguma standartu noteikšanai un ieviešanai ir jānorit kopīgā darbā, iesaistot studentus. Neskatoties uz to, akadēmiskā personāla locekļiem ir primāra atbildība, veidojot izglītības vidi un pieredzi. Viņu pienākums ir skaidri izskaidrot kursa prasības tieši attiecībā uz akadēmiskā darba godīgumu, ieskaitot studentu savstarpējās sadarbības raksturu un pieļaujamās robežas. Lielais vairums studentu vēlas saņemt šādus norādījumus, un būs priecīgi par to iekļaušanu kursa aprakstos un pārrunāšanu ar pasniedzējiem nodarbībās.

[7] Izstrādāt taisnīgas un radošas novērtējuma formas.

Studenti sagaida, ka viņu akadēmiskais darbs tiks novērtēts taisnīgi un visaptveroši. Akadēmiskā personāla locekļiem ir jāizmanto – un nepārtraukti jāatjaunina – tādas novērtējuma metodes, kuras prasa aktīvu un radošu domāšanu, kā arī jāsniedz studentiem patiesas mācīšanās iespējas.

[8] Samazināt iespējas veikt akadēmiski negodīgas rīcības.

Nozīmīgākais punkts cīņā pret akadēmisko negodīgumu ir tā savlaicīga novēršana, un tā ir vislabāk īstenojama, uzklausot studentu uzskatus un ieteikumus. Studentiem nedrīkst radīt kārdinājumu iesaistīties akadēmiski negodīgās rīcībās, atbalstot neskaidrus vērtēšanas kritērijus, nedefinētus vai nereālistiskus sadarbības standartus, neadekvātu nodarbību organizāciju vai nepilnīgu eksaminācijas norises nodrošinājumu.

[9] Reaģēt uz akadēmisko negodīgumu, kad tas ir sastapts.

Studenti redz, kā akadēmiskā personāla locekļi rīkojas un kādas vērtības viņi atbalsta. Akadēmiskā personāla locekļi, kas ignorē vai trivializē akadēmisko negodīgumu, sniedz studentiem vēstījumu, ka akadēmiskās dzīves galvenās vērtības nav nepieciešams ieviest un uzturēt. Studenti tādējādi riskē iegūt postošus ieradumus, kuri nākotnē var novest pie daudz nopietnākām sekām. Ātrai un objektīvai akadēmiskā godīguma realizācijas politikai nav jāparedz pārmērīgi augsti sodi. Sankcijas par pirmajiem pārkāpumiem drīzāk var kalpot audzināšanas nolūkiem.

[10] Palīdzēt noteikt un atbalstīt akadēmiskā godīguma standartus visas augstskolas līmenī.

Lai gan tieši akadēmiskā personāla locekļiem ir svarīgi būt par paraugiem akadēmiskā godīguma ziņā, tomēr patiesībā akadēmiskā godīguma noteikšanai, veicināšanai un aizsardzībai ir jākļūst par visas kopienas atbildību. Tas nozīmē ne tikai identificēt vairākkārtējus pārkāpējus un pielietot pret tiem atbilstošas procedūras, bet arī apstiprināt tās kopīgās vērtības, kuras padara koledžas un universitātes par patiesām kopienām. Šajā nozīmē rūpīgi izstrādātas akadēmiskā godīguma programmas svarīgākais mērķis ir kalpot par pamatu citiem centieniem veicināt studentu morālo attīstību.

Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem akadēmiskajai ētikai ir saistīts ar informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) pieaugošajām iespējām un ietekmi uz studiju procesu. Kā jau minēts Makkeiba un Pavelas desmit akadēmiskā godīguma principos, IKT pašas par sevi paver milzīgas iespējas nākotnes izglītībai – gan resursu pieejamības, gan mācību procesa interaktivitātes un organizācijas ziņā. Pētnieki prognozē, ka IKT izmantojums studijās nākotnē pieaugs visās studiju disciplīnās, turpinot strauji pieaugt IKT kapacitātei un pieejamībai dažādiem sabiedrības slāņiem.

Plaģiātisms, protams, ir ļoti plašs fenomens, kurš noteikti skar ne tikai darbu ar studentiem, bet arī daudzus zinātniskās un radošās darbības aspektus. Tā precīza definīcija un morālais statuss ļoti bieži ir bijis teorētisku un publicistisku diskusiju temats. Latviešu muzikālās kultūras kontekstā pietiktu pieminēt tikai 1908. gada plaģiātisma skandālu ar Emīla Dārziņa un Pāvula Jurjāna piedalīšanos. Tomēr līdz ar IKT strauji augošo ietekmi šodien mēs varam runāt par būtiski atšķirīgu situāciju, kuru daži pētnieki sauc pat par “Interneta plaģiātisma epidēmiju”. Globālajā tīmeklī pieejamais informācijas daudzums un daudzveidība paver plašas iespējas negodīgai rīcībai – jo īpaši tādēļ, ka šāda pakalpojuma piedāvāšana dažiem ir kļuvusi par uzņēmējdarbības veidu (kā Latvijā – portāli referats.lv, atlants.lv, homework.lv u.c.). Protams, reizēm šādus pārkāpumus ir iespējams regulēt tiesiskā veidā. Tomēr tas visbiežāk nav efektīvi – piemēram, gadījumos, kad interneta vietnes saimnieks liek apmeklētājam “piekrist” solījumam neuzdot attiecīgo darbu par savējo, kas netraucē studentam to tomēr darīt. Tādēļ ir nepieciešamas efektīvas metodes šāda plaģiātisma savlaicīgai novēršanai, kā arī vēlākai identifikācijai un apkarošanai. Šā nolūka īstenošanai ētiskai motivācijai ir jāiet roku rokā ar administratīviem paņēmieniem un mācību darba organizāciju atbilstoši augošajai IKT lomai plaģiātisma veicināšanai.

Mācīšanās kopumā ir formalizēta domāšana, kas no cilvēka prasa pakļaut savu domu gaitu noteiktas tēmas un darba uzbūves prasībām. Tādēļ arī visefektīvākais veids cīņā pret plaģiātismu ir pasniedzēja sekošana līdzi darba izstrādei, iesākumā izvērtējot tēzes, melnrakstus, literatūras konspektus un kopsavilkumus – nevis uzreiz saņemot gatavo produktu. Tomēr skaidrs, ka pat tad, ja šāda pieeja ir izmantojama attiecībā uz kursa, bakalaura un maģistra darbiem, tās izmantojums visos studiju kursos bieži nav iespējams grupu izmēra un ierobežotā laika dēļ. Tādēļ ir nepieciešami citi paņēmieni cīņā pret masveidīgo interneta avotu izmantojumu krāpnieciskos nolūkos.

Pirmkārt, ir iespējams uzdot studentiem darbus par tēmām, kuras pašas par sevi apgrūtina plaģiātisku darbību veikšanu. Radoša tēmu izvēle no pasniedzēja puses sašaurina studentu iespējas atrast jau agrāk attiecīgajai tēmai veltītus darbus interneta “referātu bibliotēkās”. Noteiktos gadījumos ir iespējams uzdot tēmas, kuras skar attiecīgās grupas specifiku vai arī attiecas uz pašlaik notiekošām norisēm. Prasība atsaukties uz šādām lietām padarīs agrāk vai citur sarakstītus darbus neizmantojamus.

Otrkārt, laikietilpīga, taču lietderīga prasība ir saistīta ar studentu darbu mutiskām prezentācijām auditorijā, kuras ne tikai ļaus pārliecināties par attiecīgā studenta kompetenci, bet arī sniegs tam publiskas prezentācijas pieredzi. Cita sarakstītu darbu visbiežāk būs ārkārtīgi grūti “aizstāvēt”, tādēļ tā izmantojamība būs ievērojami zemāka.

Treškārt, tā kā darba izstrāde lielākoties ir saistīta ar pētnieciskās literatūras apguvi un citēšanu, ir iespējams kontrolēt to un līdz ar to pārbaudīt darba autentiskumu. Viena no šādām iespējām ir likt studentiem līdz ar referātu iesniegt arī citēto grāmatu lappušu kopijas ar iezīmētu citēto tekstu. Tāpat ir iespējams ierobežot referātā izmantojamās literatūras klāstu vienīgi ar attiecīgās augstskolas vai fakultātes bibliotēkā atrodamajiem materiāliem.

Protams, ka plaģiātisms studentu darbos diemžēl nav sastopams vienīgi kā veselu darbu pārrakstīšana. Ne mazāk bieži iznāk saskarties ar atsevišķiem teksta fragmentiem un rindkopām, bez atsaukšanās nokopētiem no kāda interneta avota. Šādus fragmentus ir iespējams identificēt dažādos veidos. Pirmkārt, rakstītāju ļoti bieži nodod konteksta trūkums plaģiarizētajām rindkopām, kā arī valodas īpatnības. Īpaši uzkrītoši tas ir vērojams gadījumos, kad studenta paša rakstītā tekstā parādās izcili labi formulēti un ļoti informēti izteikumi, kuri nekavējoties nodod plaģiātu. Otrkārt, plaģiāta identifikācijai īpaši nozīmīga ir autora pašreference un tās izmaiņas atšķirīgos teksta fragmentos – “es”, “mēs”, “autors”, “autore”, latviešu valodā – arī dzimte (esmu domājis/domājusi; aplūkojis/aplūkojusi). Treškārt, fragmentāra plaģiēšana visai bieži ir saistīta arī ar nekorektu atsauču noformējumu, atsaukšanos uz neesošiem darbiem un interneta resursiem. Gadījumos, kad atsevišķo fragmentu identifikācijai tiek izmantots internets, ir jārēķinās ar studenta veiktām kosmētiskām korekcijām frāžu formulējumos, iespraustiem vai atmestiem vārdiem u. tml. Tādēļ noteiktas pēdiņās iekļautas frāzes meklēšana var nedot rezultātu. Tāpat jāņem vērā, ka, meklējot teksta fragmentu internetā, pastāv iespēja, ka students to ir atradis kādas interneta vietnes iekšējos resursos. Tādēļ tas uzreiz neparādās meklētājos Google, Yahoo vai Altavista un ir grūtāk identificējams.

Protams, ka Interneta plaģiātisma veiksmīgai apkarošanai nebūt nepietiek ar atsevišķa pasniedzēja prasmēm tā novēršanā un identifikācijā. Ne mazāka nozīme ir arī tādai augstskolas videi un atmosfērai, kura prasītu un uzturētu augstus akadēmiskā godīguma standartus. Viens no visbiežāk studentu aptaujās minētajiem iemesliem ir citu studējošo pieredze ar akadēmiski negodīgām rīcībām, kuras palikušas nesodītas, kā arī ar gadījumiem, kuros pieķeršana plaģiātismā tikusi uzlūkota kā pašsaprotams vai nenozīmīgs pārkāpums.

Šāda pieredze atstāj graujošu iespaidu uz akadēmisko godīgumu un rezultātā – uz izglītības kvalitāti. Akadēmisko godīgumu veicinošas vides radīšanai augstskolā ir nepieciešams veikt vairākus institucionālus priekšnosacījumus. Pirmkārt, augstskolai ir nepieciešams profesionāli izstrādāts un kompetenti izvērtēts ētikas kodekss, kurš ietvertu galvenās akadēmiskā darba normas un vērtības. Šāda vienota akadēmiskās ētikas standarta izstrāde ir nepieciešama ne tikai ētikas galveno kritēriju kodifikācijai, bet arī diskusijas veicināšanai augstskolās par ētikas jautājumiem. Otrkārt, plaģiātisma un citu akadēmiskā negodīguma veidu apkarošanai ir izstrādājama visai augstskolai saistoša un skaidri formulēta plaģiātisma definīcija, kā arī skaidri formalizēta procedūra plaģiātisma gadījumu identifikācijai un sodīšanai. Ievērojama daļa akadēmiski negodīgu darbību paliek nesodītas tieši tādēļ, ka mācībspēkam nav skaidras izpratnes par tālāko rīcību plaģiāta pieķeršanas gadījumā. Tas padara plaģiātisma apkarošanu pārmērīgi personalizētu, necaurskatāmu un neefektīvu. Ir nepieciešams radīt vienotu izpratni par to, ka akadēmiskā godīguma uzturēšana ir nevis studenta un pasniedzēja privāto attiecību jautājums, bet gan nopietns uzdevums, kura īstenošanā ir jāiesaistās visām augstskolas struktūrvienībām – no katedras, nodaļas, fakultātes vai institūta līdz pat augstskolas vadībai. Tādēļ pasniedzējam ir nepieciešami skaidri definēti, labi pārzināti un pārvaldīti institucionāli mehānismi akadēmiskā negodīguma izpausmju apkarošanai. Runa ir par konkrētiem administratīviem soļiem, kuri ir sperami pēc plaģiāta identifikācijas. Treškārt, uzsākot studijas, students ir skaidri un saprotami jāiepazīstina ar akadēmiskā godīguma pamatprincipiem, to nozīmi un pielietojumu studiju darbā. Viens no plaģiātisma izplatības iemesliem ir daudzviet sastopamā problēmas ignorēšana un trivializācija. Tieši tādēļ studentiem jau savlaicīgi ir jāsniedz informācija par akadēmiskā godīguma problēmām un līdzšinējo pieredzi to risināšanā. Problēmas noliegšana, ignorēšana vai pasludināšana par nebūtisku pati par sevi ir neētiska rīcība, kura vistiešākajā veidā ir vairojusi akadēmiskās ētikas pārkāpumu ģeometriski progresējošu pieaugumu daudzās Latvijas augstskolās.

^{----------------------------------------------------------------------
i}McCabe, D.L., & Pavela, G. (1997). The principled pursuit of academic integrity. AAHE Bulletin , 50(4), 11-12.